Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022

 

 

 

 


 

Herberts Cukurs 1937. g.

 

 

Juris Šlesers

NENOSKAIDROJAMĀS NETAISNĪBAS

 

Linda Kinstler, Come to This Court & Cry. How the Holocaust Ends. (London: Bloomsbury, V/ 2022, New York: Hachette PublicAffairs, VIII/ 2022). Angļu valodā, 284 lpp. (Nāciet pie šīs tiesas un kliedziet. Kā holokausts izbeidzas.)

 

Jaunā žurnāliste, un Kalifornijas universitātes Berklijā doktorante retorikā, Linda Kinstlere pēc sešu gadu globāli intensīvas avotu pētniecības nākusi klajā ar grāmatu, kas jau guvusi ievērojamu uzmanību britu un ASV presē.

Latviešu lasītāju īpaši uzrunā gan grāmatas tēma, gan autore pati. Uzgūglējot uzzinām, ka autore dzimusi ASV 1991. gadā, īsi pēc viņas vecāku un desmit gadus vecākas māsas ieceļošanas no Latvijas 1988. gadā. Lindas tēvs ir latvietis, māte ebrejiete – ar ģimenes saknēm Ukrainā, kur Lindas vecvecāki no mātes puses pārdzīvoja holokaustu un pēc kara nokļuva Latvijā.

Neilgi vēlāk vecāki izšķiras, un meitene uzaug mātes gādībā un vietējā ekspadomju ebreju imigrantu sabiedrībā. Viņa grāmatā apraksta, kā bērnībā dienas pavadījusi ebreju bērnudārzā, kur ik rītu dienu iesāka nodziedot Amerikas un Izraēlas himnas. Autore grāmatā arī uzsver, ka sevi sajūt kā piederīgu ebreju pasaules kopienai.

Kinstleres darbā lielāku lomu tomēr ieņem viņas vecvecāki no tēva puses, īpaši vectēvs Boriss Kinstlers. Uzaugot, vienīgais vectēvs meitenes apziņā ir mātes tēvs Miša, kamēr dzimtskoka otra puse Lindas prātu nodarbina reti. Borisa mīklainā dzīve tomēr visu mūžu nodarbina Lindas tēvu, mēģinot izdibināt sava tēva dzīves gaitu – pirms un pēc viņa mīklainās „nozušanas” 1949. gadā, dažus mēnešus pirms dēla piedzimšanas. Māte tura lietas pie sevis, dēlam neko nestāsta. Virmo tomēr neskaidras baumu versijas – slepena darbošanās čekas dienestā, pašnāvība vai partizānu nonāvēts, identitātes nomaiņa, pazušana ārzemēs.

1994. gadā konkrētāku izziņu sniedz raksts trimdas laikrakstā Latvija Amerikā: kara laikā Arāja vienībā esot sastāvējuši vairāki NKVD (čekas) agenti, tostarp leitnants Boriss Kinstlers. [1]  („Arāja komandu” vācu okupanti nodibināja 1941. g. jūlijā Latvijas ebreju iznīcināšanai.) Lindas tēvs gadu tecējumā nesekmīgi turpina meklēties ziņu avotos, beidzot izmisumā zvana savai nu jau pieaugušajai meitai – „Tu esi žurnāliste. Vai tu nevari izpētīt?”

Jaunais izaicinājums krasi izmaina Lindas dzīves un darba virzienu. Līdztekus saviem sovjetoloģiski skolastiskajiem pētījumiem viņa sāk arhīvos meklēt arī Borisa Kinstlera vārdu. 2016. gadā, studējot Kembridžas universitātē Anglijā, pārlūkojot vecus latviešu ziņu arhīvus internetā, viņu piesaista kāds 2011. gada paziņojums, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra izmeklējot kāda miruša cilvēka, vārdā Herberts Cukurs, it kā iespējamu iesaisti ebreju nogalināšanā, un kuru savukārt 1965. gadā Urugvajā, Dienvidamerikā, nonāvējis Izraēlas slependienests Mossad. Cukurs arī bijis „Arāja komandā”. Pirms tam Lindai Cukura vārds bijis svešs.

Nolūkā rehabilitēt viņa nevainību, savā laikā tautā populārā aviācijas pioniera – „Latvijas Lindberga” – Herberta Cukura lietas juridisku izmeklēšanu prokuratūrā jau 1996. gadā bija pieprasījusi viņa ģimene, bet materiālu trūkuma dēļ izmeklēšana ieilgusi, kļūstot par vienu no tā sauktām „gulošām lietām”. Jauno investigatīvo žurnālisti intriģē jautājums – „Kā var miris cilvēks būt kriminālizmeklēšanas objekts?” Bet dziļākā līmenenī jaunā interese par Herbertu Cukuru turpmāk iet ciešā saistībā ar ģimenisko interesi par Borisu Kinstleru – un veido grāmatas mugurkaulu.

Pētniece uzsāk saraksti ar Latvijas Ģenerālprokuratūru un personīgi to Rīgā apmeklē 2017. gadā. Pēc vizītes Kinstleri (arī šo lasītāju) pārsteidz prokuratūras ieteikums žurnālistei izlasīt kādu nesen publicētu populāru spiegu romānu par Cukura likteni – Armanda Pučes Jūs nekad viņu nenogalināsiet. [2] Tur esot „daudz informācijas”, kaut kas arī par viņas vectēvu. 

Linda to grāmatveikalā sameklē un pirmajā lappusē ierauga sava vectēva vārdu un patronimu – Boriss Karlovičs. Ar latviešu valodas uzlabošanas stundām, kā arī ar mātes līdzdalību lasot otru eksemplāru Amerikā, Linda ar laiku grāmatu izlasa. Viņas slēdziens – „Tas ir lēts spiegu romāns. No ļoti trūcīgiem faktiem romāna autors savijis fiktīvu stāstu.” (Pati arī tūlīt pasteidzas uzsvērt, ka viņas grāmata nav spiegu romāns!) Māte sevišķi izjutusi romānā pausto antisemītismu. Grāmatā Cukurs slepkavībā implicēts nekur neesot. Linda satiek arī romāna autoru, kurš apliecina, ka viņa grāmata esot „90 procentus pamatota faktos”. Viņš esot arī skaidrojis, ka grāmatas virsrakstā vārds „viņu” nenozīmējot pašu Cukuru, bet – „šo zemi – mūs”, t.i.: „Jūs nekad nenogalināsiet mūs.” Laikam domāts, ka Cukurs būtu uzskatāms kā pašas Latvijas simbols.

Interesanti, ka Kinstlere savas grāmatas prologu ievada tieši ar šī „spiegu romāna” fragmentu. Nav skaidrs, vai tas ir romāna sākums, beigas vai no citas vietas, bet tas attēlo (1965. g. martā) čekas aģentu Borisu sprukās – starp sev padotu kolēģi, kas taisnojas Borisam par neizpildīto uzdevumu gādāt, lai Cukurs tiktu sagūstīts un dzīvs atvests uz Rīgu, un savu priekšnieku – čekas ģenerāli – kurš vēlāk, Borisa dzīvoklī, izvilcis pistoli gaida Borisu atgriežamies no blakus telpas. Pēdējais teikums: „Kad Boriss ienāks, viss būs cauri.” Neesmu lasījis Pučes romānu, bet labi neizklausās ... Mazmeitas grāmatā Borisa liktenis pēc viņa „nozušanas” 1949. gadā tā arī paliek nenoskaidrots.

Kinstleres darbs nav viegli lasāms un izsekojams, jo daudzās nodaļas visumā seko viena otrai bez hronoloģiskas kārtības. Virsraksts – Nāciet pie šīs tiesas un kliedziet – ņemts no Nirnbergas prāvas prokurora vārdiem, ko Cukura nogalinātāji bija arī piesprauduši viņa līķim Urugvajā: ‘Cilvēce pati – cīnīdamies, lai visās pasaules zemēs atgrieztos spēkā vienkāršās lietas – brīvība, mīlestība, izpratne – nāk pie šīs tiesas un kliedz: „Šie ir mūsu likumi – lai tie valda!”’ [3] Tas, protams, vēl nav noticis, un šīs grāmatas virstēma ir nu jau tuvu pie gadsimta nenorimušā atšķirīgo jūtu un viedokļu spriedze un virzība – starp holokausta pārdzīvotājiem un bojā gājušo tuviniekiem un aizstāvjiem no vienas puses, un holokaustā apsūdzētajiem un viņu tuviniekiem un aizstāvjiem no otras puses – tagad un nākotnē, kad dzīvu aculiecinieku paliek arvien mazāk. Apakšvirsraksts Kā holokausts izbeidzas var mulsināt. Prologā autore to skaidro šādi: tas „nav nedz pareģojums, nedz (Dievs pasargi!) priekšraksts. Tas ir brīdinājums.” Kas ar to domāts, nodarbina lasītāju cauri visai grāmatai.

Kinstlere apraksta Nirnbergas prāvas un Viktora Arāja prāvu pēckara Rietumvācijā, bet Latvijā stāstā galveno lomu ieņem saviļņojumi sakarā ar leģendārā Herberta Cukura tēlu – varonis vai bende? Autore procesu raksturo kā „revizionisma, ultra-nacionālisma un noliegšanas paisuma un bēguma viļņus”. Šīs akcijas un izraisītās pretreakcijas īpaši uzbangojušas laiksprīdī no 2010. līdz 2015. gadam.

1996. gadā uz ģimenes pieprasījumu pokuratūrā ievadītā izmeklēšana uz daudziem gadiem „atgūlās”. Tad, 2005. gadā, Liepājas „Karostas” izstāžu centrā mediju uzmanību pēkšņi piesaista izstāde „Nevainīguma prezumpcija” – ar cildinošu filmu un dokumentiem par Latvijas leģendu Cukuru un viņa it kā nepierādītajiem apvainojumiem ebreju slepkavošanā. Kinstlere to apzīmē par „revizionistu renesanses” kustības iesākumu, ievadot virkni „revizionistu projektu”.

Spilgtākais „revizionistu projekts” bijis 2014. gada mūzikls „Cukurs, Herberts Cukurs”. Tā nosaukums vien jau asociējas ar Džeimsa Bonda žanru – „Bond, James Bond”. Mūzikls uzvests daudzos teātros visā Latvijā, ar plašu atsauksmi publikā un presē. Audienču reakcija dalījusies puse-pret-pusi. Ebreju kopienu padome uz mūziklu reaģē ar jautājumu: „Vai Latvija tiešām vēlas, lai viņas nākošās paaudzes izaug pārliecībā, ka Cukurs uzlūkojams kā varonis?” Latvijas ārlietu ministrs ir diplomāts: „Būt bijušam Arāja komandas loceklim uzdziedāšanu nepelna. Lai izrādes apmeklētāji vērtē paši, bet valdības viedoklis ir, ka tā nav labā gaumē.” [4]

„Revizionistu” uzgājiens kulminējas 2018. gadā ar Ģenerālprokuratūras spriedumu: „Nav pierādījumu, ka Cukurs ir gribējis darīt vai ir izdarījis jebko, kas atzīstams par genocīdu. ... Tieši pretēji – ir iegūta informācija, ka viņš ir palīdzējis vairākiem ebreju civiliedzīvotājiem, riskējot ar savu un savas ģimenes drošību, ieskaitot viņu slēpšanu savā mājā. ... Tādēļ kriminālprocesi pret H. Cukuru ir izbeidzami.”

Latvijas ebreju virsvadība sagatovo apelāciju, ko formāli iesniedz 2019. gada aprīlī. Klejojošā žurnāliste Linda Kinstlere, no dažādiem pasaules stūriem cieši seko un atbalsta dokumentu apguves procesu šai apellācijai. 4. jūlijā – Rīgas Lielās sinagogas nodedzināšanas piemiņas sarīkojumā – uz sinagogas drupām Latvijas prezidents Vējonis saka vārdus: „Latvijas Vēsturnieku komisijas vērtējumā naciķu genocīdam noorganizētā Arāja komanda nogalināja ap 26.000 civiliedzīvotājus. Šie ir nopietni un neattaisnojami noziegumi pret cilvēci un Latvijas nākotni, un to izmeklēšanu nedrīkst mēģināt vienkāršot.” Dažas nedēļas vēlāk ģenerālprokuratūra atsāk pārtraukto izmeklēšanu Cukura lietā.

Herberta Cukura nevainības un cildenuma aizstāvību autores redzējumā īpaši kurina un balsta „ultranacionāli” noskaņoti „revizionisti”. Kādi tie būtu, var apjaust no teksta, bet spilgtāk iezīmējas, ieskatoties dažās uzdotajās vērēs vai ar „Google.lv” palīdzību. Laikraksta DDD intervijā[5] ar minētā „spiegu romāna” autoru abi sarunas biedri vienprātībā pauž domu, ka šodienas latviešu inteliģence ir ģļēva un pakļāvīga „Briselei” un „fondiem”, neprot „sist kulaku galdā” un teikt „mums ir sava kārtība, savi noteikumi”, utt. Un jābeidz runāt par „Latvijas tautu”, bet tikai par „latviešu tautu”. (Tad jau būtu jāgroza Satversme un jāstājas ārā no ES un NATO!). Nav grūti iedomāties, kam vēl varētu patikt šāda politika.

Autore meklē izdzīvojamu līdzsvaru starp vairs nepierādāmajiem pretviedokļiem. Šie meklējumi atsauc prātā jau pieminēto grāmatas virsraksta zemteksta domu: „Brīvība, mīlestība, izpratne – šie ir mūsu likumi – lai tie valda!” Fakts, ka Cukurs piedalījās Arāja komandā un ka viņš vismaz diviem ebrejiem palīdzējis izglābties, un nekad precīzi nenoskaidrojamās apsūdzības tūkstošu noslepkavošanā, ir Lindas neatrisināmā dilemma. Viņa atstāsta, ko tai teikusi Cukura izglābtās ebrejietes Mirjamas meita Helga: māte dzīvojusi pārliecībā, ka Cukurs pats nebūtu izglābies, ja nebūtu sadarbojies ar saviem pavēlniekiem, un nebūtu izglābta arī viņa. Vaicāta pirms nāves par viņas jūtām pret sava izglābēja ģimeni, Mirjama atbildējusi: „Lai Dievs svētī viņu dvēseles.” Tā varētu būt arī atbilde grāmatas apakšvirsraksta – Kā holokausts izbeidzas – „brīdinājumam”: neaizmirst neko, cienīt visu upuru tuvinieku jūtas (aizas abās pusēs).

 

JG redakcijas loceklis ārsts Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.

 


 

[1] „Jauni atklājumi par čekas aģentiem”, Latvija Amerikā, 1994.05.II.

[2] Rīga: Mediju Nams, 2015.

[3] ASV izdevuma 50. lpp.: „... mankind itself – struggling now to re-establish in all the countries of the world the common simple things – liberty, love, understanding – comes to this Court and cries: ‘These are our laws – let them prevail!’”

[4] AP News, 2014.30.X: „Being a member of the Arājs Kommando is not worth singing about. Let those who attend the performance appraise the production for themselves; however, the position of the government is that this is not in good taste.”

Jaunā Gaita