Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021

 

 

 

 

 

Man ir vairāki publicistiskie raksti, no prozas darbiem ir trīs stāsti. Stāsts „Kundzēns”, kas bija publicēts Satori grāmatžurnālā Nr.4 „Paģiras”, kā arī vēlāk Satori portāla elektroniskajā un audio formātā <https://satori.lv/article/kundzens>. Satori grāmatžurnālā Nr.3 „Debesis un Elle” bija nopublicēts mans stāsts „Kolekcionārs”. Šie abi stāsti bija rakstīti Satori nometnē 2018. gadā un 2019. gadā Paula Bankovska meistarklasē. Arī mans pirmais stāsts bija uzrakstīts Satori nometnē 2016. gadā (Ievas Melgalves meistarklasē) un nopublicēts <https://satori.lv/article/pakapiens>.


Piedāvātais stāsts „Kad tavas rokas ir asinīs vai Poncija Pilāta sindroms” kā uzmetums eksistēja jau sen. Es aprakstu patiesu gadījumu, kas notika 1995. gada vasarā. Stāstā izmantoti daudzi krieviskumi, jo tajā laikā krievu valoda bija plaši izplātīta starp karavīriem, daudzi vai nu nerunāja latviski vai runāja ļoti slikti. Piezīmes pie teksta ir daļa no paša darba.


Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filosofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm novēršanu.

[<satori.lv>]  

 

 

Iļja Marija Boļšakovs

 

Kad tavas rokas ir asinīs JEB Poncija Pilāta sindroms

 

Dežūru laikā es gulēju apģērbts. Drēbes nav bruņas, bet būt apģērbtam ir labāk nekā kailam. Kails cilvēks jūtas nedroši. Mīļākie, kā tie tiek attēloti karikatūrās, kad slēpjas un bēg no pieviltiem vīriem, gandrīz vienmēr ir pliki. Pliki un caur to vāji. Ar tādu nedrošu, karikatūrainu seksu labāk nodarboties apģērbtiem. Armijā nemāca seksu, bet māca ātri apģērbties. Kādreiz bija tā, ka kazarmā ienāk komandieris, nobļaujas „Rota, celties!” un aizdedzina sērkociņu. Sērkociņa degšanas laikā (42 sekundes) karavīram vajadzēja paspēt apģērbties. Mana dienesta laikā ātri ģērbties mācīja bez sērkociņiem. Bet ja tu jau esi apģērbts un guli drēbēs,  tev ir vienalga ar kādu ātrumu ģērbties.

Dežurējot lazaretē[1], vienmēr vajadzēja būt gatavam. Jebkurā brīdī kaut kas varēja notikt: kāds varēja  atnākt, saslimt, mēģināt nomirt vai sajukt prātā. Naktīs es gulēju  uz kušetes, bet dienas laikā karavīri uz tās saņēma potes vai kādas citas procedūras, kuras paredzēja horizontāla stāvokļa pieņemšanu. Par sanitāro instruktoru mani paņēma tādēļ, ka kādreiz MRK (mācības ražošanas kombinātā)[2] ieguvu specifisku profesiju, biju „jaunākā medmāsa”. Īpašas zināšanas medicīnā es tur neieguvu. Galvenais, ko es darīju apgūstot profesiju, mazgāju stikla šļirces un metāla adatas. Rokas pēc tam vienmēr bija sadurtas. AIDS jau bija izplatīts, bet  plastmasas šļirces vēl nē. Vismaz slimnīcā, kurā es mācījos kļūt par jaunāko medmāsu.

Kādā augusta naktī iezvanījās iekšējo sakaru telefons. Zvanīja no KCP (kontroles caurlaides punkta[3]). Uztraukta balss, kas piederēja kādam karavīram, aicināja mani nekavējoties doties uz KCP ar medicīnisko somu, lai pildītu sanitārā instruktora pienākumus. Kādus un kādā apjomā, man nepaskaidroja. Bet, ņemot vērā, ka bija nakts no svētdienas uz pirmdienu, tas varēja nozīmēt, ka KCP kādam nav pārliecības, vai karavīrs, kas atgriezies no atvaļinājuma[4], ir beigts vai piedzēries līdz bezsamaņai. Eksistē tāda alkohola intoksikācijas stadija, kad bez speciālista palīdzības to nevar saprast. Ja apziņa vēl bija karavīra ķermenī, un ar zīmju vai skaņu palīdzību viņš to varēja apliecināt, tad nakti viņš pavadīja vietējā virssardzē[5]. Bet ja ar dzīvības pazīmēm bija švaki, tad ķermeni nogādāja pie mums lazaretē. Kaut kur to novietoja: vai nu garajā koridorā, vai uz kušetes, vai tualetē uz grīdas. Domājot, ka mani gaida kārtējais karavīrs, kas zaudējis cīņā ar šmakovkas devu, es īpaši nesteidzos. Ja jau ticis līdz dienesta vietai, tad  uzreiz „karoti nenoliks”.

Telefons iezvanījās otro reizi. Paceļot klausuli, sapratu, ka notiek kaut kas nopietnāks. „Šauta brūce!” Es jau skrēju. Maršruts „Lazarete” – „KCP” aizņēma minūti. Vajadzēja pārskriet pāri placim[6]. Traumas, ievainojumus un venēriskās slimības karavīri pārsvarā guva ārpus nodaļas. Bet dažreiz kaut kas atgadījās arī dienestā. Kad es sāku strādāt par sanitāro instruktoru, man vajadzēja doties uz slimnīcu, lai savāktu ievainota karavīra drēbes. Vajadzēja ilgi iet pa pazemes koridoru līdz galamērķim. Atceros štrumbanti[7], kas bija pieķeksēta pie melna no sarkanām asinīm bikšu gabala. Ievainojumu šis karavīrs bija guvis militārā noliktavā Cekulē. Kādreiz to izmantoja visi: cara armija, Latvijas armija, padomju armija un vērmahts. Dodoties projām, okupācijas spēki no noliktavas gandrīz visu bija izvākuši, palikuši tikai kaut kādi sīkumi. Karavīrs savas sardzes laikā ar durkli urbināja atrasto NURSU[8]. Tās ir tādas nelielas raķetes, kuras izšāva no helikopteriem. Laikam jau viņš gribēja dabūt sprāgstvielu. Viņš to arī  ieguva, tikai ne tā, kā gribēja, caur tās detonāciju. Karavīram paveicās, sprādziens viņam norāva dažus pirkstus, viņš gandrīz zaudēja redzi, bet palika dzīvs.

Es ieskrēju KCP. Telpas vidū stāvēja taburete. Taburete un grīda tai apkārt bija klātas ar sarkanu krāsu. Uz taburetes sēdēja karavīrs. Viņa bikses bija nolaistas līdz grīdai. Plikās kājas arī bija aplietas ar sarkanu krāsu. To, ka sarkanā krāsa ir asinis, es sapratu vēlāk. Karavīram aiz muguras stāvēja dežūrējošais virsnieks[9] un, pārliecies tam pāri, cieši turēja to aiz gurniem. Izskatījās, ka karavīrs grib piecelties, bet virsnieks viņam to neļauj. 

Dežūrējošais virsnieks bija dīvains tips. Viņš bija pabeidzis kādu Krievijas karaskolu un kaut kā iemaldījies Latvijā. Viņš nerunāja latviski, zināja tikai dažus vārdus. Tas netraucēja viņam kļūt par Latvijas armijas virsnieku, leitnantu. Tajos laikos latviski nerunāja arī daudzi karavīri. Šis latviski nerunājošais leitnants apsaukāja karavīrus par čortiem, latviski – velniem.[10]  Par tiem čortiem ļoti cepās Štāba bataljona kapelāns[11]. Viņš man teica, ka tas ir briesmīgi, kad karavīrus sauc par čortiem, un vajadzētu uzrakstīt pāvestam uz Vatikānu, lai tas kaut kā uz to reaģētu.

Dežūrējošais virsnieks pateica, ka karavīram ir šauta brūce. Es gribēju apskatīties, kur tieši. Viņš noņēma rokas no karavīra gurniem. Asins strūkla gandrīz trāpīja man sejā. Mazs, sarkans, asiņu fontāniņš. Vampīru spēles. It kā karavīra kājā būtu atrasta sarkana nafta. Somā man bija padomju ražojuma žņaugs, gumijas desiņa ar plastmasas podziņām. Es mēģināju ar to apstādināt asinis. Nekas nesanāca.  Jau pēc mirkļa manas rokas, žņaugs un plastmasas podziņas pārklājās ar asins plēvi un slīdēja ārā no rokām. Bija sajūta, ka žņauga vietā man rokās ir nēģis, kas grib atbrīvoties no mana tvēriena un atgriezties jūrā. Es skrēju atpakaļ uz lazareti, kur sagrābu VDR ražojuma žņaugu. Tas izskatījās kā lente ar mehānismu, kurā, griežot speciālu ritentiņu, žņaugs saspiežas. Asiņu plūsma tika apstādināta. Tehnoloģijas uzvarēja dabu. Bet asinis no kaut kurienes vēl pilēja. Plaukstā bija asiņains caurums, stigma. It kā kāds būtu mēģinājis izurbt rokā caurumu, bet kaut kas nav sanācis. Vienā pusē bija rēta, otrā nē. Pārsēju kareivim arī  roku.

Tajos laikos dežūrējošā virsnieka laika kavēšanas veidi nebija daudzi: gulēt, lasīt grāmatas, vazāties pa teritoriju vai klausīties radio. Šis dežūrējošais virsnieks atrada vēl vienu izklaides veidu. Viņš izklaidējās ar pistoles izjaukšanu - salikšanu. Vai precīzāk: izjaukšanu - salikšanu, salikšanu - izjaukšanu, izjaukšanu - salikšanu. Un tā pa apli. Makarova pistoles[12] izjaukšana - salikšana nav sarežģīta operācija. Pie izjaukšanas pirmais solis ir aptveres izņemšana un stobra pārbaude, vai tajā nav aizmirsta patrona. Saliekot atpakaļ - ielikt aptveri pistolē, bet neraustot aizslēgu, lai patrona nenonāk patrontelpā. Izjaucot - saliekot pistoli, leitnants kaut ko sajauca arī savā galvā. Kārtējo reizi saliekot visu kopā, viņš pasauca dieninieku[13]. Dieninieks nostājās durvīs. Dežūrējošais virsnieks notēmēja uz viņu un izšāva. Viņš gaidīja, ka būs tikai sausais ČIK, bet sanāca skaļais BUM. Varbūt pēc negulētas nakts dieniniekā viņš saskatīja čortu un, kā īstens pareizticīgais, gribēja to nobaidīt ar pistoli. Lode iegāja ķermenī, cauršāva kāju, izlidoja no otrās puses, trāpīja rokā un tur palika.

Karavīru vajadzēja nogādāt slimnīcā. Mums bija savs Rafiks[14], izkrāsots kā ātrā palīdzībā. Salonā no medicīniskā aprīkojuma bija tikai nestuves, vairāk nekā, kas būtu saistīts ar medicīnu. Dēvamies uz Pirmo klīnisko slimnīcu. Uzņemšanas nodaļa bija izmirusi, nevienas dzīvas dvēseles. Tikai aizslēgtās durvis. Pagāja laiks, kāmēr gaidījām, tomēr klauvējot pie durvīm, izdevās kādu pamodināt. Ar mums nodarbojās vai topošais ārsts, vai praktikants, vai students. Neizskatījās, ka viņš saprot, kas notiek, ko mēs no viņa gribam un ko viņam vajag darīt. Visu laiku viņš zvanīja kādam pa telefonu un uzmanīgi klausījās instrukcijas. Vismaz viņš noskaidroja, ka karavīru vajag atstāt slimnīcā. Es viņam piekritu, ja tev ir cauršauta kāja, uzlikts žņaugs, pazaudēts daudz asiņu un rokā sēž lode, tev labāk palikt slimnīcā.

No koridoru dziļumiem  kopā ar noturīgo alkohola smaku izpeldēja divi vārgi sanitāri. Izskatījās, ka viņiem pašiem vajadzīga palīdzība. Viņi ar grūtībām varēja noturēt sevi vertikāli, un kā gan tādiem var uzticēt karavīru, lai viņi to pārvietotu horizontāli. Kopā ar šoferi nokonvojējām viņus līdz nodaļai. Gan jauniņais ārsts iesācējs, gan nodaļas medmāsas, gan „alko" sanitāri mums teica, ka viss būs labi.

Pienāca rīts, parādījās pirmie saules stari. Vasaras formu mēs nēsājām ar uzrocītām piedurknēm. Paskatījos uz savām rokām. Tās, no pirkstu galiem līdz elkoņiem, bija pārklātas ar izžuvušo asiņu kārtu. Asinis man uz rokām bija vairākas stundas, bet es nepievērsu tam uzmanību. Es piegāju pie izlietnes, paņēmu saimniecības ziepju gabaliņu un ieziepēju plaukstas. Ilgi berzēju. Ūdens, skalojoties nost, iekrāsojās sarkans, ziepes veidoja putas. Likās, ka no manām rokām noiet dīvaina, svešu asiņu āda. Izskatījās, ka man ir pārgrieztas vēnas, un es noasiņošu un miršu. Bet tās nebija manas asinis. Poncija Pilāta  sindroms.

Dienas gaitā, sazvanot slimnīcu, uzzinājām, ka karavīra stāvoklis ir smags un  nav zināms, vai viņš izdzīvos. Viens no lielajiem slimnīcu noslēpumiem. Tu atdod tiem cilvēku pie pilnas apziņas, dzīvu, tev skaidro, ka raizēties nav nekādu iemeslu, bet pavadot dažas stundas slimnīcā, viņam kļūst sliktāk un ir šaubas par to, vai viņš izdzīvos. Devamies uz slimnīcu kopā ar bataljona komandieri viņa dienesta „Volgā”. Vajadzēja saprast, kas par dīvainām pārvērtībām notikušas ar mūsu karavīru.

No mācību grāmatām varam atcerēties asinsrites sistēmas shēmu. Gurnu augšējā daļā atrodas lielie asinsvadi. Izšautā lode nepārrāva lielo asinsvadu vienā vietā, bet izārdīja to visā tā garumā. It kā lode, ieejot ķermenī, būtu nosapņojusi, ka tā ir asins lāse, un devusies ceļā pa asinsvadu. Bet likteņa un kinētiskās enerģijas spēks izmeta to no kājas un tā, mēģinot paslēpties plaukstā, iestrēga kaulā. Tika veikta sarežģīta un ilga mikroķirurģijas operācija, kurā asinsvadi tika šūti kopā. Atpakaļ bataljonā karavīrs neatgriezās, viņu demobilizēja. Kas ar viņu notika tālāk, es nezinu. Leitnants šo starpgadījumu ar vienu no čortiem īpaši nepārdzīvoja.

Asiņainās pirmdienas norietā es devos gulēt. Šoreiz bez drēbēm. Pat dežūrējošais sanitārais instruktors var dažreiz gulēt pliks un cerēt, ka šonakt neviens virsnieks nevienam karavīram nekur neiešaus. Kad es novilku zābakus, es atradu svešas asiņu lāses savās zeķēs. Pat tur.

 

 

P.S. Dotajā stāstā ir atspoguļots autora piedzīvotais dienesta laikā 1994.-1995. gados. Tas balstās uz cilvēku atmiņu, kas var arī pievilt. Tātad visas personu sakritības ar reāliem cilvēkiem var būt nejaušas.


 

[1] Par lazareti sauc militārās daļas medpunktu. Tas sastāvēja no divām procedūru istabām, feldšera un ārsta kabinetiem, zobārsta kabineta, noliktavas, lielas palātas uz kādiem 10 cilvēkiem, izolatora un tualetes. Visu diennakti lazaretē  dežurēja sanitārais instruktors. Ārsts, zobārsts, feldšeris un medmāsa uz vietas bija tikai parastā darba laikā.

[2] Krieviski tika saukts Учебно производствнный комбинат (УПК). It kā bija iespēja strādāt - mācīties dažādās vietās, bet pārsvarā tā  bija  tikai tāda formalitāte. Kaut ko pa īstam iemācīties neko daudz nevarēja, vismaz manā skolā.

[3] KCP bija vienīgais oficiālais iebraukšanas-izbraukšanas, ieiešanas-iziešanas punkts karaspēka daļā. KCP bieži uzturējās dežūrējošais virsnieks, tāpat KCP bija speciāla vieta, kur pie tevis ciemos varēja atnākt kāds no draugiem, radiem vai meitene.

[4] Atvaļinājums varēja būt iedots uz 8 stundām, uz diennakti, uz divām diennaktīm. Vispopulārākais  atvaļinājuma formāts bija divas diennaktis, no piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram.

[5]5 Virssardze ir sava veida ieslodzījuma vieta militārām personām. Mūsu daļā bija sava virssardze, pavisam neliela. Bet Rīgā bija garnizona virssardze, uz kuru karavīrus veda no visas Rīgas, no dažādām militārām daļām. Maksimāli tajā varēja uzturēties 10 diennaktis.

[6] Placis – liela, asfaltēta laukuma nosaukums karaspēku daļā. Manā daļā placis bija liels, to izmantoja gan Godasardzes rotas  soļošanas treniņiem, gan rīta un vakara izvadēm. Izvade ir visa bataljona personālsastāva (to personu, kas ir uz vietas) pulcēšanās uz plača, lai saņemtu rīkojumus, ar ko katra rota nodarbosies pa dienu, bet vakarā uz plača notiek personālsastāva pārbaude.
 

[7] Tajos laikos lielākā daļa štāba bataljona karavīru nesājā bijušas VDR (Vācijas Demokrātiskā Republika) armijas formu, kurai bija paredzētas arī štrumbantes t.i. bikšturi.

[8] NURS, no krievu valodas НУРС неуправляемый реактивный снаряд (nevadāmais reaktīvais šāviņš)

[9] Dežurējošais virsnieks – virsnieks (vai arī kāds no virsdienesta instruktoriem), kurš diennakts dežūras laikā  sekoja bataljona dienas kartības nodrošināšanai. Naktī un brīvdienās vienīgā atbildīgā persona, kurai tiek pakļauts viss bataljona personālsastāvs.

[10] Чертvelns krieviski.

[11]  Šis kapelāns vēlāk bija ļoti labi pazīstams sabiedrībā ar savām politiskām aktivitātēm.

[12] Makarova pistole, padomju laikā visvairāk izplatītais individuālais ierocis, ar ko bija apbruņota padomju milicija un padomju armijas virsnieki. Ilgu laiku bija izmantojams arī neatkarīgās Latvijas militārās struktūrās.

[13] Dieninieks ir karavīrs, kas ir norīkots pildīt speciālus pienākumus noteikā vietā, KCP palīdzot  dežurējošam virsniekam (KCP dieninieks). Rotas dieninieks  rotas izvietojumā palīdz rotas dežurantam. Rotas dieninieks atrodas netālu no ieejas izvietojuma, stāv uz paaugstinājuma, kas tiek saukts par „tumbočku”. Viņa uzdevums ir turēt savā redzēs lokā  visus, kas ierodas izvietojumā, ka arī uzmanīt ieroču istabu.

[14] Busiņš, kuru ražoja Jelgavas auto rūpnīca padomju laikos. Latviski to sauc par Rafiņu, bet mums bija izplatīts krievu variants  Рафик.

 

Jaunā Gaita