Velta Sniķere

 

 

PARAFRAZES

 

 

• Jānis Poruks

 

Kad būs as'ras izraudātas,

Kad būs izpriecājies prieks,

Mīlestība izmīlēta,

Mani pārņems nāves miegs.

 

Kad būs as'ras izraudātas,

Kad būs izgulējies miegs,

Illūzijas izmīlētas,

Mani pārņems dzīves prieks.

 

 

• Veronika Strēlerte

 

Vienprātīgi esam.

Ka šī dzīve, ko

Pazemīgi nesam,

Smalki piemuļķo.

 

Vienprātīgi esam,

Dzīve, kamēr to

Pazemīgi nesam,

Smalki piemuļķo.

 

 

• Mirdza Bendrupe

 

Mana dvēsele, tev arī

Nesaistītai jāiet pāri

Tam, ko nīsti, tam, ko mīli.

 

Mana dvēsele, tev arī

Starojošai strāvot cauri

Tam, kas pelēks, tam, ko mīli.

 

 

• Fricis Bārda

 

Mīlestība un atziņa, ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.

Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.

Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs.

Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.

Mūžība un mīlestība ir viens, un Dievība ir viņu mērs.

Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebija vārda, ar ko atbildēt...

 

Samērs       Ticība un zinātne ir viens,
Un burvība ir viņu mērs.
Burvība un māksla ir viens,
Un mīlestība ir viņu mērs.
Mīlestība un mūžība ir viens,
Kam nav mēra.

 

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

 

Rainers Maria Rilke

 

 

 

 

SONETS ORFEJAM   Neceliet pieminekli. Tikai rozes Lai viņam katru gadu plaukst un vīst; Jo tikai Orfejs - viņa metamorfōzes – Ikkatrā dziesmā, kaut to nepazīst.   Kam pūlēties ap citu nosaukumu – Vienīgi viņam dziedot, dziesmas tiek; Un gadās, ka par rožu uzplaukumu Viņā dažas dienas ilgāk atpaliek.   Kā viņam jāzūd! Ja jūs saprast spētu, Kā pats viņš baidās ceļu izredzētu. Ar saviem vārdiem sevi pārsniegdams.   Jau viņš ir tur, kur to vairs nesasniedz. Tam liras aizsprosts ceļu neaizliedz Un paklausot viņš seko pārkāpdams.       Tulkojusi Velta Sniķere

SONETT AN ORPHEUS   Errichtet keinen Denkstein. Lasst die Rose nur jedes Jahr zu seinen Gunsten bluehn. Denn Orpheus ists. Seine Metamorphose in dem und dem. Wir sollen uns nicht muehn   um andre Namen. Ein fuer aile Male ists Orpheus, wenn es singt. Er kommt und geht. Ists nicht schon viel, wenn er die Rosenschale um ein paar Tage manchmal uebersteht?   O wie er schwinden muss, dass ihrs begrifft! Und wenn ihm selbst auch bangte, dass er schwaende. Indem sein Wort das Hiersein uebertrifft,   ist er schon dort, wohin ihrs nicht begleitet. Der Leier Gitter zwaengt ihm nicht die Haende. Und er gehorcht, indem er ueberschreitet.

 

 

 

 

 

 

Alfrēds Edvards Hausmans

 

 

 

 

ES SIRDI NEPAMETU   Es sirdi nepametu novakarē, Vasaras rožu pārbagātīgā; Kad ķiveres bij’ dubļos, lodēm spindzot, Dūmos un asinīs man zuda tā.   To kaŗalaukā ienaidnieks man ņēma, Kā uzbrukums spējš spēji izira, Kad zobens mans to dziļi skarot tvēra, Viņš smiedams skūpstu man meta un mira.       Tulkojusi Velta Sniķere

I DID NOT LOSE MY HEART   I did not lose my heart in summer's even, When roses to the moonrise burst apart; When plumes were under heel and lead was flying, In blood and smoke and flame I lost my heart.   I lost it to a soldier and a foeman, A chap that did not kill me, but he tried. That took the sabre straight and took it striking And laughed and kissed his hand to me and died.

 

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

 

 

Erna Ķikure

 

 

 

 

TROKŠŅAINĀ VILCIENĀ

 

 

Es iemīlēju tavu kreiso vaigu,
elektriskā vilcienā braucot.
To atradu līdzās sev maigu,

 

un klusums ar debess zaigu
sedza mani un tavu vaigu,
vilcienam zvērīgi kaucot.

 

Es iemīlēju tavu kreiso vaigu,
kaut kur kā uz elli braucot.]

 

 

 

 

* * *

 

 

Vaimanas, vaimanas vien.
Kā vilkam sērsnā gaudot,
briesmīgi kaukt un vilkt.
Lai nejūt ne mežu, ne māju,
lai nedzird ne vēju maigu,
ne soļus, kas tuvāk nāk,
kas tuvāk un tuvāk nāk.
Lai nedzird roku ar nazi,
kas savilkto cilpu griež,
bet neapstājas un slīd -
tālāk un griež un griež.
Briesmīgāk gaudot un kaukt,
lai nevar vairs tai bridi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

PUĶES UN DŪJA

 

 

Dūja pastaigājas pa grantētu kājceliņu,

Puķes zied.

Dūja tām neskatās pat virsū.

Vai viņa tiesām domā un saprot,

Ka puķes nav pietiekoši skaistas?

 

Labā dūja, vai patiešām Tu esi

Vienīgā mīlas būtne?

Dūja man neatbild.

Viņa taču pārstāv manu vēstuļošanu.

Lido. Diezgan spraigi

Un noskurinājās ar knābi

Saules gaismā uz jumta.

 

Bet - puķes - baltas stāv pagriezušas

Ziedus kā lielas ausis pret sauli.

Vējš trīsina zāli.

Te nu būtu mazs dabas apraksts.

Viļņojošā zāle aicināt aicina

Spēlēt tautas bumbu, bet

Te, svešumā, Šo sporta veidu,

Diemžēl, nepiekopj.

 

 

 

 

PĀRLIECĪBA

 

 

Cik viegli, atpestīts no grēkiem,

Kas visu zemi tumsā sien,

Reiz cilvēks ļausies debess spēkiem

Kā putni tālēs tie jau skrien

Un viņu spārnu vēdas teic,

Lai elle ļaunprātības beidz.

 

Cik jauka brīve zvaigžņu zēniem,

Kad vēju pūsmas matus jauc,

Tie reti iet ar soļiem lēniem,

Nē, it kā lidmašīnas trauc.

Tiem tikai mīla visu dod,

Kad jaunus dārgumus tie rod.

 

Kā puisītis mazs puķes plūkšu

Es Dzimtenē, kas svēta man,

Ar katru vārdu Dievu lūgšu –

Visvarenais to dzirdēs gan.

Vēl lielāks prieks man sirdī būs

Kā tas, ko jaukās dziesmās gūst.

 

Pār mani plandīs karogs baltais,

Kas Dieva vārdu teiks un smies

Un pazudis būs sātans saltais

Neviens tur nebūs, kur viņš ies.

Vairs sliktus vārdus nesmīnēs

Un rotaļāties katrs spēs.

 

Jau tagad sveicu jauno dienu,

Kas it kā skaista sieva nāk.

Tā mani neatstās vairs vienu,

Kas viņai līksmi dzejot sāk.

Pār mani saule paceļas,

Un debess vārti atveras.

 

 

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

 

Raits Birkmanis

 

 

 

 

ASTRONAUTS

 

 

 

Sen jau

debess zīmes vairs nepazīst skats,

neatmin

sauļu elpošanu, skanīgos eklīptiku ceļus.

Zvaigžņu gaismu noskriet

alkato prāti,

dziedošos

megaciklu spārnos plivina laiks...

 

Gorgonu mēlēm murmina miglāji –

nebulas tālās,

spirāļu zelta rati bezgalību virpo,

dzirksteļu universi šķīst...

 

Telpa raucas.

Metalla vairogs dūc.

Laiks vēl ir? Nezinu. Kurp nācu?

Kurp eju? Kas esmu?

Vairogs dūc. Telpa raucas.

 

Uzaust vēl nedzimušu galaktiku spožums,

atspīd ir tas,

ko meta sen izdzisuši zibšņotāji

atpakaļceļā uz visu sauļu sauli...

 

Telpa

liecas, raucas un zūd.

Sudraboti skanēdamas plaukst lapas

laiku naktī

zeltītam vispasauļu kokam...

 

Domāju? Jaužu? Esmu vēl?

Nezinu.

 

Zinu:

Dievam

bijušā un pēcnākamu lietu nav -

tik tagadne mūžīgā pati!

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

Roberts Mūks

 

 

 

TAVA MIESA IR BALTA

 

 

Tava miesa ir balta cauru vasaru -

It kā saulei gar to nebūtu daļas,

It kā pati sev tu būtu saule.

Tāpēc

Tev piestāv naktis,

Jo, tikai tumsai tavu miesu skaŗot,

Tās baltums sāk starot kā trejdeviņas saules.

Tu esi,

Tu laikam esi diena -

Visu miesu augšāmcelšanās diena

Šonakt,

Tikai šonakt.

 

 

 

SIEVIETE UN ŪDENS

 

 

Es varētu būt saule pār ūdeņiem milzīgiem,

Ja tu būtu mans ūdens un pasaule

Mēs dzīvotu kopā ar mežiem, ar gaisu un kustoņu,

Un visu esību ieelpotu kāri,

Būdami tikai divi un elementāri.

*

Bet nu - katra sieva jau ir daļa no mūžīgā ūdens,

Šīs cēlās vielas, kas aizlaikiem cauri

Prata glabāt pirmās dzīvības sēklu

Un kuŗas mātišķā klēpī pēc tam, tumšu nojautu pilni, promenēja ichtiozauri.

*

Mēs ilgojamies pēc sievām tāpat kā pēc braucieniem pa ūdeņiem plašiem.

Abiem tiem kopēja dvēs’le un mērķis:

Aizvest mūs arvien no jauna pie tā, kas sens,

Jo atrasties sievu skavās vai ūdenī ir mūsu elements.

*

Kā ūdeņi plūst un neaizplūst,

Tā arī sievu mīlestība, mūs atstājot, neatstāj;

Šai aklajā pārmaiņā ir augstākas viedības dīgļi

Un lielākas mīlestības vēsts:

Mēs esam pirmvējš, kas sievas un ūdeņus bango,

Plēsīgi putni, kas zivju un sievu maiguma kāro,

Bet kuŗu dvēseles nārstos ļoti savādas zivis dzimst,

Zivis, kas nekad, nekad uz debesīm peldēt nenorimst.

*

Dārgā, esi man ūdeņu plašums!

Un es būšu putns, tavu ūdeņu putns, kuŗa spārnos

Būs mūsu nākošo pasauļu plašums.

 

 

 

 

MEITENEI KARSTĀ JŪNIJA DIENĀ

 

 

Tavās acīs un gaitā šodien ir saules karstuma īpašības:

Tu nāc un ej it kā savu staru apsēsta,

Laiska un liktenīga,

Uzvarēdama ar padošanos pati savai svelmei.

Tu skaties un neredzi,

Un tavs tuvums vieš aklumu arī manos soļos,

Arī man tagad ir kārta padoties

Tavas saules mēnessērdzībai.

 

 

 

 

ATĒNAS ATCEROTIES

 

Liekas - vēl vakar būts tavās ielās un krodziņos

Un tavu medaino vīnu skavās.

Liekas, ka olīvkoks aug tikpat labi

Arī manas dvēseles liesumā

No brīža, kad redzēju sauli

Sadegam tavu marmoru baltumā.

 

Tevi redzēt man nāktos ik reizi,

Kad dvēseli grasās nodurt

Debesskrāpji, akvavits un citi samēri

Nepareizi.

 

Tad atkal, tavu vēsmu šūpots,

Es paceltos spārnos, ko dāvā

Tikai gudrības dievietes lūpas.

 

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

Jānis Radāns

 

 

 

ORIENTĀLS MOTĪVS

 

 

Caur krēslas sinagogu slīdam

Drīz gaišās mājās būsit jūs.

Bet man kā Mūžīgajam žīdam

Vēl ilgi naktī jāklīst būs.

 

Spalgs mēness stars cērt ēnas

Kā Raudu mūris migla māj.

Es mīlu jūs, kaut jūsu rasi

Senlaikus lāstu zīme klāj.

 

Nakts lēni teic: Drīz skūpstu dzersi

Ko gadu gadus neaizmirst.

Uz paklāja, ko auda pērsi,

Grēks maigās skavās dzimst un mirst.

 

Pie zieda pieglaužos, pie zīda.

Pie maigas ādas liecos kluss.

Caur krēslas sinagogu slīdam,

Kur mušu abu dzīves dus.