Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

 

 

Raimonds Staprāns. Kaste ar sarkano līniju. 2005. Audekls, eļļa. 112 x 127 cm.

 

Sandra Krastiņa

GLEZNOT GLEZNU

2006. gads, Rīga, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Raimonda Staprāna izstāde „Glezniecība”

 

Jebkuŗš iesvaidītais vizuālās mākslas pasaulē saprot, ja gleznotājs personālizstādi iezīmē ar maģisko vārdu „glezniecība”, tas ir apliecinājums profesionālajai pārliecībai un pašapziņai, ne piemērotāka izstādes nosaukuma trūkums. To izšķiršanu, kas ir un kas nav īstā glezniecība, risina ikviens, kas, uzlūkojot apgleznotu audeklu, to dēvē par gleznu. Piesaucot dažādus stilus, tendences, modes trikus un technoloģijas atklājumus tomēr tik kanonizētajā glezniecības izpausmes teritorijā, jautājumi, minējumi vai teorijas − kas ir īsta glezniecība − aktualitāti nezaudē nekad. Tas ir placdarms, kur katrs gleznotājs dzīves laikā var mēroties spēkiem ar sev atvēlēto laiku. Rotaļājoties ar šiem vispārzināmajiem piemēriem, pamazām nonāku pie sev interesējošā jautājuma − par ko runā Raimonda Staprāna glezniecība, ko vēsta viņa māksla? Jo tikai tad, kad tiekam vaļā no kādas cunftes iežogojuma, varam runāt par pašu mākslu − ar „cunfti” te domāju glezniecību kā paņēmienu, kā izteiksmes līdzekli, kā formu, ne kā mākslas galamērķi. Ne tikai par to kā nolikt zaļo pret sarkano, tumšo pret gaišo, noturēt vienā tonalitātē pretkrāsas, kā manipulēt ar faktūrām, gleznojot domā mākslinieks.

Par vientulību!? Kad vientulības nots novibrēja Raimonda Staprāna glezniecības izstādē, apzināti sāku tai izsekot. Mana kā skatītāja brīvība ir izvēlēties un salīdzināt mākslā to, ko atrodu vai ieraugu kā noteicošo esam. Vai tiešām tā ir vientulības apziņa, ko tik strukturēti pārliecinoši un distancēti mierīgi apliecina viņa gleznas. Kāpēc no darba darbā bez nejaušības klātbūtnes tiek atkārtots viens krēsls, viens trauks, viena diagonāle, viens monolīts noslēgts laukums pret otru monolīti slēgtu krāsu laukumu, kāpēc skaitliski daudzie apelsīni ir kā pa vienam gleznoti? Kāpēc lielie krāsu klaidi nes tik emocionāli dziļdomīgu noslogojumu? Kāpēc tēlotajam tukšumam piešķirta tāda pašvērtība? Manis uzdotais gleznu noskaņojuma apzīmējums varētu palikt kā subjektīvi nemotivēts apgalvojums, ja izstādē nebūtu aizvadītā gadsimta 70. gadu beigu perioda gleznas, kur praktizēto izteiksmes līdzekļu līdzsvarojumu autors nomaina pret ārdošu, emocionāli blīvu glezniecisku kliedzienu. Gleznas Dusmīgais putns tēls savā vientulībā ir tik spēcīgi apliecinošs un kontrastējošs uz pārējo gleznu šķietami apcerīgā noskaņojuma fona, ka vērtējams kā autora apzināti noklusētās emocionālās pasaules atspoguļojuma manifests. Jādomā, vai tiešām tā ir mūsu nacionālā mentalitāte, lai kādā pasaules malā dzīvotu, ka izdarot ārējo izpausmju paņēmienu atlasi, vēlamies iegrožoties, sakārtoties, ielogoties, bet ne ļauties un pētīt savu patību, kas var izrādīties ne vienmēr komplimentāra, tomēr emocionāli tieša, precīza un skatītāju nesaudzīgi aktīvi uzrunājoša.

Raimonds Staprāns savu izvēli glezniecībā ir izdarījis un tieši tas ir viņa mākslas lielais spēks, kas liek meklēt atbildes katram par savu vietu tajos spoži mirdzošajos gleznu laukumos, kur vēl tikai saskarsmes robežās iemirdzas ārdoši disharmonējošas krāsu šautras. To, protams, var vērtēt kā profesionāli apzināti izmantotu paņēmienu, lai līdzsvarotu divus vai vairākus vienlīdz aktīvus krāsu laukumus plaknē, bet var arī meklēt kādu no īstās glezniecības receptēm, kuŗā savietojas gleznotāja talants, zināšanas un sāpīgas ilgas.

 

Gleznotāja Sandra Krastiņa, Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas (1976), Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas (1982) un Eduarda Kalniņa meistardarbnīcas (1986) absolvente, piedalās izstādēs kopš 1980. gada − galvenokārt ar lielu izmēru figurāliem darbiem. Darbojas arī grāmatu grafikā un animācijas filmu veidošanā. Vada Latvijas Mākslinieku savienības muzeju (2003-2006). Dizaina žurnāla DS galvenā redaktore. LMS Gada balva (1999).

 

Mākslas reprodukciju grāmatas Raimonds Staprāns: Art of Tranquility and Turbulance, with Essays by Helena Demakova and Peter Selz (Seattle and London: University of Washington Press, 2005) atvēršanas un autografēšanas svētkos Kalifomijas Mākslas muzejā Pasadēnā (Pasadena Museum of California Art, 2006.22.I; skat. JG245:42-44), kur vienlaicīgi notiek arī Staprāna darbu izstāde. No kreisās: Latvijas Kultūras ministre Helena Demakova, izstādes kurators Pols Karlstroms (Paul J. Karlstrom), dramaturgs un mākslinieks Raimonds Staprāns.

Foto: Ojārs Krātiņš

 

Jaunā Gaita