Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

 

 

 

 

 

Te nu viņš ir un citādi viņš nevar…

Rihards Bargais. Nemodernās Slampes meitenes. Rīga: Aminori, 2021.

 

Rihards Bargais latviešu lasītājam, šķiet, plašāk ir pazīstams nevis kā dzejnieks, bet kā vienubrīd skandalozās grāmatas Tenkas (2012) un vēlāk Plikie rukši (2017) autors, kaut gan ir sarakstījis arī divus visnotaļ augstu vērtējamus dzejoļu krājumus: Mīļvārdiņi (2003) un Labi  (2005). Nu jau pagājušajā – 2021. gadā – iznākusi Bargā grāmata Nemodernās Slampes meitenes, kas, no vienas puses, būtu uzskatāma par tādiem kā Bargā prozas kopotajiem rakstiem, apvienojot gan Tenku, gan Pliko rukšu saturu, tomēr, no otras puses, būtu arī vērtējama kā patstāvīgs prozas darbs, turklāt jau esošais ir papildināts ar jauniem stāstiem un pastāstiem, stāstu tapšanas avotiem un notikumiem. Vismaz tiem, kas līdz šim ar R. Bargā prozu nav saskārušies, šī būs savā ziņā interesanta iepazīšanās ar autoru.

Šeit, šķiet, nepieciešama neliela atkāpe par Bargā prozas īpatnībām kopumā, lai potenciālajam lasītājam radītu plašāku priekšstatu, kas viņu sagaida, atšķirot visnotaļ biezās (448. lpp.) grāmatas vākus. Latviešu mūsdienu literatūrā Bargais pārstāv samērā retu parādību, proti, asprātības, absurda un komiskās literatūras fenomenu. Šo piegājienu Bargais aizsāk ar neviennozīmīgi vērtētajām Tenkām, faktiski izveidojot jaunu prozas žanru, kuru, jāatzīst, līdz šim neviens vēl nav pārspējis. Apvienojot poētikas un arī ļoti tiešas valodas formas, Bargais ir radījis oriģinālu un nenoliedzami arī veiksmīgu prozas specifiku. Slēpts netiek nekas, ne seksualitāte, ne attiecības ar reliģiju, ne ikdienas sadzīve, kas reizēm liek noskurināties un priecāties, ka tas nav piedzīvots, bet tikai lasīts grāmatā. Pēc šāda principa Bargais ir būvējis arī Nemodernās Slampes meitenes. Un no tā laikam var secināt, ka pastāv tikai divi ceļi Bargā prozas tekstu uztverē – mīlēt vai nīst. Starp citu, par šī jaunā „tenku” žanra rašanos Bargais runā arī šajā grāmatā, nedaudz atklājot arī savu kā rakstnieka radošo laboratoriju.

Un šeit nu nākas atzīt, ka grāmata raisa divejādas jūtas: atsaucoties uz iepriekš minēto, to gribas gan aizrautīgi lasīt, gan arī dažbrīd grāmata tomēr liek vilties.

Sākot ar pozitīvo – un pašu galveno – lielākā daļa no Nemodernajām Slampes meitenēm ir tiešām aizraujoša, lasāma ar lielu interesi, autors nekritiskā atklātībā izstāsta lasītājam stāstus, kas ļauj vai vismaz liek vēlēties šo grāmatu ievietot autobiogrāfiskajā žanrā. Vai tas ir pamatoti un vai nudien stāsti ir īsti, paliek autora ziņā, bet – vēl viens grāmatas pluss – stāsti šķiet atbruņojoši ticami un Bargā stilam raksturīgi pašironiski. Turklāt Bargais nebaidās arī pārkāpt vairākus tabu tēmu lokus.

Viens no šādiem tēmu lokiem ir seksualitāte. Atklāti un tik naturāli tieši runāt par savu seksualitāti latviešu literatūrā un arī kultūrā joprojām ir tabu, un šeit nu Bargais ne­skopojas ar dzīves un sadzīves aizkulisēm un notikumiem, turklāt dara to nevis uzspēlēti, veidojot t. s. „geju literatūru”, bet runājot par to kā par ikdienas procesiem un notikumiem, kas ne ar ko neatšķiras no  jebkura cilvēka ikdienas. Šeit nenoliedzami gribas autoru uzteikt par spēju izvairīties no bināro opozīciju „savs-svešs”, „mēs-viņi” veidošanas, bet spēju parādīt cilvēkus kā cilvēkus, neiedalot neviena seksualitāti kādā konkrētā rāmī un nerisinot sociālas un filozofiskas problēmas. Lai gan vietā piebilst, ka sociālus u.c. jautājumus šajā grāmatā autors nerisina vispār, tie atklājas paši no sevis, būdami tēloto dzīves momentu neatņemama sastāvdaļa. Cilvēku sadzīve dažādos laika posmos, dažādās vietās, piemēram, Rīgā un Liepājā, atsauces uz reālām vietām, notikumiem, kurus zinošāks lasītājs spēs atšifrēt, personām un to dzīvēm veido Bargā romāna pamatkodolu.

Te gan gribas tomēr pāris akmentiņus Bargā dārzā iemest, jo visi, kas vien ir sekojuši līdzi senākajiem notikumiem, piemēram, Tenku kontekstā, zina, par ko ir runa, un demonstratīvi aizkrāsotie vārdi šķiet mazliet dīvaini, tāpēc gribas iesaukties – ja drosmi, tad līdz galam. 

Otra būtiska līnija grāmatas sižetā (ja tā to var saukt, bet par to vēlāk), ir Bargā pašrefleksijas par reliģiskām tēmām un saviem semināra laikiem, kas gan jau daļēji atklāts Plikajos rukšos. Par aso precizitāti, ar kādu Bargais atklāj ar reliģiju saistītos jautājumus, jau savā recenzijā „Kā cilvēks dzīvo” ir runājusi rakstniece Ilze Jansone,[1] tāpēc nav jēgas pie šī jautājuma kavēties arī šajā recenzijā – „vienkāršajam”  cilvēkam nesasniedzamais. Un arī te gribas Bargo uzteikt par spēju gan semināra periodu, gan ikdienas reliģiskās darbības attēlot ieturētajā, jāatzīst unikālajā, stilā.

Taču diemžēl arī lieliski uzrakstītos darbos mēdz atklāties kādi trūkumi, un šajā grāmatā tādi, recenzentaprāt, ir divi.

Pirmais no tiem varbūt par trūkumu saucams nosacīti, tas ir sižetiskais haotisms, ko vēl varētu attaisnot ar frāzi, ka, tēlojot dzīvi, kādu tā ir, nav iespējams sakārtot visu pa plauktiņiem. Diemžēl jāatzīst, ka brīžiem kļūst grūti izsekot līdzi laiktelpas mijai, tāpēc atliek vien ļauties teksta plūdumam. Vai tas tiešām ir trūkums, vai māksliniecisks izteik­smes līdzeklis, vai stāstītāja atmiņas, kas nenāk skaistā rindā pēc kārtas, lai paliek katra paša ziņā.

Otrs trūkums ir tāds, ka autors tomēr nav spējis līdz galam izturēt veiksmīgo aizraujošuma līniju, un uz beigām jau sāk šķist, ka grāmata kļūst par garu, par izstieptu, visā personāžu pūlī zūd iespēja izšķirt, kurš ir kurš un kāda ir kura nozīme, pazūd arī tik patīkamā ironija, kas tiek aizstāta ar poetizētām reminiscencēm ikdienas un ironijas fonā, radot sajūtu, ka autors vairs nestāsta, bet pļāpā. Bet ej nu sazini, varbūt tieši tāds ir arī Bargā nolūks, sak, tāds viņš ir un citādi viņš nevar.

Tomēr rezumējot – Nemodernās Slampes meitenes lasītājam paver skatījumu uz cilvēka dzīvi un tās dažādajiem pavērsieniem, notikumiem, priekiem, bēdām, laimīgiem brīžiem, neticamiem momentiem un fenomeniem, no kuriem kopā veidojas cilvēka un visas kultūras pagātne.

 

Ingus Barovskis

 

 

Ingus Barovskis (1981) ieguvis filoloģijas doktora zinātnisko grādu. Publicēti raksti gan folkloristikā mitoloģijas pētniecībā, gan arī literatūrzinātnē, sevišķi uzmanību vēršot uz mitoloģijas simboliem un to funkcijām mūsdienu dzejā, kā arī recenzijas par jaunāko dzeju.


 

[1] Jansone Ilze. Kā cilvēks dzīvo. Pieejams: https://satori.lv/article/ka-cilveks-dzivo.

 

 

Jaunā Gaita