Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

 

Gundars Pļavkalns

KVĒLOŠANA

 

Gundegas Repšes par romānu nosauktajā rakstu mākslas darbā [Sarkans. Rīgā: Preses nams, 1998. 144 lp.] ietilpināti trīs itin atšķirīgi vēstījumi, kuŗus zināmā mērā apvieno „mīla un nāve” un bieži pieminētā sarkanā krāsa. Grāmatā ir trīs nodaļas. Ikkatras nodaļas sākumā uzkrītoši lietišķīgā veidā − pat ar ķīmijas formulu palīdzību! − raksturots kāds sarkanās krāsas paveids.

Pirmais vēstījums („Cinobrs”) man kaut kā lika iztēloties gleznu, kuŗas veidojums svešādi stilizēts un tuvāks gan ekspresionismam, gan sirreālismam, nekā, teiksim, 19. gadsimta akadēmiskajai glezniecībai vai mūsdienu fotoreālismam. „Saturā” kaut kas senatnīgs un teiksmains. Cik atceros, Alberta Bela romānā Cilvēki laivās seno kuršu dzīve rādīta ne bez pretenzijām uz reālismu. Repšes pieeja ir citāda. Viņas romāna pirmajā posmā vēsturiskus apveidus var drusciņ manīt biezā miglā: ciltij nav mūsdienās pazīstama vārda („zemieši” var asociēties gan ar zemgaļiem, gan ar žemaišiem). Noprotams, ka autore rāda senlaiku pagānus, kas sarunājas kādas baltu cilts valodā, bet tikai daži no personāžu vārdiem ir baltiski. „Alberts” saistās (attiecīgajā vidē un laikā) visdrīzāk ar katoļiem un krustnešiem, „Vilda” un „Jens” − ar ģermāņiem, „Gāja” − laikam ar klasisko mītoloģiju, jo „Gaia” sengrieķu teiksmās bija zeme. Ļaužu āriene − ziemeļeiropiska. Varbūt te būtu tāds kā pagānisma un virspusīgas kristiānisma ietekmes apvienojums, kā arī ziemeļzemju ģermāņu piejaukums kādai baltu ciltij? (Kuršiem jau kāda skandināvu kultūras un varbūt arī genu piedeva laikam tiešām bija.) Izņēmums gan vārda, gan izskata ziņā ir Aurēlija, kas „dzimusi kaŗā kautā zemē” un devusies jūŗā, bēgdama no zvērīgiem iebrucējiem. Pēc tam, kad uzradusies vētra, Aurēlijas laiva sadragāta un viņas vēl zēnīgais brālis Markus noslīcis, melnmataino svešinieci izglābj zvejnieks Alberts. Eksotiskā Aurēlija nozīmīgi ietekmē gaišmataino ļaužu sadzīvi. „Aurēlija” un „Markus” var likt atcerēties lasīto par Romas impērijas vēlākajiem laikmetiem, bet kaut cik noteiktu mājienu nav arī šādā virzienā.

Repšes pirmajā vēstījumā daudz it kā sendienīgu un rakstu valodā parasti nesastopamu vārdu. Autore lūkojusi radīt „cilts kultūras” gaisotni arī valodiskā aspektā. Līdzīgi ar valodu rīkojusies Ilona Leimane romānā Vilkaču mantiniece. Diemžēl, abos sacerējumos daudzi vārdi ir vai nu tikai aptuveni iztulkojami, vai pavisam mulsinoši. Leimanes izteiksmi visai neatzinīgi vētīja kāda prominenta valodniece (Leimane esot „senatnīgos” vārdus sameklējusi vairākos dialektos, tādēļ radies sajaukums, kas neiederas patiesā kāda novada ļaužu dzīves atveidā). Anšlavs Eglītis šo it kā senlaicīgi lauciniecisko valodu uzvilcis uz zoba romānā Laimīgie − viņa uztverē tā ir mūsdienu lasītājam lielā mērā nesaprotama. Manuprāt, Repšes vēstījumā šāda valodas apdare kaut cik attaisnojama vienīgi tādēļ, ka autore nav mēģinājusi sniegt reālistisku vides un laikmeta raksturojumu. Ļaudis un notikumi rādās gandrīz kā dīvainos sapņos.

Samērā reālistiska ir šīs grāmatas otra nodaļa, kuŗas virsraksts ir „Karmīns”. Taču arī šeit netrūkst fantastisku iezīmju. Šāds īstenības un īstenībā neiespējamu vai nepaticamu norišu apvienojums cittautu literatūrā diezgan parasts − tūdaļ nāk prātā kaut vai dažs Edgara Allena Po (Edgar Allan Poe) īsprozas sacerējums un Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) romāns After Many a Summer, kā arī Gintera Grasa (Günter Grass) romāni Die Blechtrommel un Hundejahre. Minētajā Hakslija darbā beidzot izrādās, ka visai intelliģents un augstkultūrai (klasiskai literatūrai, Mocarta skaņdarbiem, labām gleznām, izkoptām domām) pievērsies 18. gadsimta angļu dižciltīgais vecumā atvairījis senīlitāti, ēzdams jēlas karpu iekšas, un joprojām ir dzīvs un spirgts 20. gadsimtā, bet − izskatā un mentalitātē nepārprotami līdzinās pērtiķim... Normāls cilvēks, lūk, atšķiroties no pērtiķa tādēļ, ka evolūcija viņa senčus pārveidojusi ar tā sauktās neotenijas palīdzību − Homo sapiens bioloģiskā attīstība uz pērtiķi tik lielā mērā palēnināta, ka viņš mirst ilgi pirms iezīmīgas pārpērtiķošanās. Ja atvaira novecošanos un dabiskā attīstība turpinās, cilvēks neatvairāmi kļūst par visai pērtiķveidīgu radījumu gan fiziski, gan dvēseliski. Pret šādu viedokli netrūktu labi pamatotu iebildumu, bet rakstu mākslas darbā tas var rosināt iztēli, domas, emocijas − „ja nu tā tiešām būtu”... Galu galā − mēs esam pērtiķu, īpaši šimpanžu tuvi radinieki (gan standarta šimpanzes, gan tā sauktie bonobo esot ģenētiski tuvāk cilvēkam nekā gorillām vai orangutāniem), tādēļ „cilvēks kā gudrāks un glītāks pērtiķis” nav gluži bez sakara ar īstenību. Hakslijs šo interesanto „murgu” rūpīgi ieveidojis citādi diezgan reālistiskā sacerējumā, kur parādās divdesmitā gadsimta Amerika un Anglija, kā arī šis tas no senākiem laikiem. „Trakas lietas” pamatīgi aprakstītas minētajos Grasa romānos, bet netrūkst arī samērā reālistisku ieskatu gan tuvā, gan tālākā pagātnē. Latvieši mēdza vairīties no šādiem spekulatīvu iztēles ainu un paticamu norišu apvienojumiem (Valdemārs Kārkliņš šai sakarā pārmeta latvju publikai biklumu un stīvu konservatīvismu). Anšlavs Eglītis tomēr iedrošinājās nākt klajā ar noveli Viesnīca Jungfraujochā, kas daudziem latviešiem nepieņemama „trakuma” ziņā jau stipri vien pietuvojas Hakslija un Grasa veikumiem. Eglītis vēstī, ka trešā pasaules kaŗa rezultātā pasaule ārkārtīgi pārveidojusies un cilvēce gandrīz pilnīgi iznīkusi, pie tam atlikušo cilvēku bērni dzimst un diezgan ilgi paliek trauslu vecīšu un vecenīšu paskatā, bet pēc daudziem gadiem pēkšņi mirst kā skaisti, mundri jaunekļi un daiļas meičas... Eglīti no tautas dusmām droši vien glāba tas, ka vēstījuma beigās kādam latviešu inženierim nākas pamosties bēgļu barakā un konstatēt, ka sapnis nelīdzinās īstenībai. Repše savā „Karmīnā” rīkojas ar šo bioloģiski neiespējamo attīstību no vecīguma uz jaunību, bet viņa to iestrādā kaut cik reālistiskā mūsdienu īstenības atveidā un neizslēdz galējas konsekvences. Dīvainās pārvērtības piemeklētā Cecīlija izdarījusi pašnāvību, baidīdamās kļūt par mazu meiteni, vēlāk − par zīdaini un beidzot pazust kādas nezināmas sievietes „iekštelpās”.

Īstenība un svešāda iztēle gandrīz pilnīgi saplūst grāmatas trešajā nodaļā. Tās virsraksts ir „Purpurs”. Kopiespaids atgādina rēgainu sapni. Šķiet, ka aizmigušas sievietes zemapziņa turpina sagremot nesenā ceļojumā redzēto un varbūt agrāk dzirdēto vai lasīto.

Esmu pārliecināts, ka labas vārsmas un mākslinieciski vērtīga proza pietiekami iejūtīga lasītāja psīchē atstāj kaut ko tādu, kas šķiet pievilcīgs un izdevies vēl pēc daudziem gadiem, kad attiecīgā darba sīkdaļas visumā aizmirsušās. Te varētu runāt par īpatnēju gaisotni, noskaņām, izjūtu nokrāsām, iezīmīgiem un vismaz kaut cik pārliecinošiem raksturiem, interesantiem viedokļiem, rosinošiem notikumiem. Uz mani neizdzēšamu iespaidu atstājuši, piemēram, diezgan agrā jaunībā lasītie Flobēra (Gustave Flaubert) romāni Madame Bovary (Bovarī kundze) un Salammbo (Salammbo), kas man bija pieejami angļu tulkojumā. Astoņdesmito gadu sākumā kādā izpārdošanā pavisam lēti iegādājos divus izdaudzinātus bestsellerus. Viens no tiem − Džekelīnes Susannas (Jacqueline Susann) romāns Valley of the Dolls, otrs − Greises Metalios (Grace Metalious) romāns Peyton Place. Pirmo esmu lasījis (bez sajūsmas, bet neatlaidīgi) divreiz, otru − tikai vienreiz (bet ar mērenu interesi). No Susannas ārkārtīgi populārā veikuma tagad neatceros gandrīz neko, turpretī no Peyton Place kāds mazumiņš ir atmiņā palicis (šo romānu lasot, man uzradās priekšstats par „atšķaidītu Steinbeku”; nācās spriest, ka Peyton Place tomēr drusku atgādina „īstu literatūru”). Varbūt zīmīgi, ka Valley of the Dolls bija vēl populārāks bestsellers nekā Peyton Place − tie, kas nelasītu Flobēru, varbūt lasītu Peyton Place, bet Valley of the Dolls viņiem būtu īsti pa degunam. Repše savās labākajās rindkopās neslidinās par notikumu virspusi, kā to veikli un žigli dara Susanna, bet tiešām mēģina iespiesties pārdzīvojumu nozīmīgākajos aspektos, kaut cik pamatīgi izgaismot dvēseliskās situācijas, uzburt ārpasaules iezīmes, kas saistās ar personāžu domām un izjūtām. Tas liecina, ka viņa būtiski ir tuvāka Flobēram nekā Susannai. Ļaudis, kas nespēj iejusties labos rakstu mākslas darbos, bet vismaz šad tad pabauda pavieglu laika kavēkļa literatūru, varbūt izlasītu dažus teikumus Repšes sacerējumā un tūdaļ deklarētu, ka „šī grāmata ir gaŗlaicīga”. Pamatīgāk šai romānā iedziļinātos dažs no tiem, kas spēj lasīt Flobēru, Haksliju, Grasu. Ja „atmiņā iespiešanās” pārbaudi gadīsies pēc diezgan ilga laika paveikt attieksmē uz Repšes „sarkano grāmatu”, tad laikam gan atcerēšos ne tikvien vāku krāsu un darba nosaukumu, bet arī šo to citu. Ļoti paticams, ka nebūšu vienīgais „nopietnākas” literatūras apceļotājs, kuŗa atmiņā nogulsnēsies kaut kas no Repšes sacerējuma.

Pagaidām šķiet, ka vidējais posms („Karmīns”) mākslinieciski pārspēj abus pārējos. Beigu posms („Purpurs”) mani vedināja domāt par diezgan pievilcīgu skici, kas varētu noderēt plašāka, daudz nozīmīgāka posma vai atsevišķa sacerējuma veidošanai. Pirmo posmu derētu rūpīgi pārstrādāt, radot vēsturiski paticamu kopiespaidu un piejaucot dažu šķietami vai patiesi archaisku valodas iezīmi tikai ļaužu sarunām, nevis tiešajam vēstījumam. Senatnīgums varētu lasītāju rosināt arī šādā versijā, un lasītāju nekaitinātu pārāk svešādi vai nesaprotami vārdi.

Viens otrs „klaida latvietis” domā, ka tie pajaunie ļaudis, kas dvēseliski veidojušies padomju režīma uzraudzībā, ir „samaitāti”, jo, protams, nav spējuši pretoties sarkanajai propagandai. Ja kāds no „pareizi domājošiem” Repšei atklāti piedēvējis sarkanumu, tad ļoti iespējams, ka Repše nebija iepriecināta un vēlāk nolēma šai lietā kaut ko darīt. Šķiet, ka romāna it kā izaicinošajam nosaukumam varētu būt sakars ar kāda prātvēdera vieduma paudumiem − manā iztēlē radās velna dzīšana... Nav ne mazāko pazīmju, ka autore justu pateicību par sarkano indoktrināciju − liekas, ka viņas nostāja būtiski atbilst tam, ko atklāj vēstītāja: Divdesmit deviņi gadi režīmā bija mani izmasējuši ne tikai par spalgu ciniķi, tie bija mani izaudzinājuši par lunkanu, žiglu dzīvnieku ar nekļūdīgu ožu un trauksmainām bailēm no jebkādiem piejaucēšanas mēģinājumiem. Katrā cilvēkā es saredzēju dubulto oderi, un tā mani vienmēr vilināja vairāk hekā ārējās izpausmes formas (68. lp.)

Var jau būt, ka šāda atzīšanās norāda uz mazliet pamaitātu raksturu, bet polītiskā nozīmē sarkans šis raksturs gan nav. Repšes daiļdarbā sarkanajai krāsai ir sakars ar bioloģiju, temperamentu, raksturu, nevis ar polītiku, piemēram: Kad viņa jau dzisa, es pajautāju, kas īsti ir karmīnsarkanais. − Tā ir sarkanā tumsa, kuŗā dzimst bērni, − viņa pasmaidīja (90). Cinobrs ir atklāti dedzīgs, varbūt barbarisks; karmīns − jau subtīlāks, mazliet noslēpumains; purpurs − cildens, bet padrūmi vai drusku skumīgi kvēlojošs. Apmēram šādas īpašības atbilst ļaudīm un notikumiem Repšes sacerējumā, kas par romānu nosaukts tikai apgāda piezīmēs, nevis titullappusē. Man vairāk pa prātam būtu „literārs triptichs”.

Grāmata izdota rūpīgi, diezgan glīti, mazliet sievišķīgi (spriežot pēc apgāda sniegtās izziņas, šoreiz grāmatas pasaulē nākšanu pārraudzījušas vienīgi sievietes). Vāki cieti un sārti, daiļdarba nosaukums vēl sarkanāks, autorei piešķirti zelta burti.

 

Kritiķis un dzejnieks Gundars Pļavkalns dzīvo Kensingtonas Parkā (Kensington Park), Austrālijā.

 

Jaunā Gaita