Jaunā Gaita nr. 216, marts 1999

 

 

 

BRĪNUMDAIĻA BŪTNE AR PĀRDABĪGĀM ACĪM

Olga Grendze. Atmiņu pēdās. Liepājā: Kurzemes Vārds. 1998. 264 lp.

 

Olga Grendze (dzim. Kamola), šis grāmatas autore, ir Krievijas latviete, dzimusi Pēterpilī 1914. gada maijā, kur viņas vecāki dzīvojuši jau pirms 1908. gada. Olgas tēvs - Pēteris Kamols ir dedzīgs kristietis, un tā viņu 1919. gadā latviešu luterāņu teologi apmāca garīgo darbinieku kursos, kas sagatavo mācītājus koloniju draudzēm. Bīskaps Jānis Grīnbergs Novgorodā ordinē Pēteri Kamolu par mācītāju, un viņam jāapkalpo latviešu lauksaimnieku kolonijas Pēterpils, Pliskavas un Novgorodas guberņās. Šis uzdevums nav viegls, jo Krievijā nu valda padomju vara, kas ieskata, ka reliģija ir opijs tautai, un garīdzniekus represē. Tā Olgas Kamolas bērnība, skolas gadi un jaunība paiet kaŗa gadu un vienmēr draudošo tēva represiju ēnā līdz pat 1930. gadam, kad čekisti P. Kamolu apcietina. Uz šāda fona risinās autores dzīves stāsts.

Pēc čekas izmeklēšanas māc. Kamolu izsūta uz soda nometni Archangelskas apvidū. Taču nejaušs gadījums, kad 1933. gadā Latvijā kādu apcietinātu komūnistu padomju vara ir ar mieru izmainīt ar kādu no Krievijā apcietinātajiem, laimīgā kārtā ļauj Pēterim Kamolam ar viņa dzīves biedri Cecīliju un meitu Olgu izceļot uz Latviju. Latvijā autore apprecas ar Richardu Grendzi un tur dzīvo līdz 1944. gada augustam, kad kopā ar vīru un citiem zvejnieku laivā sasniedz Zviedriju. 1949. gadā Olga Grendze, izmantodama Krievijas kvotu (jo viņa dzimusi Pēterpilī), ieceļo ASV un tur pavada, pa starpām daudz ceļodama, nākamos 50 gadus. Tāds īsumā būtu autores dzīves stāsts, raibs kā dzeņa vēders.

Iepazistinādama lasītāju ar savu dzīves stāstu, autore allaž (pat jau aprakstot savu piedzimšanu) nekautrējas atgādināt, ka viņa ir kaut kas sevišķs. Lasītājam drīz vien nav ne mazāko šaubu, ka viņam ir darīšana ar ārkārtīgi daiļu, asprātīgu un līdz neprātam drosmīgu būtni. Skolā viņa sekmīgi pazemo ļeņinisma mācības skolotāju, vēlāk saskarē ar čekistiem prot uzvesties tā, ka tiem nolaižas rokas un vienā gadījumā pat pret viņu vērsta pistole. Un tas viss notiek, kad Olgai vēl nav pat divdesmit!

Trīsdesmito gadu sākumā Olga ar māti dodas tālajā ceļā, lai apciemotu tēvu izsūtījuma vietā Komi - Zirāņu apgabalā - Kotlasā. Tur nokļuvusi, autore brien pa dziļu sniegu uz kādu soda nometni, lai noskaidrotu, vai tur ieslodzīts viņas tēvs. Pie lieliem dzelzs (!) vārtiem no būdas iznāk sargs un sākas gaŗa saruna. Šeit daļa no tās: Negaidot uz viņa vājajiem, iekritušajiem vaigiem parādījās asaras, un viņš teica: "Ak Dievs, sargi šo jauko bērnu!" Īsos vārdos viņš pastāstīja, ka bijis Ļeņingradas Universitātes profesors, savā laikā slavens zinātnieks. Viņš ir trīsdesmito gadu tīrīšanas upuris inteliģences aprindās (..) Par sargu kļuvis tikai kā viens no ilggadīgajiem ieslodzītajiem un cilvēku trūkuma dēļ. Brienot atpakaļ, Olga atpazīst savu tēvu ieslodzīto grupā, kas atgriežas no darba, jo tēvs viņu uzrunā: "Meitiņ, kur tu šeit?" (55).

Vairāk nekā 60 lappuses autore veltījusi savu ceļojumu aprakstiem visā pasaulē. Lasītāja ievērību īpaši izraisa pāris epizodi, kas paliek prātā pat grāmatu aizverot. Tā Ēģiptē, iepazīstoties ar Kairo lielā mūzeja eksponātiem, autore raksta: Tagad, šķiet, būtu vietā pastāstīt par 'epopeju', ja tā var nosaukt, ar manām acīm. Jau lidmašīnā, kas veda mūs uz Kairo, tātad Ēģiptei piederošajā, man bija jāuzklausa tuksneša dēlu komplimenti par manām acīm. Viņu sievietēm acis ļoti tumšas, gandrīz melnas. Nesapratnē uzklausīju man domātos vārdus. Bet ar to vēl nebeidzās. Ēģiptē sāku jau pavisam nopietni dusmoties par tiem glaimu pilnajiem izsaucieniem. Beidzot jautāju mūsu gudrajam gidam, ko tas viss nozīmē. Viņš man atbildēja: "Kad apmeklēsim Kairo lielo mūzeju, tur būs izskaidrojums." (..) Mūzejā ceļvedis pienāca man un teica: "Paskatieties tā ļoti uzmanīgi uz šīm dievietes acīm! Vai saskatāt līdzību ar jūsējām? Mēs, ēģiptieši, ticam atdzimšanai. Tā nu ir noticis, ka mūsu dieviete atdzimusi citā zemē, bet tagad ieradusies pie mums pasērst. Jūsu acu krāsa ir pilnīga kopija dievietes acu krāsai. Tādas acis ir tikai dievietēm, ne ēģiptietēm." (196).

Uz Honkongu autore dodas lidmašinā 1986. gada 20. oktobrī, kur no rīta plosījies ļoti stiprs taifūns - orkāns. Taču vēlāk dienā, kad lidmašīna piezemējusies, orkāns rimis, spīdējusi saule. Autore raksta: Labdienas sveiciena vietā mūsu nākošais pavadonis skaļā balsī vaicāja: "Kurš no jums ir Dieva izredzētais, kura dēļ pat vētra stājas?" Līdzceļotāji vienbalsīgi rādija uz mani. - Ir brīnišķīgi apzināties, ka visos manos ceļojumos nekad un nekur nav piedzīvotas nepatikšanas laika apstākļu dēļ (180).

Latvijas kinorežisors Jānis Streičs par savu filmu Likteņdzirnas teicis: "Tā drīzāk ir vēlēšanās, ne dzīves reālitāte!" To pašu katrs uzmanīgs lasītājs droši vien teiks arī par Olgas Grendzes gaŗo stāstu. Šo dzīves stāstu, diemžēl, nevar uzskatīt par laikmeta liecību, par likteņstāstu, kas spētu izgaismot vēsturi. Patiesība un šķitums Olgas Grendzes darbā ir savīti neatšķetināmā kamolā.

Tādēļ ir gandrīz uzjautrinoši lasīt, ka Latviešu ev.lut. baznīca Amerikā kādā savā izdevumā iesaka šo darbu kā "jaunu vērtīgu grāmatu vēsturisku ziņu" dēļ (Ceļa Biedrs 1998,9).

 

Auseklis Zaļinskis

 

Ausekla Zalinska vārds bieži redzams trimdas periodikā zem rūpīgi izsvērtiem rakstiem un recenzijām.

Jaunā Gaita