Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000

 

Franks Gordons

DZIMTENE, KLAIDS, TĒVZEME

Subjektīvas pārdomas par identitāti un solidaritāti

 


Franks Gordons

Foto: Rolfs Ekmanis

Dzimtene, klaids, tēvzeme − šiem trīs jēdzieniem šai gadsimtu mijā ir svarīga nozīme tiklab žīdu, kā arī latviešu tautas likteņgaitās.

Klaidā jeb diasporā uzaugušiem latviešiem un žīdiem ASV, Kanada, Lielbritānija, Zviedrija utt. ir dzimtene (native country), kamēr Latvija resp. Izraēla ir tēvzeme (fatherland). Šo jēdzienu saskarsme ir sarežģīta − lokālpatriotisms mijas ar ethnic pride, tieksme asimilēties ar uzticību tradicijām, kosmopolītisms ar interesi par senču zemi.

Tagadējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīke-Freiberga uzaugusi klaidā un savu zinātnisko gradu un atzinību ieguvusi Kanadā. Taču taisni šī lieliskā kļavzemes apstākļu pazinēja visu mūžu aizrāvusies ar savas tautas folkloru, pētot dainas, kuŗām līdzīgas nav nekur pasaulē. Viņa ir reizē latviska un rietumnieciska, nacionālās idejas un demokratijas ideālu paudēja. Man 1981. gada pavasarī advokāta Pārupa mājā pie Otavas bija gaŗa un interesanta saruna ar šo gudro un iecietīgo sievieti. Neviens toreiz nevarēja paredzēt, ka Vaira Vīķe-Freiberga pēc astoņpadsmit gadiem kļūs par atdzimušās Latvijas brīvvalsts prezidenti. Šo amatu viņa patiesi pelnījusi, šo godu viņa attaisno.

Pilnīgi citāds gadījums (case) ir tāpat Kanadā uzaugušais vēsturnieks Modris Ekšteins, kuŗa spilgtā, izjustā grāmata Walking Since Day-break izpelnījusies ievērību plašajā pasaulē. [*] Šis baptistu mācītāja dēls pilnībā integrējies anglosakšu virsslānī un piesavinājies šo smalko aprindu uzvedības kodu. Viņa angļu valoda ir lieliska, viņa iepriekšējā, daudzinātā grāmata Rites of Spring liecina par l Pasaules kara priekšvēstures, gaitas un pēcspēles dziļu izpratni un spīdošu kultūrvēsturisku analīzi. Rakstot Walking Since Daybreak, Modris Ekšteins gribēja rietumvalstu publiku iepazīstināt ar savas latviešu tautas un savas zemnieku dzimtas likteņgaitām, ievijot savā stāstījumā autobiografiskus elementus. Tas viņam izdevies, kaut gan Jānis Krēsliņš (JG 219) un Andrievs Ezergailis (Laiks 2000.13.V) pamatoti pārmet Ekšteinam, ka viņš nekritiski pārņēmis sveštautiešu spriedumus par latviešiem, it kā izsenis piemītošu īpašu nežēlību un asinskāri. Un tomēr lasītājs, kas pirms tam nezināja, kur tāda Latvija atrodas, no Ekšteina grāmatas daudz ko uzzina par latviešu tautas dienām un nedienām spīlēs starp Vāciju un Krieviju, ķeizaru un caru, Hitleru un Staļinu.

JG 219 Juris Silenieks min vēl vienu itin zīmīgu case. Pasaulslavenā latviešu architekta - trimdinieka Gunāra Birkerta dēls Svens Birkerts, kas guvis starptautisku ievērību ar saviem eseju krājumiem The Gutenberg Elegies un Readings, uzskata sevi par simtprocentīgu amerikāni un norobežojas tiklab no visa latviskā, kā arī no septiņdesmitpiecgadīgā tēva, kas izprojektējis Latvijas Nacionālās bibliotēkas dižceltni Pārdaugavā kā savu dāvanu atdzimušajai tēvzemei. Apdāvinātais kultūrvēsturnieks un kritiķis Svens Birkerts sniedz pasaulei daudz vērtīgu atziņu, bet savai tautai viņš zudis. Kaut gan negribīgi spiests atzīt savu etnisko identitāti, taču nacionālās solidaritātes jūtas viņam svešas. Patiešām žēl.

Īpatnējā stāvoklī atrodas šo rindu rakstītājs. Latvija ir man dzimtene, Izraēla tēvzeme. Es nevaru identificēt sevi ar latviešu tautu, jo neesmu latvietis, bet solidarizēties ar tās centieniem, atbalstīt tos es varu − un daru to. Ne velti es savas lojālas izturēšanās saistībā, ko 1972. gada jūlijā no manis paģērēja Rīgas čekas „žīdu uzraudzīšanas sektora” vadītājs Tarantasovs, uzdrošinājos rakstīt: Man nav ne vēlēšanās, ne vajadzības celt neslavu tai zemei, kur esmu dzimis, un tai tautai, kuŗas vidū esmu audzis.

Latvija mums, žīdiem, ir Klaida zeme. Esmu dzimis Rīgā 1928. gadā, Latvijas pavalstnieka ģimenē, un 1935. gadā sāku mācīties Franču licejā, kas bija latviešu skola, kur guvu priekšstatu par šīs savas dzimtenes vēsturi, par Raini un Poruku, Aspaziju un Brigaderi. Kad man bija septiņi gadi, noskatījos − uz tēva pleciem − Brīvības pieminekļa atklāšanas ceremoniju, un tas man bija saviļņojošs notikums. Es apskaudu latviešus, kas lepojās ar savu valsti, un nodomāju: Kad beidzot arī mums, žīdiem, būs pašiem sava valsts?

Ethnic pride manī mājoja, un es nebiju atrauts no savām saknēm. Sagatavojot mani jūdu „iesvētībām” (barmicva), kam bija jānotiek trīspadsmit gadu vecumā, mans tēvs nolīga studentu, nacionālreliģiskās apvienības Mizrachi locekli, kas man pēcpusdienās mācīja mūsdienu ivritu (Hebrew) un iepazīstināja ar Veco Derību, kas ir mūsu nacionālās esības pamats.

1941. gada 28. jūnijā − trīs dienas pirms Lielvācijas vērmachta ienākšanas Rīgā − mums izdevās bēgt uz Iekškrieviju. 1945. g. 3. aprīlī atgriezos dzimtajā pilsētā, un liels bija mans gandarījums, kad nākamā gada 3. februāri dabūju noskatīties, kā Uzvaras laukumā tiek pakārts SS obergrupenfīrers Ostlandes augstākais SS un policijas vadītājs Frīdrichs Jekelns, kas bija atbildīgs par žīdu iznīcināšanu un kam bija pakļauta Arāja komanda. Viņa upuŗu vidū bija mans sirmais vectēvs un tēvamāsas ar vīriem un bērniem manā vecumā.

Pēckaŗa gados es strādāju Rīgas Balss redakcijā kopā ar latviešiem, un Cīņas tipogrāfijas strādnieki, kas sagatavoja iespiešanai šo vakara avīzi neslēpa no manis savus pretpadomju uzskatus, jo noģida, ka domāju tāpat, un zināja, ka nenodošu viņus.

1970. gada augustā, kad Rīgas Balss redaktors Dimitrējevs man piedāvāja komandējumu uz kādu no „brālīgajām republikām,” es izvēlējos Armēniju, jo tā atradās vistuvāk Izraēlai, tā saukto Bībeles zemju (Bible Lands) perifērijā. Atgriezies no turienes, es Rīgas Balsij uzrakstīju reportāžu par Armēniju, un mani ciltsbrāļi Rīgā privātās sarunās pateicās man par to, ka savā tekstā, kur vien varēdams, iespraudu vārdus „repatriācija” un „genocīds.” Tas neradīja aizdomas čekā, jo klaida armēņi repatriējās uz PSRS un genocīds nav holokausts...

Kad 1972. gada 31. augustā beidzot kopā ar tēvu, sievu un abiem vēl mazajiem bērniem ierados savā ilgotajā tēvzemē Izraēlā, es uzņēmu sakarus ar LSDSP priekšsēdi Brūno Kalniņu Stokhomā. Sekoja sarakste ar Uldi Ģērmani, grāmata Lokanums un spīts, Sožeņīcina Gulaga tulkojums, publikācijas Laikā, Brīvībā, Latvijā Šodien un citos trimdas izdevumos, priekšlasījumi Vakareiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā, piedalīšanās Brīvās Eiropas raidījumos, brošūras Latvians and Jews, Latvieši un žīdi.

Dzīvodams savā tēvzemē, es solidarizējos ar savas dzimtenes pamattautu, un ciemošanās atjaunotajā Latvijas brīvvalstī 1994. gadā man bija priecīgs pārdzīvojums.

Esmu vienīgais savā ģimenē, kas runā, lasa un raksta latviski, un līdz ar manu aiziešanu nebūtībā aprausies the Latvian connection Gordonu dzimtā, jo sievu es iepazinu Maskavā un mani bērni uzauga Izraēlā − viņu valoda ir ivrits, ar ārpasauli viņi sazinās angliski, un par Latviju viņi interesējas tiktāl, cik tas saistīts ar Dad's friends. Mani mazdēli dzimuši Telavivā un Jeruzalemē, un tas mani iepriecina, jo tas ir dabiski − tāpat kā „būt latvietim Latvijā.”

 

 

[*] Skat. Jāņa Krēsliņa „Rētu uzplēšana Latvijas vēsturē” JG 219:45-50 un Andrieva Ezergaiļa un Juŗa Žagariņa sarunu Kiberkambarī JG 222:57-60. Red.

 

Jaunā Gaita