Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

 

 

 

NEĪSTAIS ZELTĪJUMS

Aivars Madris. Zonas. Dzeja 2008-2018. Neputns. 2019. 79. lpp.

 

Agrā pēcpusdienā, izvēlies no smagnējās, granītā kaltās Hotel de Roma ieejas, lauku saimniekpapus atcerējās kafiju. Pilsētā to dzēra visi, un viņš negribēja izrādīties lauķis. Par laimi to pasniedza turpat pretī – līdzās grāmatnīcai. Tādēļ, neveltījis pat pusacu skatiena grāmatām, apsēdies ar skatu uz Operu, papus labpatikā ieslīga krēsla atzveltnē un baudīja dzērienu. Pēc neilga laika viņš nebija vairs viens – pāris galdiņu attālumā kafijoja laikmetīgi paplukušas, lupatīgas jaunkundzes, kādas ielas pretējā pusē vis neredzēja. Dzerot kafiju, viņas šķirstīja kādu plānu grāmatiņu. „Aizķer ... inčīgi ... rullē ...” bija pieklājīgākie fragmenti, kurus papus uztvēra, īpaši dzirdi nepiepūlēdams. Sevišķā tīksmē atvirmoja apzīmējums „dzejnieks”. Lūk, lūk, kas trūka papus raženajam dēlietim – daiļamata māceklim, lai līdztekus tēvam iegūtu kaut cik ievērojamu nomināciju meiteņu daudzveidības un daudzpusības apguvē. Tikai neliela brošūriņa! Tā kā papus nupat bija nošeptējis centrāltirgū dažus pērnos cūčus, saņēmis kompensāciju par vētras nopostīto mazmājiņu un apdrošināšanu par applūdušo linu lauku – viņš varēja maksāt. Gan jau puika kaut ko pieskricelēs vāku iekšpuses lapām, tik dumjš viņš nevarētu būt, lai nespētu.

Apmēram tā vai mazliet citādi var iztēloties priekšnosacījumus jauna autora debijas grāmatas iznākšanai Latvijā. Publicēt var jebko – galvenā ir nauda. Tā kā izdevējdarbība ir bizness, bet reklāma ir biznesa sastāvdaļa, grāmatu apskatos brīnumaini iederas „salkušie kritiķi” (E. Veidenbaums), kas parāda, kā ar „savstarpēju aplaizīšanos klasiķi mums top” (V. Plūdonis). Izrādās, ka neierasti dzīvotspējīgs ir Pētera Pētersona „Bastarda” formulējums: „A slavē B, B virza C, C aizlūdz par A.”. Lūk, veiksmes formula, kurā jēdzienam talants vairs nav vietas.

Aivara Madra grāmatas Zonas jēdzieniski padilušais virsraksts ielogo krietni ieilguša pubertātes vecuma pusaudža pasauli un tās pretenciozo, hiperaktīvo redzējumu. Dzejas tēls to ir pāraudzis, lai gan pubertāte viņam vēl aizvien ir cilvēka augstākā attīstības pakāpe un egocentriska augstprātība cēlākā jūtu izpausme. Tādēļ gribas vēl aizvien ir vairāk kā iespēju to realizēt, un iesnas var atveidot kā grēku plūdus. Savietojot šos tekstus ar plaši pieejamo dažādas kvalitātes literatūru psiholoģijā, rodas garlaicība – šīs grāmatas lasīšanas visuzticamākā pavadone. Plašāka tekstkopa veltīta Latvijas vēstures nozīmīgiem pavērsieniem. Diemžēl tās ir tikai marginālas piezīmes, kas demonstrē nespēju apjēgt atsevišķa notikuma satvarus ārišķīgu detaļu virknējumā. Triviālu frāžu mīstīklās izčākst arī grāmatas apakšvirsraksta pieteiktā intīmā nodaļa. Rodas iespaids, ka te savākti neapstrādāti smagnēji granīta bluķi, kurus tēlnieka kalts diez vai pārredzamā nākotnē skars. Tā tas notiek, ja tēlainības šķietamību veido neapstrādātu priekšstatu blīvējumi, kas rada vienmuļību. Liekas, tas ir galvenais iemesls tekstu apzīmējumam dzeja. Skumji.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados dzejnieks Imants Ziedonis kritizēja albumismu – veltījumu kvantitatīvu pieaugumu kolēģu grāmatās, pamatoti norādot, ka citu tēlainības atradumu atveide nerada neko nozīmīgu ne apceramajam, ne apcerētājam. Citādi notiek, ja pasauļu sastatījums rada jaunu skatpunktu vai vērtību. Diemžēl Aivara Madra palielā nodeva albumismam ir mirdzoša neveiksme – necila garāmgājēja nejauši piebildumi nesalīdzināmi spilgtākām jaunrades izpausmēm.

Būtībā Zonas nav ne pirmā, ne vienīgā, ne arī spilgtākā šāda veida parādība grāmatniecībā. Izdevējs papīra deficītu vairs neizjūt, un autoritāru padomdevēju laiks ir beidzies. Rezultātā, ja grāmatas izdotu vienā formātā, vākus un saturu varētu arī samainīt - atšķirību reti kurš pamanītu. Beztalantīguma pārprodukcija var radīt pieradumu, kad vairs nevarēs izlīdzēties ar Teodora Zeiferta konstatētajām „mazprasīgu siržu necilajām prasībām”.

Apgāda Neputns dizainera Kriša Salmaņa veidotais vāks ir saturiski bagāts, interesants un atraktīvs. Neīstā zeltījuma viltus spožums ir labākais grāmatas būtības izteicējs.

Andrejs Grāpis

 

Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis ir monogrāfijas Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (2006) autors. Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdus atmiņu krājumam par Voldemāru Kalpiņu Stāja (2011), Elzas Ķezberes dzejas izlasei Gliemežvāks dzied (2011), Jāņa Medeņa dzejas kopojumam Dieva dārzs (2014), izlasēm Pērs un Solveiga (1996) un Bezrūpju kauss (2010), fotoalbumam Jānis Greste (2017). Izglītības vajadzībām sarakstījis grāmatas Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolām (1996) un Literatūrteorija vidusskolām (2001). 2008. gadā sarakstījis priekšvārdu latviešu 20. gs. dzejas antoloģijai, kas izdota Bulgārijā. Publicējas Latvijas presē.

 

 

 

 

Jaunā Gaita