Ak, dzeedait, zemes lautini
Un gawilejeet preecigi
Par savu brihwibu!
Pateiceet mihleem waldneekeem,
Kas dewuschi mums nihkuleem
Seno dahrgu mantinu!

J.G. Berents, dz. 1784. gadā, Rīgā.
Iz Vidzemes kalendāra (1826. gada)

BATZEBA

*
Skaistie mati vaļā jūk,
Zīda svārki zemē šļūk, –
Stāv nu smaida visa kaila
Tā kā saule visa daiļa
*
(pēc peldes)
Žirgta, spirgta, smaidīdama
Visa pilēt pilēdama
*
(pēc tam jaunais valdnieks
        Dāvids šo noskatījis)
Vēlīgs skats tam visu ļauj
Roku viņš tai apkārt skauj,
Ved to līdz sev pilī iekšā –
Zīda priekškars aizkrīt priekšā.
*
Plīvuris no galvas slīd
Zandales no kājām krīt,
Roka jostu droši raisa,
Zelta rotu vaļā taisa.
*

      J. Janševskis
      Illustrēts žurnāls (Lēta) 1925. g.

KLĪVLENDAS VALSIS
(Veltīts A. D. Mineapolē).

Augums augumā līgojas zālē,
Aplis aplim apvīties dziŗas.
Tā Biskajā vilnis vilni veļ;
Ceļas, plok un jaunup mostas.

Deju karalis savā purpurā, zeltā
Kas tik labprāt mājo Grincingā, Monmartrā,
Šo nakti, tālu skurbuma vilināts,
Klīvlendas zālē atraisījies dej.

Rokās drebošās man augums slīka,
Trausli pirksti uz pleca dusēja
Un mulsā skurbā sirdi karsēja,
Kamēr trakā virpulī takts takti trieca.

Noklusa mūzika; aprima soļi,
Manās tukšās rokās novīta krāšņā nakts.
Tik viens atmiņā mūždien nedzisīs
– Neaizmirstamais Klīvlendas valsis.