Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

 

 

Aija Rozena (1958) ir juriste. Dzeju sāka rakstīt 2018. gada martā. Dzejas rakstīšanas pamati apgūti Ronalda Brieža vadībā Latvijas Rakstnieku savienības „Literārās Akadēmijas”  Dzejas meistardarbnīcās (2019, 2020) .  

 

 

 

Aija Rozena

(sarunas ar vīramāti)

 

 

1.

nu redzi nu, un tu šaubījies

es jau tevi tagad saprotu

citi laiki, citi tikumi

bet mīlestība ir mīlestība, visos laikos

piestādīju tavu tukšo pļavu

ar pīlādžiem, plūškoku, hortenzijām

lai aizsedz māju no ceļa kņadas

šoruden tās atkal tik daudz

kā laikos, kad te bija Zirgu pasts

vai pat ne tik sen

laikā, kad tu šeit ienāci kā jaunā sieva

un garām, pa veco Pleskavas šoseju brauca visi

uz Rīgu, uz Valmieru

māja jau atrodas tādā, laikiem svarīgā vietā

pat vācieši bija še iemitinājušies, saimei atstājot vien istabiņu

ceļš kā pati dzīve

plūst un plūst. aizplūst un atplūst

šorīt teicu tavam dēlam, velc vien tās gaišās zamša kurpes

kad tad vēl mēs dzīvosim, ja ne tagad

jā, un tu vēl šaubījies

 

nezinu gan, ko iesākt ar tavu rozi, kur pārstādīt, kā domā?

 

 

 

 

2.

esi pārsteigta

tagad runājam katru dienu

laikam vairs nešķir tas sasodītais tuvums

tavam dēlam šodien svinama diena

vārdu gan ielika citi

vai tev ar jautāja, netiki stāstījusi

tavs mīlulis, acuraugs

piedzimstot nelaikā

sīciņā svarā

un mātes acs kā lauvene, uzmana

gluži neviļus, nemanot. gribot – negribot

bet tā svešā tik paņem un riktē, pat nenojauš, dīrājot tavu ādu

tagad saprotu, pašai man vedeklas divas

bet mīlestība ir mīlestība, visos laikos

 

svinēt svinēsim

mājās un paši

ar mazbērniem

raudāja, kad tu mūs atstāji

bieži jautā, ko tagad dari

tā ka – neesi, neesi aizmirsta

mazmazbērnos iestiepies debesīs

 

 

 

 

3.

atradu senus ierakstus

samulsu, kā viss saslēdzās

loku lokos

apli pa aplim

atgriežas dzimta

sienās paslēptais baronu tituls

nav gan citu liecību

zudušas, ar rūgtumu iznīcinātas?

papīru ierakstos, tavs vīra tēvs, Augusts – Arveds

nopircis mūsu „Priedainu” mājas

Pleskavas šosejai labajā pusē

pats dzīvojis iepretim, kreisajā pusē

un ceļš, sasējis dzimtu

plūst un plūst, un aizplūst

bez paaudzei nodotām atmiņām

tā vēlējos vecākajam dēlam vārdu Augusts

tāds stiprs vārds, izrādās – vectēva saknēm

(zinu, zinu, par tevi tagad tik labu

mēs arī agrāk netikām strīdējušās)

 

šodien ap siltumnīcu iekopšu puķu dobi

kā tavos laikos

stādīšu īrisus

 

 

 

 

4.

beidzot izdomāju tavu grūto domu

Alma bija cieta sieva, vienkāršu ļaužu

Augusts, tomēr nenoslēpt, fonu zortes

tāds ieturēts, rāms vīrs

tu, no daudz bērnu ģimenes

viņai kā dadzis acī

kā pašas necilā kārta

latvietis allažiņ mīlējis svešus kungus

un reiz izsities, savējo necels par līdzīgu

viss rullē pa spirāli

tu gan nespēji, neprati pārraut šo loku

biju tāds grūtums?

(zinu, zinu – par tevi tagad tik labu)

tik manas domas

tās muļķes

tās sameklē tevi

un runā un runā, un pārrunā

klusētos gadus

 

tikmēr mūžs, tas gan aiztek pa mūsu ceļu

 

galu galā, ko iesākt ar tavu sarkano rozi?

 

 

 

 

5.

šorīt tavs dēls

agri aizsteidza dakteros

uz procedūru

viņš taisās savecēt

es ikreiz iecērtos

veci, taisni jāsmejas!

tagad 60, ir agrākie 40

lūk, tā!

jeb, kā Rokpelnis teicis

vot tā!

figu

figušku

figuškinu

kukuškinu

arvediņ

kukuškinu

tas, jums, vecuma gaidītājiem

no manis – nesagaidīsiet

vot tā!

 

pieteicu, lai paņem līdzi manis dāvāto krustiņu

lai liek kaut makā, ja nedrīkst ap kaklu

kas cits viņu sargās

 

 

 

 

6.

tu allažiņ jautā, vai Rūdis vēl dzīvs

dzīvs, dzīvs, kur ta šis paliks!

pieskata saimniecību. nes savu vecumu kā strīpotu akmeni

pāri šosejai, uz to, tagad jau mūsu pļavu

kur, atceries, vācieši bija ierakuši savus lielgabalus

ieguļ kā mīkstā zvilnājā, zem vecās egles

nekas viņu neņem ne audzējs sānā, ne daudzie gadi

pag, pag, cik ta paliks. 7x14, nu teikšu – nav tālu līdz simtiņam

skatās manī Gunāra laipnajām acīm un meldē rižiņa meldera rimtajā mēlē

ir dzirdēts, ka kaķī iemieso saimnieka dvēsele. varbūt atgriezies, izdzīvo otru mūžu

 

rīts tāds saules pieliets

jādzīvo, jābauda, jāsmaržo

iešu apraudzīt tomātus, pa nakti bija ap nulli

 

 

 

 

7.

šonakt uztrūkos

Žanis sauc tavu dēlu

nokritis, sasities

pacēlu, saglaudu sašķiebto spārnu

tad noteica – jā

 

tomēr baisi

naktī

vecums kliedz

tavā balsī

un arī Keiko

 

trīcoši steberē trepēs

tik lūdzoties pasper soli, vēl vienu, nu lūdzu – vēl pēdējo, vienu

brīžiem dusmojos, brīžiem samīļoju

gluži kā tevi, iepriekš reiz

raudājām jau mēs abas

manas plaukstas, mīļojot tavus kalsnos vaigus

un tās dzisušās acis

tavi vārdi,

mēs nekad netikām strīdējušās

tev jau bija gana laika sevi iztērpināt, izplēst

pa sīkam zariņam, dzīsliņai

90 gadus dzīves

visus grūtumus:

ar Almu, 20 gadus uz gultas

un mani, septītais bērns, zinu, zinu – lepna un spītīga

ar māti, kas, tavuprāt palaidnīga. un ābols, kā zināms, tas nekritīs tālu

un es neiebildu

tik svarīgs mums abām bija šis mirklis. šis ceļš

gar mūsu māju, mazmazbērnos iestiepjot debesīs

un, kur gan citur tu varētu palikt

 

un vēl, es atstāju tavu rozi, tevis stādīta vietā

un ne tikai tāpēc, ka par tevi tagad tikai labu

 

bet es, nesteigšos savecēt

vot tā!

 

 

 

 

Jaunā Gaita