Jaunā Gaita nr. 239, decembris 2004

 

Juris Kronbergs

 

 
ODA EIROPAS
LATVIEŠU JAUNATNES
APVIENĪBAI
SAKARĀ AR
TĀS 50. GADU
JUBILEJAS
KONGRESU SAULKRASTOS

Rīga, 2004. gada augusta sākums, tāds sīkums:
sutīgs un mākoņains, mazliet vēl smidzina, pievakarē,
saule un silts
Pie Basteja nopērku saldējumu, mežogu garša, eju tālāk
gar Mekdonaldu, Mildu, un šķērsoju ielu pie valdības
ēkas,
saldējums apēsts, bet es
stāvu tai vietā, kur kādreiz Vladimirs Iljičs pārāk ilgi
stāvējis
nomira no garlaicības
un kādā agrā rīta stundā ņēma un,
aplausu pavadīts, aizlaidās prom

Bet 1977.gada vasarā, mēs, bariņš letiņu jauniešu no
apvalstīm,
vasaras kursu dalībnieki, kopā ar pavadoņiem no
kultkoma, autobusā ceļā no Pumpura kempinga,
braucām garām tam pašam Iljičam
un kāds
rietumnieciski šķietami naivi un skaļi
vaicāja mūsu pavadoņiem: "Vai tas nav tas Kārlis
Ulmanis?
Mani vecāki stāstījuši, ka viņš te Latvijā bijis liels vīrs!" 

Un Iljičs klausījās un raudzījās kā smieklu baloži izlido
pa autobusa logu
un lidinās pāri Rīgas namiem kā pretpadomju radio viļņi

Toreiz mēs bijām tūristi savu vecāku dzimtenē
Bet šodien 2004. gada otrajā augustā
kā tūristi uz siltajām zemēm, es dodos uz atmiņu pasaules
sauli
Uz saulainu vakardienas salu, kam šodien vārds ir Elja

Tur allaž vasara - saule, karsta vai mazāk, mākoņi, lietus
Tur mani jaunības gadi ir radi ar iedomām, iecerēm,
nākotnes vīzijām
Tur zāle ir zaļa, mūsējie gudri un vecie vienmēr ir stulbi
Tur runas, dziesmas, roks un maza Lulu četros vai ciktur
no rīta

Tur slavenais ppp sauklis: pulcēsimies, priecāsimies,
precēsimies
Tur daži allaž neņem šo saukli pa pilnu - pīpē, piedzeras,
pakrīt
Tur visās diennakts stundās sapņi par citu dzīvi
Tur sapņi par brīvu alu... nē - brīvu Latviju taču
Bet vecie joprojām ir stulbi

Tur mēs esam sabiedroti, dažreiz arī pret sabiedroto
vēlmēm,
savā salā, aukstā kara globālā vājprāta okeānā
Tur sešdesmitastotais - leģendārs gads, studentu nemieri,
padomju tanki ceļā uz Prāgu, Vjetnamas karš,
diktatūras Spānijā Portugālē Grieķijā, mafijas vara ltālijā
un mēs tajos gados dzīvojam pasargātajā
Rietumeiropas demokrātiju salā

Eiropa par mums īpaši negribēja zināt neko
bet mēs spītīgi: sadziedāsim nu bāliņi visi vienā balstiņā
Vai mēs dziedājām vienā balstiņā?
jā to darījām, nē to nedarījām,
taču nekad neapšaubījām to, ka jāsadzied kopā;
mūs apšaubīja vecie, bet tie jau visi bij stulbi
Tur Hanoveras kongress, tur
pirmoreiz satikās Eiropas, ASV letiņu jaunieši
Kārlis tur Āboliņš: "tie ASV letiņi galīgi apolitiski, viņi
nesaprot, ka Latvija atrodas Eiropā nevis Amerikas
savienotajās valstīs";
un es tajā pilnsapulcē piecos no rīta
kļuvu par Eljas informācijas redaktoru, jo pārējie
kandidāti (laikam viens),
bij aizmiguši, bet es nebiju pietiekami nomodā lai
atteiktos
Bet nākamā rītā Atis Lejiņš, toreiz vēl amīšu letiņš,
revolucionāri askētisks,
čegevārisku bārdu un tievu cigāru zobos modināja
Eljas pļēgurus, ar: "ko, vai mēs esam te atbraukuši gulēt
vai strādāt!"
Kāds tam atgādināja Eljas moto: "nevis slinkojot, bet
pūstot" 

Tur kongresu raksturīgākās skaņas bez dziesmām un alus
kausu škindoņa
bij nemitīgu pārrunu polifons koris
Un ja kādreiz kādam pārāk spontāns risinājums rokā
tad Kangeru Kārlis tam korekti uzbļjauj,
ka Eljas statūti nu gan kaut ko tādu neļauj
Kāds cits, ka statūti jāgroza, varbūt V punkts Liepiņš vai
Zēgneru Ģirts; tad ieceļ statūtu grozīšanas komisiju,
kas konstatē, ka statūti grozāmi kā mašīnai stūre,
bet tomēr esot arī jāzina ceļš un braucamais virziens -
statūti tiek pētīti,
panti un petiti, ar spuldzi vai sveci,
bet vecie joprojām ir s... veci

Etlingenas deklarācija, parāda eljotāju vēlmi brīvot nāciju
Statūti Grozījumi - to tieksmi mainīties uz augšu,
kaut šad tad bij vairāk no "grozies kā gribi"

Eljas darbos sirsnīgi, nesavtīgi tika ziedoti laiks un līdzekļi,
nejau tā,
ka kādam draudēja bads,
taču dažam labam "pazuda" kāds studiju gads

Tur, tai politiski, kult. sakariski, sašķeltā trimdā,
kur allaž kādi bij gatavi kādus no kaut kurienes
viena vai otra iemesla dēļ izslēgt vai no tiem distansēties
Elja bij demokrātijas priekšpulks,
kur brīvi darboties, dēties, visādu uzskatu jauniešiem
Tur vienā telpā ietil pa nacionālisti, racionālisti, fanātiķi,
pragmatiķi,
labi labie un labi kreisie, ateisti, basketbolisti, volejbolu
un zolīšu sitēji,
klasiķu vai Vadoņa citētāji, tie kuriem visādi untumi, niķi,
zociķi un tie kuriem vairāk tīk mocīši, liberāļi,
bet pusdienās cūkgaļa un kāļi,
vakarā spēlē Saules brāļi, dzied brāļi Graši, barā vai paši,
ja nav "sadiskutējušies",
un vecie protams visi ir stulbi
Tur diskusiju Aboliņi sit augstu Vilni, Zaļkalnu protams,
kurš tagad jau kādā aizsaules salā ar Abolīņu Valdi vēl
strīdas,
ar Pīpinu uzpīpē, ar Priedīti Uldi lustīgi samuld
Un droši vien arī tur, kā jau vienmēr Eljā, strīdi ir karsti,
bet sirsnīgi

Mēs bijām rietumos auguši latviešu bēgļu bērni, mūsu
vēsture
bija gan kopīga, gan visai atšķirīga
Mēs bijām ne tikai latvieši bet arī savu mītņu zemju
produkti, auguši
dažādās kultūrās un politiskās realitātēs -
Vācijā augušie, ordnung muss sein, neomarksisms un
gudrības iegūtas
Minsteres krogos un MLĢ solos
Anglijā - brltu impērija, swinging London un DV nams,
Viktora Griguļa akordiona tautisko ritmu pavadĪjumā
Zviedrijas jaunieši, soc.dem un nacionālistu strīdu
caurvējā auguši,
māk visu neitrāli vērot un vērtēt,
izņemot daži kā piemēram Laila Freivalde,
šodien zviedru ārējās politikas galvenā pārvalde,
un citi no: Norvēģijas, Dānijas, Francijas, Holandes,
Beļģijas, un vēl kādām tur Eiropas nācijām, piemēram
Poruka mazdēls no Grieķijas

Mēs bijām toreiz jau tāda kā Eiropas savienība
Mēs zinājām, ka Eiropa,
nav  t i k a i  Rietumeiropa
Mēs zinājām,
ka Baltijas jūrai ir arī tāds austrumu krasts,
ka Zemes lode nav plakana un nebeidzās
kaut kur aiz Gotlandes salas

Kur atrodas Eljas sala, to viegli atrast, tā protams atrodas
Līdsā, Vestendē, Hanoverā, Kerkradē, Udevalā,
Abendessenā piedošana Abendsenā (kur visi sēdēja kokos
un nemācēja peldēt),
un pārējās kongresu vietās, kur citur
Jo tā ir vienīgā vieta, kur visi kongresi notiek visur
vienlaicīgi,
vienā laidā, laikā un telpā,
Tai telpai nav robežu, tā ir pastāvīga, tā mūžam mainīga,
realitāte, pasaka un kā lai to pasaka, reāla teģenda,
mūžības aģenda

Un bijušie Eljas biedri ir brīvi piepildīt citu ppp saukli
- pūsties, padomāt, pieminēt
Paši kā prazdami pārveidot pagātnes Elja'u par savu
saules
apspīdētu atmiņu salu
kaut kur netālu no mūžības jūras mūžīgā šalkoņa
Un vēstures grāmatu un vecu Eljas Informāciju lapu
čaukstoņa

Laiki aiziet it kā nemanot, tev pašam nemaz negribot,
un pēkšņi tu satrūksties:
Ko, Elja 50 gadus veca?, nevar būt, tad jau sanāk tā,
ka vecie vairs nav stulbi!,
nevar būt: jo Elja tāpat kā mēs - ir mūžīgi jauna
Un vecie?, nu jā kā nu kurais... dažs turas, cits pukst un
šļupst,
dažs nekā vairs neatceras,
pat neatceras to, ka vecie ir, nu ir... tādi kā ir

Labi, ka es to visu atceros tieši tā, kā tas bija - saule
spidēja un lietus lija, es biju jauns, un man bikses nemaz
nebija saplīsušas un kāds man teica, ka esot tāda biedrība
jauniešiem, Elja, un man tūlīt nāca prātā rapšu vai olīvu
eļļa, un mūsu mazā priekšpilsētā Hēgerstēnā, Stokholmas
nomalē, es redzēju kā ar katru dienu pasaule kļūst lielāka,
un mani vecāki nāca pa ielu, un es teicu: "es braukšu uz
Eljas kongresu Beļģijā" un mamma teica:
"vai traks, tas taču tik tālu" un "noteikti paņem līdz siltu
džemperi" bet tēvs teica: "iedzer kādu aliņu ari uz manu
veselību"

Un es paceļu atmiņu alus kausu,
tas ir viens kauss, kas ir visi kausi, tiem laikiem "uz
veselību"

Jo Elja līdzēja panākt to,
ka daudziem eljotājiem pērniem, un viņu bērniem,
nav bijis kauna no latvietības,
tā kļuva tiem ērta un tuva
kā ikdienā labākās čības

Un sapnis piepildījās: Latvija kļuva brīva
Kas būs? Kurā virzienā tā dosies savā ceļā
no nebūt uz būt?
Kas zina kas Elja būs rīt un parīt
un kādus kumosus kam nāksies vēl norīt
Bet skaidrs ir viens,
ka statūtus,
                  tos gan būs grozīt!

 

Rīgā, 2004.2.- 4.VIII

 

KĀRLIS ZOBS

It kā čigāns
it kā eņģelis aizlauztiem spārniem
allaž kaut kas zobos
pīpe
   cigarete
  
             dzīve

sapņotājs ar abām kājām uz zemes
bet ne vienmēr
raupjš bet trausls filozofs
dzīve bez rezerves izejām

Viņa durvis vienmēr
bija līdz galam vaļā
viņš nemācēja tās aizvērt

kā putns MacDiarmid'a dzejā
un tā viņa atvērtās durvis
turpina lidojumu

pār ikdienas
pelniem pārklātām ielām
pār aizmirstības
aizsalušiem atvariem

Kārlis Zobs

 

Par Juri Kronbergu skat. Izabellas Cielēnas rakstu "Jura Kronberga dzejas pasaule" (JG 238:16-18) un literatūras
mēnešrakstu Karogs 2004,6.

 

 

Jaunā Gaita