Jaunā Gaita Nr. 32. 1961

 

 

AIZ RĪGAS KINOSTUDIJAS KULISĒM

Aculiecinieka stāsts

 

Mūsu līdzstrādnieks P. F-ols šeit pastāsta aculiecinieka stāstu par okupētās Latvijas filmas aizkulisēm. Ziņas iegūtas sarunā ar latvieti, kas tikai pirms nesena laika ieradies rietumos un Latvijā kādu laiku bijis Rīgas kinostudijas technisks darbinieks. „Visas padomju filmas ir radītas, lai ietekmētu cilvēkus par labu komūnismam – to panāk vai nu ar tīrām propagandas filmām, vai arī iepērkot no rietumiem filmas, kuŗās var saskatīt tendenci kritizēt dzīves apstākļus ‘kapitālistiskajās zemēs’. Viena no tādām bija franču-zviedru filma Burve ar Marinu Vladiju galvenajā loma. Filmai bija jāparāda māņticības izraisītas netaisnības uzvara ‘garīgi un materiāli atpalikušajā zviedru Dālarnā’. Vismaz Rīgā vienīgā ietekme bija tā, ka meitenes sāka valkāt ‘burves frizūru’ – vaļēji atlaistus garus matus,” mūsu līdzstrādniekam pastāstīja bijušais Rīgas kinostudijas darbinieks.

 


Rīgas kinostudija uzņem kādas filmas ziemas zvejas skatu uz Āraišu ezera pie Cēsīm.
Jau Ļeņins savā laikā teicis, ka kino māksla ir visvērtīgākā no visām un ka ar to vislabāk var cilvēkos iepotēt komūnistisko mācību, lai tā radītu padomju valsti – komūnistisku valsti, kuŗā cilvēkiem labi dzīves apstākļi. Kino māksla un kino filmu ražošana Padomju Savienībā sasniegusi samērā augstu līmeni, bet cilvēku dzīves apstākļi turpretī atrodas arvien vēl bēdīgā stāvoklī. Kolchozi, kuŗus rāda filmās un kas ir it kā uz augsta pārticības līmeņa, ir tikai propaganda. Paši kolchoznieki šīs filmas skatoties, noraugās klusēdami un nožēlo savu bēdīgo dzīvi.

Ļeņina doma, ka ar filmām Padomju Savienība varēs savu komūnistisko mācību izplatīt pa visu pasauli, tāpat nav piepildījusies. Chruščovs tagad sameklējis citu veidu, kā pasaulei rādīt komūnisma „neiedomājamos sasniegumus”. Šis propagandas lauks ir pasaules izplatījums, kur Chruščovs rotaļājas kā ar sīkbūtnēm un dzīvniekiem, tā ar cilvēkiem – Gagarinu un Titovu. Ar to diktatoram Chruščovam ļoti labi izdevies Rietumu pasaules cilvēkus piemuļķot. Bet gan arī šai lietā atklāsies patiesība, kad Chruščovu nomainīs kāds cits diktators vai demokrātiska valsts valdība. Tad radīsies filmas par Chruščovu, kā pašreiz producēta filma, kuŗā atklājas Staļina laika seja. Šo filmu sauc „Skaidrās debesis”. Atsauksmes saka, ka tā pārspējot visas līdz šim Padomju Savienībā uzņemtās. Tā pārspējot arī nupat rietumos izslavināto filmu „Balāde par kareivi”. Pretstaļiniskā filma „Skaidrās debesis” ar savu saturu satraukusi arī pašus krievus. Filmā stāsta par kādu kareivi, kas kaŗa laikā nonācis vācu gūstā. Pēc atgriešanās no gūsta Staļins viņu tiesā, jo viņš drīkstējis vai nu tikai nesamaņā gūstā nonākt vai arī mirt. Tālāk rādīta jaunā diktatora Chruščova gluži citāda „cilvēcīgāka” izrīcība ar šo kaŗavīru – un tā visus padomju cilvēkus aizkustinot! Chruščovs viņu uzņemot atkal komūnistiskā partijā un dodot tiesības lidot kā bijušam lidotājam.

Kino filma Padomju Savienībā ir veids un līdzeklis, kā tautā iedzīvināt komūnistiskās partijas un valdības dotos rīkojumus un pavēles. Tāpēc Padomju Savienības filmai ir pavisam citi uzdevumi un mērķi nekā filmām rietumos. Padomju Savienība iegādājas arī filmas, kas uzņemtas rietumos, un izrāda tās saviem skatītājiem. Tas notiek tādos gadījumos, ja šās filmas kalpo Padomju mērķiem, piemēram, ja tajās attēloti slikti dzīves apstākļi „kapitālistu pasaulē” vai cilvēku sacelšanās un nemiers ar dzīvi rietumos.

Pēc Staļina nāves Padomju Savienībā pārkārtoja filmu ražošanu. No šā laika tad arī sāka attīstīties Rīgas kinostudija. Šīs studijas vajadzībām izbūvēja filmu uzņemšanas paviljonus: Rīgā vienu bijušā kinoteātra „FORUMS” telpās, Skolas un Elizabetes ielu stūrī, otru – Zirgu ielā, bijušā Rīgas pilsētas lombarda izsoles zālē. Iekārtoja laboratorijas filmu apstrādāšanai, no Maskavas saņēma uzņemšanas aparatūru un apgaismošanas iekārtas. Vajadzēja sākt uzņemšanu. Lai to varētu, vajadzēja scenāriju, bet to nebija. Tika radīta filmu scenāriju daļa, kuŗai vajadzēja gādāt labus scenārijus. Ienāca daudz scenāriju, bet tie neviens neatbilda „idejiskām prasībām”. „Idejiskas prasības” saprotamas tā; Ja scenārija autors gribēja honorārā dalīties ar cilvēkiem, kas noteica filmas uzņemšanu, tad scenāriju varēja pieņemt. Honorārs par uzņemto filmas scenāriju bija ļoti augsts, ap 40.000 rubļu. Tā kāds veikls maskavietis „iesmērēja” divus scenārijus pēc kārtas. Šos scenārijus arī uzņēma filmā, šīs filmas sauca „Pēc vētras” un „Rita”.

Jaunorganizētā Rīgas kinostudija, kā pirmo filmu uzņēma „Salnu pavasarī”. Par režisoru ieradās Maskavā neatzītais režisors P. Armands. Rīgā viņš bija „autoritāte”. Viņa režijā filmā „Salna pavasarī” latviešu lauku dzīves ainās tika rādītas tādas aplamības, ka neviens latvietis tās nevarēja ne saprast, ne arī piedot latviešu lauku dzīves izķēmošanu un nozākāšanu. Skatoties filmu „Salna pavasarī”, caur asarām jāredz, ka tai piekarināts Rūdolfa Blaumaņa vārds un noveles gleznainais nosaukums. – Pēc „Salnas pavasarī” uzņēma vēl citas filmas. Pēdējos gados darbojās jau trīs uzņemšanas grupas, katrai strādājot gar savu filmu. Filmā paredzētos vasaras, ziemas vai pavasara skatus uzņēma dabā, bet telpu skatus paviljonos, izveidojot vajadzīgās dekorācijas. Dabas skatu uzņemšanai filmu grupas izbrauca uz Rīgas apkārtni, Kurzemes vai Vidzemes jūrmalu, Tukumu, Cēsīm, Kandavu, arī Ļeņingradu un citām pilsētām. Dažu filmu vasaras skatu uzņemšanu ieplānoja arī dienvidos pie Melnās jūras. Citām atsevišķus skatus brauca uzņemt arī „Mosfiļm” paviljonā Maskavā. Tur atradās vienīgā virbu projekcijas iekārta Padomju Savienībā. Vienas filmas uzņemšana izmaksāja ap 2 miljoni rubļu.

Katras filmas galvenais režisors pēc filmas nobeigšanas bez algas saņēma prēmiju 60. 000 rubļu apmērā. Tāpat prēmijas saņēma galvenais operators, filmas direktors, kostīmu un dekorāciju mākslinieki, katrs 10 līdz 30.000 rubļu. Aktieri par lomu tēlojumu saņēma katrs 10 līdz 50.000 rubļu atkarā no lomas lieluma. Katras filmas uzņemšana ilgst apmēram 6 mēnešus.

Runājot par līdz šim uzņemtām Rīgas kinostudijas mākslas filmām un to kvalitāti, jāsaka, ka satura ziņā filmas ir ļoti vājas. Tās ir vai nu idejiskā ziņā tik „augstvērtīgas” vai arī saturs ar daudzajām kritikām tā samocīts, ka grūti izprast kādu jēgu. Tāpēc arī šo filmu izrādes Rīgā vāji apmeklētas. Rīgas kinostudijas uzņemtais jaunais „Zvejnieka dēls” nevarēja sacensties ar to „Zvejnieka dēlu”, ko uzņēma Latvijas neatkarības laikā ar daudz primitīvākiem aparātiem un iekārtu. Rīgas skatītāji bija vīlušies.

Prasības pēc labiem scenārijiem un grūtības to sagādāšanā pastāv vēl šodien. Neviens Rīgas kinostudijā, ne arī Kultūras ministrijā nevar īsti pateikt, kāda ir „idejiski pilnvērtīga” filma. Tā rakstnieks V. Grēviņš raksta scenāriju brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. Viņš to dara jau kopš 1955. gada, un vēl līdz šim laikam scenārijs nav gatavs. Tas nav tāpēc, ka Grēviņš nebūtu pratis rakstīt, bet gan tāpēc, ka filmas „idejiskās līnijas” noteicēji baidās uzņemties atbildību.


Dzidra Ritenberga savas filmu karjeras sākumā.

Grūtības Rīgas kinostudijai radušās, meklējot piemērotus aktierus. Režisori, būdami iesācēji, dažkārt nav pratuši saskatīt cilvēkos filmu aktiera dotumus. Tā sākumā Rīgā neatzina arī Dzidru Ritenbergu. Viņai vajadzēja nonākt Kijevā un tur parādīt savas spējas. Kijevā uzņemtā filma „Malva” ieguva izcilu atzinību filmu festivālā Kannās, un tieši par galvenās sieviešu lomas tēlojumu, ko veica Ritenberga. Skatoties šo filmu, nejūt Malvā aktieŗa spēli, bet gan dzīvu, smalku raksturu. Pati Dzidra Ritenberga Kannās balvu nesaņēma un par to pat ilgāku laiku nekā nezināja – to bija paturējusi Maskava savā īpašumā. Pēc tam Ritenberga varēja piedalīties Rīgas kinostudijas filmās „Aija” un „Tava laime”.

Aktiere Stungure brauca uz filmu festivālu Venēcijā, kad tur bija paredzēts izrādīt filmu „Salna pavasarī”, kur viņa tēloja galveno lomu. Rīgas kino studijā Stungurei pagatavoja „balles tērpu”, bet tas Stungurei bija jāatdod studijai atpakaļ pēc atgriešanās no festivāla, jo Venēcijā „Salna pavasarī” neieguva nekādu ievērību. Dzidras Ritenbergas veselības stāvoklis pašlaik bēdīgs, un viņa nevar strādāt. Ritenberbergu pēc panākumiem nevar ieredzēt arī „Latvijas PSR kultūras ministrija”, sevišķi Kalpiņš – viņai nedeva darbu Rīgas latviešu teātŗos, un Ritenberga bija spiesta spēlēt krievu drāmas teātrī, lai nopelnītu maizi.

Bez Ritenbergas savus panākumus guvusi arī Baiba Indriksone, Vija Artmane, V. Zandbergs, E. Pāvuls, H. Liepiņš un citi ir ar palabiem aktieŗu dotumiem. Viņi spēlējuši kā Rīgas, tā Maskavas, Ļeņingradas, Minskas, Tallinas un Baku kinostudiju filmās.

„Brīnumbērns” ir Inese Gulbe, kas piedalījusies filmās „Pēc vētras” un „Rita”. Pēdējo spēlējot Inesei bija tikai 12 gadu. Viņa ir jauka meitene, tēlo iejūtīgi. „Ritā” viņai bija galvenā loma. Inese varbūt ir vienīgā no okupētās Latvijas „kinozvaigznēm”, ko publika ir mīlējusi ne tik daudz filmas satura, kā viņas īstuma dēļ.
 


Jaunā kinoaktiere Inese Gulbe.

Viena no jaunākajām Rīgas kinostudijas filmām ir antireliģiskā „Norieta ēnas”. Tās režisori ir Ada Neretniece un Māris Rudzītis. Filma stāsta par komūnistu sakūdītās un ar varu piespiestās jaunatnes „cīņu pret katoliskās baznīcas paliekām” Latgalē. Archibīskapa Pētera Stroda nobendēšana pagājušā gadā bija šīs filmas „priekšspēle” – centās panākt, lai filmas uzņemšanu Latgalē netraucētu. Antireliģiskās filmas pašlaik ļoti aktuālas Padomju Savienībā – un arī tās rāda Chruščova koeksistences īsteno seju: Visiem paņēmieniem, visiem līdzekļiem sagraut cilvēku morāli un pretestības spējas, lai tad pakļautu tos komūnistiskajai diktatūrai.

 

P. F-ols.
 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita