ŠIS VĪRS

Likās šis vīrs

bija veidots no vielām,
kas liktas uz ielām

        rītos darbdienīgos

                ceļo uz krāsnīm,

lai pārdzimtu derīgumā.

        Šis vīrs bija neregulārs

        sludināts dzejnieks,

        bet būtībā

        mazs dzīves blēdis,

        kabatu zvejnieks.

Viņš ēda no citu bļodām,
atgremoja ko citi bija rakstījuši
un sevi par ģēniju saukdams,
stabules no dzejām maukdams,
rāpās muļķu grāmatplauktos.

        Viņš bija atlieku spainis,

        varbūt kādam svainis,

        lai atskaņa sanāk.

SIVĒNI

Viņi ir joprojām sivēni.

Nošķirti no mātes pienīgiem pupiem,
ēd no kopīgās siles,
bet mīlē silē nolaist ūdeni.

        Piemēram -

pagājušo rudeni
atnācu mājā no lauka,
skatos,

sivēni visi ēd no viena trauka,
bet silē - ko dara? Čurā.
Nu kā lai mīlē sivēnus,
kas uzvedas kā sivēni.
”Kas tā par tautu?”

VIENTUĻA
SARUNA
VECPILSĒTĀ

Pusaizvērtas durvis tālruņa būdai

        pamests karājās klausulis

(nu kāda man tur daļa, lai karājas

bet ja nu no tā daudz kas atkarājas?...)

        Viņa runā ātri         uztraukti

        Šauj         kā         mašīnpistole

        bez apstājas

        baras

lūdzās         šņukst

raud         izmisīgi

Vai tu mani dzirdi?

(lodes spindz bet iet gaŗām)

        vējš pāršķiŗ lapu

        telefona grāmatai

        kā palagu pamestai laulības gultai
vēja elpā šūpojas klausules izmisums
apēd čukstus apēd solījumus

        neviens to nepaceļ

        neviens nedzird

divus soļus tālāk

drūms vaigs ar aukstu pēdu
nomin bēdu

izdzēš cigaretei silto dzīvību
(no viņa daudz kas atkarājas...)

ATGRIESANĀS PIE DAUGAVAS

Tā sidraboti,
bet ar nopūtu, plūst Daugava.

        Peld prieki, bēdas, raizes,

                vēdergraizes.
Peld bērnības grunduļi

un skaidu kuģīši.

        Šie ūdeņi -

        šī viela šķidrā,

- kuŗas malas, nekad nesadalās -
un savā nemirstībā gadsimtus skalo,
man pienākot izgaro,
atstājot saujā

čupiņu oļu

un melnu muzeju -

tā mana Burtnieku pils.