Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

 

Neviens negribēja atstāt Kurzemi

Jānis Sudrabiņš, Pēdējās dienas Kurzemē. – Zvaigzne ABC, 2017, 128 lpp.

 

2017. gada pavasarī Latvijas grāmatnīcu plauktos parādījās neliela formāta grāmatiņa, kas, iespējams, saistīja ne viena vien lasītāja uzmanību. Runa ir par latviešu žurnālista un leģionāra Jāņa Vestfāla-Sudrabiņa (1912-1999) noveļu krājumu Pēdējās dienas Kurzemē. Tajā iekļautajās novelēs autors vēstījis par Latviešu leģiona varonīgajām cīņām pret Sarkano armiju „Kurzemes cietoksnī”, trimdinieku dzīvi un vēl citiem tematiem. Jāpiebilst, ka gluži svešs latviešu lasītājam šis darbs gan nebūs, jo tā pirmizdevums bija 1969. gadā Tilta apgādā Mineapolē, ASV. 

Krājuma nosaukums vedina domāt, ka autora uzmanības centrā nokļuvuši briesmīgākie 20. gadsimta notikumi – pasaules karš, kas izpostīja daudzu valstu, kā arī neskaitāmu dzimtu un, protams, individuālu cilvēku likteņus. Izlasot Induļa Zvirgzdiņa priekšvārdu, nojaušams, ka autors droši vien atainos arī pats savu dzīves pieredzi, kas gūta kara laikā, cīnoties leģiona rindās. Nojauta nepieviļ – jau pirmajā novelē, kam dots tāds pats virsraksts kā grāmatai, autors vēstī par vēsturiskiem notikumiem, kā arī atklāj pats savu pieredzi. Lasot šīs rindas, var tikai brīnīties par fenomenu, kas nosaukts par „Kurzemes katlu” jeb „Kurzemes cietoksni”. Neizskaidrojams spēks un, iespējams, pat Tā Kunga labvēlība sargā šo Latvijas novadu no iznīcības, ko it visur „sēj” Sarkanā armija. Starp citu, pārliecību, ka cilvēka likteni nosaka augstāks spēks, J. Sudrabiņš atklāj arī citās krājuma novelēs.

Varonība un vārdos neizsakāma mīlestība pret dzimteni – tie, pēc autora pārliecības, bija galvenie iemesli, kādēļ radās „Kurzemes cietoksnis”, kas neizsakāmi kaitinājis Josifu Staļinu. „Es nezinu kādēļ, bet neviens no mums negrib atstāt Kurzemi. Tas nav vārdos pasakāms, kas mūs sasējis ar šo zemes stūri, un pat ļoti smagi ievainotie cenšas tēlot vēl stiprus.” (25. lpp.) Nedēļām ilgi atrasties nāvei tik tuvu, spēt izturēt apjausmu, ka nākamā stunda, minūte vai pat sekunde var būt pēdējā – tādas bija likmes par Kurzemes noturēšanu. Leģionāriem, īstiem savas valsts patriotiem, tas bija pa spēkam, jo Latvija tiem neizsakāmi mīļa. Šī noskaņa spilgti atbalsojas arī novelē Ziemsvētku laiks: „Bet kauja, kas pašreiz plosās, ir kauja par pēdējo Latvijas zemes stūri – Kurzemi. Pēdējo!” (107. lpp.)

Ne visas 14 noveles veltītas vēsturiskas ievirzes tematikai. Novelē Pēdējais gājiens, kā darbība norisinās pēckara Rīgā, ieskanas citi motīvi. J. Sudrabiņš mēģina attēlot dzīvi okupētajā Latvijā, norādot, ka arī staļinisma laikā (precīzāk, pēckara gados) likmes ir augstas un daudzi „krīt nežēlastībā”. Filozofiskas pārdomas izskan novelē „Krusts debesīs”, kas uzskatāma par vienu no labākajām krājumā.

Rezumējot, secināms, ka noveļu krājums Pēdējās dienas Kurzemē būs saistoša lasāmviela vienam vai pāris vakariem. Vēsturiskus notikumus dažkārt izdodas labāk izprast, nevis lasot zinātniskus sacerējumus vai grāmatas, bet gan aculiecinieku atmiņu stāstus. Tieši tāds, paša pieredzē pamatots, ir arī J. Sudrabiņa vēstījums. Uzteicams ir viņa stāstnieka talants, spēja ieintriģēt lasītājus, taču vairākkārt iespējams konstatēt, ka autors notikumus pārāk dramatizējis. Šis pēdējais secinājums gan nav attiecināms uz novelēm par „Kurzemes cietoksni”.

Recenzijas pirmpublicējums Lejaskurzemes reģionālā laikraksta Kursas Laiks 2017. gada 3. augusta numurā.

 

Lāsma Gaitniece

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita