Jaunā Gaita Nr. 32. 1961

 


JOHANNESS ĀVIKS (Aavik)

KULTŪRAS TAUTAS VALODAS UZDEVUMI UN IESPĒJAS

 

Astrīde Ivaska

 

Igauņu vārdraža mūža darbs.

 

Tautai, kas vēlas saglabāt
savu tautiskumu, jārūpējas
par to, lai tās valoda
pastāvētu, lai tā paceltos
līdz kultūras tautu valodu
līmenim.

Johanness Āviks.

 

 

Igauņi sauc savu izcilo valodnieku Johannesu Āviku (1880.) par igauņu valodas atjaunotāju un viņa atjaunoto valodu par „Āvika valodu”. Grūti iedomāties igauni, kas nebūtu dzirdējis J. Āvika vārdu. Ja tāds arī atrastos, tad tomēr varam pieņemt, ka tā valodā ieskanētos dažs labs no Āvika darinātajiem jauninājumiem. Johannesa Āvika vārds kļuvis par teiksmu viņa 80 dzīves un 55 valodnieka darba gados. Viņa 80. šūpuļa svētkos 1960. gada 8.decembrī apsveikumi un pateicības izpausmes nāca no visām pasaules malām, ieskaitot okupēto Igauniju.

Savā gaŗajā mūžā J. Āviks igauņu valodas attīstībā paveicis vairāku gadu simtu darbu, pārvēršot smagnējo, ģermānismiem un rusismiem pārslogoto 19. gadsimta valodu daiļskanīgā, tīri igauniskā kultūras tautas izteiksmes līdzeklī. Jo igauņu valodai, tāpat kā leišu un mūsu valodai savā attīstībā bija jāiet milzu soļiem uz priekšu. „Vispirms darbarīks, tad darbs”, bija Āvika mude, iesākot valodas atjaunošanu šī gadsimta sākumā. Tā gājusi roku rokā ar rakstniecības attīstību, un atjaunotā valoda devusi igauņu rakstniekiem iespēju radīt vērtīgus mākslas darbus un celt vispārējo tautas kultūras līmeni.

Vācu un krievu valodas ietekmes apkaŗošanai veltīts viens no Āvika pirmajiem valodnieciskajiem rakstiem Vislielākais ģermānisms igauņu valodā (1913.), kas vēršas pret vācisko vārdu seku teikumā. Šai pašā 1913. gadā Āviks publicējis vēl divus citus rakstus No somu valodas patapināti jaunvārdi un Uz valodas skaistākās skaņas pusi. Ar šiem trim rakstiem tad arī likti pamati Āvika mūža darba trim nozarojumiem: skaņu, vārdu un teikumu mācības atjaunošanai, igauniskošanai un skaistināšanai. Šie centieni viņam kopēji ar citu tautu valodniekiem, arī ar mūsu pašu neseno nelaiķi profesoru Jāni Endzelīnu. Valodas attīstības iespējas viņam šķiet neierobežotas, kā arī radikālie līdzekļi, ko viņš lietājis šīs attīstības veicināšanai. Tādēļ arī no visiem igauņu valodniekiem vienīgi Āviks izpelnījies tautā valodas atjaunotāja vārdu. Viens no viņa valodas izteiksmes spēju paplašināšanai lietātajiem līdzekļiem, t.s. „mākslīgā” jaunvārdu radīšana, izpelnījusies arī cittautu valodnieku interesi (1).

J. Āviks uzskata pārmērīgu bijību pret t.s. „vēsturisko valodu” par kaitīgu valodas attīstībai. Pēc viņa domām mēs nedrīkstam valodu saistīt ar pagātni vien; mūsu svarīgākais uzdevums ir radīt tai nākotnes iespējas. Āvika augstākais ideāls attieksmē pret savu valodu ir bijis: attīstīt to tik tālu, ka tā varētu kļūt par pasaules vienīgo valodu, kuŗā runātu visas kultūras tautas. Paturot prātā šo mērķi kā valodas attīstības summum bonum, viņš kritiski novērtējis igauņu valodas spējas un izstrādājis plānu tās tālākajai izkopšanai. Ja tai vienīgai, bez svešvārdu palīdzības, būtu jākļūst par mūsdienu kultūras tautu izteiksmes līdzekli, atbilstot gan zinātnes, gan mākslas, gan sabiedriskās dzīves daudzšķautņainajām prasībām – vai valodai tas būtu pa spēkam? Kādi būtu tās lielākie trūkumi? Tā kā atbilde ir nepietiekams vārdu krājums, tad tieši šī trūkuma novēršanai viņš ķēries pie visradikālākajiem līdzekļiem. Viens no tiem bijis atgriešanās pie valodas agrākajām pakāpēm, otrs tiekšanās pēc valodā vēl nebijušā.

Somu valoda attiecas somu-ugru valodu grupā pret igauņu valodu tāpat kā leišu pret latviešu baltu valodu saimē. Zināmā mērā somu valoda uzskatāma par archaiskāku pakāpi somu-ugru valodu attīstībā, jo tā apzinīgi saglabājusi vecākas valodas formas nekā igauņu valoda. J. Āviks ne tikvien patapinājis daudz vārdu celmu no somu valodas, bet centies arī citādi igauņu valodu tai tuvināt, ja tas nācis par labu igauņu valodas attīstībai. Raksta autorei šķiet, ka mūsu valodnieki nav pietiekami apsvēruši un izmantojuši šo iespēju attiecībā pret mūsu un leišu valodu. Iespējams, ka tā varētu izvērsties par līdz šim maz ievērotu spēka tvertni, sevišķi trimdas apstākļos, kad valodas dabiskā attīstība traucēta, bet prasības no tās aug augumā.

Johanness Āviks sācis nodarboties ar somu valodu, studējot Helsinku augstskolā, un 1908. gadā izdevis Praktisku somu valodas mācību, bet 1911. gadā Igauņu valodas mācību somu valodā. Abu valodu tuvās radniecības dēļ no somu valodas patapinātie vārdu celmi bez jebkādām grūtībām iesakņojusies igauņu rakstu valodā. Pavisam Āviks pārņēmis ap 150 somu vārdu celmu, pa lielākai daļai kultūras dzīves parādību apzīmējumus, kuŗu igauņu valodā trūcis, vai ko tā spējusi tikai nepilnīgi izteikt. Pēc valodnieka Juliusa Mägistes (Julius Mägiste, 1900.) domām, Ē. Mūka (Elmar Muuk) Mazajā igauņu pareizrakstības vārdnīcā (1936.) sastopami pavisam ap 720 no somu valodas patapināti vārdi un 212 tādi, kuŗu izcelsme varētu būt gan somu valoda, gan igauņu izloksnes. Āviks nesen minējis vēl 100 somu vārdus, kuŗus pēc viņa domām vajadzētu patapināt, lai igauņu valoda sasniegtu maksimālās izteiksmes iespējas.

Izredzes, ka tie ar laiku iekļausies igauņu rakstu valodā, ir labākas nekā 1912. gadā, kad Āviks pirmo reizi žurnālā „Igauņu literatūra” minēja gaŗu no somu valodas patapinātu jaunvārdu sarakstu, piemetinādams: „Tas ir par daudz! izsaucas dažs labs. Tik daudz jaunvārdu ir daudz par daudz! Lai tikai viņi apmierinās: tas ir vēl tikai sākums”. Un tā arī tiešām bija. Tagad Āvikam ir iemesls pieņemt, ka igauņu valodā atrodami ap 50 „mākslīgi” radīti vārdu celmi, kas ir izteiksmīgāki nekā atbilstoši somu valodas celmi, vai kuŗiem somu valodā nemaz nav atbilstošu celmu.

Daudz jaunu vārdu aizgūts no igauņu izloksnēm vai atdzīvinot vecākajos rakstu pieminekļos saglabātus vārdus. Šīs metodes aizstāvis ir otrs ievērojamais igauņu valodnieks Andruss Sāreste (Andrus Saareste), kam lieli nopelni izlokšņu pētīšanā un plaša analoģiska tezaura sastādīšanā (JG 26). Šeit pieskaitāmi arī ar sufiksu palīdzību atvasināti jaunvārdi no valodā pastāvošajiem celmiem.

Pievērsīsimies vārdu radīšanai, kas labāka apzīmējuma trūkuma dēļ tiek saukta par „mākslīgu”. Valodnieks Valters Tauli (Valter Tauli) domā, ka tikpat labi to varētu saukt arī par brīvu, patvaļīgu, neparastu vai nekonvencionālu vārdu radīšanas metodi, jo ar to domāta valodas fainomenu radīšana vai pārveidošana pēc kāda indivīda patikas (2). J. Āviks šo metodi aprakstījis valodniecības vēsturē vienreizējā grāmatā Valodas atjaunošanas ārkārtējās iespējas (1924.), kā arī darbā Valodniecības un valodas atjaunošanas pamatdomas (1924.). Pati ideja, sistemātiski uzlabot igauņu valodu ar šīs metodes palīdzību, Āvikam radusies jau 1914. gadā. Kā šais darbos parādīts, Āviks vārdu radīšanā lietājis vairākas palīgmetodes, visvairāk t.s. kombinācijas metodi. Ir pats par sevi saprotams, ka jaunradītajam vārdam gramatiski un fonētiski pilnīgi jāiekļaujas valodā pastāvošajās formās, saturot tikai tai raksturīgas skaņu kopas. Runājot, piemēram, par noriseņa „mākslīgu” radīšanu, būtu vispirms jānosaka tā piederība zināmai lokāmai šķirai un pašķirai, kuŗa savukārt noteiktu sekojošās celma formas: zilbju skaitu, saknes patskani un iespējamo piedēkli. Kad šie priekšnoteikumi radīti, atliek uzrakstīt visas to apjomā valodā iespējamās skaņu kombinācijas, kuŗu var būt vairāki simti. To starpā būs arī jau pastāvošie šīs lokāmās šķiras noriseņi. Tā, piemēram, latviešu valodā, līdzās pastāvošajiem pirmās lokāmās šķiras pirmās pašķiras noriseņiem: liet, riet, smiet, būtu iespējami noriseņi: biet, miet, viet, kuŗi, atvasinot tagadnes celmu no saknes ar nemainīgo piedēkli –a–, kā to dara visi šīs pašķiras noriseņi, tagadnē skanētu tā: es beju, meju, veju; mēs bejam, mejam, vejam.

JG33 turpinājums

Tālākā izvēle, radot jaunvārdus pēc kombinācijas metodes, ir brīva, kaut gan ļoti grūta. J. Āviks tanī ievērojis skaņu simboliku, kam vispār viņa jaunvārdos liela nozīme. Radot lietvārdu, kas atbilstu jēdzienam „noziegums” , Āviks nosakot vārda celmu (igauņu valoda neizšķiŗ vīriešu un sieviešu dzimti) pievērsis vērību vārda skaņai. Pamatnoteikums bijis, ka vārdam jāsatur līdzskanis r, jo „tas celtu tā fonētisko izteiksmību un atbilstu vārda nozīmei” (3). Viņš norāda, ka arī citās valodās vārds „noziegums” satur līdzskani r, piemēram angļu „crime” un somu „rikos”. Patskaņa izvēlē viņš atrod, ka tam vajadzētu būt divskanim, jo „divskanis ir drastiskāks, krāsaināks, spējīgs radīt nepatīkamu iespaidu” (4). Izvēloties beigu līdzskani, viņš atmetis troksneņus un meklējis skaneni, kuŗa izskaņa piešķirtu vārdam „atbalsi, kas izraisa briesmu sajūtu” (5). No divskaņiem viņš beigu beigās par piemērotāko atrod oi, jo „tā fonētiskā ietekme ir vienlīdz dziļa un tumša, gandrīz atbaidoša” (6). Gala iznākums ir vārds „roim” (ģen. „roima”). Cik svarīga ir skaņu simbolika, pierāda valodnieka Tauli nesen izdarītā aptauja par šī vārda nozīmi. Āviks, vārdu „roim” radot, domājis to kā apzīmējumu noziegumam vispār, sākot no viegla līdz smagākajam pārkāpumam, jo igauņu valodā šāda vārda trūcis. Jēdziens agrāk izteikts vārdiem „ļauns darbs” („kuritöö”). Āvikam izdevies radīt vārdu, kuŗa skaņa ir tik atbaidoša, ka kāds no iztaujātajiem izteicies, ka šis vārds nevarot nozīmēt kabatas zādzību. Lielākā daļa vecākās paaudzes domājusi, ka vārds „roim” nozīmē slepkavību, kamēr jaunā paaudze zinājusi tā īsto, plašāko nozīmi. Šādi pārpratumi ar jaunradītajiem vārdiem tomēr ir ļoti reti. Iespējams, ka Āvikam šai gadījumā būtu jārada vēl viens jaunvārds, kura skaņu simbolika nebūtu tik negatīvi ietekmīga, atbilstot arī sīkākam pārkāpumam.

Ar skaņu simboliku, apzinīgi vai neapzinīgi, jau vienmēr nodarbojušies dzejnieki, piemēram Arturs Rembo (Arthur Rimbaud) savā „Patskaņu sonetā”. Vācu romantiķis Ernsts Morics Arnts (Ernst Moritz Arndt, 1769–1860) gājis pat tik tālu, ka radījis virkni „fonētisku vārdu”, ar kuŗu skaņu viņš gribējis pilnīgi izteikt arī to nozīmi. šeit skartās problēmas nozīme kā valodniecībā, tā arī psichologijā pēdējos gados aug augumā un paredzami plašāki pētījumi un jauni atklājumi. Bez kombinācijas metodes J. Āviks vārdu jaunradē lietājis arī vēl alterācijas vai skaņu pārveidošanas metodi. Šai gadījumā vai nu no igauņu vai kādas svešvalodas aizgūtais pamatvārds tiek fonētiski variēts. Piemēram, āvicisms „laup” (ģen. „lauba”, piere) radies no krievu „lob”; „laip” (gen. „laiba”, līķis) – no vācu „Leiche”; kādenis „siiras” (ģen. „siira”, atklāts) – no latīņu „sincerus” u.d.c.

Mazā mērā J. Āviks lietājis ari kontrakcijas vai vairāku vārdu savilkšanas metodi, ko sastopam jau romāņu valodu attīstībā, piemēram, franču „avec” no latīņu „apud hoc”; „alors” no latīņu „ad horas”; „encore” no latīņu „hanc horam” u.c.

Savus nesenākos ziedu laikus šī metode piedzīvoja totalitāro valstu iestāžu apzīmējumos, piemēram, krievu „Detgiz” no „Gosudarstvennoje izdateļstvo detskoi ļiteraturi” un vācu „Gestapo” no „Geheime Staatspolizei”.

Beidzot jāmin vēl gluži spontāni un pēkšņi iedvesmas ceļā radušies jaunvārdi. Arī to nav mazums. J. Āviks pats atzīst, ka „valodas atjaunošana un valodniecība vispār ir vairāk māksla nekā zinātne... Ja nu valodas atjaunošana un valodniecība ir vairāk māksla, tad tanīs nevar ar zinātnes palīdzību vien strādāt, bet nepieciešama gaume un aistētiskā izjūta” (7). Ar zinātnisko darbu kopējās īpašības ir pacietība un neatlaidība. Sevišķi kombinācijas metode prasa daudz laika un enerģijas. Bieži viena vienīga jaunvārda radīšana un izauklēšana aizņēmusi ilgus gadus. Tikai tad, kad Āviks pats bijis pilnīgi pārliecināts par jaunvārda piemērotību un noderību, par tā spējām iekļauties igauņu valodā un aizstāt pastāvošo trūkumu, jaunvārds laists tautā. Daudzi jaunvārdi ļoti ātri iekļāvušies valodā un tagad ir grūti ticēt, ka tie ir „mākslīgi” radīti un vēl grūtāk būtu bez tiem iztikt.

Ar „mākslīgo” vārdu radīšanā gūtajiem panākumiem arī citām valodām pavērušās iespējas, kas plašāk tiks izvērtētas tikai nākotnē, bet kuŗu nozīme var būt milzīga. Jaunvārdu radīšana nav J. Āvika izgudrojums, bet līdz šim radīti tikai atsevišķi vārdi, piemēram, „gaas” – gāze (Van Helmont), „blurb” (Gellett Burgess), „chortle” (Lewis Carroll), „Kodak” (Eastman) u.c. Āviks ir pirmais, kas jaunvārdu radīšanu lietājis plašā mērogā un ar tās palīdzību sistemātiski uzlabojis valodas izteiksmes spējas. Tas piešķiŗ viņa sasniegumam paliekamu un izšķirīgu nozīmi. Skaitliski runājot, J. Āviks no 1914. līdz 1944. gadam „mākslīgi” radījis ap 200 jaunvārdu, no kuŗiem ap 30 uzņemti E. Mūka Mazajā igauņu pareizrakstības vārdnīcā, bet ap 60 sastopami igauņu rakstnieku darbos. Trimdā Āviks turpinājis jaunvārdu radīšanu, pirmo desmit gadu laikā radot vēl ap 125 vārdu, kuŗus viņš lietājis savos E.A. Pō (Edgar Allan Poe) stāstu tulkojumos. Kopsummā tātad igauņu valoda ieguvusi pāri par 300 „mākslīgi” radītu jaunvārdu. Ja ievērojam to, ka daži valodnieki pilnīgi noliedz šāda procesa iespēju, tad jāatzīst ne tik vien Āvika darba praktiskā, bet arī teorētiskā un vēsturiskā nozīme. Viņa teorētiskajos darbos Valodas atjaunošanas ārkārtējās iespējas un Valodniecības un valodas atjaunošanas pamatdomas (abi 1924.) sniegtās iespējas vēl ne igauņu, nedz kāda cita valoda nav pilnīgi izmantojusi. Āviks tanīs parāda, ka zinātniskajai valodas uzlabošanai un papildināšanai nav teorētisku robežu, ja vien to izdara sistemātiski un vispārēji. Viņa paša vārdiem runājot: „Valodas atjaunošanas līkne sniedzas bezgalībā”. Pēc viņa domām sevišķi mazo baltu tautu valodām, kas tikai pēdējo simt gadu laikā sasniegušas kultūras tautu valodu līmeni, pastāvīgi jāstrādā, lai atbilstu civilizācijas attīstības augošajām prasībām. J. Āviks pie tam nedomā tik daudz par technikas attīstību kā tieši par kultūras dzīves prasībām, kuŗām atbilst arī lielākā daļa viņa radīto jaunvārdu.

Varbūt nebūtu nevietā šeit izteikt vēlēšanos, kaut arī mūsu valodnieki veltītu vairāk uzmanības valodas pašreizējām vajadzībām. Balsi šādā nolūkā jau pacēlis Dzintars Sodums un vēl citi. Bez Zariņu Jāņa un prof. P. Ķiķaukas retajiem, vērtīgajiem rakstiem laikrakstos, būtu vajadzīgi vēl citi. Būtu vajadzīgi jaunvārdu saraksti, kas sniegtu līdzīgus vārdus kā „sulenis”, „pazemis”, „padsmitnieks” u.c. Un beidzot, kā avīzēm un mēnešrakstiem, tā arī iznākošajām grāmatām būtu svētīga korrektora stingrā roka. Mūsu valoda trimdā ir apdraudēta, bet arī dzimtenē tā padota svešām ietekmēm, kā izcilā valodniece Valērija Bērziņa-Baltiņa norādīja kādā no savām runām. Stāvoklis, kas 20 gadu laikā kļuvis nopietns, nākošajos 20 gados var kļūt kritisks, sevišķi trimdinieku paaudzei. Tādēļ šķiet, ka valodas sargiem un kopējiem būtu jāpiešķiŗ lielāka teikšana trimdas kulturālajā dzīvē. Diemžēl, dzirdam viņu balsis gaužām reti.

Līdzās vārdu krājuma paplašināšanai, Johanness Āviks izdarījis arī sintaktiskus un morfoloģiskus jauninājumus. Lielākā daļa morfoloģisko reformu veltīta daiļskanībai. Valodas aistētiskais aspekts reti ticis izkopts ar tādu rūpību. Pēc Āvika domām igauņu valodas labskanību apdraud lielais īsu un „ātru” zilbju skaits. Otrs trūkums ir bieži sastopamie troksneņi d, t, s, ar kuŗiem pārslogotas
sevišķi noriseņu galotnes.

Arī lietvārdu daudzskaitļa locījumos Āviks centies saīsināt galotnes, piemēram akuzatīvā: öid, teid pro öösid, teesid (naktis, ceļus); māju, osi, huve pro majasid; osasid, huvisid (mājas, daļas, intereses). Tāpat viņš atdzīvinājis aizmirsto īso pagātnes darāmās un ciešamās kārtas divdabja galotni: unustet pro un-ustatud (aizmirsts); kirjutet pro kirjutatud (rakstīts); ristitet pro ristitatud (kristīts); kirjutand pro kirjutanud (rakstījis); kasvatand pro kasvatanud (audzinājis).

Nav iespējams, kaut vai īsi, minēt visus Āvika jauninājumus, to starpā viņa radīto superlātivu un prepozicionālo ģenitīvu. Ne visi viņa priekšlikumi tikuši pieņemti, bet apmēram 60% no tiem kļuvuši par neatņemamu igauņu valodas sastāvdaļu, tā ka Āviks var būt apmierināts ar sava mūža darba panākumiem. Tieši viņa valodas reformu panākumi, viņa teoriju un sapņu īstenošanās ir viņa darba neparastākā daļa. Tā izskaidrojama ar to, ka viņa jauninājumi nekavējoties izgāja tautā viņa paša tulkojumos un, galvenais, viņa laika biedru darbos.

Āviks cīnījās par savām valodas reformām kā ar polemiku, tā ar saviem pasaules literatūras darbu tulkojumiem, pie kam pēdējam, paidagoģiskajam līdzeklim bija lielāki panākumi. Viņa spēcīgākais ierocis bija virkne saistošāko pasaules literatūras noveļu un stāstu tulkojumu, ko viņš laida klajā pats savā izdevniecībā no 1914.-1928. g. ar nosaukumu „Briesmu un šausmu stāsti”. Šīs brošētās burtnīciņas bija ikvienam pieejamas un drīz vien kļuva par ļoti iemīļotu un visos tautas slāņos izplatītu lasāmvielu. Tā kā tās sniedza E.T.A. Hofmaņa, E.A. Pō, Puškina, Ļermontova, Gogoļa, Dostojevska, Gētes, Šillera, Ovīdija, Vergilija u.c. rakstnieku darbus, tās ietekmēja lasītāju gaumi un cēla vispārējo literārās izglītības līmeni. Caurmēra lasītājs varbūt nemaz neiedomājās, ka šo izdevumu galvenais mērķis bija Āvika teoriju praktiskā pielietāšana un izplatīšana. Šinī nolūkā katrai burtnīciņai bija pievienots valodniecisks kommentārs un tulkojumos pielietāto jaunvārdu saraksts. Katrs, kas reiz ir lasot papildinājies svešvalodās, sapratīs, ka konsekventi pielietātie jauninājumi iespiedās lasītājam atmiņā arī bez šo piezīmju palīdzības.

Tomēr, lai cik uzņēmīgs Āviks būtu, viens viņš nekad nebūtu varējis īstenot savas idejas. Jau vidusskolnieka gados Kuresārē viņš atrada domu biedru, dzejnieku un valodnieku Villemu Grüntālu-Ridalu (Villem Grünthal-Ridala , 1885.-1942.), vēlāko ilggadīgo igauņu valodas profesoru Helsinku augstskolā. Āvikam un Grüntālam-Ridalam piebiedrojās vēl citi vidusskolnieki, un 1901. gadā tie sāka izdot žurnālu Jaunigaunis. Tas „iznāca” tikai vienā vienīgā ar roku rakstītā eksemplārā un gāja no rokas rokā.

Šī grupa nebija vienīgā, un, Āvikam 1903. gadā iestājoties Tērbatas augstskolā, viņš piebiedrojās turienes „Jaunās Igaunijas” grupai, kuŗas idejiskais vadītājs bija dzejnieks un vēlākais Tērbatas augstskolas profesors Gustavs Suitss (Gustav Suits, 1883.-1956.). Pie Tērbatas „jaunigauņiem” piederēja arī izcilais kritiķis un novelists Frīdeberts Tuglass (Friedebert Tuglas, 1886.) un mums labi pazīstamais romānu rakstnieks A.H. Tamsāre. Tā „Jaunās Igaunijas” kustības dalībnieki spēja dot klasiskus piemērus gandrīz visām Igaunijas patstāvības laika rakstniecības nozarēm: valodas atjaunošanai (Āviks un Grüntāls-Ridala), kritikai (Suitss un Tuglass), novelistikai (Tuglass), romānam (Tamsāre) un dzejai (Suitss un Grüntāls-Ridala). „Jaunā Igaunija” uzturēja ciešus sakarus ar „Jaunās Somijas” grupu Helsinkos, tā radot „somu tiltu”, kuŗam bija liela nozīme nacionālo un kulturālo centienu veicināšanā.

Paklausot G. Suitsa mudei „Vairāk Eiropas kultūras! Paliksim igauņi, bet kļūsim eiropieši!”, „Jaunās Igaunijas” dalībnieki daudz tulkoja no franču, italiešu, angļu, vācu, holandiešu un norvēģu valodas. Johannesa Āvika valodnieciskā līdzdarbība palīdzēja radīt straujajai kultūras attīstībai nepieciešamo valodu, kas spēja nostāties līdzās pārējo Eiropas kultūras tautu valodām.

Āvikam bija lemts atrast līdzgājējus un pabalstītājus arī nākošajā igauņu literatūras nogrupējumā „Siuru”. Šī igauņu mitoloģijas brīnumputna vārdā nosauktā grupa saslēdzās kopā 1917. gadā, un eksistēja tikai divus gadus, kaut gan tās ietekme pastāvēja vēl ilgi. No „Jaunās Igaunijas” Fr. Tuglass pievienojās „Siuru” grupai, stiprinot tradīciju saites. Bez viņa vienīgi vēl Augusts Gailits bija prōzists, pārējie „siurieši” bija dzejnieki: Marija Undere, Arturs Adsons, Henriks Visnapū un Johanness Sempers. Jau dibināšanas gadā jaunie autori debitēja ar dzeju resp. prozas krājumiem, kas bija sarakstīti kaŗa laikā un pa daļai vācu ekspresionisma ietekmēti. „Siuru” sniedza kaut ko tik jaunu igauņu literatūrā, ka tas līdzinājās jau revolūcijai un kļuva par atbrīvošanas kaŗa laika izpausmi mākslā. Underes un Visnapū pirmie dzeju krājumi bija mīlestības dzeja, pie tam vēl nepieredzēti atklāta. Personīgais pārdzīvojums „Siuru” rakstnieku darbos aizstāja nacionālos centienus, un jūtu dzīves tiešais spoguļojums dzejā un prozā aizstāja „jaunigauņu” klasisko formas kultu. „Siuru” dzejas krāsainību un vitalitāti varētu salīdzināt ar Ed. Virzas mīlestības dzeju un Aleksandru Čaku, norobežojoties no Čaka lielās formālās brīvības, ko „siurieši” sev neatļāvās.

Pirmie desmit gadi pēc Igaunijas dibināšanas bija Johannesa Āvika raženākie darba gadi. Šai laikā viņu arī visjūsmīgāk atbalstīja jaunatne un rakstnieki. „Siuru” dalībnieki bija varbūt vēl rosīgāki tulkotāji nekā „jaunigauņi”, un Marija Undere un Arturs Adsons tādi palikuši līdz šai dienai. Undere bija ari uzcītīga valodas jauninājumu lietātāja savā dzejā, sevišķi divdesmitajos gados.

Trīsdesmitajos gados plašāko tautas aprindu interese par valodas attīstību sāka apsīkt, un tās vietā stājās pašapmierināta vienaldzība. Bet Tērbatas augstskolā jaunā rakstnieku paaudze, kas studēja pie Suitsa un Āvika, kļuva par Āvika ideālu mantinieci. Tie bija mūsu Strēlertes, Ādamsona un Cedriņa laika biedri un debitēja ap trīsdesmito gadu vidu. Ievērojamākais igauņu literatūras kritiķis un toreizējais angļu literatūras profesors Tērbatas augstskolā Ansis Orass (Ants Oras, 1900.) kļuva par šīs grupas garīgo vadītāju, aizstājot vietu, kuŗa „Jaunās Igaunijas” grupā bija pienākusies dzejniekam G. Suitsam un kritiķim Fr. Tuglasam un „Siuru” grupā dzejniekam un kritiķim J. Semperam. A. Orass aprobežojās ar kritisku eseju sacerēšanu un tulkošanu, izkopjot kā vienā, tā otrā nozarē savu personīgo stilu, kam bija kļūt par priekšzīmi. 1938. gadā viņš izdeva jauno dzejnieku darbu antoloģiju, nosaucot to par „Burtniekiem”, tā dodot vārdu ari šim literārajam nogrupējumam. „Burtnieku” antoloģijā, tāpat kā savos pirmajos dzeju krājumos, par īpatākajām un spēcīgākām dzejiskām personībām izvirzījās pieci grupas locekļi: Betija Alvere (Betti Alver, 1906.), Heiti Talviks, (1904.-1947.), Uku Māzings (Uku Masing, 1909.) un Bernards Kangro (Bernard Kangro, 1910.). Par ievērojamāko prōzistu kļuva Kārlis Ristikivī (Karl Ristikivi, 1912.). Talantu biruma ziņā „Burtnieki” varēja mēroties ar „Siuru” un „Jauno Igauniju”. Nav brīnums, ka to garīgā nostāja stipri atšķīrās no „Siuru” nostājas. „Burtnieki” jutās garīgi daudz radniecīgāki „Jaunajai Igaunijai”. Tie nodevās stingras formas izkopšanai un tiecās pēc jaunas klasikas. Johannesa Āvika valodnieciskie ideāli un nākotnes vizijas tos sajūsmināja un likās sasniedzamas. Tomēr viņi bija atturīgāki jaunvārdu lietāšanā nekā „siurieši”, un lielāku atbalsi viņu darbos ir atradušas Āvika sintakses un morfoloģijas reformas. Līdz ar „Burtnieku” un sevišķi kritiķa A. Orasa ietekmi auga arī šo Āvika reformu ietekme. Ansi Orasu var tulkotāja raženībā salīdzināt ar Borisu Pasternaku. Tāpat kā Pasternaks, arī Orass pārtulkojis vairākas Šekspīra lugas un Gētes „Faustu”. Nav iespējams šeit minēt kaut vai tikai vārdā viņa apbrīnojami augstvērtīgo tulkojumu birumu no latīņu, franču, angļu, vācu, krievu un somu valodas.

Beidzot – kas J. Āvikam ir sakāms igauņu trimdiniekiem, jaunajām paaudzēm? Tas, ka viņa darbs vēl nav galā, ka tas tikai aizsākts. Āviks nav ne soli atkāpies no saviem jaunībā iecerētajiem ideāliem. Viņš radījis vairāk nekā 300 jaunvārdu, bet nav vēl apmierināts. Būtu vajadzīgs radīt vēl simt jaunu vārdu celmu, tad igauņu valoda būtu dižena un izteiksmīga, pārspējot vārdu krājuma ziņā somu valodu. Lai Dievs dod! Jubilārs, atbildot uz svētku akta apsveikumiem un godinājumiem, izteicies: „Man gribas tik ļoti vēl jaunam būt, gribas strādāt, man ir vēl tik daudz darba! Cik interesanti būtu nodzīvot līdz 2000. gadam, jubilejas gadam! Vēlētos redzēt, kādi būs tā laika cilvēki, kāda būs viņu rakstniecība. Vēlos tālāk strādāt, radīt igauņu valodai vēl 100 jaunu vārdu. Igauņu valoda ir jauna, tā vēl attīstās, to var vēl uzlabot. Tautai, kas vēlas saglabāt savu tautiskumu, jārūpējas par to, lai tās valoda pastāvētu, lai tā paceltos līdz kultūras tautu valodu līmenim.” Šie vārdi izsaka daudz par Āviku kā zinātnieku un cilvēku, pie kam zinātnieks nav ne mazākā mērā spējis nobīdīt pie malas cilvēku. To piedzīvo arī katrs, kam bijis lemts personīgi satikt J. Āviku. Kad raksta autorei radās šī iespēja Marijas Underes viesmīlīgajās mājās, pirmā doma bija: bet kā gan uzvesties šādas teiksmainas personības klātienē? Par ko runāt? Bet Āvikam, kā visiem patiesi dižajiem cilvēkiem, piemīt spējas runāt vienkāršos vārdos par to, kas viņa sirdij vistuvākais. Pie tam viņam pilnīgi trūkst iekšēja stīvuma un pašvērtības izjūtas, kas liek citiem justies mazvērtīgiem. Āviks saglabājis arī apbrīnojamu jauneklīgumu, gadu nasta negulstas smagi uz viņa pleciem. Varbūt palīdzējusi vijoles spēle, kuŗai viņš dedzīgi nododas. Bet vai tad viņš nedara dedzīgi visu, kam tikai ķeŗas klāt?

 


E. Koksa (Koks) illustrācija B. Kangro dzejoļu izlasei.

 

Saruna drīz pieveršas latviešu valodai, kas Āvikam mīļa un iekšēji radnieciskāka nekā somu valoda. Viņš to aizstāvējis pie igauņiem un trīs reizes mūžā pasācis mācīties, nokļūstot tik tālu, ka varējis savā laikā lasīt Dzimtenes Vēstnesi. Āviks vēlētos vēl divas valodas pamatīgi izmācīties – poļu un latviešu. Viņam mīļa arī latviešu valodas skaņa – tā viņam liekas mīkstāka, piekļāvīgāka nekā igauņu cietie līdzskaņi: eesti raamatutele – latviešu grāmatām. Visskaistāk tomēr skan – dzimtenes vēstnesis! Un ja labi ieklausāmies – tas tiešām skan skaisti, sevišķi tiem, kas tālu no dzimtenes. Jaunībā J. Āviks lasījis latviešu rakstniekus – Blaumani, Aspaziju, Jaunsudrabiņu, Viktoru Eglīti, Frici Bārdu. Latviešu valodas uzbūve un gars viņam esot gluži skaidri, tā esot tuva igauņu valodai. Acīm redzot Šeit atklājoties ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu kopējais mantojums, Baltijas genius loci, kas nosaka to stilu. Tādēļ J. Āviks izsaka vēlēšanos, lai mēs nākotnē būtu labāki kaimiņi, lai mēs vairs neapkaŗotu viens otru, bet kopīgi cīnītos pret austrumu ietekmēm. Kaut savstarpējā apkaŗošanās un vienaldzība kļūtu par sadraudzīgu sacensību, kas spārnotu visas trīs kaimiņu tautas! Kaut vairāk latviešu mācītos igauniski un igauņu latviski, sevišķi abu tautu valodnieki! Āviks piemin savu ciemošanos pie K. Mülenbacha, pie kam vācu valodā pārrunāti dažādi valodas jautājumi. Viņam bijusi saskare arī ar prof. J. Endzelīnu. Mazas tautas bieži noniecina citu mazu tautu sasniegumus, kas ir liela un liktenīga kļūda. Lai to novērstu, būtu vajadzīgi tulkojumi, labu literāru darbu labi tulkojumi, ar ko būtu vērts iepazīstināt kaimiņus. Āviks min Skalbi, kas tulkojumos igauņiem labi pazīstams, un savā laikā lasīto Niedras romānu Līduma dūmos. Ko darīt vēl ir daudz, kaut tikai rastos darītāji! Un tā ar šīm rindām apsveicot Johannesu Āviku un vēlot viņam vēl raženus darba gadus, nododu ari viņa sveicienu latviešiem un latviešu valodai.

 

(1) Bj. Collinder, Introduktion i sprakvetenskapen, 1941., 108. lp. J. Fazekas, Eszt nyelvmuvelo es nuelvujito torekvesek, 1935., 49. lp. turp. L. Kettunen, Suomalainen Suomi, 1939. , 127. lp.

A. S. C. Ross, Artificial Words in Present-day Estonian, Transactions of Philological Society, 1938., 64. lp. turpin. B. Vilde, Bulletin de la Societe Linguistique, 40, XX. lp. Šeit minams arī igauņu valodnieka V. Tauli raksts zviedru valodā: V. Tauli, Om sprak–vardsproblemet, Sprakvetenskapliga Sallskapets i Uppsala Forhandlingar , 1946.-1948.

(2) V. Tauli, „Johanness Āviks un valodas mākslīgā radīšana”, Tulimuld, 4. 1960.

(3) Johanness Āviks, Valodas atjaunošanas ārkārtējās ies pē jās , 1924., 42. Ip. turpin.

(4) 1.c.

(5) 1.c.

(6) 1.c.

(7) Johanness Āviks, Valodniecības un valodas atjaunošanas pamatdomas, 1924., 48. lp.

 

 


Hermanis Talviks (Herman Talvik)

 

 

Jaunā Gaita