Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

 

 

 

Šogad paiet 14 gadi, kopš dzīvoju Amerikā.

Esmu diplomēta vijolniece un vijoles skolotāja. Man ir bakalaura grāds projektu vadībā un maģistra grāds biznesa administrācijā (MBA). Esmu ieguvusi 5. pakāpes melno jostu Wu-shu tuvcīņas mākslā. Esmu pabeigusi vairākas radošās rakstīšanas klases Stanforda Universitātē.

Kopš 2009. gada spēlēju vijoli Sanhosē Vinčesteras simfoniskajā orķestrī. Radošā rakstīšana kļuva par manu aizrautību laikā, kad pildīju Ziemeļkalifornijas Apskata redaktores pienākumus 2013-2016.

Vārdi atklāj acij neredzamo, maina acīmredzamo. Vārdi mirkļa lemtām emocijām iedod nemirstību.

 

 

Laima Martinskis

 

 

 

Ukrainai

 

 

24. februāris

 

pasaulei šodien pazuda krāsas

ir tikai melnbaltā krāsu palete

es ceru ka rītdiena ausīs melna

vai pelnpelēka

baltie toņi vairs nepieder dzīvei

plaukst ugunsziedi

kāds novelk melnu uzsvārci

un ietērpjas baltā

mūžības dziesmā

 

 

 

 

*  *  *

 

25. marts

 

katru gadu marts klūp

un apstājas tik auksts kā

dzelzceļa sliežu saltie

sirdspuksti nakts vidū kad

pulksteņtikšķi vislēnākie

katru gadu marts uz

sekundi stāj pārtrauktas

sirdslīnijas garumā

tad iznirst kā

baznīcas krusts no

baltas miglas vāla aiz

ceļa līkuma

viss ir labi kā baznīctorņa

zvanīšana svētdienā pēc

dievkalpojuma

 

 

 

 

*  *  *

 

Atgriešanās

 

pasaule aizmirsusi

darbdienas novakara

autostraumes troksni

bez vainas sajūtas tas

izplēš ceļu sasaluša

miera klusumā

pārlauztā nakts

nesadzīst

rīts izelpo nogurumu

kā pie ārdurvīm atstāts

kurpju pāris

 

 

 

 

*  *  *

 

vai no manas sirds

var izaugt asns

kā no sīpola?

sīpolam ir vairāk

gēnu nekā cilvēkam

sīpolam viss notiek viegli

kā pats no sevis;

sen no zemes izrauts

tas glabā spēju augt

kā zaļi šķēpi asni

bez cīņas iekaro

sev vietu būt;

es arī gribētu tā

vienkārši vien būt

ar zaļu asnu sirdī

kā sīpolam

 

 

 

 

*  *  *

pasaules viedums noslēpts universā

tev jāpazaudē sevi, lai atrastu sevi

tu esi universs – tik liels kā mēness elpa

tik nenozīmīgs kā nobružājies mājas slieksnis

katrreiz to pārkāpjot es ceru sevi nepazaudēt

 

 

 

 

*  *  *

Misisipi iela Sanfrancisko

 

vējš aizslauka pelēku rītu
ar baltu mākoņa slotu
kāds pārdod vecu gultu

vakardiena neatgriezīsies;
maza meitiņa rītdienas

cerību krāsas kurpēs

skrien blakus tēvam

kas plaukstas lieluma ekrānā

ikdienai krāsu grib rast

pelēka pauna kā

enkurs pie zemes velk

rītdienas rozā sapņi

parastā ikdienā mirst

tēvs paceļ meitiņu plecos

cerībai nepiestāv

ikdienas netīrais ceļš

 

 

 

*  *  *

vakardien zupa

smaržoja pēc vasaras

tie laikam

puķukāposta garaiņi

domāju skatoties

saulespuķē kas pārdroši

iesējusies mājas jumta

dakstiņā tiecas

tuvāk debesīm

lai zeme tiek galā pati

ar dzīvošanu

ar nedzīvošanu

debesīs ir cita

mēraukla

 

 

 

 

Jaunā Gaita