Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

 

 

 

Gundega Repše

DIVI STĀSTI

 

 

Pirmais stāsts ir publicēts deviņpadsmit gadu vecumā. Grāmatu ir daudz, bet skaitam nav nozīmes. Turpinu. Visādi. Rakstu romānus, stāstus, slejas, esejas, ņemos intervēt citus cilvēkus, rakstu ceļojumu dienasgrāmatas, uzrakstīju vienu lugu un vienu scenāriju. Viss der, jo viss kalpo latviešu valodai, kas jāsargā un jāpoš katru dienu, nevis reizi mūžā tikai memuāros. Izstudēju mākslas vēsturi un teoriju teju līdz ar okupācijas beigām Latvijas Mākslas akadēmijā. Dzīves skola ir bez grādiem. Literatūrā vienmēr esmu gribējusi iet tikai un vienīgi sev lemto ceļu.
 

foto Janis Pipars

 

 

P a s a k a – J ā t n i e c e


Sapnī Mazā bija iemīlējusies. Viņas rokas atplētās un, izrādījās, ka tās vis neapskauj Unduru, bet sniedzas tik tālu, ka pašas plaukstas nemaz vairs nav ieraugāmas. Vai tas būtu globuss, ko viņa apskāvusi? Un vai cilvēks maz ko tādu var dabūt gatavu? Vai viņa piepeši kļuvusi gara? Tik gara kā pašas dzīve? Bet te piepeši – Zemeslodes centrā – tur, kur viņas naba, guļ milzis Selo. Ir caurspīdīga diena, laistīgas gaismas un izžuvuši ūdeņi. Viss tā kā būtu pagājis, palicis vien karkass, struktūra. Dīvaini, bet ir droši – uz mūžīgiem laikiem – tādu ļoti gribētos izlūgties nāvi – siltā un kaisles tuvības ietīņātā mūžībā. Sapnī Mazā ir atvilgusi, visas sāpes no piedzīvotās dzīves ir atlaidušās mākoņos. Klusums, miers – nekas vairs nav jāstāsta, jāskaidro cēloņu – seku mānīgās intrigas. Viņa ir. Un tāda paliks izplatījumā, kamēr tas eksistēs.

Brīdi vēlāk viņa kā ņipra jātniece bij maza, sirma kumeliņa mugurā. Caur zilmelnu nakti viņa jāja un jāja, un neapstājās. Mazā auļoja pēc Selo, sudraba dzirkstis no pakaviem dūra gaisu, un viņa zināja, ka, izjājot tumsno izplatījuma pekli, viņa atradīs zemes centru, savu nabu un milzi Selo.

Atmostoties, Mazā nejuta kājas. Ļima locītavas un sāpēja iekšas.

Mašīna bija apstājusies.

– Kas ir?

– Nezinu. Degvielas sūknis vairs nepumpē. Vai zobsiksna saplīsusi.

– Un kas tas par purvu, kur tu ellē ratā esi atbraucis? Uz jūru tu solīji.

– Kāda starpība – purvs vai jūra. Tā ir, kad nav laika saremontēt visu kā nākas, bet jāizdabā tavām iegribām.

– Tu pats gribēji izbraukt no pilsētas!

– Es gribu, lai tu esi normāla un mierīga. Tagad sēdi.

– Sēžu. Tev tak ir rezerves ritenis?

– Un tev ir?

– Tu esi mans rezerves ritenis.

– To nu tu pateici godīgi.

– Es labprāt gribētu būt kādam rezerves ritenis.

– It kā tu spētu pieņemt, ka esi kaut kāda rezerve.

– Bet tu?

– Mums nevajag rezerves riteni, bet kārtīgu remontu. Tu tiešām esi tik stulba, ka nesaproti? Kāda riepa, vellos! Sūknis! Tu vispār zini, kas ir sūknis? Apriebušās tās tavas psihozes.

– Bet man tava kontrole. Vot, tas ir apnicis. Izskaitīji tabletes. Īsziņas atkal lasīji. Kontrolieris. Konduktors.

– Vai tad tā nav vīrieša misija?

– Kas tad kaut ko tādu izdomājis?

– Nelaimīgu bābu leģioni.

– Un tev nav kauns, ka tādi leģioni ir?

– Leģioni! Misija! Kas tu pati tāda esi? Ko tu vāries?

– Es nevienam neesmu pāri darījusi. Es esmu tā, kas esmu.

– Es arī esmu tas, kas esmu. Kaut kāds komunisms tavā paurī.

– Šņuk-šņuk, visas nelaimes tik novelt uz sievietēm, kas piepeši viņiem kļuvušas nepareizas. Patriarhālisms, nē, nacisms, fašisms un rasisms, un mačisms no tevis nes.

– Pati saproti, ko žago? Tu vispār saproti jēdzienu nozīmi? Kur tu rauj visas šīs muļķības?

– Sirdī. Katru dienu. Es neko neizdomāju.

– Tad varbūt nav vērts kopā mocīties?

– Jā, es arī tā domāju. Man tikai žēl tevis. Kā tu mēģināsi visu no jauna ar tiem pašiem vecajiem paņēmieniem, ar to pašu savu egoismu un ar to pašu savu mietpilsoņa izpratni par pasaules kārtību.

– Tradīcijas nav mietpilsonība.

– Tas atkarīgs no tā, kā tās pielieto. Tu esi tipisks mietpilsonis. Ja dzīves norma, ko balstītu tā sauktais sabiedrības viedoklis, būtu palaidnīga, psiholoģiski svārstīga un jūtīga sieviete, tu atrastu veidus, lai mani kritizētu par nepietiekamu jūtīgumu, vāji attīstītu trakumu un tizlu izlaidību.

– Ko tu vispār zini? Uz jūru šo neatveda. Un tad nu sākas, tad iet vaļā.

– Jā, kopdzīve tavuprāt ir tikai izdevīgums. Kapitāla vairošana.

– Ko tu tur žvadzi? Tu biji provinces zaļumballe, kas no dzimšanas iedomājusies, ka viņai kaut kas pienākas.

– Un tev nepatika, kā es izskatos? Tu beidzi, jau mani uzlūkodams vien.

– Un tas pārgāja.

– Jā, nožēlojami. Bet tā jau ar jums, džekiņiem, notiek. Paldies Radītājam vismaz par to.

– Nu, tu esi riktīga menca palikusi. Tu vispār nekad neesi iedomājusies, kas patīk man. Man riebj tavas krosenes un zeķbikses. Es gribu augstpapēžu sisksniņkurpes, zeķes un laipnu seju.

– Tak ej uz Čakeni! Bet tu esi par skopu tādiem tēriņiem, vienkāršāk nievāt to, kura gadījusies tev par sievu.
Undurs sita dūri pret mašīnas bleķi, un no purva bērzājiem ķērkdami pacēlās melni putni – joņiem kā pluinītas lupatas.

– Tā vella mašīna! Būs jāzvana brālim.

– Tu viņam zvani tikai lietišķos jautājumos. Vai esi kādreiz piezvanījis, lai tāpat vien parunātos? Par to, ko šis domā, par ko uztraucas?

– Negvelz dzeju, tu zini, ka mūsu ģimenē nav pieņemts izplāties.

– Ak, negvelz dzeju? Mana zelta pastaliņa, zaļā māla klabatiņa, sirdsdozīte, smirdīgā krizdolīte. Lāču mātes ļipa. Nez, kurš to tika teicis? Tev murmekļa nav, ka klusē?

– Tu vienmēr domā, ka tikai tev ir taisnība.

– Undīt, paskaties, tur kaut kas kūņojas! Ārprāts! Cilvēks? Karagūsteknis? Bēglis? Viņš peld? Vai slīkst?

– Neauro!

Purvā kāds kūņojas.

Mazā izkāpj no mašīnas un tuvojas radījumam.

– Kur tu lien? Iejauksies tai ellē pati, – Undurs kliedz.

Sieviete neklausa un virzās tuvāk rāpulim. Nevienas takas, tik viens vienīgais ceļš, kurā viņi iestrēguši, taisni viducī purva acīm, lāsmeņiem un ciņiem. Kur liksies? Lēkt iekšā?
Rāpulis ir nošķiedies ar zemēm un sūnu spurkšķiem gluži vai strīpains, nenosakāma vecuma.

– Kā varu palīdzēt?

Rāpulis neatbild, elš un tašķās. Izmisis nav.

– No kurienes jūs te nonācis?

– A tu zini, kā esi te nonākusi?

– Ūdens mums nav, bet spraits. Dzersiet?

Radījums runā ar vienu mēli, bet katrā vaigā iešķelta vēl viena mute.

– Kāpēc man vajadzētu dzert?

– Nu i nedzer. No kurienes izlīdi?

– Kas nu tev par daļu. Palīdzēsi dzīvot?

– Kas zina. Kamēr neizstāstīsi, nezināšu atbildi.

– Tas tur pa gabalu lūr – tas tavs vīrs?

– Nu ja. Vīrs. Tu neesi nevienai vīrs?

– Nav svarīgi.

– Kāpēc tu te plunčājies?

– Vingrošanas tehnika ZE-AU.

Šoreiz atbildēja abas sānu mutes. Trejmutis. Purva gāzēs, miroņu gāzēs visādi murgi varot rādīties.

– Un kur tu iesi, ja izrāpsies?

– Bet tu?

– Mēs braucām uz jūru, bet saplīsa mašīna.

– Un ko tev tur vajag?

Nu runāja visas trīs mutes reizē.

– Kārpies tak laukā un nešķobies. Ko tu tur zvalsties – ne slīksti, ne peldi.

– Tas ir mans dabiskais stāvoklis.

– Mums vajag palīgu. Vilcēju.

– Kāpēc vīrs neko nedara?

– Viņš zvanās.

– Un ko viņš saka – lai pasaule viņu glābj?

Radījums spļauj un šļurkstinās, spļauj un šļurkstinās, tomēr itin kā justu zemi zem kājām, ne kūļātos pa ūdeni bez pamata apakšā. Murļājas arvien tuvāk. Veļas, apveļas, izburbuļojas un atkal kampj gaisu.

– Nē, brālim zvana, drošvien. Ir jau vēl cilvēkiem tuvinieki.

– Es esmu tavs tuvinieks. Nē?

– Nē, tu esi baigi svešs.

– Bet ja pasaulē būtu beigusies dzīvība, tad mēs, re, šie trīs būtu palikuši.

– Kāpēc tu esi tik iedomīgs – tikai mēs?

– Nē, mīlīt, es tikai modelēju – ko mēs trīsi darīsim? Tavs vīrs meklēs palīdzību pie citiem, kuru vairs nav, pat brāļa nav, tu kliegsi pret jūru un padebesi, jo tici kosmosa plānam, es vāļāšos realitātes ainavā. Nicināmi?

– Nezinu. Kad pasaule beidzas, kāds tur vairs nicinājums.

– Kā tevi sauc?

– Žoržs.

– Tad glābies pats, Žorž, ja negribi runāt nopietni. Pietiek. Sūkni, man galugalā vajag sūkni.

Undurs ir aizgājis atpakaļ pa ceļu, mašīna tukša. Sieviete iekāpj un sajūt smaržas. Veselu buķeti.
Kas ir dzīvojis šajā mašīnā? Undura un Mazās sapņi, nopūtas, gēnu atraugas, elpas rasa un ādas putekļi. Un viņu patikšana būt kopā.
Reiz viņi iestrēga mežā. Bija jūlijs un trīdesmit grādi. Iekūlušies Kurzemes biezokņos, viņi neredzēja vairs ne galu, ne malu. Vispēdīgi iestiga smiltīs. Karstās, smalkās, dzeltenās smiltīs. Mazā bija savaldījusies, jo viņai šķita, ka tāda Unduram patīk labāk, nekā bļaujoša, viņa bija šķipelējusi smiltis un tvarstījusi zarus vai dēļus, kādu, saprotams, tai mežā nebija, vien priedes un priedes kā titāniski masti, skujas un smiltis, smiltis un skujas. Nesanāca un nesanāca. Jo niknāk stūma, jo dziļāk smiltīs iegrima. Un tad viņus sasniedza rēkoņa. Pirmā brīdī šķita, ka drāžas smagās mašīnas vai tanki, bet tad debesu plēsumā viņi ieraudzīja dūmus. Un tad uguni. Jēli sarkans, oranžs uguns tas bija. Kur un no kurienes tas brāzās, nevarēja satraukumā saprast. Undurs sacīja, – labi, ka vismaz nav vēja. Mazā gribēja, lai viņš pamet mašīnu, lai viņi vienkārši ņem kājas pār pleciem un bēg, cik jaudas. Bet Undurs neklausīja. Mazajai šķita, ka tas labi parāda viņa raksturu – ka Undurs vienmēr visu kārtīgi izdarīs līdz galam. Vispēdīgi Mazā tomēr iekrita panikā, viņš to nepamanīja, viņam tas šķita maznozīmīgi, jo sievietes jau no īstās dzīves neko nav redzējušas. Ne kārtīgu karu, ne nopietnu armiju, neko. Brīnumainā kārtā viņi izkūlās, aiz viņiem palika degošais mežs, un Mazā saprata, ka viņi kopā – vienmēr izbēgs nāvei. Un tādu Mazā gribēja vīru visam mūžam. Ka pat savreiz riebdamies, Unduru viņa mīlēs. Sevis dēļ – lai saprastu, kas ir mīlestība.
Žoržs ir atrāpojis līdz mašīnai. Viņa redz atskata spogulī. Kuprains un ačgārns radījums. Kur citkārt cilvēkam kājas, viņam divi vēderi. Kur nāktos būt vēderam – pakaļa. Pakaļas vietā acis. Ausis! Visa galva vienās ausīs, Mazā pa gabalu nebija varējusi saprast.

– Undur! Palīgā! Undur! Palīgā!

– Kas ir, mīlulīt!

Viņš ir atskrējis, pavisam pārgrieztu seju, lokainie mati pland vien.

– Paskaties, tu tikai paskaties. Nosit viņu, lūdzu, nosit viņu.

– Nomierinies, Mazā. Ugunsdzēsēji jau ir ceļā.

– Kādi ugunsdzēsēji? Mums vajadzīgi ūdenslīdēji. Undur, dari kaut ko! Nosit, nosit ātrāk, mēs viņu neradījām.

Undurs ņem striķi un sien Žoržu krustu šķērsu kā dāvanu.

Žoržs tirina visas trejas mēles uzreiz, Mazais spiedz.

Par abiem viņi ieveļ radījumu atpakaļ purvā. Undurs piemin ar kāju, Mazā izspļaudās.

Mana biogrāfija nav mana biogrāfija. Cilvēku mežs. Izkaltis, vietām purvains, vietām izslepkavots kailcirtē. Smilšu laukumiņos skudru pūžņi – manas mājas. Māšeles – sēnes, piepes – brāļi. Skujas – vispasaules civilizācija. Zaķi, lapsas, citi zvēri – ciemiņi? Laikam saimnieki. Es nezinu, kur maz esmu. Čiekurīts. Vāveru izēsts, tukšs čiekurīts. Kāds varētu pacelt, nolakot sudrabā, pārdot, protams, pārdot un iekārt Ziemassvētku eglītē.

Jātniece neatjāja milzim pakaļ. Zemes virsū nav tai mājas. 

 

 

 

 

 

 

 

L i d o j u m s

Drusciņ, mazlietiņ, makantiņ, čut-čut, kādu nieku, pavisam nedaudz, pilīti, lāsīti, malciņu, šķipsniņu, kripatiņu –  tikai tik, cik drosmei.

Brēc vārnas miglas apdūmotā novembra rītā, dziedātājputni ir aizlidojuši, nu var izķērkt un izkasīt no rīkles it visu, kas pavasarī un vasarā, kas rudens gausajā bēgumā sakrājies. Slīd soļi uz nakts saglumētajām kļavlapām, nakts apgaismojums izslēgts, un tu ej bez virziena kaut kur tur, kur varētu aust saule, ja būs lemts parādīties cilvēkam pat tad, kad viņam trūks drosmes tai ieskatīties acīs.

Piezvanu Nikam.

 – Ja tu vēl reizi ierunāsies par dzīves jēgu, es tevi nositīšu, goda vārds!

– Es jau sen esmu nosista. Dod tikai mazu biķerīti drosmei.

– Ko? Atkal jau?

– Savas asinis. Vai savu elpu. Kaut ko no sevis.

Miglas veļi murd, trūdo gaiss un zem vītolu kuplajiem zariem kūņojas, nosalis klabēdams, vīrs spēka gados.

– Kotorij čas?[1]

– Posļedņij.[2]

– Hrenovo.[3]

Pie šķūņa, kas izniris novembra miklumā kā balts lūgšanu kuģis, izgaismots uzraksts „Labā vēsts”.  Dzelzs žogs. Vārti aizslēgti. Apstājos, aizsmēķēju. Tālumā daudzstāvu namos  pamazām iedegas gaismas. Viņi ēdīs. Varbūt vispirms ies pačurāt. Tad nomazgās sejas un ieslēgs elektriskos trumuļus. Atvērs logus, nē, visticamāk vēl neatvērs. Drēgns. Visādu zarazu pilna pasaule. Sabučos bērnus, nu, jācer, ka tā.

Vārnas. Atkal jau vārnas pie lielā Rimi miskastēm. Kaujas un plūcas plastmasas maisiņu, atlieku un izlietotu sejas masku dēļ. Kaķu kolonijas rātni sadalījušās pie Ķīnas mūra kāpņu izejām, gaidot uz līdzcietīgo sieviņu sarūpētajām brokastīm.

Kā bēgdams skrien puika zilā cepurītē. Uz kurieni tik mazs agrā rītā viens pats? Tu meties kā uz pēdējo vilcienu lieliem galopa soļiem šim pakaļ.

– Tev viss labi?

– Neķeries klāt!

Rīta zilgme noplok pelēkajā, un ir sākusies parasta diena. Nekas nav noticis. Apstaigāju plēvēm apspraudīto būvplaci, kur vēl pirms gada bija mīlīgs tirgus ar pīļu olām, suņu cukurkauliem, brūnām kokvilnas zeķēm, bērzu čagām un ārstnieciskajām piepēm. Te būs lielveikals, kur cilvēkiem sanākt kopā, atrast draugus un domubiedrus.

– Cienītā, cienītā!

Apmetos riņķī. Es būtu tā cienītā? Tā ir Spridzene! Kalseno sievieti laškrāsas mētelēnā, dziļi uz pieres uzmauktu melnu žoķeni galvā esmu redzējusi bieži. Parasti tek pa ielu irbes solī un skaļi bārsta lamuvārdus pa labi, pa kreisi un vispēdīgi aizrijoties.

– Cienītā, vai jums ir kāds teicis, cik ļoti Dievs jūs mīl? Ir teicis? Ir teicis?

Plātu rokas, tēloju, ka nesaprotu latviešu valodu.

Dzertuvē “Pie eža” mazgulējuši bārabērni tup āra krēslos, žņaudzī skārdenes, viss vēl ciet un nekādas jēgas.

Puķu kiosks aizsvīdis un vērsies desmitos.

– Rakstniecīt, pastāsti stāstiņu!

– Rakstniecīt, pasaki, kā lai tagad dzīvo!

– Baltkrievijā spīdzina cilvēkus.

– Ievelc tak degunu maskā.

– Kalnu Karabahu no Karabasa Barabasa neatšķir.

– Kā lai dzīvo, ko?

Uz palodzēm pāragri saziedējuši Ziemassvētku kaktusi – citam sārti, citam iedzelteni vai balti. Kādam – Ķīnas rozes. Paslīdu  uz lapas un gandrīz noliekos garšļaukus. Līdzsvars. Tas ir tik svarīgi. Tev nekad nav piemitis. Vai nu vienādi, vai otrādi.

Piezvanu Zaigai. Nevarot šobrīd uzklausīt, esmu trāpījusi tieši uz brokastīm. Kaut kas cepoties, šķīvji tikko sasildīti, un tā.

Rīta stundai zelts mutē. Tu esi sakodījusi vaigu gļotādu.

Pie nākamā mazā Rimi dažas kaijas. Šī gada bērni, vēl kā paraibas terīnes. Vēl nemākulīgas zagt un par sevi pastāvēt. Līgojas platām kājām kā citkārt lauku večas.

– Kad tu vienreiz pieaugsi?

– Kad būšu notinusies.

– Uzlido, skuķi! Nu jau pat neviena lidmašīna tevi netraucē! Debesis ir tīras.

– Es negribu redzēt drupas.

– Tās vienmēr ir ar tevi, citādāk nemaz nevar.

– Tad kāpēc uzlidot?

– Prieka pēc.

Uz soliņa pie avīžu kioska mammīte zaļā bubļenē šķirsta Vakara ziņas. Vēl ir pārāk tumšs, lai salasītu. Sveicinu. Nedzird. Katrrīt elpo svaigu gaisu.

– Citi mums tiek nolaupīti, paši sev zūdam nemanot.

Kāpņu kods. Pirms iedegas spuldze visos stāvos, es uzlidoju. It kā kāds būtu iezvēlis ar visspēcīgu roku pa dibenu. Pa trīs pakāpieniem uzreiz un tad jau tiešām lidoju. Aug­šup vai lejup? It kā augšup. Kas tad tas par lidojumu lejup, vai ne? Lejup metas pēc laupījuma.

Dīvaini. Nekāda viegluma. Nav labi. Galva ir palikusi lejā. Un deniņi pukst pārāk strauji. Nē, laikam gurns satriekts. Piepeši sāp itin viss ķermenis. Nevar pakustināt. Telefons. Viņa taču zvanīja. Tizli gramstos pa jakas kabatu, tukšs, saņurcīta salvete. Tad tā tas  notiks? Viņa mirs ačgārniski, ar kājām gaisā un pārsistu galvu? Kāpēc viņa neguļ uz vēdera, ja lidojumā krita? Kurš pagrūda atmuguriski? Mēle neklausa. Kam kliegt? Nu, kāds jau iznāktu. Kurā stāvā viņa ir uzlidojusi? Nē, viņa kaimiņus nepazīst. Tikai veco skolotāju, kas slimo ar parkinsonu un neļauj sev atnest pārtiku, tikai lielo sibīrieti ar izoperētajām acīm un sociālo darbinieci ar invalīdpuiku, kuri še atnāk vien pusdienlaikā uz nedaudz stundām. Kurš te cilvēku atradīs? Labi, ka izmazgāti mati un tīrs apģērbs, vienmēr bail nomirt ar nemazgātiem matiem. Izspūris jau nevar ar nāvi un Dievu satikties. Vienīgi Šis jau tavu ķermeni nemaz nedabūs redzēt, tur aizskries tikai dvēsele. Nu, vienalga, viņa gribētu atdot galus ar tīru muti un iesmaržojusies.

Pavisam ļengana sajūta. Kā būtu par daudz vīna iedzērusi un vēl miega ripu piekodusi klāt. Sāpīgs maigums visā ķermenī. Vienīgā nožēla – ka viņa nav atdevusi visu mīlestību, kas bija. Pagāja dienas, kad viņa plīsa vai pušu, kad asinsvadi plīsa pušu, cik aumaļaini gribējās dot un atdot pavisam. Viņa pludoja kā mirdzoša straume. Pateicībā par asiņainiem saulrietiem un violetbaltām rītausmām. Par visu koku ziedēšanu un ķiršu lietu, par pirmajām vizbulēm un pēdējām lapām. Par atspulgiem ezeros un jūras mūžības putām. Par cilvēku acīm, kurās esi atmodinājusi prieku, un visām dziesmām, ko dungojusi. Pateicībā neliešiem, ka viņa paguva iemācīties, kādai nekad nekļūt. Pateicībā akmeņiem, kas bijuši labākie klausītāji tālos ceļos un mācījuši tuvības noslēpumu. Pateicībā pilmēness mistērijām viņas ķermenī un dienvidu vējam, kas līdzējis nenodeldēt trauslumu. Es tev pateicos par visu, kas pasaulē ir un ko man izdevās ieraudzīt. Nepietiks, man nekad nepietiks, un es negribu mirt lidojumā uz vai no daudzstāvenes trepēm.

Varbūt es noģību. Varbūt aizmigu, taču pēdējais, ko atcerējos jau ātrās palīdzības mašīnā, bija zila puikas cepurīte un gluži kā vainīga balss man būtu vaicājusi:

– Vai ar tevi viss labi?

Bija vajadzīgas asinis.

Un Niks, protams, tās man dāsni atvēlēja.

Telefonu atrada turpat trepēs uz kājslauķa.

Un Zaiga atskrēja uz slimnīcu ar pīrādziņiem. Saņēmu tūtu, pašu neielaida.

Karantīna.


 

[1] Kura stunda? (burtisks tulkojums no krievu valodas, nozīmē Cik pulkstenis?”)

[2] Pēdējā. (krievu valoda)

[3] Štruntīgi. (krievu valoda)

 


 



 

Jaunā Gaita