Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

 

 

 

Elīna Līce

Elīna Līce (1979) ir dzejniece, dziesminiece. Dzīvo Jūrmalā un audzina divus dēlus. Iznākuši 2dividzejas krājumi Tik tuvu pie…, 2008. (kopā ar Andu Līci) un Redzu, 2018. ( nominēta Dzejas dienu balvai). Pazīstama kā mūziķe, multiinstrumentāliste, no kuriem visvairāk pievērsusies stabuļu spēlei, iepazīstinot klausītājus ar dažādu tautu etniskajām noskaņām. Šobrīd strādā pie sava trešā dzejas krājuma un pirmās īsprozas grāmatas, kā arī veic mūzikas ierakstus skaņu studijā.
        

 


 




* * *


Mēs ejam.
Mana intonācija krītoša.
Valoda arī ir tieši tāds pat ceļš,
tikai no citas puses.


Ejam.


Vairs nejūtu
tavas ādas smaržu,
pat atblāzmu ne.


Šis, beidzot, ir lēmuma ceļš.


Mūsu klusēšana dažāda.
Manā atmodusies arī gaviļaina stīga–
to nevar manīt, to pamanīsi,
kad nākamā kalna vietā
pamirdzēs sievietes mugura,
aizzīmogota kā pasaku sils.


Ejam.


Tālu jau vairs nav jāiet.

 

 



* * *


Tā kaisle, kuru tev nenodošu,
stafete, paliekoša plaukstu iekšienē,
neizrakstīta savstarpējās atzīšanas
un atzīšanās tinte,
tā lapa, kas pēc pārgrauzdētas kafijas,
alkstošām lūpām,
tā – īslaicīgi mūžīgā.
 

 



* * *


Atvadas šķietos labāk pazīstam
kā visu citu –
kļūst tikšanās mirkļi īsāki...
Atvadas stiepjas kā lietavas
vai ēnas, ko šūpojoši izdveš koki.
Daudz tumsas. Un jāņtārpiņi.

 

 

 


Atvadu rituālais raksturs


Putni, kas tiek piesaukti,
ziedi, noplūktie un izkārtotie
atbilstoši dvēseles kustībām,
degvīns, kas tiek iedzerts,
dedzināšanu pārmācot
ar piparmētru vai citām lapiņām.


Atvadas, kas noliedz nāvi
izvēršas garajā ceļā,
meklējot un saredzot jaunas zīmes,
kāpēc tomēr turpināmies,
dzīvajiem ar mirušajiem sajaucoties
kodu un atminējumu neskaidrajā dejā.


Nekad nekas līdz galam netaps redzams:
atskārsmes mirkļu bālgā gaisma,
smeldze, pašpārmetumi un ilgas.


Atvadu rituālais raksturs
pazīstams arī tiem,
kuri netic Dievam.
 

 



* * *


Es nebiju mīlēta sieviete –
tikai iedomājos.
Gadiem ilgi es dzīvoju iedomu burzmā.


Sīksti tās irdnē turas,
ar spēku raujamas laukā –
paliek tukšums,
un atsāpes neapdzīvotā telpā.


Esmu sevis saturēta sieviete,
tavas promgājušās rokas
par mani mēdās.




* * *


Šodien norakām lapsu.
Zem stropa tā bija gaidījusi
mēnesi kādu –
vai nu trakumsērga,
vai ievainojums,
kurš to vairs pateiks?
Tomēr atradās aplamtuvu mājai.


Mamma, kā ierasts,
ņēma smagāko daļu:
„Es jau pie muguras sāpēm pieradusi,
tu neroc, meitiņ…”.


Šodien mēs, divas sievietes,
tikām galā ar lapsu,
kamēr bērni
draiskojās pa māju.
Tā lūk, beidzās


viņsvētdienas atraduma stāsts,
atmiņā aizķērās:
miera laiks–
divas sievietes mirušos apbedī.
 

 



* * *


Es rakstu tev vēstuli,
kuras atvadu vēsts ir bezgalīga –
kaila, izģērbta no nosacījumiem,
ilgošanās gan vēl palikusi spēkā.


Tā ir ļoti skumja un skaista ziņa,
iespējams, galvenā,
kas vispār apliecina dzīvi.


Vēl šodien es tevi
ar kaut ko bezgalīgu mīlu,
kamēr tu nespēj sadzirdēt
šīs cieņpilnās valodas patiesību.

 

 

 

Pie ūdeņiem


Tik sarkans, tik ilgu pilns balodis no afrodiziaku stāstiem izlido,
nolaižas man uz plaukstas, vilnīgi guldzinādams.
Tavu smieklu vērpes, ar piesmakumu un zēnišķību,
ar jebkura iekarotāja gudro tālredzību, ar medu manām ausīm.
Ir zaļš dūmakains rīts, no tvanīga nemiera saguris, (jo visur dīgst),
visur klusināti kliedz un mēģina noturēt laipas galu,
tik drebošu kā sievietības sirds.
Tik sarkans, tik mēļš, tik nepadzēries...

 


 

 

Lekcija


Sāksim ar sirdi,
pēc tam smadzenēm
un to sajūgtību.


Redzi, tavu roku nekustina sirds,
tās kustība izriet no smadzenēm,
uzskatāmi aprēķinoša.


Turpināsim ar lūpām.
To sakustēšanos izsauc
sirds pārsteidzīgā gatavība pārpludot


Turpināsim ar kājām –
viena no tām pārceļas pāri otrai,
acīmredzami kaut ko aizsargājot.

Tu taču nesargā viedokli, tu sargā sirdi,
lai viedoklis neievaino!


Kāju sakustēšanās mani padara uzmanīgu,
jūtu, ka vairs negribi dzirdēt –
ceļš uz smadzenēm un sirdi ir aizsprostots.


 

 


Pirmā klase


Bērni ir paciņas, kuras saņem
un nodod skolotāju un dzīves rokās.


Stāvu pie durvīm,
pakļaujoties likumam,
kuru ieviesušas bailes.
To apiet neizdosies,
pēc cita laika
sāk tikšķēt pulkstenis–.


Bērni ir paciņas,
kuru noslēpumainais saturs
ierakstās un izdzēšas.


Gaitenī pazūd dēla pakausis–.

 

 

 

 

* * *


Neuzticēšanās kliņģeri
tavās acīs turpina augt,
līdz aizsedz pat to debesu stūrīti,
caur kuru uz mums nolūkojas saule


Raudzēta mīkla:
filigrāns roku darbs –
pierādījumu rozīnes,
pārmetumu mandeļskaidas
un aizvainojuma kanēlis pa virsu.


Nolauz gabalu, mīļais,
tas reibinās vairāk
kā klātnedzertais vīns.

 




* * *


Pļauj nāve
gudros, dumjos, caurkritušos.


Kritušajiem aizvien biežāk
tēvu sejas.


Sievietes sēras un kauns
bieži aizsākas ar tēva seju.
Zinu. Pati to ceļu eju.

 




* * *


Ko vērti ir vārdi?
Dziļumu. Ticību.
Ko vērts ir skāviens?
Siltumu. Drošību.
Ko vērts ir skanējums?
Mūžu.
Ko vērts ir mūžs?
Svētību.

 

 



* * *


Lūk, pilnmēness aicinājums
bez tavas klātienes –
šī plosta, uz kura uzgult,
ūdeni pasmalstot ar roku,
skatot, kā tur debesis zvīļo neaptveramas
kā mūsu garām laistās iespējas.


Tava Klusēšana ir siena,
aiz kuras nelaužos.
Tālab mana dzeja,
kā vilcene, kas klajumā iznāk,
kā putns, kura dūnas –
pagalvja siltums.


Dzeja – saziņas saite
ar to, kas neesi tu,
bet visa pasaule – gan.


 

 


* * *


Kafija izstaro seksualitāti,
sev atgādinu brīžos,
kad tā sāk sašļukt.


Kafejnīcās var apjaust
vieglu dzīvi
un, iespējams, pat nāvi...


Ir ļoti liela atšķirība
starp sasteigto darbdienu rītos
un āra galdiņu laisko šarmu.


Vispār, esat ievērojuši?
Sēžot ap tiem, mainās laiks –
no saspiestā, līdz daudzdimensionālam.


No kā barojas tava seksualitāte?
Sev pavaicāju.
–No ziediem matos,
līganības ikdienas solī,
un tā, cik zeme tumīgi smaržo.


Kafija ar pienu,
mana šīsdienas sabiedrotā.
Garāmejošais vīrietis
manī ieskatās cieši.

 

 



* * *


Saule, tu darīji mani stiprāku,
Gaisma, tu – mīlošāku,
klusum, tu mācīji pacietību,
ievainojum, tu liki atteikties
no atriebības.


Dzīve, tu aicināji kļūt par līdzdalīgo,
sapni, tu aizsēji acis,
pat biezākajā tumsā mācot paļāvību,
teici: viss, ko nevarēsi satvert
mūžam paliks tavs.

 

 



* * *


Sapnis, kuru izsapņojusi,
mazliet mirsti,
tev sagādās jaunu dzīvi.


Tam vairs nebūs sakara
ar to, kas notika
starp tevi un viņu.


Sakars ir atstāta čūskas āda
mežmalā uz ciņa.


Sarkanas dzīves ogas
ar trauslajiem pirkstiem uzlasīsi,
izbrīnā, cik tie tomēr stipri.


Sapnis, no kura
kā caur dzemdību ceļiem,
nirsti.

 



 

Jaunā Gaita