Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

 

 

SKATU PĀRLAIŽOT CITĀ GAISMĀ

Jānis Liepiņš. Tautas turētāji. Esejas.
Rīgā. „Antera” salikums. 2008. 214 lpp.

Kā autors ievadvārdos paskaidro, sējuma virsraksts nāk no idejām, ko pauduši pēdējā laika rakstnieki – tādi kā Imants Ziedonis, Zigmunds Skujiņš, Marģeris Zariņš, Andrejs Eglītis u.c., kas vērsuši skatu vairāk uz tautas kopumu un mazāk paši uz savām personām. Apzīmējums „esejas” Liepiņa apdarē daudz neseko šī žanra ciltstēva, Mišela Montēna domai, proti, eseja izvērtē kādu iezīmi cilvēka dabā, piesaucot paraugus no klasiskās pasaules, arī pievēršoties laikmetīgiem novērojumiem, ar sarkasma un ironijas palīdzību izceļot tā laika nejēdzības, liekulību, necilvēcību, kas nevēsta nekā pozitīva par jaunajiem reformētajiem laikiem pēc viduslaiku tik bieži piesauktās tumsonības. Liepiņa 23 esejas pievēršas visvairāk autora laikabiedriem, īpaši tiem rakstniekiem un rakstītājiem, kam nav palaimējies tikt ieceltiem popularitātes saulītē. Liepiņš, šķiet, franču 19.gs. jauno rakstnieku garā grib norādīt, ka dzīves pavārtē nonākušo lietās asaras ir tikpat rūgtas un patētiskas kā priviliģēto aprindu asaras. Visbiežāk viņš pievēršas tiem, kuri šodien jau daļēji piemirsti, mazāk godināti, tiem, kuru atzinība kultūras dzīvē nav pienācīgi novērtēta. Autora uzskatā „tautas turētāju” pulkā pienāktos būt arī tiem, kam rakstniecība nav dzīves ass, piemēram, Nikolajs Balabkins, tautsaimnieks ar priekšzīmīgu dzīves gaitu un dziļu interesi par tautas kopības kopšanu. Taisnīgāku atzinību meklējot, Liepiņš piemin Vilmu Delli, Veltu Grimmu, Laimonu Puru, Mirdzu Ķempi, Mirdzu Bendrupi un vēl citus, dažbrīd norādot arī uz netaisnīgu nomelnošanu (krāsa, protams, nav melna, bet biežāk sarkana). Autors labo tautā izplatīto ieskatu par Andreju Kurciju, par viņa aizbraukšanas iemesliem uz Krieviju, Sarkanarmijai atkāpjoties no Baltijas 1941. gadā. Autors citādā gaismā izvērtē arī politiķi Eduardu Berklavu, ieskaitot viņa atskurbšanu no komunisma apmātības, kas labi atbalsojas sarakstē starp Berklavu un vēsturnieku Uldi Ģērmani. Paša Liepiņa lietpratīgi rediģētas, tās iekļautas materiālu izlasē Dialogi, vēstules un publikācijas 1989-1997. Sava veida scherzo ieskanas esejā par dažbrīd grotesko latīņu valodas skolotāju Kārli Kristoforu – izcilu, savu skolnieku visai iemīļotu un cienītu pasniedzēju. Vairākas esejas veltītas autora apbrīnotai teātrinieku profesijai, īpaši aktrisēm, arī likstām un sasniegumiem sava paša ārsta profesijā.

Liepiņš neatklāj nekādas pikantas aizkulišu vinjetes. Taču lasītājam grūti neapbrīnot autora plašās zināšanas un pieredzi. Autors, kura izredzēto pulks ir liels un daudzveidīgs, koncentrējas tikai uz personībām Latvijā, trimdiniekus piemirstot (ja neskaita minēto ekonomistu Balabkinu) vai pat apveltot ar aizdomīgi šaubīgām piezīmēm. Par Vairu Vīķi-Freibergu, kura neieradusies uz dzejnieka Andreja Eglīša godināšanu, aizbildinoties ar prezidentisku nevaļu, autors kodīgi piebilst, ka tolaik prezidente atsūtījusi vienīgi garu un saturiski tukšu vēstījumu, ko formāli nolasīja kāds pils sūtnis, nokaitinādams pašu jubilāru. Jāņa Liepiņa stāstījums ir vienmēr raits, nepiespiests, bez mēģinājumiem izlekt ar stilistisku eleganci. Ar savu iesaistīšanos rakstniecībā un arī žurnālistikā, ar savu vēlmi paust svarīgo mūsu kultūrā, autors pieskaitāms pašiem izcilākajiem „tautas turētājiem.”

Juris Silenieks
 

Jaunā Gaita