Jaunā Gaita Nr. 219, decembris 1999

 

 

 

DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRAMATU

Guntis Berelis. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Ilmāra Blumberga illustrācijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 336 lp.

 

KULTŪRAS ATSLĒGAS PUNKTI

Ievadā G. Berelis grāmatu raksturo kā chronoloģiskā secībā sakārtotu eseju krājumu, kur daļēji mēģināts fiksēt atsevišķus kultūras "atslēgas punktus", kā arī parādīt literārā procesa svārstīšanos starp sakārtotību un chaosu. Berelis uzsver, ka viņš nedomā dublēt Zinātņu akadēmijas topošo Latviešu literatūras vēsturi, kurā neapšaubāmi rūpīgāk būs analizētas literātūras vēstures norises līdz 1940. gadam. Autors vēlas dot savu latviešu literātūras vēstures versiju, fiksēt savas personīgās attiecības ar literātūru un rosināt lasītāju uz dialogu ar tekstu. Te, jāsaka, Berelim veicies. Grāmata aicināt aicina uz iebildumiem, komentāriem un dialogu gan ar Bereli, gan aplūkotajiem rakstniekiem un viņu darbiem.

Bereļa grāmatu var lasīt kā kriminālromānu. Tā ir subjektīva, faktiem bagāta, rakstīta ar dedzību un analītisku prātu svaigā valodā, kāda Latvijā vēl bija pareta pirms desmit gadiem.

Dažkārt, lasot apceres par literātūru, bija jālaužas cauri daudzvārdības džungļiem, lai atrastu zemeņu lauciņu. Berelis raksta no pozīcijām, kas ideoloģiski tuvas trimdinieka domāšanai, kā tā atspoguļojas, piemēram, Jaunājā Gaitā.

Trimdas literātūra visā plašumā nav grāmatā iekļauta, tāpat nav apskatīti daži rakstnieki, kuŗos Berelis nav jaudājis iedziļināties. Taču 323 lappušu biezajā grāmatā apkopoti vai pieminēti 215 rakstnieki.

Man uzkrīt nedaudzās rindas, kas veltītas Annai Brigaderei. Viņas raksti jaunajam literātūras zinātniekam, kā viņš ievadā paskaidro, palikuši pasveši.

Kā laba tiesa Latvijas jauno izglītoto latviešu Berelis demonstrē kritisku attieksmi pret kristīgo ticību, kā tā izpaužas Poruka Kukažiņā un Sirdsšķīstos ļaudīs, par tiem jauneklīgi pavīpsnājot.

Nenoliedzami šī necienība pret mūsu mīļo rakstnieku ir lasītāja domu procesam rosinoša. Skalbem ziedota viena lappuse. Linardam Laicēnam divas. Pēdējais lieliski raksturots, citējot Ērmani. "Laicēn, kaut tālāks man tu kā neviens; saprotu tevi es tomēr, tevi, piere kam laika krāsnī kvēlo. Meklētāj mūžīgais! Skrēji, līdz klupi pie kārts, kuŗas galā sarkans sprausts karogs. Karsonī guli tu karoga sarkanā ēnā, smejies, draudi, baidi, svēti un lādi." Vēl daudzi citi, ne mazāk veiksmīgi izvēlēti citāti bagātīgi ilustrē un aktivē Bereļa tekstu.

Dažiem rakstniekiem veltītas tikai nedaudzas trāpīgas rindas, citiem rūpīgi atstāstīts romāna vai dzejas grāmatas galvenais saturs, atstājot lasītāju auglīgās pārdomās.

Visai saistoša ir nodaļa "Socreālisms un metastāzes". Oriģināls gājiens ir līdzās apcerēt Raini un Čaku, "divus kultūrtipus, kas reprezentē savu laiku."

Anšlava Eglīša priekškaŗa romāni pieminēti ar apbrīnu. "Eglītis bija no tiem tik reti sastopamiem rakstniekiem, kuŗiem piemīt spēja burtiski ne no kā radīt ko īpašu."

Brīžiem liekas, ka arī Berelis skolojies pie Eglīša.

Grāmatas smagumpunkts ir latviešu dzeja un proza, sākot ar sešdesmitajiem gadiem.

Dzejnieks padomju Latvijā, kā zināms, nebija dzejnieks vien. Bereļa vārdiem runājot, dzejnieki bija vairāk vai mazāk pravieši, sludinātāji, tribūni, filozofi, sociologi, demografi, vēsturnieki, apgaismotāji un ekologi, radot angažētu literātūru.

Dzejas cienītāji pildīja sporta manēžas un teātrus un dzeja iznāca lielās tirāžās. Sistēma pieļāva zināmu opozīciju. Berelis min, ka dzejnieki, kas ierosināja šī procesa aktīvizēšanos, izņemot Belševicu un Vācieti, pēcāk nonāca otrajā plānā. "Starp viņiem izcilu dzejnieku tikpat kā nebija." Berelis nemin šo dzejnieku vārdus. Ja viņi ierosināja procesu, lasītājam būtu interesanti zināt viņu vārdus.

Lasot Bereli, man rodas vēlēšanās lasīt V. Lāma Abadona mieru, A. Bela Cilvēki laivās, V. Kaijaka Veci. Arī Upīti, kuŗa daiļliterārie darbi trimdā maz cilāti.

Berelis atjaunojis saikni ar brīvvalsts intelektuāļiem, literātūras apzinātājiem un valodas māksliniekiem; grāmata ir nozīmīgs solis latviešu kultūras procesā un atspoguļo attīstību Latvijā, varbūt vairāk nekā dažs pozitīvs ekonomisks rādītājs statistikas tabelēs.

Grāmatā pietrūkst pieminēto darbu bibliogrāfijas, kas ievērojami celtu tās vērtību.

Ilmāra Blumberga ilustrācijas pieliek punktus un ķekšus visai izteiksmīgās vietās, papildinot gan teikto gan neteikto.

 

Aina Siksna

 

Medicīnas doktore Aina Siksna ir JG līdzstrādniece kopš 1964. gada. Raksta visvairāk par literāriem tematiem. Būdama psichiātrijas speciāliste, nereti pievēršas psīcholoģiskai analīzei. Dzīvo Stokholmā.

 

Viena no daudzajām Ilmāra Blumberga iilustrācijām Gunta Bereļa Latviešu literātūras vēsturē (1999)

 

KAS IR UN KĀ NAV

Berelis šo grāmata rakstot meklējis, šaubījies, juties nedrošs, saskatījis atklāsmes un robežas. Tādējādi tas ir jaunradošs darbs. Viņa skaidrojums par to, kas ir literātūra, turas pie rietumu pasaulē atzītā empirisma un iztiek bez mistikas: "Literātūra pastāv attiecībās starp autoru un viņa radīto tekstu, starp autoru un tradiciju, starp tekstu un lasītāju. Starp lasītāju un viņa atmiņām." (7) Paraugi no nodaļu virsrakstiem: "Mēs viņus dēvējam par klasiķiem" (19.gs. beigas), "Divi kultūras tipi: Rainis un Čaks", "Mītu radītāji" (Virza, Al. Grīns, J. Veselis), "Reālisms kā problēma" (par prozu padomju laikā). Nav stāstīts par trimdas literātūru, ko autors uzskata par grāmatas trūkumu. 302.lp. viņš saka: "Diemžēl trimdas literātūra savas radošās potences tikpat kā ir zaudējusi." Bet Berelis īpaši apcer Agates Nesaules lubu romānu Sieviete dzintarā.

Bereļa grāmatā daudz stāstīts par Visvalža Lāma Ķēves dēlu Kurbadu (1992) un nekas par Jāņa Turbada (Valdis Zeps) grāmata ar tādu pašu nosaukumu (1970). Pat indeksā nav pieminēta Velta Sniķere, kuŗas dzejoļi "Daugavas" apgāda 1950. gadā izdotajā dzejas grāmatā Trīs autori visvairāk ietekmēja jaunas dzejas rašanos trimdā.

Lasītājam ārzemēs liekas, ka Bereļa vēsturē par daudz runāts, varētu teikt, par savu pagastu, par savu pamatskolu - par pēckaŗa rakstiem Latvijā. Tie nozīmīgi Latvijas tālaika iedzīvotājiem, jo citu jau nebija. Kopš 90. gadiem literātūra Latvijā virzījusies uz infantilu pusi. Slikts Daugavas ūdens, piesārņots Rīgas gaiss, trūcīga pārtika. Ja tā raksta, iznāk postmodernisms.

Kopš 50. gadiem es Zviedrijā abonēju Karogu, dažas Padomju Latvijas avīzes un žurnālus, pasūtināju grāmatas, ko saņēmu ar Maskavas Meždunarodnaja kņiga starpniecību. Tā bija nomācoša, apnicīga lasāmviela, kur reti kas iedzirkstējās. Izteiksmē svaigs likās Bruno Saulīša romāns Profesora Vecapiņa dēli, Mauliņa Kājāmgājējs, Belševicas stāsti Karogā, "Bille". No Lāma (Eglona) prozas nevarēja saprast, ko īsti viņš grib teikt.

Var saprast, ka Latvijas tagadnes literātūras vēsturē jāapraksta visi, ko sastop Andalūzijas sunī (vai savlaik Kazā). Taču autoru producētais ir nevarīgs, jo tajā jau par tradīciju ieviesies apiet rietumu literātūras prasību pēc patiesības, skaidra stāsta (bieži ar socioloģisku ievirzi). Vārīgākajiem Latvijas jaunākās paaudzes rakstniekiem tāda prasība liekas piedauzīga: mēģina (tiek mēģināts) ieskatīties viņu augšējās atvilknes (atvilktnes) noslēpumos. Šo teikumu sapratīs rietumu lasītājs: daudzām šejienes kumodēm tikai augšējai atvilknei mēdz būt atslēga.

Dikenss, Smolets, Defo apskaustu tagadnes Latvijas rakstītājus: kas par vielu! Piem., Rīgas Molle Flāndersa par krievu prieku mājas iemītnieci. Māteru Juris, Pāvils Rozītis jaudāja rakstīt par to, kas ir.

 

Dzintars Sodums

 

Dzintara Soduma pēdējais publicētais romāns ir Jauni trimdā (1997). Itakā (Ithaca), ASV, mītošā autora apcere pārspiesta no Ņujorkas latviešu avīzes Laiks (24.04.1999).

 

Jaunā Gaita