Roberts Mūks
ATPAKAĻ PIE AVOTIEM
Starp tendencēm mūsdienu kristīgajā pasaulē sevišķi zīmīga ir pastiprināta augoša interese par agrīno kristietību – par laiku apm. no pirms gadsimta vidus līdz 600.-800. gadam. Tas ir laikmets baznīcas dzīvē, kad veidojās pirmās institūcijas, radās pirmā saskare ar apkārtnes pagāniskajām kultūrām un attīstījās kontroverses ar pirmajām hairēzijām. Tādā veidā izkristallizējās kristiānisma teoloģiskās un filozofiskās pozīcijas, kas sastāda kristīgās dzīves un mācības mugurkaulu līdz pat šodienai un pie kuŗām, kā nule minēju, izjūtama tieksme atgriezties – varbūt lai veldzētos svaigākos avotos vai pat vairāk – lai raudzītu atklāt tajos tādas patiesības, kas „noderētu” mūsu laikam.
Kāpēc šāda tieksme? Kāpēc taisni 20. g.s. cilvēkam, kas „veldzējies” visprogresīvākās civilizācijas devumos un kuŗu modernā technoloģija konfrontē ik dienas ar svaigiem brīnumiem, – būtu jārokas kādas primitīvas dzīves slāņojumos?
Kristiānisms – vienalga kādā situācijā tas šodien atrodas – joprojām ir neapejams dotums rietumu cilvēka dzīvē; var to noraidīt vai pieņemt, bet nevar izvairīties no fundamentālās izvēles par vai pret. Varbūt tā ir zīmīga parādība tieši mūsu laikam, ka neitralitāte vai vienaldzība šai laukā kļūst arvien retāk sastopama un arvien mazāk iespējama. Bet ja tā, tad nav jābrīnās, ka, liekas, beidzot pienācis laiks noskaidrot, ko patiesībā un tiešamībā kristiānisms nozīmē un ko nozīmē būt kristietim. Tāpat nav jābrīnās, ka viens no ceļiem , kādā to visdrošāk panāk, ir mēģināt ieraudzīt, kā kristīgā dzīve un mācība izskatījās tad, kad tā vēl atradās savā sākuma posmā, laikā, kad būt kristietim nozīmēja nostāties radikālā opozīcijā vecai, pārbaudītai un izsmalcinātai kultūrai. Rodas jautājums, kā tas iespējams, ka pirmatnējais kristiānisms, ko sastādīja neliela sauja ticīgo, kuŗu vidū pie tam sākumā nebija neviena, kas intellektuālā ziņā varētu līdzināties kaut vai vienam no vidējā lieluma klasikas gudrajiem, – nesagruva zem pagāniskās pasaules miljonu uzbrukumiem , izsmiekla un vienaldzības?
Šis jautājums bezgala intriģē un uz to ir raudzīts atbildēt jau gandrīz 2000 gadus. Bet ja tik ilgi un neatlaidīgi var jautāt, tad tas taču kaut ko nozīmē. Pirmkārt, tas var nozīmēt, atbilde uz šo jautājumu mums ir ārkārtīgi svarīga un otrkārt, – ka tikai atbilde šai jomā, t.i. tikai teorētiska skaidrība, ja tādu izdodas panākt, īstenībā nekāda atbilde nav. Kristietības noslēpums ir citas dabas. Tas ir noslēpums, ko iespējams atklāt vienīgi, esot kristietim, dzīvojot tā, kā to gribēja Mācītājs. – Bet kāpēc atbilde uz minēto jautājumu mums ir tik bezgala svarīga un kāpēc taisni šodien, mums tā ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk?
* * *
Blakus pieminētajai interesei par agrīnās kristietības saturiem, resp. par apustulisko un baznīcas tēvu rakstiem (patroloģija) šodien vērojamas ļoti intensīvas refleksijas vēstures filozofijas novadā un jo sevišķi kristīgajā vēstures filozofijā. Vācijā starp protestantiem mums ir R. Bultmans ar saviem darbiem primitīvajā kristietībā un ar grāmatu HISTORY AND ESCHATOLOGY tieši kristīgās vēstures filozofijas, resp. teoloģijas problēmās. Heidelbergas filozofam un teologam K. Levitam (K. Lövith) ir darbs THE MEANING IN HISTORT, kuŗā viņš rāda kristīgās vēstures koncepcijas sekularizēšanos (kļūšanu par pasaulisku) gadsimtu gaitā un – kā mums tagad no tās palikusi pāri tikai ticība progresam. Franču katoļu teologs Žans Dānieļu (J. Daniélou) grāmatā LORD OF HISTORY skaidro pestīšanas vēstures (Heilsgeschichte) atsevišķos momentus un to sakaru ar cilvēku veidoto vēsturi. Žaks Maritēns (J. Maritain) ir publicējis darbu ar nepretenciozo nosaukumu ON THE PHILOSOPHY OF HISTORY. Amerikā ar līdzīgu problemātiku nodarbojas vēl Reinholds Nīburs (R. Niebuhr, FAITH AND HISTORY) P. Tillichs u.c.
Šeit minētie vārdi pieder pie kristīgo vēstures filozofu saimes. Uz jautājumu, kāda ir kristiānisma intīmākā būtība no vēsturiski filozofiskā viedokļa, viņi visi atbild vienādi: kristiānisms pirmām kārtām ir jāsaprot kā notikums un nevis kā noteikta doktrīna. Jā, tas ir vēsturisks notikums, proti: Dievs ir kļuvis par cilvēku noteiktā vēstures brīdī, noteiktā mūsu planētas vietā, ir dzīvojis kā cilvēks un nomiris kā cilvēks. Tāds ir grandiozākais universālvēstures fakts. Un tālāk: šis fakts, t.i. Kristus veido universālvēstures centru. Visa vēsture pirms Kristus ir tiekusies uz šo centru, un visa vēsture pēc Kristus ir atkarīga, izriet no šī centra, pārējais, t.i. Kristus mācība, var teikt, ir „sekundāra” lieta tādā nozīmē, ka absolūti galvenais ir pats Kristus kā Dievs un cilvēks. Kristiānisms ir pirmām kārtām Jēzus Kristus. Protams, tas, ko Viņš sludināja, nav atdalāms no Viņa kā Dievcilvēkā iras, taču tīri hipotētiski mēs varam iedomāties, ka līdzīgu mācību būtu varējis sludināt kāds vienkāršs un mirstīgs cilvēks. Bet ja tas tā būtu noticis, mūsu priekšā gan būtu viena lieka reliģija blakus, piem., muhamedanismam, budismam, taču nekādā gadījumā kristiānisms. Jo pēdējais jau taisni ar to atšķiŗas no visām pārējām reliģijām, ka tas pretendē būt pēdējā un vienīgā patiesā reliģija (muhamedāņi, piem., atzīst Kristu, gan tikai kā pravieti; tāpat hindu reliģija kristiānismu nebūt neizslēdz), ar kuŗas iestāšanos ir sasniegts centrs pestīšanas vēstures gaitā un pēc kuŗa itin nekas jauns vairs nevar nākt. Kristiānisms ir radikāls jaunums. Dievs ir ienācis vēsturē, piešķirot tai definitīvu jēgu, un šo vienreizējo un vienreizīgo Dieva aktu nevienam vairs nav iespējams anullēt.
Kristiānisma būtība ir taisni šī: Dieva ielaušanās vēsturē, piesaistot to uz visiem laikiem dievības sfairai. Tas nozīmē to pašu, ko vārdi: Kristus ir atpestījis cilvēci. Pārējais, t.i. vai nu mēs izvēlamies piedalīties Kristus atpestīšanas faktā vai meklēt pestīšanu progresā vai komūnistiskajā paradīzē – ir mūsu brīvības ziņā. Dievam, kā noprotams, nav bijis padomā pestīt cilvēci ar piecgažu sērijas palīdzību.
Kristiānisms tātad ir centrālais universālvēstures notikums, un ja mums izdotos pilnīgi skaidri apjēgt šī notikuma visdziļāko nozīmi, mēs tad arī, protams, zinātu, ko īsteni nozīmē kristiānisms un ko nozīmē būt kristietim. „Pagaidām” lai mums pietiek apzināties tikai tik daudz, ka kristiānisms īpaši ir jāizprot kā notikums, kā fakts. Ka tas tomēr nemaz tik vienkārši nav, par to liecina vai vesela 2000 gadu ilga vēsture. Kaut kādas dīvainas prātošanas un sludināšanas rezultātā kristiānisms šodien ir pārvērties par zināmu mācību, dažos gadījumos – tikai par ētisku mācību, kas saka: tev būs darīt to un to, nedarīt to un to. Tas viss ir labi, bet tikpat labi tas viss ir pateikts arī hinduismā, jūdaismā utt. Bet tas viss – šāda kristiānisma galveno saturu atūdeņošana un perversija – mums šodien sāk apnikt. Mēs gribam substanciālu barību, nevis psīchoanalitisku diētu; barību, kas dod spēku ne tikai kauties ar kompleksiem, bet dzīvot – tieši un pilnīgi.
Šāda tieša autentiskā kristiānisma pieredze, šāda saskare ar būtisko tajā ir sastopama t.s. baznīcas tēvu darbos* un jo sevišķi starp apustuliskajiem tēviem. Par pēdējiem dēvē tos agrīnās kristietības rakstniekus, kas ir bijuši vai par kuŗiem pieņem, ka tie ir bijuši kontaktā ar vismaz dažiem no tolaik vēl dzīvajiem apustuļiem. Viņu nav daudz (F. Cayré min Sv. Klementu no Romas, … c. 100; Sv. Ignāciju no Antioķijas, … c. 106; Sv. Polikarpu, … c. 156; Hermasu, rakstījis ap 150 g.; Didachi, anonims darbs) un rakstījuši viņi ir vēl mazāk. Viņu stils ir visai nepilnīgs. Taču laimīgā kārtā citas lietas viņiem ir likušās svarīgākas par stilu. Nav jāaizmirst, ka laikā, kad radās pirmie kristīgie raksti, kopš Kristus bija pagājuši tikai nepilni 100 gadi. Šī tuvība laikā grandiozākajam notikumam pestīšanas vēstures ritējumā daļēji izskaidro apstākli, ka apustulisko tēvu darbos sastopam ļoti niecīgu tīri doktrināru, dogmatisku pārspriedumu devu. Vīriem, kas paši bija pazinuši dažus no Kristus divpadsmit apustuļiem, sarunājušies ar tiem par Cilvēku-Dievu un, bez šaubām, izjutuši Viņa klātieni savu sarunas biedru vārdos kā kaut ko absolūti dzīvu, patiesu un vienreizīgu, kā kaut ko tādu, kas ir spējis pārveidot pilnīgi no jauna cilvēku dzīvi, piešķirot tai līdz tam neapjaustu jēgu un skaidrību, – šiem vīriem nebija vajadzības pēc staltām dogmatiskām celtnēm, kuŗās būtu ietverti Kristus mācības mistiskie balsti un tās dziļā loģika. Viņiem pietika ar „vienkāršo”, „kailo” un reizē absolūti centrālo faktu, ka Kristus piedzima, nomira un cēlās augšām, ka Viņš darīja brīnumus un mācīja tādas lietas, kuŗām ir lemts „darīt brīnumus” ar veco cilvēku mūsos.
Apustuliskie tēvi gandrīz nemaz neargumentē ar pastāvošajām pagānu (grieķu un romiešu) filozofijām, kā to darīja citi vēlākos gadsimtos. Viņu vienīgais „arguments” ir Kristus ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, Kristus kā Dievs un reizē tomēr cilvēks, īsi – kā Notikums, kuŗa dēļ visa cilvēces vēsture ir ieguvusi gluži jaunu seju un nozīmību. Apustulisko tēvu valoda ir „faktu valoda” un par viņiem var teikt, ka viņi „cienīja” tikai faktus, pilnīgi ignorējot, niecinot „filozofēšanu” un abstrakciju valodu.
* * *
Vēlāk – īsteni sākot ar Augustinu – radās pirmās kristīgās filozofijas. Tā ir interesanta problēma par sevi – kristīgā filozofija. Ir daudz diskutēts (sevišķi Francijā) par to, vai kaut kas tāds vispār ir iespējams un tiesīgs pastāvēt. Šeit lai tikai vienā frāzē raksturojam, ko ar vārdiem „kristīgā filozofija” parasti domā. Tā ir filozofija, kas visnotaļ balstās augustiniskajā Credo ut intelligam (es ticu, lai saprastu); tā tātad ir ticība, ko mēģina izgaismot, saprast ar prāta palīdzību, vai filozofija, ko apgaismo, iedvesmo ticība, šai gadījumā – kristīgā ticība.
Parallēli kristīgajai filozofijai, kas kulminēja Akvinas Tomā, attīstījās racionālās filozofijas sistēmas, kuŗās ticībai nedrīkstēja būt nekāda nozīme. Tās bija tīrā prāta celtnes, ārkārtīgi iespaidīgas, grandiozas, bet par kuŗām Kirkegors ir nodevis, liekas, galīgu spriedumu: lūk, pilis, kuŗās nemājo dzīvība un kuŗu cēlēji dzīvo tām blakus nožēlojamās būdās. Filozofisko sistēmu laiks, šķiet, ir beidzies. Mēs vairs nespējam nopietni domāt par ļaudīm, kas pretendē uz noapaļotu, galīgu un racionālu visa esošā izskaidrojumu. Kopš Kirkegora un Nīcšes vairs nav bijis nevienas sistēmas kaut vai piemēram Spinozas garā. Tā vietā ir tikai vairāk vai mazāk fragmentāri pārspriedumi, refleksijas par atsevišķām problēmām un esošā aspektiem. Un galvenais – šīs refleksijas nemaz netiecas izskaidrot visumu, tās nemaz negrib mums sniegt maģisko atslēgu, kas atvērtu durvis uz lietu pēdējo noslēpumu. Negrib tāpēc, ka tās ir ieskatījušas, ka šādi cilvēka prāta pūliņi ir velti. Prāts šodien sāk kļūt prātīgs. Eksistenciālisma kustība Francijā pēc pēdējā pasaules kaŗa ir jāvērtē īpaši kā dumpis pret jebkuŗu sistēmas garu. Angļu un amerikāņu modernā filozofija lielā mērā nodarbojas ar formālās loģikas problēmām, un ārpus tā valda psīcholoģija un socioloģija. Filozofiju oriģinālā nozīmē (kā iras noslēpuma izziņu, metafiziku) šodien aizstāj seksa filozofija, veikalniecības filozofija un tamlīdzīgi drudžaino smadzeņu produkti. Tas viss ir diezgan bēdīgi. Un tas būtu vairāk nekā bēdīgi, ja līdztekus filozofisko sistēmu izmiršanai nebūtu vērojama kāda cita parādība – pieaugoša uzmanība pret kristīgi orientēto filozofiju. Sākumā minētā interese par agrās kristietības rakstiem ir jāsaprot šai pašā kontekstā. Kas no kā izriet, tas varbūt nav tik svarīgi. Svarīga ir šī vispārējā tendence: atgriezties pie avotiem – pie kristiānisma avotiem un pie filozofijas avotiem, kas arī ir meklējami ticībā.
Filozofija, racionālā filozofija mūs ir pievīlusi, solot neiespējamo. Kas paliek pāri un kas ir iespējams? Var iedrošināties teikt, ka tas, kas šodien paliek pāri, ir filozofija par filozofiju. Tās varētu būt intensīvas pārdomas par pašas filozofijas jēgu, par tās robežām, uzdevumiem, attaisnojumu; pārdomas, kas varētu noritēt apmēram šādā virzienā: ja filozofijas mērķis ir patiesība un ja mēs esam konstatējuši, ka tīri racionālā filozofija pie patiesības nespēj aizvest, tad vissteidzīgākā kārtā jāprasa, kas mūs var aizvest pie patiesības. Tālāk: kāda ir ticības nozīme filozofēšanā; kur mūs var aizvest kristīgi inspirēta filozofēšana? Vai nav tā, ka ticība (šoreiz vārda visplašākā nozīmē) allaž ir bijusi filozofijas pavadone šādās vai tādās kombinācijās?
Filozofija vienmēr ir tiekusies pēc patiesības un, proti, tādas, kas spētu darīt cilvēku laimīgu. Nopietnas filozofijas mērķis ir gaudium de veritate (gaviles, prieca par patiesību, Augustins). Tas nu ir stāvoklis, kuŗā filozofija pēkšņi kļūst lieka. Laimīgam cilvēkam filozofija nav vajadzīga. Zināms, šāds laimes stāvoklis – vismaz kristīgā perspektīvā – cilvēkam virs zemes nav aizsniedzams. Tālab arī filozofija kristīgā acīs nekad nebūs lieka. Nekad viņam nebūs lieki mēģināt izgaismot ar intellekta palīdzību to, ko viņš skata ticīgi. Bet tā būs kristīga filozofija, kuŗas bazē ir credo ut intelligam.
No otras puses – t.s. kristīgā filozofija manuprāt lielā mērā ir filozofija par filozofiju, jo taisni šeit pastāv izdevība iedarbināt visgenuīnākās pārdomas par filozofijas dabu un mērķi, taisni šeit taču jautājums par filozofijas un ticības savstarpējo attieksmi ir ne tikai visaktuālāks, bet daudz vairāk – šī attieksme te tiek nepārtraukti īstenota praksē, t.i. kristīgi iedvesmotā filozofēšanā. Un jāsaka, ka, piemēram, pie Augustina mēs sastopam taisni šādu nostāju, nostāju, kuŗā filozofija un teoloģija nepārtraukti funkcionē roku rokā, karaliski ignorējot tikai mums pazīstamo konfliktu starp prāta un ticības valodu. Tais laikos ticība vēl varēja būt prātīga un prāts – ticīgs.
Augustins nu vienreiz ir ieskatījis, ka filozofijas mērķis ir beatitudo (svētlaime); vai nu pie tā nonāk ticības ceļā, piepalīdzot filozofijai vai filozofijas ceļā, piepalīdzot ticībai vai tīrās ticības, resp. tīrās filozofijas ceļā, – tas viņam liekas definītīvi blakuslieta. Galvenais ir patiesība un „gaviles par patiesību”, nevis ceļš, kādā to aizsniedz. Ja turpretim mūsdienu cilvēks grib nokļūt pie patiesības tikai vienā ceļā, t.i. ar prāta palīdzību, tad tas nozīmē, pirmkārt, ka tas vairs nezina vai negrib zināt ceļu uz ticības novadiem un otrkārt, – ka pats ceļš tam dažkārt liekas svarīgāks nekā ceļa mērķis. Te bez šaubām jābūt kādam slimīgam romantismam, kas t.s. „mūžīgos meklētājus” apvij ar kaut kādas intellektuālas moceklības vai varonības aureolu. Paštīksmināšanās tā ir. Bet atcerēsimies, ka viens no pirmajiem baznīcas tēviem Justīns Moceklis (dz. c. 100-110) iedrošinās sevi dēvēt par filofozu tikai tāpēc, ka viņam pieder atziņa par lietu pēdējo jēgu – Dievu. Pēc pāriešanas kristīgā ticībā viņš joprojām nēsāja tolaik tradicionālo filozofa togu (pallia). Tas ir zīmīgi un dīvaini. Cilvēks, kas bija sagatavojies mirt kā jaunās ticības moceklis Romas amfiteātra zvēru ķetnās, varēja dēvēties par filozofu – par būti, kuŗai taču pēc vispārēja atzinuma it kā lāga nepiestāv ar kaut ko aizrauties tik tālu, ka draudētu briesmas dzīvībai vai vispār – izturēties tā, it kā būtu kaut kas augstāks un svētāks par vēsā saprāta imperatīviem.
* * *
Uz jautājumu, kāpēc taisni šodien mums liekas tik svarīgi izzināt kristiānisma būtiskos saturus, ir jau pa daļai atbildēts: mēs esam vīlušies visās lielajās filozofijās, un tas, kas mums palicis pāri, ir bieži izmuļķots, pervertēts, neskaitāmās sektās saskaldījies kristiānisms, tas pats kristiānisms, ko kā vienu un vienīgu ticību pirms 2000 gadiem iestādīja tikai viens Cilvēks-Dievs – Kristus. Ja šīs mistērijas avoti šodien mūs no jauna pievelk, tad tikai tāpēc, ka pati mistērija mūs atkal aicina neatlaidīgāk, uzstājīgāk, nekā tad, kad racionālisma cietokšņi vēl izskatījās neieņemami un it kā mūžībai celti.
Starp divi pasaulēm – komūnismu un kristiānismu – neitrālā josla šodien kļūst arvien šaurāka. Ir tā, ka kļūst arvien neatliekamāk izvēlēties starp tīru ticību vēstures Kungam – Kristum un antiticību, kāds būtiski ir komūnisms ar savu līdz šim cilvēces dzīvē nepieredzēto sacelšanos pret visu, kas cilvēkā ir vairāk nekā cilvēks.
* Ar terminu „baznīcas tēvi” apzīmē visus tos agrīnās kristietības pārstāvjus, kuŗu rakstītais vārds lielās līnijās saskan ar tradicionālo baznīcas mācību. „Twentieth Century Encyclopedia of Catholicism” 39. sējuma („Spiritual Writers of the Early Church”) autors F. Cayré par tādiem uzdod 79, anonīmos darbus ieskaitot, un to dzīves aptveŗ laiku no apm. pirmā gadsimta beigām līdz 9. g.s. vidum. Angļu valodā patlaban izdod divas baznīcas tēvu darbu sērijas: (a) Ancient Christian Writers (iznākuši 28 sējumi) (b) Fathers of the Church (iznākuši 42 sējumi).