Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

 

 

 

BĒRNU GRĀMATA DIVĀS VALODĀS

Rūta Rudzīte. Vecmāmiņ, kas ir trimda? Vecmamin, What is Exile?. Rīgā: Elpa, 2003. 88 lpp.

 

Šī grāmatiņa bērniem izdota latviešu un angļu valodā sadarbībā ar laikrakstu Laiks. Rūtas Rudzītes stāsti bērniem jau agrāk parādījušies Laikā. 1984. gadā rakstniece saņēma Ģenerāļa Kārļa Goppera balvu par stāstu Kā lācītis drosmi un gudrību meklēja. Arī par aplūkojamo darbu autore saņēma Goppera balvu (1999). Grāmata ilustrēta ar Modŗa Adumāna zīmējumiem un vēsturiskām fotogrāfijām.

Saturā vecmāmiņa skaidro mazmeitai, ko nozīmē trimda, stāstot pati savas bērnības stāstu, savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, sākot ar Sarkanarmijas ienākšanu Latvijā, kam seko Vācijas bēgļu nometņu laiks līdz pat izceļošanai uz ASV. Bērniem domātais stāstījums, kur notikumi seko viens otram, ir vienkāršs un divvalodīgs, lai būtu pieejams bērniem ar latviešu valodas zināšanām, gan arī tiem, kas latviski labi neprot.

Šis ir ģimenes stāsts, kur aprakstīti ne tikai juku, nedrošības un kaŗa laiki, bet arī vecāku attiecības pret meiteni šai pārbaudījumu pilnajā laikā. Neiecietības un skarbumi pret meiteni parādās vecāku sarunās ar meiteni. Pārsteidz tas, ka vecāki runā tik asi ar meiteni, kurai arī ir ne mazāk smagi garīgi pārdzīvojumi sakarā ar lielajām pārmaiņām, un maz skaidro ārējo notikumu iemeslus un kā tie iespaido ģimeni. Negatīvisms un bargums, nevis siltums un maigums valda attiecībās starp vecākiem un meiteni. Liekas, ka māte ir vienmēr dusmīga uz meiteni. Arī sarunās starp meiteni un vecmāmiņu nav nekādas laipnības. Kad meitene čīkst par prombraukšanu uz Vāciju un draudzeņu atstāšanu, māte atcērt: Nu saki viens cilvēks! Dzīvība šodien karājas matu galā, bet tu vēl čīksti par draudzenēm...Vienīgās atmaiguma reizes mātei pret meiteni jeb tā kā atvainošanās par bargumu parādās, kad māte aicina meiteni uz virtuvi ieēst ogu maizi vai arī apsola sagatavot kakao, kas notiek visai bieži. Interesanti, ka tanī laikā Rīgā vēl bija pieejams kakao. Arī meitenes runas veids ar vecmāmiņu ir ass un neiecietīgs. Kad atskan trauksmes sirēna un jādodas uz pazemes slēptuvi, bet tēvamāte tikai rosās uz sēdēšanu, meitene uzsauc: Nu nesāc nu atkal savu lielo sēdēšanu! Vai nedzirdi kā pūš? Autores valoda angliski neizklausās tik asi: Why are you sitting down? Don't you hear the sirens? Mātes rāšanās uz tēvu latviski izklausās pat pazemojoši: Vai pratīsies kaunu! - izklausās, ka tā varētu sunim uzsaukt. Bet angliski tas skan drusku maigāk: What's the matter with you? Māte pārmet meitenei: Kādas muļķības tad tu atkal esi izgudrojusi? Vārdiņš atkal norāda, ka mātesprāt meitene vienmēr izgudro muļķības. Māte it kā noliedz meitenes saprātu. Angļu valodā vārdiņš atkal neparādās un rājiens iznāk maigāks. Vai varētu būt, ka autorei latviešu valodas izteicieni un to nozīmju nianses ir pasvešas? Labs latviešu valodas redaktors šādas nokrāsu detaļas būtu varējis izlabot. Var arī būt, ka asumi piederas šim ģimenes stāstam. Arī tēvs ir ass. Kad māte ar bērniem dodas ar kuģi uz Vāciju, tēvam jāpaliek Rīgā. Šķiroties viņš meiteni nevis apglāsta un apmīļo, bet sapurina, teikdams: Tā kā tu nedauzītos apkārt un palīdzētu mammai! Meitene, sajuzdama asumu, nodomā: Neviens mīļš vārds atvadām. Neviens glāsts.

Angļu valoda grāmatā plūst vieglāk un dabīgāk nekā latviešu valoda. Autore tekstu nav tieši tulkojusi, bet pārrakstījusi angliski, tā izvairoties no nedabīgiem, kokainiem izteicieniem. Vienkāršajā, viegli saprotamajā valodā parādās arī labi, vizuāli salīdzinājumi. Kaŗa gūstekņa roka, kas sniedzas pēc meitenes ābola, aprakstīta šādi: Kā purva odze izšaujas ģindeņa roka. Meitene stāsta par tumšo vilciena vagonu Vācijā, kur mazā māsiņa guļ slima jau it kā tuvu nāvei: Melnā lakatā ietinusies, viņa sēd vagona stūrī un vēro mūs kārīgām acīm.

Ar šo darbu Rūta Rudzīte ir devusi mūsu mazbērniem stāstu par vecvecāku pagātni. Ne vienmēr vecāki vai vecvecāki stāsta saviem ārzemēs dzimušajiem un uzaugušajiem pēctečiem, kāpēc viņi vispār dzīvo angliski runājošās zemēs un kas viņus tur noveda. Arī jaunā paaudze bieži vien neparāda interesi par vecvecāku pagātni un gaitām. Šeit nu ir dots vienas meitenes stāsts patīkamā, bērniem piemērotā grāmatiņā, kas varbūt izraisīs tālāku interesi par vecvecāku likteni un viņu dzimteni.

 

Astra Roze

 

Par Astru Rozi skat. JG 236:60

Jaunā Gaita