Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021

 

 

 

 

 

KARŠ IR PERMANENTS STĀVOKLIS. NOSAKI TAJĀ PATS SEVI.

Andris Zeibots. Lēngaitis. Apgāds Dienas Grāmata, 2021, 537 lpp.

 

Vien dažus desmitus A. Zeibota jaunākās grāmatas lappušu izlasījusi, jau apjautu, ka manas cilvēciskotās pasaules izjūtā tai būs īpaša vērtība un nozīmība.

Apjomīgā darba sižetisko karkasu var aprakstīt dažos vārdos: divi asinsdarbi un viens slepkava. 1967. gada 31. augustā, kad virs Bādenes-Virtembergas apgabala plosās negaiss un vētra, Švarcvaldes mazpilsētā Bādkrocingenā, kur Romiešu ceļa devītā numura (Römerweg 9) namiņā pazīstamie latviešu trimdinieki Zenta Mauriņa (1897.15.XII-1978.25.IV) un Konstantins Raudive (1909.30.IV-1974.02.IX) jau divus gadus kā īrē nelielu dzīvokli ar verandu dārza pusē, notiek dīvainas lietas. Namatēva prombūtnē pa neaizslēgtām verandas durvīm (Z. Mauriņa, strādādama savā darbistabā, mājā bija saklausījusi svešus soļus) dzīvoklī nemanīti ticis ienests beigts kaķis un atstāta nezināmas rokas rakstīta draudu vēstule. Vakarpusē rakstniekus pārsteidz kāds svešinieks – Reinholds fon Bīlovs, kas savu vēlo apmeklējumu aizbildina ar vēlēšanos iepazīties ar Raudives kunga mirušu cilvēku balsu klausīšanās laboratoriju. Nākamās dienas rītausmā nelūgtais viesis ir prom neatvadījies, bet pie ielas piektā numura nama policija atrod nogalinātu vietējo pastnieku Milleru. Nedaudz vēlāk, kad K. Raudive kopā ar nelielu Štutgartes un Freiburgas universitātes pētnieku grupu ar autobusu dodas Hamburgas virzienā, šķietami mistiskos apstākļos dzīvību zaudē arī fon Bīlovs.

Šo A. Zeibota darbu neuztveru kā tipisku vai tradicionālu biogrāfisko romānu par Z. Mauriņu un K. Raudivi, jo abu dzīves peripetijas tajā ieskicētas vien fragmentāri un autora nodoms apzināti pakārtotas citādam sižeta scenārijam. Izcilo kulturologu vārdi romāna pamatkonstrukcijā rakstniekam kalpo par izturīgā mūrī iedzītu stipru āķi, aiz kura aizkabināt sižeta audumam izraudzītos teju nepārskatāmos dzīparus, lai pēdējā nodaļā Atzīšanās un pieklusums tos cieši savilktu grodā mezglā. Nelūgtajiem viesiem no sociālistiskās Latvijas VDK segorganizācijas (KKS), t.s. „kultūrsakarniekiem”, Z. Mauriņa pēcāk sacīs: Mēs esam mezgls, nevis varas nostieptas stīgas (502.).

Lai noskaidrotu nozieguma sastāvu, policijas komisārs Bauze stājas pie izmeklēšanas, taču sižeta turpinājumā tās intensitāte zināmā mērā atslābst, pat noplok, praktiskai rīcībai atvirzoties dibenplānā, un rampas gaismā nokļūst pavisam cits stāsts. – Tā protagonisti ir Z. Mauriņa ar savu dzīvesbiedru (viņi visnotaļ ir disputa uzturētāji), kā arī viņu uzticamie draugi un palīgi: no Bāzeles atbraukusī dāniete Annemarija Morgentāle, saukta Amiga, Irēne Mellis no Upsalas (kā abu rakstnieku aizvien klātesošie izpalīgi) un Amigas paziņas – izcils jaunais režisors Ginters Eihmanis ar savu draudzeni – aktrisi Almu Zolneju (viņi sarīko istabas teātra izrādi un vienu lugas lasījumu Reinbekas teātrī). Abi pēdējie Zentu, pēc tam arī Konstantinu pārliecina par to, ka paaudžu garīgajā berzē iespējama konstruktīva domu apmaiņa, intensīvs disputs un savstarpēja pilnveidošanās. A. Zeibots to izteic šādi: Neviens nebūtu gaidījis, ka Konstantins varētu koriģēt savus uzskatus par agrāk nopeltajiem progresistiem un absurdistiem. Zenta to izjuta kā spēka apliecinājumu. Aiz klaja spīta tikai vārguļi turas pie saviem nepārliecinošo lozungu plakātiem. Atzīsti neprecizitātes kādos uzskatos vai pārliecības niansēs un ej tālāk! Cieni sevi, ļauj sev arī kļūdīties. (..) Atzīšanās lai nebūtu nespēka izrādīšana, bet pārvarēšana. Lēngaitis apstājas un tobrīd atvelk elpu. Tas ir tikai ritma piesitiens, kāds uzmanības novirzīšanās mirklis, nevis koncentrētas vilkmes apsīkums. – Šie jaunie ļaudis ir cienījami sava laikmeta pārstāvji (519).

Citiem vārdiem, cilvēka reālās, pragmatiskās aktivitātes tiek apaugļotas ar garīgumu. – Nozieguma izmeklēšanas gaitā iegūto vērojumu, domu, atziņu vai pieņēmumu vissīkākās nianses pārveidojas augstākās psihiskās formās; tas izpaužas meditācijās par vēstures, reliģijas, filosofijas, kultūras, ideoloģijas, morāles, ētikas tēmām, jā, pat par B. Brehta atsvešinājuma teātra specifiku un tamlīdzīgi. Šim principam, loģiski, pakārtota arī dažādu kara tipu premisa – fiziskās un dvēseliskās izdzīvošanas prasme. Jo karš ir permanents, tas rotācijas kārtībā vien nomaina ieročus un kararīkus. Tomēr: Lai arī kāda mašīna tiktu radīta, tā nekad nespētu kļūt par apziņas subjektu (49). Un līdz ar paradigmu maiņu, kā jau sacīts, pieaug nepieciešamība pēc garīgas atjaunotnes, jo dvēsele ir daudz plašāka un jaudīgāka gara instance. Tā nezinot liek zināt un atklāj prātam nepieejamo, ja nenoliedzam intuitīvās spējas (308).

Lēngaitī šīs problēmas atspoguļojas gan personāža dialogos, iekšējos monologos, gan paša autora apcerēs – saskaņā ar darbojošos personu pieredzi, intuīciju, izglītības līmeni, iekšējās kultūras potenciālu un vēl daudz ko citu vai to visu kopā. Pārbagātais, lai neteiktu pārblīvētais, rakstnieka domājums (autora jaunvārds!) tuvojas tādam izziņas tieksmju universālismam, kas, kā zināms, pazudināja Faustu, un es kā lasītājs te sevi mierinu ar I. Kanta (22.4.1724.-12.2.1804.) brīdinājumu – nepārkāpt prātizziņas (Vernunfterkenntnis) svēto robežu!

Z. Mauriņas lekcijas laikā Hautkirhenas garā vājo un sabiedrības atstumto cilvēku kopienā komisāram Bauzem, pētoši vērojot publiku, acīs iekrīt tās šoferis Helmuts Blāss (saukts Mēnessvīrs); šā ārpusnieka personā komisārs sazīmē Ariadnes pavedienu krimināllietas izskatīšanai un, vēlams, ātrai izbeigšanai. Blāss piesakās pētnieku grupu aizvest uz Hamburgu. Šādos pārbraucienos viņš mēdz pārgulēt paša vadītā autobusā. Bauze izmanto Mēnessvīra īso prombūtni, ataicina vietējos palīgus, un zem sēdekļa tiek atrasts noslēpts skrūvgriezis, kas bija tikai pavirši noslaucīts, toties asi novīlēts. Tajā brīdī durvīs parādās pats Blāss un vienā mierā atzīstas, ka ar to nodūris pastnieku. Bet tas bija negadījums. Pastnieks mira nevainīgs (482). Kļūdīšanās dēļ. Bet ar to lieta nebeidzas, – komisārs taisa psiholoģisku dziļurbumu – grib izzināt, kas šā dīvaiņa dzīvē noticis pirms un pēc tam.

Jau klausīdamies Gintera un Almas sagatavoto Paula Feierābenda lugas Ļauno garu lamatas skaidrojošo lasījumu Reinbekas (netālu no Hamburgas) teātrī, Bauzem prātā bija ienākusi doma, vai tur saklausītais deprivācijas sindroms (vēlmju, ilgu trūkums, mātes mīlestības liegums īpaši bērnunama bērniem) nebūs spēlējis kādu lomu arī Mēnessvīra liktenī. – Sešu gadu vecumā viņš zaudējis tēvu, naktīs baiļu dēļ nespējis gulēt, viņu apdraudējis Tepfisūzens, ļaunais rūķis vai spoks... Skolas laikos zēns bijis riebīgs āksts, lai tiktu atzīts un pieņemts; būdams hitlerjūgenda bērns, gājis kopā ar visiem mest akmeņus žīdu tirgotāju veikalu skatlogos, trakojis un dziedājis kaujas dziesmas, lai iekļautos, lai viņu novērtētu kā savējo. Vienvārdsakot, kauns kļuvis par viņa personības zīmogu, bet apkaunotam būt – esot viņa liktenis. – Mana dzīve ir visa smaržīgā un mīkstā noliegums. Esmu pieradis pie smirdoņas un guļu nospārdīts uz grīdas. Kara beigās, vēl nedaudz pāri sešpadsmit, ticis mobilizēts un nonācis Hautkirhenes laboratorijās, kur kļuvis par fon Bīlova jaunāko izpalīgu ķīmisko ieroču noliktavā, kur pētītas un glabātas baisākās indes, kādas vien ir izgudrojis cilvēka prāts. Man bija jāsēžas pie stūres un jāved indes līdz dzelzceļa stacijām dažādās vietās. Nezinu, kurp manis vestā krava devās tālāk. Kas zina, varbūt esmu vainojams tūkstošu cilvēku nāvē... Vienmēr esmu domājis, ka esmu slepkava. Tāds esmu dzimis (486-487). Mierinājumu meklēdams, sev iestāstījis, ka viņam ir draudzene Olīvija, kas viņu mīl un saprot; naktīs slepeni ar viņu sarunājies (cilvēks ar traumētu psihi un novirzītu realitātes izjūtu – 497). Reiz nolādētais materiālists fon Bīlovs noklausījies Blāsa intīmo nakts sarunu ar mīļoto un piedraudējis, ja nepārstāšot nodoties veltīgiem sapņiem, nosūtīšot viņu uz psihiatrisko slimnīcu, kas atradās Bādkrocingenā. No turienes nereti braukuši slimnīcas darbinieki un ņēmuši no noliktavas indi, ko pievienot psihiski neglābjami slimajiem pie dzēriena, lai tos nebūtu veltīgi jābaro kara spiedīgajos apstākļos. Fon Bīlovs licis viņam ēst pulverus.– Tā nebija inde man. Viņš nogalināja Olīviju [manī]. Viņa nomira un vairs neatgriezās. Nekad (488). – Baiss deprivācijas upura runas komplekts, – cilvēks runāja to, ko pats sev bija iestāstījis un kam ticēja. Traumētā psihe kā kodīga beice, kas dziļi iezīdusies cilvēka psihē, lika slepkavot vēl divdesmit gadus... Un šie vārdi visažādākajās domu kombinācijās kā biedinošs piedziedājums skan cauri visam romānam: vēl divdesmit gadus pēc kara (511)... Mēnessvīrs jau tolaik zināja, ka pienāks diena, kad viņš atriebs savas fiziski nekad neeksistējušās mīļotās nāvi. Cerēja, ka atriebība varētu iznīcināt visas kara sekas vispirms galvā, pēc tam – kas zina – varbūt visā pasaulē! (495) Bet vai tas bija noticis? Vai kas tāds vispār varēja notikt? –
Amerikāņu sabiedrotie bija likvidējuši Hautkirhenes noliktavas, taču zemē noraktos indes konteinerus nebija atklājuši. Pēc kara fon Bīlovs bija kaut kur pazudis, līdz tai dienai, kad viņu Hamburgas stacijā pamanīja Mēnessvīrs. Pēc Olīvijas nāves viņa dvēseles tukšajā vietā bija ieperinājies ļaunais gars, Nūmens, kas nemitīgi skandēja, kas darāms... Nūmens. – Varbūt tā vienā vārdā var saukt visu Otro pasaules karu (491), asarām acīs Bauzem un Konstantinam apliecināja Helmuts Blāss. Bet to draudu vēstuli un beigto kaķi Romiešu ceļa devītajā numurā bija ienesusi Hautkirhenes Ulla Rūderne alias Mārena Marija, dēmonu vajāta nelaimīga norvēģu izcelsmes sieviete, kas karā piedzīvoto šausmu dēļ nu cieš no šizofrēnijas.
Pēc priekšlasījuma fiasko Hautkirhenē, uz kuru bija sanākuši cilvēki ar karā traumētu psihi, Z. Mauriņa komisāram dziļā rezignācijā saka: Šie notikumi tēlojas kā zīme, kuras jēga ir skumja: karš nekad nebeigsies. Cilvēki, iespējams, pat nespēj vairs nenogalināt. Viņu daba ir sakropļota. (..) Cilvēks tā novājinājis sevi, ka spēj vien otru vajāt, nogalināt un lamāt. (..) To panākušas mūslaiku diktatūras. (..) Aukstais karš turpina pasaules karu. Tad nu taisnīgums, izskatās, vairs nav mūsu civilizācijas kompetence (298). – Pravietiski vārdi naratīva lineārajā plūdumā, jo īsi pēc atgriešanās mājās pie latviešu emigrantiem ierodas pārstāvji no KKS – Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs: Alberts Liepa, Imants Lešinskis, Ivars Ķezbers un Žanis Žakenfelds – cilvēki ar latviešu vārdiem, bet ar sātanam pārdotām sirdsapziņām... Konstantins pret korektos uzvalkos ieģērbtajiem glumajiem zušiem izjūt dziļu riebumu; līdz pat šai dienai viņš nav spējis aizmirst, ka pašu reiz vispirms apcietināja krievu okupācijas vara – čeka, kas viņu noturēja pagrabos vairākus mēnešus, kamēr izlaida pret parakstu, ka viņš sadarbosies ar iebrucēju varas institūcijām. Pēc tam šo pašu parakstu gestapo lietoja kā apsūdzību pret viņu (76). Pagrabstāva laboratorijā viņš modri gaida brīdi, kad varēs steigties palīgā, jo sakāmā kopsaucējs jau bija galvā: Boļševisms manās acīs ir un paliek brīvas gribas, spontānas darbības kaps, milzīga Eiropas kultūras katastrofa, nihilisma un cilvēka nicināšanas visrupjākā un brutālākā sistēma. Tā ir vēstures procesa izvarošana, kultūras profanācija. Tai raksturīga brutāla izrēķināšanās ar pretējām domām, ar organizēta naida politiku (514).
Gintera tēvocis (Oto Ādolfs Eihmanis) tika pakārts kā kara noziedznieks, jaunā Eihmaņa paaudzei jācieš tēvu grēki, – Tā to grib uzvarētājs, kas atļaujas absolūti visu. Bet vai karus uzsāk tautas, civiliedzīvotāji? Ginters tā nedomā, viņš savu tautu grib atbrīvot no asiņainā diktatora uzliktā lāsta, izārstēt tās politisko aklumu: Jūsu strādnieku un zemnieku komunistiskā režīma valdīšanas ilūzija it labi saskan ar Ādolfa Hitlera teikto, ka inteliģence ir nācijas mēslaine. Diktatūrām nevajag zināšanu balsis (..). Absolūtai varai pietiek ar himnām, ar lozungiem un ar pārliecību, pārliecību un pārliecību, ka verdzība ir lielākā brīvība (518). Neviena valdīšanas forma ne uz Zemes, ne Augstākajos Kosmosa plašumos nav vēsturiski pēdējā, tās ir iluzoras muļķības (520.). Politika vispār nespēj radīt taisnīguma stāvokli, kas nemūžam nebeidzas, – tās ir diktatūru pašslavināšanas murgainās gaudas. Atkārtojiet sev ik mīļu mirkli: taisnīgums nav stāvoklis, bet tas pārejošais produkts, kas tiek radīts ikdienas darbā (521) –
Te lieki piebilst, cik analītiski dziļu, nopietnu un vajadzīgu grāmatu esam saņēmuši! Tas, protams nenozīmē, ka tajā nav tikušas pamanītas arī vājākas vietas. – Autora aizraušanās ar tematisko kvantitāti, vietām nevajadzīgi samežģītas teikumu konstrukcijas (piemēram, 392. lpp.). Tomēr kopus lietas labad gribu atgādināt, ka pasaule nekad nebūs ideāla, tā jāpieņem tāda, kāda tā ir savā netīrībā un netaisnībā. Bet ir nemitīgi jāstrādā, lai kaut uz īsu mirkli, kaut vai viena cilvēkaprāta teritorijas ietvaros, kā debesu uguns uzliesmojumā visu apkārtni iegaismotu taisnīgums (299) Pēc atbrīvošanās no melu propagandistiem divvientulībā sarunājas Sentī un Konstī: ...tās ir manas atvadas no iespējām reiz piedzīvot atgriešanos dzimtenē. Taču līdz ar šo zaudējumu es jūtos garīgi izdzīvojusi kā cilvēks (521). Bija atklājusies kāda slēpta esamība (527) Ir labi, ja uzveicam ienaidnieku, vēl varenāki esam mirkļos, kad uzvaram sevi pašu (530).

Ar atbildi uz pirmo no tīrā prāta jautājumiem – Ko es varu zināt?– no Dieva valstības augstumiem mūs sveicina Imanuels Kants: dari to, ar ko tu kļūsti laimes cienīgs. [Imanuels Kants. Tīrā prāta kritika. Apgāds ZINĀTNE, 2011., 470.lpp.]


Gundega Zēhauza