Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

 

 

 

LITERATŪRZINĀTNIECE PARSTEIDZ AR ... DZEJU

 

Sandra Ratniece. Šķietami klusu, Jāņa Rozes apgāds, 2020, 96 lpp.

 

Šķita, ka par Sandru Ratnieci kā literatūras personību mēs zinām daudz – mēnešraksta konTEKSTS galvenā redaktore, literārā jugendstila vienīgā pētniece Latvijā, ilggadīga literatūras kritiķe, docētāja vairākās Latvijas augstskolās. Tomēr pagājušogad, kad viņa svinēja nozīmīgu gadskārtu, biju pārsteigts par viņas dzejas lasījumu, kas rosināja apjaust vēl kādu viņas personības iezīmi – liriķes talantu. Ratnieces pirmais krājums Šķietami klusu gandara. Tā nav literatūrpētnieces liecība par prasmi izteikties dzejas formā, bet gan dzejas fakts, kas dzīvo piepildītu patstāvīgu dzīvi.

Kas impulsē Sandras dzejas tematiku? Personiski tverti pagātnes notikumi, dabas tuvums un pievilcība, pilsētas vide un tās ikdienišķo notikumu kontrasti. Savukārt poētiku ietekmējusi aizrautība ar jugendstilu, kas atklājas tam raksturīgajā tēlu izvēlē – upe, zāle, putni un zivis, plašākā nozīmē flora un fauna – , bet vēl tiešāk – vārdiem dodot glāsmaini muzikālu skanējumu ar aliterācijām, asonansēm, fonētiskiem sabalsojumiem. Lielākoties tieši šī jugendiskā orientācija ir tā, kas rada viņas dzejas skanīgumu un melodiskumu, taču ne tikai. Tā ir arī viņas cieņa pret valodu, bagātinot to ar senvārdiem un dialektismiem. To var vispārināt kā dzejas valodas izkoptību. Tiesa, dažviet šie skaistie jugendiskie gājieni ar meklētu skaniskumu šķiet pašmērķīgi, taču tikai dažviet. Citviet tiecība uz dekorativitāti un krāsainību vājina dzejoļa spriegumu („Dzejolis par izlikšanos”).

Par otru Sandras poētikas ierosmi minēsim konkrēti ikdienišķus realitātes tēlus, kas iezīmē urbāno telpu ar tās pretstatiem un negācijām. Pilsēta Sandrai ir svešatnības un pelēcīguma caurstrāvota, tā ir nervoza kustīguma pārsātināta, kurā grūti atrast stabilus gara piesaistes centrus. Iespējams, ka pilsētas tēlojums Sandras dzejā sakņojas ekspresionistiskajā esamības uztverē. Tieši kā antiurbānisms šī dzejnieces sajūta precīzi aizved pie viņas dzejas tēlainības pamatbāzes – dabas tēliem, kurus viņas liriskā „Es” apglāsta, apmīļo, priecājas par to skaistumu un savdabībām. Saplūšana ar dabu panteiskā vienotībā ir viņas pasaules izjūtas pamatā, un tā ir spilgta liecība, ka arī modernajā laikmetā nezūd tas, kas pieder nacionālā skatījuma mūžīgajām vērtībām.

Ļoti būtiska, ja ne pati būtiskākā Sandras pasaules izjūtas īpatnība ir tās tieksme pasauli uztvert gan parādību un notikumu izolētībā, gan to dziļuptiecošās sakarībās. No sarunām ar Sandru zinu, ka viņai tīk ne tikai apjaust to, kas ir ap mums, bet arī – pētīt un izprast kopsakarības. Kopumā tā ir sintēzes un konceptuāla skatījuma tiecība, par ko liecina dzejoļu sasaiste ciklos un poēma, tiem iegūstot vērienīgus vispārinājumus. Manuprāt, tieši liroepiskajā virzienā ir dabiskākais Sandras talanta virzības potenciāls.

Daļa dzejoļu ir izteikti publicistiski. Minu dzejoli „Bēres”, kas ir reminiscence no 60. un 70. gadu pirmās puses t.s. sabiedriski aktīvās dzejas, kritizējot dažādas negācijas sociumā. Būtiski, ka mūsu publicistisko dzeju tiecas uzturēt spēkā vidējās paaudzes dzejniece – šai paaudzei ir nozīmīga dzīves pieredze, spēcīga vēstures izjūta un, pats galvenais, strikti un skaidri ētiskie ideāli, kas mūsu nereti disharmoniskajā laikā ir īpaši svarīgi. Lai arī man šķiet, ka vēlme iejaukties cilvēcisko attiecību „uzlabošanā” dzeju kā mākslu spēj apaugļot reti, tomēr, oponējot sev, jāatzīst, ka dzejai piemīt arī sabiedriski ietekmējoša funkcija, un tad publicistiskums var būt arī pluss.

Mūsu dzejnieku pulkam pievienojusies savdabīga dzejniece. Divas atšķirīgas poētikas baro viņas dzeju. Pirmā: raupji reālistiska, tieša, ar tiecību noslēgties emocionāli smagā vispārinājumā (dažviet pat simbolikā) par laikmetu, dzīves un pagātnes notikumiem. Mākslinieciski un cilvēciski visspriegāk un visdziļāk tā īstenota poēmā „Vasjuganas plostnieces dziesmas”. Šo poēmu (prozā blakus varu likt Valentīna Jēkabsona „Brokastis ziemeļos”) uzskatu par vienu no mākslinieciski visspēcīgākajiem, kas līdz šim mūsu dzejā radīts par izsūtīto likteņiem. Tā ir Sandras krājuma lielā cilvēciskā vērtība un arī vēstures atminēšanās liecība. To impulsē savas dzimtas vēstures nežēlīgi notikumi, proti, 1949. gada deportācija. Otrā poētika: izjūtās romantiski tendēta, tēlainībā skanīgi ornamentēta, impresionistiski valdzinoša pustoņu un nianšu atklāsme jugendiskā vijīgumā. Gan pašas dzejnieces, gan mūsu dzejas nākotnei produktīvs un vēlams būtu arī šis ceļš. Tas no nesenākas pagātnes sabalsojas ar agrīnās Laimas Līvenas smalkjūtīgi instrumentēto dzeju, īpaši krājumu Šūpoles (1970), kas tolaik palika maz ievērots. Protams, jāmin kā šī ceļa viens no spožākajiem aizsācējiem Kārlis Skalbe, kas arī, šķiet, ir devis rosinošus impulsus Sandras dzejai. Negribu teikt, ka jaunienācējai dzejā būtu jāizvēlas tikai viens no šiem ceļiem, pat pieļauju, ka varētu būt vēl kaut kas cits. Kaut vai – liroepiskas ievirzes darbi, par kuru dabiskumu Sandras dzejā liecina ne tikai Vasjuganas poēma, bet arī cikls „Kaimiņi” (arī būtisks tiklab viņas pasaules izjūtā, tā – tēlainībā) un „Piejūras triptihs”. Šis triptihs, tāpat kā Vasjuganas poēma un vēl daudzi dzejoļi, t.sk. jugendiskie, parāda Sandras talantu visā tā pievilcīgajā izgaismojumā: viņas dzejā dzīvo meža un upes balsis, jūras krasta sapņi, vasaras norieta mijkrēslis, pirtiņa Pēterupes krastā, smilšains Kurzemes liedags, pa kuru soļo vīrs kā ozols, Līgo vakara apburtība, ikdienas glāstošais miegs un steidzīga atmošanās – ainas, kas tiecas pasauli redzēt tās mīļajā konkrētībā, izgaismojot šīs konkrētības dziļāko būtību un jēgu, radot katarsālu pārdzīvojumu. Tāpēc piebildīsim un arī uzsvērsim – Sandras pirmo krājumu balsta un caurauž tas galvenais, kas rotā patiesu dzeju: jūtīga un redzīga sirds. Vispārinot – debijas krājums ir ne tikai mākslinieciski oriģināls un cilvēciski pārliecinošs, tas iepriecinās un gandarīs smalkjūtīgus poēzijas lasītājus.

Jāuzteic māksliniece Lilija Berzinska par Ratnieces krājuma pievilcīgo un gaumīgo noformējumu, vāka simbolisko vizualitāti un atturīgajām ilustrācijām tekstā – šie elementi, ceru, piesaistīs tos dzejas lasītājus, kas līdz šim Sandras dzeju nav iepazinuši.

 

Viesturs Vecgrāvis

 

Viesturs Vecgrāvis ir literatūrvēsturnieks, daudzu rakstu un recenziju autors, emeritētais profesors un pētnieks LU Humanitāro zinātņu fakultātē.

 

Jaunā Gaita