Augustu Saulieti atceras gan novadnieki, gan Rīga

Augusts Saulietis. Baltos ceļos. Cesvaine: Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība, 2020., 208 lpp.; Roberts Akmentiņš. Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata pamatproblēmu aktualitāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2020., 325 lpp.

Mūsu rakstniecības klasiķu darbu aktualizēšana parasti notiek viņu lielāku „apaļu” jubileju gadskārtās. Tā tas bija ar R. Blaumani, Raini, Aspaziju, E. Veidenbaumu. 2019. gadā tika atzīmēta Augusta Saulieša (1869-1933) 150. gadskārta, un, to pieminot, izdotas vairākas augsti vērtējamas grāmatas. Ir izdots LU HZF zinātnisko rakstu krājums Augusts Saulietis. Modernisms un sadzīves reālisms, izdota Saulieša prozas izlases Kungs pats savā mājā pirmā grāmata, tomēr vislielāko gandarījumu sniedza divi citi izdevumi.

Vislielāko cildinājumu pelnījusi Cesvaines (Saulieša dzimtais Grašu pagasts ietilpst Cesvaines novadā) kultūras veicināšanas biedrības izdotā apjomīgā (157 lpp.) Saulieša dzejas izlase Baltos ceļos. Tai pievienots vietējās literatūrpētnieces un izlases sakārtotājas Sanitas Dāboliņas vairāk nekā 30 lpp. garš, iejūtīgs, informatīvi bagāts dzejnieka dzīvi un daiļradi, izvērstāk – dzeju raksturojošs pēcvārds un Sandras Ratnieces apcere par jūgendstila iezīmēm novadnieka darbos. Grāmatas pievilcību rada arī Ērikas Doganas gaumīgais noformējums un krāsainās ilustrācijas. Šāda izlase liecina, cik cieņpilni, ar kādu pietāti un rūpību, jā, arī ar dāsnu finansējumu, nesūrojoties par naudas trūkumu, tieši novadnieki spēj pildīt svarīgu misiju, atgādinot lasītājiem, arī – jaunajiem, cik lielas bagātības atrodamas mūsu dzejas klasikā. Saulietis padomju laikā nepiederēja pie noklusētajiem autoriem – tika izdotas apjomīgas viņa prozas izlases, arī dzeju kopojums, tomēr divos aspektos viņa darbi tika ignorēti, proti, reliģiskais pārdzīvojums, ticības Dievam apliecinājums un patriotiskā lirika tika tabuizēti, tāpat nopēlumus saņēma kritiskais Saulieša vērtējums par 1919. gada t.s. Stučkas komunistiskās valdības piecu mēnešu zvērībām un represijām Latvijā. Saulieša elēģiskā, dažkārt rūgtu pārdomu un vilšanās, bet vairāk gan dabas cildinājuma un cilvēka ticību pārlaicīgiem spēkiem apliecinošā lirika padomju laikā guva pat „pareizās” literatūras sludinātāja Andreja Upīša atzinību, kurš visdrūmākajos staļinisma gados atzina, ka dzejnieka lirika pieder pie vislabākā, ko viņš radījis. Savukārt Pēteris Ērmanis satuvināja Saulieti ar Annu Brigaderi, jo viņi abi vienlīdz stipri izcēluši ētisko un latvisko. Saulieša dzeju mīlējis arī lielais smējējs Jānis Ezeriņš un stingrais formas meistars Vilis Plūdonis, bet Jānis Veselis uzsvēris: „Mēs redzam Saulieša dzejā izpaužamies lielu žēlumu un maigumu pret vārgajiem, apspiestajiem, pret tiem, kas nespēj atbildēt, ne aizstāvēties (..). Rakstnieks neko tā neieredz kā (..) bagātos, pilnībā aizmirsušos cilvēcību, pārāk pozitīvos, kas visu iekārto racionāli.”

Sanitas Dāboliņas veiktā Saulieša dzejas atlase iepriecina gan ar virkni dzejoļu, kas pēckara gados nav tikuši pārpublicēti, tomēr visvairāk ar to, ka mēs ieraugām citādu Saulieti, nekā mums to „uzspiedušas” literatūras vēstures. Tas pārsvarā ir dzīvesprieka pārņemtais Saulietis, dzejnieks, kuram daba ir ne tikai tuva, viņš dzīvo dabas ritmos un saskaņā ar dabu, kas viņu paceļ pāri dzīves nebūšanām un likstām. Un otra būtiska šīs izlases tēma – prieks un labestība, ko dod bērni. Saulietis, kaut vai īsu laiku, bet tomēr paspēja izbaudīt to skaisto sajūtu, ko sniedz bērnu klātbūtne. Gribētos, lai šo profesionāli un ar pietāti veidoto izlasi lasītu ne tikai novadnieki, bet arī klasiskās dzejas cienītāji visur, kur vien dzīvo latvieši, jo blakus tādām populārām mūsu pagātnes dzejas virsotnēm kā Rainis, Aspazija, Poruks, F. Bārda, J. Ziemeļnieks klusināti introspektīvā un sevī noslēgtā Saulieša dzejai piemīt savdabīgs sirsnības pilns šarms.

Otra Saulietim veltītā grāmata ir unikāla. Tā tapusi okupētajā Latvijā 70. gados kā mācītāja Roberta Akmentiņa (1910-1994) simpātiju pret Saulieti liecība, aizstāvēta Rīgā 1980. gadā kā disertācija teoloģijas doktora grāda iegūšanai Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata problēmu aktualitāte. R. Akmentiņš padomju gados bijis arī docētājs Teoloģijas seminārā, bet no 1990. gada līdz mūža noslēgumam LU atjaunotās Teoloģijas fakultātes profesors un dekāns. 90. gadu sākumā Jāņa Poruka jubilejai veltītā konferencē profesors Akmentiņš nolasīja izcilu referātu par kristīgajām vērtībām rakstnieka daiļradē, un mūs, klausītājus, pārsteidza ne tikai 80 gadu vecumu pārsniegušā profesora gandrīz stundu ilgusī raitā un interesantā uzstāšanās, bet gandrīz vai nošokēja labā nozīmē tas, ka cienījamais referents visu savu tekstu norunāja bez kaut kāda uzrakstīta teksta savā priekšā. Tā bija augstākā pilotāža, turklāt bez intelektuālas lēkāšanas un stomīšanās izteiksmē – skaidri un loģiski izkārtots un argumentēts viedoklis ne tikai par konkrēto tēmu, bet arī konteksta skaidrošana par reliģiskām lietām, par kurām klausītāji, auguši padomju ierobežotībā, neko nebija dzirdējuši. Klausītāju vidū bija arī daudzi studenti, un tieši viņi vispirms izteica savu apbrīnu par profesora spožo atmiņu un talantu runāt par tēmu bez kaut kādam piezīmēm un plāniem, dzīvi, atbrīvoti un vienlaikus skaidrā un pamatotā sistēmā.

Arī Akmentiņa disertācija ir pārliecinoša tieši ar savu akadēmisko konkrētību un secīguma noteiktību, turklāt tā nav uzbāzīga vai didaktiska, ko dažkārt var vērot teologu darbos. Profesors pārliecinoši atklājis Saulieša pasaules uzskata reliģisko dominanti kā vispārcilvēcisko vērtību likumsakarīgu sastāvdaļu, dažās nodaļās ar faktiem apstrīdot dialektiskā materiālisma un pat V. Ļeņina tēzes par matērijas prioritāti. Vienlaikus profesors atklājis, cik dabiski 19./20. gs. mijas latviešu apziņā un kultūrā funkcionējusi kristīgi patriarhālā morāle, empātiski tikumiskie priekšstati. Var pat teikt, ka Akmentiņš ar savu doktora darbu ir uzsvēris Saulieša laika ētisko problēmu pastāvēšanu arī t.s. attīstītā sociālisma sabiedrībā, tā diezgan tieši norādot, ka padomju postulāti bija krasā pretrunā ar dzīves realitāti, ar to cilvēku, kādu centās izveidot padomju sistēma. Grāmatas priekšvārda autori Indulis Paičs un Anete Jenča pamatoti akcentējuši, ka Akmentiņa darbs ir starpdisciplinārs, jo tajā saskanīgi mijiedarbojas teoloģija, filozofija, literatūra un psiholoģija. Arī tā ir grāmatas liela pievienotā vērtība, jo nemēģina Saulieša darbus iespiest šauri teoloģiskā interpretācijā. Es gribētu uzsvērt, ka Akmentiņa pirms vairāk nekā 40 gadiem padomju ignorances pret reliģiju laikā rakstīts darbs arī mūsdienās nešķiet vecmodīgs, jo tajā izvērsti rakstīts par cilvēkam būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem, kā sirdsapziņa, kā iejūtības cita cilvēka liktenī svarīgums, kā tikumiskas dzīves jēga, kā savstarpēja atsvešināšanās, kas draud ar morāliem zaudējumiem, taču visvairāk profesors akcentējis katra indivīda personiskās nostāšanās vispārcilvēcisko vērtību pusē aktualitāti. Noslēgumā paša autora sava darba būtiskas misijas akcents: ar savu darbu sniegt ierosmes ne tikai topošajiem teologiem, bet gan ikvienam cilvēkam „(..) viņu pašu dzīves un pasaules uzskata pārbaudē un veidošanā.” Lasot pirms 40 gadiem tapušo profesora Akmentiņa monogrāfiju, jāsecina, ka viņa akcentētās Saulieša darbu tikumiskās dominantes ir tikpat aktuālās arī mūsdienās, tātad – pārlaicīgas.

Viesturs Vecgrāvis

Viesturs Vecgrāvis ir literatūrvēsturnieks, daudzu rakstu un recenziju autors, emeritētais profesors un pētnieks LU Humanitāro zinātņu fakultātē.