Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

 

Aina Zemdega savu Lubes dzirnavu dārzā (1997)

Viesturs Vecgrāvis

GAIDU NENOVĒRŠAMĪBA

  

Mana pirmā sastapšanās ar Ainu Zemdegu bija 1989. gada jūnijā, Stokholmā, kur notika pirmais latviešu rakstnieku kongress. Šajā sanāksmē man izveidojās, radās tāda absolūta tuvības sajūta, emocionālās tuvības sajūta ar divām dzejniecēm, kas arī bija ieradušās Stokholmā no citiem krastiem, nevis no Rīgas. Šīs divas dzejnieces bija Velta Sniķere un Aina Zemdega. Kas mani piesaistīja Ainā Zemdegā?

Mani piesaistīja tas absolūtais smaids. Ainu Zemdegu arī turpmāk tiku sastapis ne daudz, bet smaids bija pirmā viņas personības iezīme. Smaids, kas bija absolūti dabisks, patiess, aicinošs, valdzinošs. Varētu meklēt vēl kādus citus skaistus epitetus. Katrs no šiem epitetiem parāda tikai Ainas smaida kādu niansi. Otrs, kas man Ainā Zemdegā ļoti, ļoti fascinēja − es jutu, ka viņa ir dziļu dimensiju dzejniece, ka viņā tāpat kā lielākajā daļā trimdas dzejnieku un dzejnieču sūrst šis smagais jautājums − kāpēc mūsu radītais, mūsu rakstītais tik ilgus gadus ir bijis šķirts no Latvijas, šķirts no tēvzemes.

Aina Zemdega man Stokholmā uzdāvināja divus savus dzejoļu krājumus. Viens krājums bija Viena mūža nepietiek (1987), kas tolaik bija jaunākais Ainas krājums, otrs bija Cirsma (1974), par ko viņa bija saņēmusi augstāko trimdā iespējamo dzejas balvu − Zinaīdas Lazdas balvu. Kad atgriezos Rīgā, izlasījis šīs divas grāmatas, es vēl skaidrāk sapratu, kādi dvēseles dziļumu atvari slēpjas Ainas personībā. Te man jāpiebilst viena maza nianse − es nedomāju, ka atvari, vai atvars šinī gadījumā būtu kaut kas negatīvs. Drīzāk runāju par to, kas viņas emocijās virmoja, un vēl šobrīd esmu pārliecināts, ka viena no Ainas centrālajām dzejas stīgām bija šī fiziskā atšķirtība no tēvzemes, no dzimtenes. Bet ar vienu mazu, mazu piebildi − šī atšķirtība nekādā gadījumā nebija sentimentāli ieaijājoša, šī atšķirība nekādā gadījumā nebija arīdzan ilūzijas sniedzoša. Es šo atšķirtību uztvēru kā Ainas likteni, kā likteņa aicinājumu meklēt to, kas vieno mūs, tos, kas dzīvo Latvijā, un tos daudzos latviešus, kas dzīvo citās, svešās mītnes zemēs. Mani pārliecināja viens dzejolis, kas tika publicēts Cirsmā. Es atstāstīšu šo dzejoli saviem vārdiem. Tas parāda Ainas īpatnību nekad neieslīgt sentimentā, labāk apstāties pusvārdā, apstāties varbūt kā tādā apslāpētā kliedzienā. Šī dzejoļa būtība bija sižetiska, un es neesmu pārsteigts, ka Ainas talants izpaudās arī ļoti labi prozā. Dzejolis tēloja sievietes, kas jūŗas krastā gaida savus mīļos, savus draugus, savus vīrus, savus dēlus atgriežamies mājās. Gaida ilgi, gaida ilgstoši, gaida pacietīgi. Šajā dzejolī tieši šis gaidu efekts, gaidu nenovēršamība bija pats būtiskākais, kas mani pārliecināja par to, cik tuva un cik ļoti nepieciešama Ainai bija Latvija, cik ļoti nepieciešamas Ainai bija Lubes dzirnavas. Kad 2006. gada rudenī mēs viesojāmies Lubes dzirnavās, mēs sapratām arī Ainas dabas mīlestību. Tas viss viņai ir ticis iekodēts jaunībā, bērnībā. Un šo dabas mīlestību viņa tiecās pārnest arī uz to zemi, kuŗā viņai bija lemts nodzīvot vairākus gadu desmitus. Tā man bija tikai tāda intuitīva nojauta, ka Kanada varbūt daudzējādā ziņā varēja Ainai atgādināt Latviju. Bet man šķiet, ka Ainas dzīve trimdā Kanadā liecināja par to, ka viņai zemi ir nepieciešami izjust savādāk, citādāk, nekā tiem, kuŗu mītnes zemes bija vai nu Austrālija vai ASV.

Lai es neaizklīstu tādās gaŗās pārdomās par Ainas personības emocionālo dabiskumu, par sievišķīgu labestību, par Ainas īpašo dabas vērojumu un Latvijas dabas noslēpumainību, līdzīgi kā Astrīdei Ivaskai, kas parādās viņas lirikā, es citēšu vienu Ainas Zemdegas dzejoli, kas faktiski ieprogrammē viņas turpmākos mūža gadus jau 60. gadu sākumā. Šis dzejolis ir publicēts viņas pirmajā krājumā Basām kājām (1963). Starp citu, nosaukums Basām kājām arī ļoti daudz ko signalizē par Ainu Zemdegu. Domāju, ka es nedaudz pārzinu trimdas liriku, bet šis dzejolis trimdas dzejnieču vidū, manuprāt, ir gandrīz kā tāds apliecinājums neizbēgamībai atgriezties dzimtenē, būt dzimtenē. Šis dzejolis skan šādi:

Zināju −
atgriezīšos no meža puses
basām kājām, ko apvijušas būs
sila puķes un sūna,
drānām visas vīles
viršu smaržas izmirkušas.
Zināju −
pārnākšu ar sēnēm un ogām −
tumšsarkanām lāsēm ņieburā sietām,
gailenēm, bērzlapēm, sviestenītēm,
asins dzintariem rasainā saujā.
Pārnākšu
ar bērzu lapām, mušmirēm,
vaivarājiem,
lapām un mirrēm,
paegļu zariem,
rudens krāsu slotām.

Tā ir fantastiska poētiska ainava, ko dzejolī zīmējusi Aina Zemdega. Visupirms tā ir šī neizbēgamā pārliecība par to, ka dzimtenē izjustais, bērnībā izjustais, jaunībā izjustais nekur nevar pazust, ka tas, vienalga, atdzīvojas, varbūt kādā citā dimensijā, kādā citā laikā, kādā citā telpā. Mani absolūti nepārsteidz tas, ka Ainas Zemdegas dzejnieces liktenis ir risinājies ar Basām kājām, ar sajūtu, ka Zem akmeņa ir zaļa zāle (1980), ar sajūtu, ka Viena mūža nepietiek, lai izteiktu visu, ko jūt dzejnieka dvēsele.

Un pats pēdējais, ko es gribēju Ainas Zemdegas dzejā uzsvērt − Ainai piemīt arī dabiskā eksistenciālo sāpju, dzīvības nīcības, dzīvības galīguma izjūta. Ar tieši to mani suģestē jaunais, diemžēl, pēdējais Ainas krājums Nakts dzejoļi (2007).

 

 

 

Literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors Viesturs Vecgrāvis ir mācībspēks Latvijas Universitātē, kur lasa lekciju kursu arī trimdas dzejā. Publicējis pētījumus par eksistenciālas ievirzes latviešu dzejniekiem − Valdi Grēviņu, Jāni Sudrabkalnu, Vili Cedriņu, Zinaīdu Lazdu, Veroniku Strēlerti, Frici Bārdu, Jāni Poruku, Kārli Skalbi u.c. Arī par Linardu Taunu un Gunaru Saliņu. Sarakstījis pārskatu par latviešu literatūru četros gadsimtos somu valodā izdotajā grāmatā Dainojen henki (Dainu dvēsele) (Helsinki, 1990). Sastādījis vairākas mūsu rakstnieku darbu izlases.

 

Jaunā Gaita