Ojārs Krātiņš

STAPRĀNA MAĢISKAIS REĀLISMS

 

Kalifornijas Mākslas muzejā Pasadēnā (Pasadena Museum of California Art) notiek pirmā retrospektivā Staprāna darbu izstāde − Raimonds Staprans: Art of Tranquility and Turbulence (2006.22.I - 19.III), sastāvoša no 36 darbiem. Turpat muzejā notiek arī atvēršanas un autografēšanas svētki sakarā ar Raimondam veltīto un pērngada pašās beigās klajā laisto grāmatu − Raimonds Staprāns: Art of Tranquility and Turbulence, with Essays by Helēna Demakova and Peter Selz (Seattle & London: University of Washington Press, 2005. 142 lpp.), kas ir pirmais nopietnais pētījums par viņa mākslu. Izcili noformētās grāmatas veidotājs ir Pols Karlstroms (Paul J. Karlstrom) − izstādes kurators, savā laikā Smitsona Institūta (Smithsonian Institution) ASV Mākslas archīva Rietumkrasta direktors, vairāku grāmatu autors. Jāpiebilst, ka jau pirmajās nedēļās Pasadēnā visi grāmatas eksemplāri tiek izpirkti, un arī <amazon.com> gaidot jaunu sūtījumu no Vašingtonas Universitātes izdevniecības.

No gandrīz chronoloģiskā secībā izvietotajām gleznām muzeja apmeklētāji var aptuveni iepazīties ar Staprāna glezniecības attīstības posmiem. Viņa agrīnās 50. un 60. gadu gleznas atšķiras no vēlākajām ar plakanumu un krāsu biezumu, un šie šķietami divdimensiju darbi nedod nekādu telpas dziļuma ilūziju. 70. gadu beigās Staprans rada veselu sēriju aktu, kur sieviete parādīta nevis kā erotiski pievilcīga būtne, bet drīzāk kā atbaidošs, it kā asinīm apslacīts, anonīms attēls uz fona, kas arī ir asins krāsā. Grāmatas līdzautora, mākslas vēsturnieka Zelca (Peter Selz) iztēle gan ir savādāka − viņa ieskatā Raimonda plikņi esot augstākā mērā erotiski. Skaitā nedaudzie plikņi kopā ar dažām citām gleznām − saniknotiem, garkaklainiem, neveikliem putniem un pāris abstraktiem portretiem − ir krasā pretstatā lielajam vairumam viņa mākslinieciskā devuma, par ko liecina arī izstādē un grāmatā ietilpinātie darbi. Bet tieši šīs nedaudzās gleznas, un varbūt īpaši plikņus, Raimonds uzskata par saviem oriģinālākajiem darbiem, un arī grāmatā ievietoto apceŗu autoru uzskatā šā tipa gleznas vislabāk dod iespēju iedziļināties mākslinieka psichē, tās savandījumā jeb turbulence.

Jaunajā gadsimtā gleznotajām ainavām, arī klusajām dabām, raksturīga ir asā apvāršņa līnija, kas sadala katru darbu it kā divās daļās. Vērotāja skats pievēršas kaut kādam bezgalīgam dziļumam vai arī tālumam, kuŗa priekšplānā atrodas ēkas, mūri, ielas, baseini, ļoti reti kādi koki, un viss tas bez mazākajām cilvēku klātienes pazīmēm. Visam pāri krīt spilgta gaisma, kas met asas ēnas un dod krāsām intensivitāti un piesātinātību. Savādu pievilcību rada gaisma un klusums, plašums un tāle, absolūts miers, kāds īstenībā nekur gan nav atrodams. Šo fantastiskajā literatūrā atrodamo mistēriju šķietami padziļina šādas tādas „neiespējamības”. Ēnas nekrīt gluži pēc dabas likumiem. Fonā šur tur pavīd it kā „plīsumi”. Pamazām rodas iespaids, ka līdzšinējā trīsdimensiju ainava varbūt patiesībā ir divdimensionāla aizkulise, aiz kuras kaut kas slēpjas. Bet kas? Vai varbūt nekas? Tajā pat laikā nav tā, ka viena vai otra no šīm uzskatāmības iespējām iznīcina pretējo − abas pastāv viena otrai blakus, radot patīkamu, kaut arī nelielu, nestabilitātes sajūtu.

Pauls Karlstroms, kurš vairākkārt intervējis mākslinieku, savā plašajā un interesantajā apcerē mēģina noskaidrot, kādēļ tik liela atšķirība starp Staprāna abstrakti reālistiskajiem darbiem un agrīnajiem ekspresionistiski uzbudinošajiem plikņiem, portretiem un putniem. Atbilde meklējama paša mākslinieka psichē, dzīves pieredzē, viņa Weltanschauung: cenšanās uzspiest kārtību chaotiskai pasaulei un tajā pat laikā apliecināt savas individuālās pieredzes nekārtīgo sajukumu [jeb turbulence] (7).

Salīdzinot ar citiem Sanfrancisco apkārtnes abstraktajiem reālistiem, Staprāna glezniecībā (izņemot nedaudzos plikņus un portretus) trūkst ne tikai cilvēku klātienes, bet arī stāstījuma un jebkādu mūsdienu aktualitāšu. Pavirši skatoties, attēlotajos priekšmetos rādīsies mums gluži pazīstama pasaule, kas māksliniekam pašam patiesībā ir gluži mazsvarīga. Par visu svarīgāka viņam ir abstraktā forma, minimālistiskā abstrakcija, dizains un pats gleznošanas process. Staprāns ir abstrakts gleznotājs, kuŗš pastāv uz sakaru uzturēšanu ar redzamo pasauli, kas galu galā ir abstrakcijas pats pamats (..) [Atainotie priekšmeti] ar savu ikdienišķo neitralitāti, savu necilo kvalitāti kalpo gleznošanas īstā mērķa sasniegšanai, proti, saredzēt toņu niansēto izlīdzināšanos (..) pāreju no viena tona uz otru (10-12).

Kārtība esot cilvēka izdomāts jēdziens, ko viņš mēģina uzspiest dabai. Ģeometriskās formas jeb kārtība Staprāna ainavās ir noteikta un absolūta − pretēji viņa personīgai dzīves pieredzei (..) pasaulē viņš atrod maz, kas iedvestu optimismu (18), jo zem ikdienas dzīves šķietami mierīgās virsmas bango emocijas un dziņas, sevišķi seksuālās, un šo emociju spiediens iegrūž cilvēku visdažādākās nelaimēs, kas daļēji atbalsojas Staprāna plikņos un putnos. Šajā sakarībā Karlstroms atsaucas arī uz Staprāna dzimumdzīvi izgaismotāju lugu Sasalšana. Nevarība dziņu spēka priekšā, vēlmju radītā bezizejas situācija izraisa dusmas, kas nevēršas pret kādu atsevišķu cilvēku, pret kādu nelaimīgu negadījumu, bet pret cilvēka būtību un pret Dabu pašu. Staprāna pasaules uzskatā sajūtama dziļa netaisnības izjūta, sakāpināta tiktāl, ka, kopā ar eksistenciālo izmisumu, tā veido vienu no galvenajiem mākslinieciskiem motīviem (19). Pēc Karlstroma domām portretu galvas, plikņi un saniknotie putni ir uzskatāmi mākslinieka psichiskie pašportreti. Karlstroms pasvītro, ka Staprāna reālisms sniedzas daudz tālāk par stilu un technisko meistarību. Ar savu iespaidīgo prasmi mākslinieks drosmīgi, rūpīgi, neizskaistināti un ekspresīvi komentējot apkārtējo pasauli (25).

Pēteris Zelcs (Selz) savā esejā īsi apskata reālisma jēdziena vēsturi, sākot ar renesansi, tuvāk iztirzājot tā sašķelšanos 19. gs. vairākos novirzienos, kam seko Staprāna mākslas salīdzināšana ar citiem 20. gs. reālistiem un modernistiem. Gaisma ir galvenais varonis Staprāna gleznās (..) gaismā gremdētā krāsa tiek precīzi kontrolēta. Tiklīdz glezna ir pabeigta, neviena detaļa vairs nav maināma (33) – tā Zelcs. Atsaucoties uz Staprāna paša teikto un aizņemoties literatūras kritikā lietotu terminu, viņa gleznošanas veidu varētu dēvēt par maģisko reālismu.

Latvijas Kultūras ministre Helēna Demakova īsi ieskicē Staprānu ģimenes biogrāfiju uz Latvijas 20. gs. vēstures fona. Tuvāk iepazīstamies ar Raimondu un viņa dzīvesbiedri Ilonu kā cilvēkiem, ar abu lomu latviešu kultūras dzīvē tiklab emigrācijā kā Latvijā − jau padomju laikā, gan arī mūsdienās. Nepārsteidz fakts, ka Staprans Latvijā ir plašāk pazīstams kā dramaturgs, nevis gleznotājs. Demakova pieskaras Staprāna darbībai Sanfrancisko „mazajā teātrī” un viņa sakariem ar teātŗa darbiniekiem Latvijā. Ar Staprāna glezniecību būs iespēja labāk iepazīties viņa darbu retrospektīvā izstādē Latvijas Nacionālajā muzejā, sākot ar 2006.IX.

Bez minēto autoru rakstiem un 65 gleznu reprodukcijām, grāmatā iekļauts lugas Sasalšana fragments un izvilkumi no intervijām un Staprāna rakstiem par mākslu.

 

 

 

 

Ojārs Krātiņš, Kalifornijas Universitātes (University of California, Berkeley) angļu valodas un literatūras profesors, publicējis literatūrzinātniskus rakstus angļu un latviešu valodā (pēdējos tikai JG). Tulkojis angliski Alberta Bela romānus Būris un Bezmiegs, kā arī citus īsākus latviešu literatūras darbus.