Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

 

 

 

Ilmārs Šlāpins

 

 

* * *

Bieži vien, gleznojot ar akvareļkrāsām, es esmu pieķēris sevi pie domas,

ka atkal un atkal lietoju to pašu krāsu, teiksim, dzelteno vai zaļo,

es nolemju, ka vajadzētu papildināt savu paleti, iepirkt jaunas krāsas,

nevar taču visu laiku tik to vienu,

taču tad saprotu, ka manā krāsu komplektā jau tās visas ir,

pat vairāk nekā visas – man ir kādi trīs dzeltenie toņi,

vairāki oranžie un sarkanie, zilo toņu vien kādi pieci –

manā krāsu kastītē ir visas krāsas, kādas vien es varētu vēlēties,

un nekad jau nav tā, ka es lietotu tīru kastītes toni,

es taču tos sajaucu un radu ikreiz kādu citu, unikālu un neatkārtojamu.

No kurienes man šī sajūta, ka vajadzētu būt vēl kādām krāsām, kuru man pietrūkst?

No kāda atšķirīga universa nākusi pieredze liek man neapzināti pieņemt,

ka ir vēl arī citas krāsas –

ārpus tām, ko es varu uzklāt uz papīra šeit un tagad?

Vai varbūt tās ir tikai muļķīgas ilgas?

Ar vārdiem ir mazliet savādāk.

Reizēm šķiet, ka to ir par daudz

un vajadzētu vienu otru vārdu pārstāt lietot.

Bet tad es atkal iesāku kaut ko rakstīt

un agrāk nepieredzēti vārdi paši atnāk

un ieritinās iesildītu teikumu līkumos kā tikko dzimuši kaķēni.

Reizēm vēl pavisam akli, taču tik tuvi un mīļi.

Jā, reizēm kāds vārds aizmirstas, it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā,

tad tu stomies un bezpalīdzīgi lūkojies kādā pazīstamā sejā,

cerot, ka pamukušo vārdu kāds pateiks priekšā.

Tad tu mulsi nosaki – nē, nevaru atcerēties, un maini sarunas tematu.

Bet parasti jau vārdu netrūkst, trūkst, ko teikt.

Trūkst kā tāda, ko patiešām būt vērts pateikt.

Nemaz jau nerunājot par to, ko nedrīkstētu noklusēt.

Ļoti maz dzīvē ir tādu lietu, kuras nedrīkstētu noklusēt.

 

* * *

Naktī pamanīju, ka mans mobilais telefons, televizors un dators ir „pārgriezuši pulksteni”,

izdarījuši to, man nejautājot un pat neinformējot mani par tādu nepieciešamību,

šorīt pamodos vairākas reizes un visas – nepareizi,

jebkurš mēģinājums apzināti atbildēt uz jautājumu, cik īsti ir pulkstenis,

šorīt ir lemts neveiksmei, jo nakts laikā ir mainījies priekšstats par īstenību,

visa šī „pāreja uz vasaras laiku” kopš sākta gala ir kaitinājusi cilvēkus

vistiešākā un arhetipiski precīzā veidā – izjaucot kultūras un tradīciju

iedibināto cikliskumu, iesitot pa potītēm bioloģiskajam pulkstenim

un ienesot „dabiskajā” regularitātē tik „civilizēto” iracionalitāti.

Mēs nekad nevarēsim pārliecinoši atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas ir vajadzīgs,

jo izsist mehānismu no ierastās struktūras var tikai kaut kas tāds,

kā iemesls un attaisnojums atrodas ārpus šī mehānisma iekšējās loģikas,

iebāzt sprunguli spieķos ir iespējams tikai no malas,

taču tikai tā var noskaidrot, cik ātra, precīza vai pamatota

ir bijusi šī riteņa sākotnējā kustība,

verificēt kultūras procesus taču ir iespējams, tikai tos sagraujot.

Šādā nemitīgā pretrunā veidojas un aug ikviens no mums,

mēs kopš agras bērnības iemācāmies atkārtot un atkārtot vēlreiz –

ik rītu viens un tas pats: pamosties, iztīrīt zobus, nomazgāties,

paēst brokastis, uz bērnudārzu, uz skolu, uz darbu,

mēs jūtam, kā mūsu ķermenis un gars pretojas mākslīgi uzliktiem cikliem,

tad jūtam, kā tie pierod, tad paši ņemam un izjaucam kādu no cikliem –

saslimstam, paņemam atvaļinājumu, piedzeramies, iemīlamies,

neaizejam uz darbu, uzrakstām dzejoli,

bet ar laiku arī šie cikla izliekumi kļūst par atkārtojošos struktūru,

mēs jau gaidām ikgadējo atvaļinājumu, piedzeramies katru piektdienu,

ik rudeni slimojam, bet katru pavasari iegrimstam depresijā.

Dažiem izdodas arī dzejoļu rakstīšanu padarīt par strukturālu nodarbi,

reizi divos gados izdodot pa krājumam,

cilvēkam ir raksturīgi iemīlēties savas dzīves apļveida kustībās,

taču tikpat spēcīga ir vēlme šos cikliskos rakstus ienīst no visas sirds

un censties izrauties no tiem ārā,

jo vienmēr ir cerība, ka „tur, ārā” ir iespējams kaut kas jauns,

kāds jauns „es”, labāks, skaistāks un gudrāks par iepriekšējo.

 

* * *

Vai tad jums nekad nav bijis tā, ka tu dari kaut ko vienu, bet tajā pašā laikā skaudri apzinies, ka patiesībā tev vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu?

– ka restorānā tu pasūti Cēzara salātus un kaut kādu augļu smūtiju, bet uzreiz saproti, ka gribēji karbonādi ar sieru un ceptiem kartupeļiem,

– ka steigā un kaunoties tu ēd to cūkgaļas karbonādi, ko pirms brīža tā vēlējies, taču ēst vairs negribas, jo pie blakus galdiņa kāda jauniešu kompānija dzer un priecājas jau pašā darba dienas vidū,

– ka tu jauniešu kompānijā dzer un priecājies jau nez kuru dienu pēc kārtas, bet visu laiku domā, ka vajadzētu taču būt darbā un darīt kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, kas maina un ietekmē sabiedrību, valsti un varbūt pat visu cilvēci,

– ka tu sēdi darbā un dari kaut ko svarīgu, zīmē grafikus un aizpildi ekseļa tabulas, bet ar visu savu sirdi vēlies būt kopā ar draugiem kaut kur saullēktā pie upes, attīt makšķeres, iemest pludiņus ūdenī un klusi sasmaidīties,

– ka tu esi kopā ar draugiem kaut kur saullēktā pie upes, viņi smejas un triec nodrāztus jokus, bet tu pēkšņi nožēlo, ka neesi kopā ar pavisam citiem draugiem kādā Parīzes kafejnīcā, dzerot vīnu un pļāpājot par eksistenciālām šausmām, nu, var taču tev būt arī tādi draugi,

– ka tu esi Parīzē ar tiem saviem citiem draugiem kafejnīcā un vēl taču jāaizbrauc līdz Venēcijai un Maltai, bet tu jau gribi atgriezties mājās, savā privātajā bibliotēkā, kur tevi gaida neizlasīts kāda snobu piemirsta rakstnieka jaunākā romāna sējumiņš,

– ka tu guli šūpuļkrēslā savā mazajā mājas bibliotēkā un laiski pāršķir garlaikojoša, lai arī mīļa romāna lappuses, bet gribētos taču visu pamest, piezvanīt, palūgt piedošanu, aizbraukt un paraudāt draudzenes klēpī, un pēc tam vienkārši runāt visādas blēņas par filmām un mūzikas albumiem,

– ka tu esi atslīdzis draudzenes klēpī un klausies viņas runātās blēņās, bet pats skaties pulkstenī un skaiti minūtes līdz brīdim, kad varēsi doties pie sievas un bērniem, jo sen taču jau esi sapratis, ka tieši viņi ir svarīgākie cilvēki tavā pasaulē, kuriem tu esi vajadzīgs vairāk par visu,

– ka tu esi mājās pie sievas un bērniem, gatavo viņiem jaungada rasolu vai ko tādu, klausies viņu nebeidzamajā čalošanā un burtiski jūti, kā laiks izbirst caur pirkstiem, vēl viens gads jau pagājis, bet tu tā arī neesi pabeidzis savu iesākto romānu, nedz arī kļuvis par modīgu rakstnieku,

– ka tu sēdi ar savu romānu rokās pie maza neērta galdiņa ASV Kongresa bibliotēkā un cilvēki rindā stāv, lai saņemtu tavu autogrāfu, bet tu jūties kā krāpnieks, kas visus piemānījis, jo neesi nekāds tu rakstnieks un patiesībā tev gribētos tagad būt kaut kur Himalaju nogāzē, elsot aiz skābekļa trūkuma un piepūles, skatīties pāri urdzošu strautu pilnai ielejai un just, ka tu dzīvo pa īstam,

– ka tu esi uzkāpis tos nieka pārsimt metrus, pazaudējis elpu no skābekļa trūkuma un pārvēmis jēgu no Himalaju nogāzes kafejnīcā apēstā lēcu viruma, un rūgti nožēlo, ka neesi šobrīd Baireitā, Vāgnera festivālā, kurp tevi aicināja mīļotā, liktenīgā un tumšmatainā sieviete,

– ka tu skaties acīs mīļotai, liktenīgajai, tumšmatainajai un nepieklājīgi bagātajai sievietei, bet orķestris Baireitā spēlē „Tristana un Izoldes” pirmā cēliena prelūdiju, taču nekādu mīlestību tu nejūti, tikai pazemojumu un kaunu, ka neesi šobrīd laukos pie tēva, kurš pēc otrā infarkta nevar vairs pats sacirst ziemai malku,

– ka tu esi atbraucis pie tēva, bet ir jau par vēlu, tu sēdi līdzās viņa gultai, skaties ārā pa logu uz vecajām ābelēm dārzā, kas bez skaņas šūpojas novembra vējā, un domā par to, ko būtu varējis darīt citādi, nu, lai viss būtu citādi, ne tā, kā tagad, bet varbūt arī tagad vēl nav par vēlu kaut ko mainīt, vajag tikai saprast, kā tad ir pareizāk, bet tu nezini, tu nekad to neesi zinājis.

Ka tu dari kaut ko vienu, bet tajā pašā laikā skaudri apzinies, ka patiesībā tev vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu. Vai tad jums nekad nav bijis tā?

 

 

Ilmārs Šlāpins ir publicists, filozofs un rakstnieks. Bijis žurnāla Rīgas Laiks redaktors un interneta žurnāla Satori galvenais redaktors, tulkojis Jevgēnija Griškoveca romānu Krekls un Ainas Rendas Himnu, tulkojis ārzemju autoru lugas Latvijas teātriem, mūzikla Drakula. Svešās asinis un dziesmu spēles Trīs sprīdīši. Turp un atpakaļ, Latvijas simtgades uzveduma Gaismas raksti libretu autors. 2007. gadā iznācis viņa dzejoļu krājums Karmabandha, anekdošu krājumi Anekdotes par vidējo latvieti un Raini, Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem. 2018. gadā iznākusi grāmata Latvietis. 100 nacionālās īpatnības. Grāmatas Jauno latviešu valoda autors. 2019. gadā iznācis dzejoļu krājums Es nemāku, komatus.

 

 

 

 

Jaunā Gaita