Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

 

Ilona Salceviča

IESKATS JAUNĀKAJĀ LATGALIEŠU PROZĀ

 

2003. gadā iznākušo grāmatu Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904−2004 (2005) noslēdzot, radās diezgan bēdīgs secinājums: Autoru, kuŗi mūsdienās raksta latgaliski, ir maz. Pārāk maz, lai varētu cerēt, ka šai literatūrai ir nākotne. Rodas skumjš iespaids, ka latgaliešu proza un dramaturģija ir 20. gadsimta parādība, turklāt diezgan vienkāršota, nesniedzoties pāri šajā gadsimtā radīto darbu vidusmēram kā idejiskā, tā mākslinieciskā līmeņa ziņā. Tomēr literārais process turpinās.

Kopš citētās grāmatas iznākšanas latgaliešu prozas apritē ienākuši divi romāni. Tiesa, abi rakstīti jau krietni senāk, viens pat bijis izdots latviešu literārajā valodā un iemantojis diezgan plašu popularitāti tālo 1970. gadu otrajā pusē. Tas ir Ontona Stankeviča romāns Šuvējiņa, kas tagad iznācis latgaliski grāmatā ar nosaukumu Viejs īsaraudoj kai bārns. Tur ietilpst romāns Šyviejeņa un autora atmiņas Izprast dzeivi. Cerēsim, ka Šyviejeņa arī tagad ieinteresēs lasītājus, jo ir itin nozīmīgs papildinājums latgaliskajai gaŗajai prozai. Romāns tēlo dzīvi Latgales pilsētā Krystupē (tās prototips ir autora dzimtā Rēzekne). Centrā ir jauna sieviete, sākumā meitene Agnese, šuvējas mācekle un pēc tam šuvēja. Saistoši aprakstīts viņas mācību laiks pie meistarienes − turīgas poļu panes Večorekas, īslaicīgā laulības dzīve ar meistarienes pusbrāli, rūpes, audzinot un skolojot dēlu. Darbā dots kolorīts pilsētiņas un tās ļaužu tēlojums, darbojas arī vairāki lauku cilvēki. Agneses brālis kādu laiku dzīvo Rīgā, un lasītājs gūst iespēju ar viņa acīm skatīt 1930. gadu beigu Rīgas nomali. Saistošu sižetisku blakuslīniju veido neliels ieskats Krystupē dislocētās Latvijas armijas vienības virsnieku dzīves un attiecību tēlojumā. Romāna darbība dramatiski apraujas kaŗa gadu, vācu okupācijas laika zīmējumā.

Iznācis Leona Širina romāns Dzeivam dzeivē dzeiva dzeive − bijušā leģionāra dzīvesstāsts pēckaŗa padomju apstākļos. Šis darbs pamatos vai pirmajā variantā sarakstīts jau sen − jau 90. gados autors to bija atnesis, rādīja un interesentiem deva lasīt Latgales kultūras centra izdevniecībā. Darba sižets, visa galvenā uzbūve nav mainīta, klāt nākušas detaļas un nianses, varbūt daži elementi sižeta veidojumā, sevišķi noslēguma daļā. Sižetu veido Latgales lauku cilvēka, braša puiša Arnolda dzīves stāsts. II Pasaules kaŗa laikā Arnolds bija iesaukts Latviešu leģionā, kaujās kritis gūstā. Pēc kaŗa un pēc gūsta viņš atgriežas dzimtajā sētā jau kā invalīds. Kaŗā viņš ir zaudējis kreisās rokas plaukstu. Viņa iecerētā Ruta ir skolas direktora meita, un viņas mātei neliekas, ka tikai arodskolu beigušais Arnolds, turklāt vēl bez vienas rokas, varētu būt viņas meitai piemērots vīrs. Ruta izrādās paklausīga meita. Pēc šīs neveiksmīgās mīlestības Arnolds labu laiku staigā pa ballēm, kaujas, jo viņam ir diezgan nejauks raksturs, bet pārciestie zaudējumi to padarījuši vēl smagāku. No viņa sevišķi bīstas, kad viņš kautiņos kādu reizi izmanto savu mākslīgo roku. Galu galā viņš apprecas, izvēlas sievu, kas izrādās vēl negantāka par viņu pašu. Sieva neieredz viņa māti, visa dzīve paiet vienos strīdos. Pienāk kolhozu laiks. Ļaudis no kolhoziem ļoti bīstas, bet nevar no tiem arī izvairīties. Arnolds visu mūžu nostrādā par piena savācēju. Strādā labi, saņem pateicības, apbalvojumus un prēmijas. Bērni izaug, izmācās. Kad Arnolds sāk saņemt pensiju, mainās iekārta un viņa pensija 130 rubļu vietā izrādās − 15 Ls. Bet par laimi Vācijas valdība maksā kompensācijas kaŗa invalidiem, un Arnolds sāk saņemt arī Vācijas pensiju.

Romāna vērtība ir tā, ka autors ļauj ieskatīties šī vienkāršā un arī itin tipiskā cilvēka mūža gājumā, viņa attiecībās ar radiem un kaimiņiem, parāda Latgales lauku cilvēka dzīvi visās laikmeta izraisītajās peripetijās. Te ir kaŗš, gūsts, izvešanas, dzīve lēģerī, kolhozi, grūtības un nabadzība to sākumā, nostiprināšanās, to likvidēšana un atkal pārmaiņas ļaužu dzīvē. Te ir daudz patiesu dzīves novērojumu, detaļu, ir interesanti tipi un raksturi.

Autors savu darbu nosaucis par ironisku traģēdiju. Traģēdijas vārds, protams, nav lietots kā žanra, bet gan kā tēloto notikumu un likteņu vērtējums. Atslēgas vārds ir ironija. Autora un līdz ar viņu vēstītāja skatu punkts un šķietami bezkaislīgais vēstījums īstenībā rāda distancētu un ironisku attieksmi. Vēstītāja persona ir galvenā varoņa Arnolda jaunākais brālis Pīters, kuŗam autors devis savu biogrāfiju, savu dzīves uztveri un pieredzi, bet mākslinieks Jānis Gailums savās ilustrācijās romāna centrālo tēlu zīmējis paša autora izskatā.

2005. gada pavasarī Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē organizēja Latgaliešu īsprozas konkursu. Tā rezultātā top ap 20 publikāciju literārā almanahā Olūts (2005, 11). Ar gatavību un nobeigtību izceļas Daugavpils Pedagoģiskās universitātes mācību spēka Valentīna Lukaševiča stāsti. Viņš latgaliešu rakstniecībā ir jau pazīstams kā kopā ar Oskaru Seikstu sarakstīto darbu − stāsta dzejā Seppuku iz saulis vādara un romāna Valerjana dzeive un redzīņs − līdzautors. Abi minētie pieder pie latgaliešu 90. gadu postmodernisma.

Olūtā publicētie darbi zināmā mērā turpina „Valerjana” līniju − ar neglītā estētiku, ar reāliju precīzu tvērumu, ar domas plūduma fiksējumu. Katrs no tiem diezgan precīzi atbilst īsā stāsta vai varbūt ar negaidīto, lasītāja visnotaļ neparedzēto atrisinājumu Alberta Sprūdža iedibinātā pastāsta kanonam.

Stāsts „Zīmassvātki” ir ļoti tāls no darba nosaukumā šķietami solītās idilliskās miera, baltuma, mirdzoša sniega, sveču smaržas un baznīcas zvanu noskaņas. Nav gan te arī nekāda trokšņa, burzmas un stresa. Gluži parasti iekārtotā virtuvē kādā meža mājā satiekas divi vīri. Par Ziemsvētkiem netieši varētu liecināt varbūt vienīgi bļoda ar auzu ķīseli, kas Latgalē izsenis ir bijis viens no kūču vokora, t.i. Ziemsvētku vakara ēdieniem. Diezgan monotoni rit vīriešu tāda kā aprauta runāšana, ko grūti nosaukt par sarunu, drīzāk tā ir viens otram gaŗām runāšana. Tā aizrit vakars. Negaidītais ir tas, ka mājas saimnieks nesen atgriezies no psichiatriskās slimnīcas, bet viņa viesis... varbūt tikko no tās, varbūt ceļā uz to.

Stāsta „J.” centrālais personāžs J. (tātad puslīdz anonīms) ir jauns rakstnieks, vai arī jauns cilvēks, kuŗš cenšas par tādu kļūt un, lai gūtu vairāk iespēju novērot dzīvi, strādā kādas pilsētas (mīsta) kafejnīcā par oficiantu. Viss stāsts ir viņa domu un izjūtu plūsma, sākot ar pavēlu pēcpusdienu, vadot pēdējās stundas darbā kafejnīcā, apkalpojot apmeklētājus, beigās mazgājoties dušā, pēc tam, ejot uz kāda choreogrāfiska ansambļa vieskoncertu vietējā kultūras namā, satiekot paziņas, aprunājoties ar tiem. Kafejnīcā, uz ielas, kultūras namā un atkal uz ielas redzētais nospiežas vēstītāja apziņā, lasītājs ieiet viņa domu un izjūtu pasaulē. Negaidītais ir tas, ka J. uz ielas sāk dejot. Griežas kā pelmenis, kas no sākuma bija nogrimis, bet nu ar ūdens burbulīšiem pacēlies augšā. Cilvēki apstājas, skatās. J. dejo. Vai tas ir kas sevišķs? Varbūt viņš savā garā ir nevis rakstnieks, bet dejotājs.

Trešais, visapjomīgākais Lukaševiča stāsts saucas „Mož tu napīmini?” (Varbūt tu neatceries?). Tā darbība risinās Vecgada vakarā un 1. janvārī Dagdā, mazpilsētiņā, par kuŗu stāsta ekspozīcijā sniegtas ziņas no tūristu bukleta − tajā dzīvo nedaudz pāri par trim tūkstošiem cilvēku un galvenais apskates objekts ir Vissvētās Trīsvienības baznīca. Adoļps kafejnīcā ieskatās kādā agrāk neredzētā jaunā, skaistā sievietē. Pārējie kafejnīcas apmeklētāji ir seni paziņas. Adoļps grib pieiet pie nepazīstamās. Tā kā baidās. Sarunājas ar citiem. Sēž viens un klausās mūziku. Vēro dejotājus... Pamostas svešās kāpņu telpās piekauts un aplaupīts. Domā un atceras savu padomju miliča pagātni un piedzīvojumus. Kā un kas gan varēja ar viņu tā izrīkoties? Redz, ka vakarējās kafejnīcas vecajā vietā vairs nav, un Toļiks saka, ka nekad nav arī bijis. Tātad nav bijis ne mūzikas, ne deju, ne pievilcīgās svešinieces. Gadiem ilgi te stāvot sarkanā ķieģeļu siena un zaļās eglītes, kas aug vakarējās kafejnīcas vietā. Adoļps sit pa galvu Toļikam ar remontatslēgu. Mozeņš caurumeņš atsataiseja tī, kur saīt kūpā uzacis. Asnis tecēja kai nu geizereiša. Tad Adoļpam neatliek nekas cits kā aizmirst visu, un Toļika nāvē tiek vainots kāds Žoržiks.

Visos darbos valda kāda pusmiega, pusnomoda, sirreāla izjūta. Tā ir absurda pasaule, kuŗā spoguļojas gluži reālas pasaules priekšmeti, parādības, dzīvā un nedzīvā daba. Deformēta ir tēlojamā personāža psicholoģija, greizs, vismaz katrā ziņā neparasts ir skatījuma rakurss. Postmodernisma estētika turpinās. Viss tekstā atveidotais ir vienā svarīguma pakāpē. Darba galvenais varonis nekādā ziņā nav varonis, drīzāk antivaronis. Tēlotā ir informācijas sabiedrība, kur plosās gan radio, gan televizors, gan mobilais telefons. Darbu veidojumā vīd erudīts autors ar savu noteiktu, gan varbūt lasītājam ne tik viegli uztveŗamu nolūku.

Pēc grāmatas Aizīt muna Asinova (2001) lielajiem panākumiem rakstīt un publicēt stāstus turpina mūzikas pedagogs un komponists Ontons Matvejāns. Ik gadu Tāvu zemes kalendārā un tagad arī literārajā almanahā Olūts parādās jauni viņa darbi − kā humoristiski, tā nopietni. Arī tajos ir atskats uz mūžā piedzīvoto vai tepat Dricānu apkaimē noklausītajiem notikumiem un ļaudīm.

Vairāku darbu tēma ir partizānu darbība vai arī cilvēku slapstīšanās, dzīvošana pagrīdē (bieži vien vārda tiešā, nepārnestā nozīmē) pirmajos pēckaŗa gados un dažu reizi vēl ilgāk. Šī realitāte ieskanas asos un drūmos toņos. Stāstā „Vere” šausminošais efekts panākts ar vēstījuma šķietamu bezkaislīgumu. Viens no bijušajiem kaŗavīriem, kuŗi slēpās bunkurā, aiziet un piesakās, lai nodrošinātu sevi, atklāj un pat pašrocīgi apšauj savus bijušos biedrus. Gadījums jau droši vien no dzīves ņemts, tādēļ jo sevišķi dramatisks − tur vēl darbojas kāda kaŗavīra līgava, viņas no pārdzīvojumiem nedzīvs dzimušais bērniņš. Šo tēmu − nacionālo partizānu, cilvēku, kuŗi slēpās mežos, − ir mēģinājuši risināt arī trimdas rakstnieki. No latgaliešiem, piemēram, Jānis Klīdzējs un Antons Rupainis, taču tiešas, aculiecinieka pieredzes trūkuma dēļ tas viņiem nav izdevies tik iedarbīgi kā tiem, kas dzīvoja Latvijā.

Citu tematisku loku veido darbi, kuŗos parādās pēckaŗa gadu īstenība. Ļoti spēcīgu iespaidu atstāj Matvejāna stāsts „Gūdūs” (Tavu zemes kalendārs − 2004). Šeit atveidotā groteskā, paradoksālā realitāte sākas jau ar darba nosaukumu. Katrs zina, ka latviešiem jau kopš senlaikiem ir godi − svinēšana gan sakarā ar gadskārtu svētkiem, gan arī kādas atsevišķas saimes vai cilvēka svētku reizēs. Vārda etimoloģija ir skaidra − goda izrādīšana kādai personai vai notikumam, vai tā piemiņai. Minētajā stāstā Kostinam iemesls rīkot godus gan ir pavisam nosacīts − viņa dēliņam Pītereišam ir tāda kā vārda diena. Sen nav ciemojušies radi no Atašienes. Atnāks arī Kostina brāļi un tuvākie kaimiņi. Tomēr pats galvenais ir − pacienāt jauno mežzini, lai caur viņu varētu aizrunāt materiālu jaunam šķūnim un kūtij. Jau bija ievadītas runas, mežsargs jau bija padzirdīts, nu kārta mežzinim. Mežzinis, vīrs zem pusmūža, saukts par Aleksandroviču, jau ir uzaicināts un solījies atnākt. Arī viņa sieva Aņa, vēl pavisam jauna sieviete. Kad vairākas dienas ir cepts un vārīts, citi viesi jau sabraukuši, uz godiem atbrauc arī galvenie viesi − Aleksandrovičs ar Aņu. Kad stundas pusotras bija labi ēsts un dzerts, dziedāts divās valodās, Aņa negaidot slējās augšā un iedziedājās: Pa adnoj, pa edinoj! Vypjem za Staļina, vypjem za rodzinu, vypjem i snova naļjom...[1] un izrāva sausu lielo alus glāzi, pildītu ar „dzimteni.” Tad uzkāpa uz krēsla, tad uz galda un sāka „cirst trepaku.”[2] Ēdienu parāva uz malām. Aņa nosvieda lindrakus, kuŗus pārējie godu dalībnieki tūlīt novāca. Nosvieda arī jaciņu. Bija skaidri redzams, ka viņa nesaprot, ko dara. Visi sita plaukstas. Mežzinis sita visiem līdzi. Ikviena cita būtu uz reizes norauta no galda, bet kas raus Aņu? Aņa nosvieda krūšturi, izkāpa no biksītēm, palika vienos zābaciņos. Tagad aizsorka i puiši (..) Paulina pasavēre uz atvārtajom durovom − puiki stāvēja atplāstom mutēm, kai biļdē. (..) − Kai eļnē, konstatēja Gertoda, kai jei tī byutu bejuse. Bet pēc kāda laika no galda jau noceltā un apģērbtā Aņa atkal pieprasīja stiprāku dzērienu. Saimniekiem vairāk nebija, un nācās sūtīt Vincu ar riteni uz Rikovas veikalu. Kad Vincas nebija vēl pēc pusotras stundas, brauca ar zirgu skatīties, kas noticis. Izrādījās, Vinca kritis, sasitis nopirktās pudeles, un, lai cik necik glābtu mantu, dzēris iztecējušo dziru no peļķes un turpat arī aizmidzis. Vēl daži negadījumi, un „Gods” Kostina mājā bija beidzies.

Te autors ar „smiekliem caur asarām” parāda, kādā negodā iedzen, uz kādu saviem uzskatiem un ieradumiem neatbilstošu rīcību jaunā situācija piespiež normālu ģimeni, bet valodas jēdzieniskajā līmenī šis negods paradoksālā kārtā vēl tiek saukts par godu. Dzīves radīto situāciju dramatisms un bieži vien arī absurds, kā redzam, dažkārt pārspēj rakstnieka izdomu un fantāziju.

Ontons Slišāns Olūta 11. numurā publicējis darbu ar nosaukumu Upārta stosts. Te vēstītājs ir sešgadīgs zēns ar senu un latgalisku vārdu un uzvārdu − Upārts Kroļs, ļoti spējīgs un attīstīts zēns, patiesībā laikam jau nu gan tāds, ko psichologi sauc par indigo bērniem, tas ir, brīnumbērniem, ģeniāliem bērniem. Zēna vēstījums − domas par māti, par Īrijā pazaudēto tēvu, par vecvecākiem − skolotājiem, par datorizētajiem brālēniem un māsīcām, par mātes aizraušanos ar latgaliešu folkloru un etnogrāfiju, par piedalīšanos kopā ar zēnu latgaliešu skolotāju vasaras nometnēs un Rīgas folkloras ansambļos. Viss tas varētu būt arī pieredzēts, piedzīvots, tomēr lasītājam rodas sajūta, ka visa tā kā par daudz, ka zēns tā kā par gudru, ka tās tomēr ir autora, dedzīga latgaliskuma aizstāvja un kopēja domas un ilgas, tāds kā viņa manifests.

Ontons Kūkuojs stāstā Pori progoreibas pūram (Pāri alkatības purvam) visumā reālistiskā manierē atsedz kāda mūsdienu Latgales laukos dzīvojoša ierāvēju pāra nevaldāmo mantkāri un tieksmi iedzīvoties uz citu cilvēku rēķina.

Līga Seiksta-Deksne šoreiz (atšķirībā no viņas kopā ar Oskaru Seikstu sarakstītā īsromāna Reitišku mads) itin tradicionāli uzrakstītā stāstā „Puču Marta” gan pieskaŗas rajona laikraksta redakcijas darbinieces ikdienai, gan arī mēģina rādīt paaudžu attiecību iespējamu modeli.

Diāna Varslavāne darbā „Tykstūšgades celtne” ar pasmagnēju humoru tēlo kādas sabiedriskas tualetes ēkas celtniecības gaitu un tās laikā radušos konfliktus un celtniecībā iesaistīto ļaužu attiecības.

Latgaliešu īsā stāsta konkurss atklāj arī dažus jaunus vārdus. Visvairāk uzmanību piesaista Leokadija Razgale ar stāstu „Nabārns.” Te pusaudža Juŗa skatījumā zīmētas traģiskas alkoholiķu ģimenes dzīves ainas. Vecāki nestrādā, nodzeŗ bērnu pabalsta naudu, divas vecākās meitenes dzīvo pie vecmāmiņas. Juris dzīvo pusbadā, neaprūpēts. Tuvākā radība dzimtajās mājās viņam ir suņuks Bondza, līdz dusmu lēkmē tēvs suni nosit. Juŗa draugam Ērikam neklājas daudz labāk, kaut arī viņa vecāki prot nopelnīt un dzīvo pārtikuši. Tomēr arī viņiem Ēriks nav vajadzīgs, un viņi atpērkas ar naudu un dārgām dāvanām. Autore tēlojamo vidi un risināmās problēmas pazīst labi, arī prot iejusties pusaudža psicholoģijā.

Process turpinās.

 

[1] (Krievu vai.) Pa vienai, pa vienīgai! Iedzersim par Staļinu, iedzersim par Dzimteni, iedzersim un no jauna ieliesim...

[2] Trepaks − krievu tautas deja

 

 

 

Ilona Salceviča daudz rakstījusi par latviešu literatūras jautājumiem. Pēdējos 20 gados visvairāk pievēršas latgaliešu literatūras izpētei. Grāmatas Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904-2004 (Zinātne, 2005) autore un līdzautore rokasgrāmatai Latviešu rakstniecība biogrāfijās (Zinātne, 1992 un 2003), kur izstrādā šķirkļus par Latgales rakstniekiem.

 

 

Jaunā Gaita