Emīls Klaužs

* * *
tovakar aizlidoja visi gulbji
pēkšņi, it kā būtu beidzies laiks
it kā glābjoties no kādas katastrofas
it visi, arī tie ar porcelāna spārniem,
cēlās un plīsa
pret vienkāršu vēju
vai ķērās viens otrā
ļenganiem baltmaizes kakliem,
izturēja vieglie un strupie
tie, kas vienmēr badā dzenāti
ar vienkāršām nepieciešamībām
pacēlās gaisā viegli, ierasti, it kā uz darbu
nākamajā dienā neredzēju nevienu
arī aiznākamajā
arī šodien gulbju vairs nav
tās pāris spalvas, kas palika, savācu
un sabāzu spilvenā

* * *
kraukļi krokojas stalažās
katru gadu tās uzslien par augstu manai balsij
aizgājušie silueti dilst savstarpējā berzē
varu tikai nošķelties no perlamutra ādas
atvērt logu
klausīties kā tūkstošiem bērzlapu sitas viena pret otru
un krīt ar to pašu noturību

bārs

jūras kondensāts griestos pelnu trauku klusā daba matu ērkuļi šauri gaiteņi zemo frekvenču murdoņa vaskotas bārdas saulē žūstošas sirdis kafijas krāsas smaidi apaļiem galdiņiem liktas dzīslainas rokas vēnu haikas vijas zeķubikšu robu plīsumos melnbaltie filtri tu mani redzi bez sarkuma tavas kājas pārkrustotas pār mani iesists taviem desmit centimetru papēžiem sienā kā ierāmēts Munka kliedziens alus nolieti griesti dreb un pudeļu korķi zemsaišu spiedienā šaujas uz visām pusēm plauksta paver ceļu tuvāk svārku malai slīd ar vien tuvāk putekļi aiztur elpu viņa neiztur izplēšas no šīs lapas negribēdama palikt pelnu traukā atmet matus pār kakla nogāzi kā sļūdoni pār miesas trīci skatiens iekāpj tramvajā uz nākamo bāru uz nākamo sastapšanos ar nākamo mani sakratīts alus klāj zemi putu ziedi negrib laist viņu vaļā bet viņa ir bruņota ar augstiem papēžiem un vecais tramvajs slīd pa tām pašām sliedēm pa tām pašām mugurām radiofonā Hendeļa Sarabanda seismiski aktivizē zemūdens velnus apstājies nāc atpakaļ te ir labi te ir brīva vieta atstāj vismaz stikla lausku ar ko es varu rakstīt ievākot ieburzīt krūšu korē atvērta vējstikla zvaigžņu skaidās krāsnī dedzis žurkulēns ķermeņi sautējas tumsā saveļas svārki kurpēm rokās krustojumos spraucamies kā zāles asni caur asfaltu oranžas neona saules luksoforu apspīdēti kanalizācijas lūkās klaudz zudušas pilis tā tava balss tava formu forma pirmā apskāviena smarža savākta manī kā lode kā gaismas slēdzis

 

Bogota

atslēdzu dzīvokļa durvis, nometu koridorā somas, padzēros krāna ūdeni, iegāju dušā, izkāru mitro veļu uz balkona, apsēdos dīvānā, viņa uzrakstīja, ka tūlīt būs

ienāca viņas jaunākā māsa, palīdzēju ar angļu valodas mājasdarbu, aplūkojām vietējo influenceru pakaļas, pēc tam viens otra. secinājām, ka arī varam savākt daudz sekotāju. viņa uzrakstīja, ka baigie sastrēgumi un cer drīzumā būt

ienāca vecākā māsa, viņai mugurā bija melns naktskrekls, kas nedaudz nosedza dažādu dzīvnieciņu tetuvējumus uz gurniem. runājām par ēdieniem ledusskapī, kuru nosaukumus tā arī neatceros, un par to, kā ar rozā kokaīna palīdzību dzimumakta laikā var ne tikai fiziski, bet arī astrāli ienākt partnerī. vecākā māsa aicināja uz bāru ar draugiem, bet es atteicu, jo viņa tikko uzrakstīja, ka būs pavisam drīz

dzīvokli smacēja vulkāniska tveice, nomazgājos vēlreiz dušā, uzliku austiņās Koltreina psalmu, izņēmu no somas izmirkušo pierakstu kladi un izliku žāvēties uz balkona. izžuvušo veļu ieņurcīju atpakaļ somā. viņa uzrakstīja, ka sastrēgumi nebeidzas un vēl jāiebrauc pie drauga pēc hašiša eļļas, pēc tam uzreiz uz šejieni

es apgūlos un iemigu, mani pamodināja viņas kaķis. glaudīju kaķi un izskatīju tuvumā esošos tetovēšanas salonus, lielākoties visiem bija 4 zvaigznes, jaunākā recenzija divus mēnešus veca un vienam bija instagrams, saglabāju to

izgāju uz balkona uzsmēķēt un skatījos lejā, centos starp mazajiem punktiņiem saskatīt viņas stāvu, bet redzēju tikai pāris klīstošus suņus un tirgotājus, kas sastrēgumos iestigušajiem auto mēģināja nopārdot čipšus, cigaretes un citus labumus, pie viņiem vispār var atrast visu pasaulē iespējamo

pagāja divas stundas. uzliku Jekaterinburgas elektronisko avangardu 4 ПозицииБруно. nespēdams iemigt, izgāju uz balkona un atvēru izmirkušo kladi, lai parakstītu, bet lapas bija pārvērtušās papīra biezputrā. nolidināju kladi lejā, to apostīja un apčurāja balts ielas terjers. no viņas nebija ne miņas
pieklauvēju pie vecākās māsas durvīm un vaicāju, vai joprojām grib uz bāru, bet viņa vairs negribēja. bet drīz jau būs arī  viņa, un tad es tāpat vairs netikšu. un, protams, ka viņa atvainosies un es teikšu, ka viss kārtībā

viņa neatnāca

 

 

* * *

sālsūdens triecas tēraudā, atsvabina, spodrina, dāvā man balsi
lūkā ar savilcējiem iesiets prožektors, izeja, dušā karsts ūdens atdzīvina matus, plecus, muguru, pautus
es esmu kauli, tērauds un āda
otrā pusē bruģis, pavasara stādi, sildlampas, terasēs iesietas led diodes, glāzes, masīvākas par dzerošo galvām, to saturs ir garojošā pilsēta
gibson basa rifi, ko piedzied klejotāju balsis, viena no tām disonē, mirgo sirds overdrive lampiņa, streipuļo, pacēlusies virs karavānas, virs orķestra bedres un ieguļ spodrās vagabond kurpēs
kāds pagriež galvu, kāds aplaudē un sagriež plaukstu, mazgā izlietnē, ieskatās spogulī, kaut ko sapratis, taisnā ceļā dodas skūpstīt to, ko pirms brīža kautrējās uzrunāt
nevaldāmā balss, Tristana akordā savilkta roka sasniedz, pirms paspēj aizcirsties barjeras
aizvainotā balss, kas turpina sanēt sapņos, bet nevar pierakstīt pamostoties, ne apsolīt, iesaldēt, ievilkt krājkontos
jo ciešāk klausies, jo klusāka, zūd aiz logiem, saburzītām segām, saplēsto kečupa, prežu iepakojumu balss
un ziema peld starp zvaigznēm, bāla, sadzērusies, kaiju virtenes plīst un birst pār sausām rīta mutēm balss