Vizma Belševica

INDRIĶA

LATVIEŠA

PIEZĪMES UZ

LIVONIJAS

HRONIKAS

MALĀM

BIJA TĀ

KUNGA

MIESĀ

IEDZIMŠA-

NAS

1212

UN

BĪSKAPA

14

GADS

PAR

Šī

AR

SVĒTCEĻO-

TĀJIEM

PRIECĀJĀS

VISA

LĪBIEŠU

DRAUDZE

®

UN

BĪSKAPS

SŪTĪJA

PA

VISĀM

LATGA-

LIEŠU

UN

LĪBIEŠU

PILĪM

UN

PA

VISĀM

ZEMĒM

KAS

PIEIET

PIE

DAUGA­

VAS

UN

GAUJAS

UN

SAPULCĒ-

JA

LIELU

UN

STIPRU

KARA­

SPĒKU

®

BET

ARĪ

LĪBIEŠI

UN

LATGA­

LIEŠI

KAS

IRAID

NEŽĒLĪ-

GĀKI

PAR

CITĀM

TAUTĀM

NEPRAZ­

DAMI

KĀ

KALPS

EVAŅĢĒ­

LIJĀ

 APŽĒLOT

SAVU

LĪDZ-

BIEDRI

NOKĀVA

NESKAI−

TĀMI

DAUDZ

ĻAUŽU

NOGALI-

NĀDAMI

ARĪ

DAŽAS

SIEVAS

UN

KĀDUS

BĒRNUS

UN 

NEGRIBĒ-

JA

KLAJĀ

UN

PA

CIEMIEM

NEVIENA

ŽĒLOT

®

...UN

PASNIE−

DZA

BĪSKA−

PAM

AKONA

GALVU

PAR

UZVARAS

VĒSTI

UN

PRIEKA

PILNS

VIŅŠ

PATEICA

DIEVAM

®

UN

TĀDĀ

VĪZĒ

KĻUVA

NEVAL­

DĀMĀ

UN

PAGĀNU

BŪŠA­

NĀM

GAUŽI

PADEVĪ­

GĀ

TAUTA

NO

KRISTUS

BALSA

VESTA

SOLI

PAKAĻ

SOLIM

PIE

TĀ

KUNGA

JŪGA

UN

PAMETU­

SI

SAVU

TUMSĪBU

VIŅA

LŪKOJĀS

TICĪGI

ĪSTAJĀ

GAISMĀ

KAS

IR

KRISTUS

®

PĒC

LABĀKĀS

ZIŅAS

UN

APZIŅAS

NEKO

CITU

KĀ

PATIESĪ­-

BU

NEESMU

TEICIS

NEVIE­-

NAM

PAR

LABU

NEVIE­-

NAM

PAR

ĻAUNU

-----------------------------------------------------
-----------------------------------------------------

Sen patiesības akās ūdens rūgts.

Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.

Par agru atzīšanas koka auglis plūkts

Un zobus nomizojis. Mute ilgi sāpēs.

Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.

Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,

Lai ik uz soļa mīlestību zvēr

Tai publiski... Un spiegu acīm lasa

Starp manām rindām, ka tai nepieder

Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva.

Mēms kļuvis tulks. Un domīgs kļuvis nerrs.

Un sapņos peld uz Rīgu kuršu laivas.

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

Es zinu − neatpeldēs. Un, ja atpeldēs.

Būs veltas asinis. Būs kliedziens pāri mūriem.

Un ugunskapā apklusīsim mēs.

Un žokļi sacirstie par pelnu pīšļiem sūriem

Kļūs.

-----------------------------------------------------

----------------------------------------------------- 

Mūsu upes izžūst.

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazi dēli,

Senis nesarkst tēvi.

Mūsu asins iztek,

Acis kraukļus baro.

Svešus karogus nes tēvi,

Svešos pulkos karo.

Lēns ir bērza baltums.

Ašs ir cirvja cirtiens.

Tikai − roku atsavēžus −

Svešzemnieki, dzirdiet!

Viegli nocirst koku.

Grūti izraut saknes.

Mūsu naids ir ūdens lāses.

Jūsu vara − akmens.

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!

Garš bija mūžs. Bet mūža nomods − īss.

Visaugstākais no manu tēvu godiem −

Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs

Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta

Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta.

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

Vai netaisnību?

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

O, nodevēju tauta, vai ir vērts

Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?

O, suņu tauta! Asins bļodā mērc

Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.

Rij savas asinis! Un akmeni rij līdz!

Un asti luncini! Tu pelnījusi esi.

0, kalpu tauta! Saldā priekā trīc

Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,

Bet tavus brāļus. Gaidot zobus ņirdz,

Lai kristu brāļa asiņainā skaustā,

Jo kunga rokā goda zīme mirdz,

Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzīm šaustā

Beigs raustīties.

        Un atkal sulots zars

Būs atcirsts tava dzīvā spēka kokam.

To zobenbrāļa līksmību!

                                 Viņš var

Ar tavu palīgu tev pašai cirvi nokalt.

       Kad tava iztapīgā seja pārāk dergs,

Kur Jūdas apse tā,

         lai pakārties es eju,

Tavs, vergu tauta, zemiskākais vergs,

Kas pieder krustnešiem ar zobenu un dzeju.

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

Kājas medū mērcēdams,

       iet mana kunga zirgs.

Šonakt medū sarkanā

       tēva galva mirks.

Mana kunga zobenā

       sudrabs mirdz un zelts.

Spoži, spoži novizēs,

       pret mātes krūtīm celts.

Mana kunga apmetnis −

       balta zīda sniegs.

Kā zem melnām ābelēm

       mana māsa kliegs...

Zirgu dzenot, gludā sānā

      piesis cērtas spīvs.

Paliks mana kunga pēdās

      ogļu gruzdums sīvs.

Paliks pergamenta rullī

      kalpa rakstījums,

Ka Tas Cebaot ir bijis

      žēlīgi ar mums.

Un arī Svētā Marija −

      nevainības zieds.

Ak, kā zem melnām ābelēm mana māsa kliedz!

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

Es rakstu, un no vārdiem nepil asins.

Un loksni nededzina burtu sīvums dzelots.

Tu, Jēzu Kristu, man pār plecu lasi.

Cik dievbijīgi tev par slavu melots.

Pār mums nāks tava valstība, ak, Kristu,

Viens dievs un valoda. Un tauta arī viena.

Es latvju zemi redzu krusta naglām sistu

Pie tavas svētās lēnprātības sienas.

Nu ko tev, maigais, mūsu sērās dainas,

Ko jāņuzāļu raibums gauži dara?

Ne ziedu − ērkšķu kronim asiņainam

Ap galvu būt...   Ar pīķu smailēm arams

Tā Kunga vīna lauks pār mūsu kauliem

Un smadzenēm. Ne miņas vairs, ne domas.

Un mūsu bojāeja − vēl viens saulriets.

Lai nemaldīgā idejā aust Roma

Pār visu pasauli...

-----------------------------------------------------

----------------------------------------------------- 

Ak, dari tā, lai iztur

Tavs uzticīgais kalps. Man ļoti bail.

Ka es pret tevi sadumpošos. Kristu.

No liekulīgā krusta norauts, kails

Tu pīšļos sadrupsi zem sava verga kājām.

-----------------------------------------------------

-----------------------------------------------------

No pelnu vējos izvēdītām mājām

Reiz viņi nāks un prasīs man: kāpēc

Uz debesīm un savu tautu brēc?

Vai gana posta nav, ka mūsu kaunu sēšus

Sēj pasaulē? Vai neesam mēs smieti

Bez tevis dievsgan? Un es atbildēšu.

-----------------------------------------------------

----------------------------------------------------- 

 Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās

Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu

Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks

Par piedošanas maigumu. Es mirstu

Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs

Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!

Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,

Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums

No dzelžu lietus. Mana roka vāja

Un nespēj tavas pārestības piedzīt.

Bet vārdi − tas ir zobens abpusgriezīgs

LATVIJAS

VĒSTURES

MOTĪVS:

VECRĪGA

Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē.

Klusē akmens sievas kailās.

Klusē heraldiskie zvēri.

Klusē torņi.  Torņu galos

Gaiļi klusē.

Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē.

Tā kā atslēga, kas klusē,

Kad ap dzelzi svīstot sitas

Paņēmēja pulss.

Iekarotājs vienmēr krīt.

Viņa asinis uz bruģa

Klusēs.

Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē.

Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?

Nejautā. Tev neatbildēs.

Pārejošam vajag kliegt.

Taisnoties. Pierādīt.

Mūžīgais var klusēt.

Kādā koku aizsaulē

    baltie bērzu veļi mīt?

Kādā aizmūžības upē

    liepu zaļās ēnas krīt?

    Vai to izdegušo zemi

    nāk pa naktīm apraudzīt?

Kur pēc nociršanas paliek

    ievu smaržas rūgtais gars,

Kas pa smagiem bula sapņiem

    apkaltušas lūpas skar?

    Velta atmiņa un moka.

    Sāpīgs pilnmēneša stars.

Vai pār savu celmu ozols

    bālā spoku stundā skumst

rāms kā pārdeguši sāpe,

    kluss kā tēva pārmetums?

    Vai zem viņa platām rokām

    rēgu avots sausi tumst?

Kādā koku aizsaulē

    rasas mirdz un lieti līst,

un no vēsām rīta miglām

    balti padebeši blīst?

    Šajā saulē celmu zeme

    slāpēs aizkliegdamās plīst.

Uz mīlu putni dzied.

Bet gulbis dzied

Uz nāvi.