Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā
Pēc 1959. gada tautas skaitīšanas datiem Padomju Savienību apdzīvo nedaudz vairāk kā 50 procenti krievu tautības iedzīvotāju. Tātad gandrīz puse iedzīvotāju ir nekrievi, kuŗu vairākumam svešo varu uzspiedusi vai nu maza sazvērnieku saujiņa, vai arī tā atnesta no ārienes ar ieroču palīdzību. Pašreiz Padomju Savienība administratīvi iedalīta 15 savienotās republikās, kuŗu sastāvā ietilpst 20 autonomo republiku, 8 autonomie apgabali un 10 nacionālo apvidu. Katrā no šīm ģeogrāfiskām vienībām mīt tautas ar savu kultūru, valodu un arī vairāk vai mazāk attīstītu literatūru. Tur dzīvojošām 53 tautībām vēl jāpieskaita apmēram 15 mazākas etniskas grupas. Lai gan padomju impērija oficiāli skaitās tuvu pie 70 tā saucamo nacionālo literatūru, rietumu literatūrkritiķi, analizējot iezīmes padomju literatūrā, parasti savus secinājumus pamato ar padomju krievu literatūras piemēriem. Viens no iemesliem, protams, ir nekrievu valodu nezināšana. No trīsdesmito gadu sākuma līdz pat piecdesmito gadu vidum nebija arī nekādas nozīmes spriedelēt par atsevišķo padomju tautu daiļradi − literatūra bija nonākusi visbēdīgākajā stāvokli, jo tā bez izņēmuma administratīvā ceļā bija degradējusies līdz padomju krievu literatūras provincializētu piedēkļu līmenim dažādās valodās. Padomju teorētiķi arī nemaz necentās slēpt Maskavas īsto seju, sludinot vienas kopējas daudznāciju literatūras nepieciešamību, nekad nepalaižot gaŗām izdevību uzsvērt padomju krievu literatūras galveno vietu šajā daudznāciju saimē.
Pēc Staļina nāves relatīvais liberalizācijas process atspoguļojās dažādos veidos un slāņos ari nacionālo attiecību attīstībā. Lai gan kultūras atkusnis nekrievu literatūrā neizpaužas tik spilgti kā Maskavā un Ļeņingradā, jaunas un nozīmīgas vēsmas sāk pūst arī visās republikās un citos mazākos etniskos nekrievu rajonos. Vaļīgākais režīms dod ierosmi spēcīgām nacionālām izpausmēm, kas atraisa centrbēdzes spēkus visās padomju perifērijas. Lai gan jāpiedzīvo nežēlīgi spaidi, padomju nekrievu tautas no Jakutijas līdz Turkmēnijai, no Azerbaidžānas līdz Igaunijai un Karēlijai pierāda, ka viņu nacionālā pašapziņa nebūt nav nonīkusi, ka pat visdrūmākajos apstākļos viņos palicis dzīvs kāds nesalauzts spēks, lepnums un drosme. Latviešu literatūrkritiķa Valeiņa vārdiem, personības kulta laikā aizturētie, bet neaizturamie kāpjošie ūdeņi ar pavasarīgu palu spēku sāka plūst par visiem aizsprostiem (Karogs, 10. num., 1962). Oficiālās ideoloģijas mākslīgi radītajā kultūras tuksnesī jau tūdaļ pēc Staļina nāves (un pat neilgi pirms tās) parādās pa zaļganam asnam. Par sākumu jauniem un nozīmīgākiem literāriem strāvojumiem var uzskatīt 1957. gada vasaru, kad oficiāli pieļauj daļēju pirmspadomju un trīsdesmitajos gados likvidēto nekrievu literātu un viņu darbu rehabilitāciju. Tā saucamā literārā mantojuma apgūšana un iespēja mācīties no priekšpadomju vārda mākslas klasiķiem, kā arī izmantot nacionālās tradīcijas, kas mantotas no pagātnes, kļūst arvien nozīmīgāka literārās valodas attīstībā un rakstnieku meistarības celšanā. Darbos izveidojas arvien lielāka patstāvība un vingrība. Rehabilitācijas rezultātā līdz šim denacionalizētajā un rusificētājā nekrievu literatūrā, sevišķi Vidusāzijas, Kazachstānas un Aizkaukaza republikās, arvien spilgtāk izpaužas nacionāla rakstura specifiskās iezīmes, un ne viens vien dzejnieks ar lielu iejūtību sāk skart savas tautas dvēseles stīgas kā indidivuālā, tā sabiedriskā plaknē. Jāpiemin arī garīgo vērtību apmaiņu pieļaušana nāciju starpā, ar ko Maskava gan cer pastiprināt nekrievu tautu sociālo viendabīgumu un sekmēt kopēju komūnistiskas kultūras nostiprināšanos. Šī saskare starp padomju nekrievu kultūrām un literatūrām bez Maskavas starpniecības (Staļina varas gados nacionālās literatūras darbu tulkošanu tautu valodās pieļāva parasti tikai no apstiprinātiem krievu tulkojumiem), kā arī jau daudz vājākie sakari ar padomju orbītas valstu un tā saucamām ārzemju progresīvām literatūrām jāvērtē par pozitīvu koncesiju. Ne bez iemesla ierosmes un zināšanu izmaiņa nemitīgi sagādā galvas sāpes partijas vadībai, kas, piemēram, pirms neilga laika asi vērsās pret vairākiem lietuviešu un gruzīnu rakstniekiem par Hemingveja, Richtera un Redinga pakaļdarināšanu, bet baltkrievu Sačenko un krievu jaunās paaudzes literātu Kazakovu apvaino par krievu polītiskā bēgļa un 1939. g. Nobela prēmijas laureāta Buņina naturālistiskiem epigoņiem. Tas nav nekas cits, izsaucās kāds padomju literātūrpolītiķis, kā dīvains un sporādisks stilu un manieru literārs kosmopolītānismsl (Družba narodov, 9.num., 1962).
Tāpat kā citās nekrievu literatūrās, latviešu literatūrā kā viena no redzamākajām parādībām jāmin aistetisma un zināma individuālisma pavīdēšana dzejā piecdesmito gadu otrā pusē un sešdesmito gadu sākumā. Ne viens vien jaunās paaudzes dzejnieks cenšas veidot savu stilu, sasaistot sentimentālisma, simbolisma, ekspresionisma, sirreālisma un citu rietumu modernu virzienu elementus. Nereti šajos dzejas pavasarīgā atkušņa gados jaunākās paaudzes daiļradē var sastapt visai interesantus eksperimentus formas veidojumā un mākslinieciskā izteiksmīguma ziņā. Pirmajā vietā izvirzās ždanovisma periodā galīgi novārtā atstātā liriskā dzeja − individuālā lirika, mīlas un dabas lirika. Pievēršoties mīlai un draudzībai, jaunie dzejdari tiecas izrauties no polītiski novienādotās vides, kas cenšas nomākt visas tiesības uz jūtu brīvību. Publicistikā un kritiskos rakstos arvien biežāk sludina jaunus viedokļus un izredzes, bet to, ko atklātos vārdos nevar pateikt, diezgan prasmīgi ievij zemtekstā un, vārdā gan neminot, kritizē tādus avīžu un svētku dzeju rīmkaļus kā Sudrabkalnu, Balodi, Ķempi, Luksu u.c. Kā vienu no svarīgākām mākslinieciskās meistarības jautājumu sastāvdaļām min dzejas formas jautājumu, un 1959. gadā Ojārs Vācietis pat uzdrošinās sludināt padomju apstākļos ķecerīgo prasību, ka mākslai vispirms jābūt mākslai. Arī prozā, lai gan retāk, parādās jauni varoņi un situācijas, un rakstnieki mēģina pārorientēties no traktora, virpas un tūkstoš litriem kā galvenā intereses priekšmeta uz cilvēkiem un viņu sapņiem, cilvēkiem un viņu subjektīvo pasaules skatījumu, viņu iztēli. Starp latviešu prozas rakstniekiem var minēt Eglonu, Skujiņu, Vilku, Cielavu, pa daļai arī Laganovski.
Lai gan joprojām vēl pastāv stingri regulētas publicēšanās iespējas un dažāda veida cenzori, nacionālo malieņu literatūra sāk pamazām slīdēt laukā no Maskavas tiešās ietekmes. Tādēļ centrs arvien asāk nosoda ļeņiniskās nacionālās polītikas izkropļojumus un organizē dažādas kampaņas pret neparedzētām tendencēm un samaitājošām ideoloģijām nacionālajās republikās. Uz laiku oficiāli atbalstītās decentralizācijas vietā, kas vērojama pirmajos gados pēc Staļina nāves, republikāniska un vietēja rakstura jautājumu risināšanu koncentrē atkal centrā, lai veiksmīgāk apkarotu t.s. nacionālisma atliekas, kas, partijas Žargonā izsakoties, īpaši izpaužas kā nacionālo īpatnību pārspīlēšana un kopējo likumsakarību ignorēšana, kā lokālisms un savrupības tendences, kā savas nācijas kultūras īpatnību pārspīlēšana un ideālizēšana, veco tradīciju un paražu pretstatīšana jaunajām, kadru izraudzīšanas principa pārkāpšana, valsts disciplīnas neievērošana valsts plānu un piegāžu izpildē, kā arī citu tautu kultūras (t.i. padomju krievu kultūras) sasniegumu pienācīga nenovērtēšana. Jo krasi nacionālo tendenču apkarošana izpaužas republikāniskajos partijas kongresos 1960. gada pirmajā ceturksnī, kad republiku centrālkomiteju sekretāri pēc viena priekšraksta brīdina no buržuāziskā nacionālisma briesmām. Latvijas kompartijas kongresā, piemēram, uzsveŗ, ka tagadējos jaunajos dzīves apstākļos draud vēl lielākas briesmas no buržuāziskās ideoloģijas nekā agrāk (Sovetskaja Latvija, 17. 2. 60). Arvien biežāk partijas ideologi saskata buržuaziskā nacionālisma izpausmes nekrievu literatūrās. 1960. gada beigās partijas centrālkomitejas biedri Maskavā sasauc literātu un kultūras darbinieku apspriedi, kur runā par tādām vienas padomju nācijas veidošanās procesā svarīgām problēmām kā jaunā padomju cilvēka audzināšanu, komūnistiskās morāles iesakņošanos, buržuāziskās ideoloģijas palieku iznīdēšanu un, galvenokārt, vienotas komūnistiskas literatūras radīšanu (Pravda, 17. 6. 60). Šīs apspriedes rezultāti daļēji atrodami XXII partijas kongresā pieņemtajā Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas Programmā (Rīgā, 1961), kur nacionālo attiecību attīstībai veltīta īpaša nodaļa − Partijas uzdevumi nacionālo attiecību laukā. Še tiek sludinātas divas savstarpēji pilnīgi pretējas tendences nacionālajā jautājumā: a) strauja un vispusīga katras nācijas attīstība un b) aizvien lielāka nāciju tuvināšanās. Pirmā tendence − tā īpaši domāta eksportam uz ārzemēm − tiek nobīdīta aizmugurē; partijas programma akcentē domu, ka tikai nesaudzīgi cīnoties pret visām nacionālisma savrupības izpausmēm un noārdot visus nacionālos žogus, varēšot nelokāmi realizēt Ļeņina nacionālo polītiku, un kā vienu no galveniem mērķiem uzliek visām padomju nācijām kopējas kultūras radīšanu:
Par izšķirīgo uzskatīdama PSRS tautu kultūras sociālistiskā satura attīstīšanu, partija veicinās... to internacionālā pamata nostiprināšanos un reizē ar to komūnistiskās sabiedrības nākamās vienotās visas cilvēces kultūras veidošanos.
Partijas programmas nacionalitāšu jautājums izraisa negaidīti karstas diskusijas centrālajā padomju presē, kas pa daļai turpinās vēl šodien. Strīdā par kultūru tuvināšanās formām un par valodas nozīmi šai procesā priekšplānā krasi izdalās divu pretēju uzskatu pārstāvji − Maskavas revanšisti, kas arvien biežāk ķeŗas pie neostaļinistiskām metodēm, un liberāli progresīvo spēku pārstāvji. Šī nesamierināmā ideoloģiskā cīņa nacionālajā jautājumā iesākas ar Acheja Agajeva rakstiem Par nacionālo egoismu un nacionālajām jūtām, Jaunajā brīvajā saimē, vēstures maģistrāle un Vladimira Solouchina mazie ceļi, kuŗus publicē valdības oficiōzs Izvestija un avīze Literatūra i žizņ. Agajevs ļoti nopietni aicina nekrievu literātus par paraugu ņemt jaku tautības Efendiju Kapijevu, kas rakstīja krievu valodā, tādējādi radīdams dagestāniešu literatūru krievu valodā. Pēc Agajeva domām dzīves procesam, kad atsevišķi nacionālie rakstnieki par literāro valodu brīvprātīgi izvēlas krievu valodu, objektīvi ir pozitīva nozīme (Izvestija, 5. 12. 61). Šis centrālkomitejas apoloģēts ar nicināšanu izsakās par tiem nacionālās aprobežotības un egoisma polītiķiem, kas negribot izprast, ka kopējas kultūras radīšanas procesā centrālā nozīme būšot krievu valodai un kultūrai (Ļiteratura i žizņ, 17. 2. 62). Krievu kultūru Agajevs salīdzina ar lielceļu, kas ved uz universālo kultūru, bet minoritāšu kultūras un literatūras ar purva tekam, kas var novest tikai strupceļā. Visiem nekrievu rakstniekiem jācenšoties nostāties uz šī lielceļa pēc iespējas stingrāk, jo vilkšanās pa nekrievu sānceliņiem esot pilnīgi nepiemērota komūnisma celtniecības laikmetā (Ļiteratura i žizņ, 2. 3. 62). Jūtot partijas atbalstu, Agajevam drīz piebalso citi iztapīgi gariņi gan plašāka, gan šaurāka apjoma rakstos, pamatodami tautu saplūšanas vajadzību un noteicot krievu nāciju par nozīmīgāko šajā procesā. Isajevs iedala visas valodas Padomju Savienībā trijās grupās: vienas, kas jau nodzīvojušas savu mūžu, beidzot pastāvēt; otras, kas vairs neattīstās, pamazām atdodot savas funkcijas krievu valodai; tikai trešās, ļoti nelielas grupas valodām autors piešķiŗ neierobežotas attīstības perspektīvas(Ļiteratura i žizņ, 17. 12. 61). Staļina laika pārkrievināšanas ideologs Zeļinskis vēršas pret nacionālām valodām un kultūrām Padomju Savienībā kā nevēlamu šķērsli tautu tuvināšanās ceļā (Inostrannaja literatūra, 12. num., 1961). Preses izdevumi Latvijā galvenokārt izklāsta un sankcionē kolōniālisma ideologu viedokli. Oficiālās līnijas atbalstītāju vairums gan ir cittautieši vai arī sovjetizēti Krievijas latvieši, kuŗos var atrast jo sevišķi daudz piekļāvīgu asiņu, kas tiecas ieplūst vadošās brāļu tautas strāvā. Iverts, atkārtodams Chruščova vārdus, slavina krievu valodu kā latviešu otru mātes valodu un izsaka jo sevišķu prieku par to, ka Latvijā 1959. gada tautas skaitīšanā 19.000 latviešu tautības iedzīvotāju par dzimto uzdevuši krievu valodu (Padomju Latvijas Komūnists, 9. num., 1963). Tādā pašā noskaņojumā asimilācijas skubinātājs Savčenko Latvijas Zinātņu Akadēmijas izdotajā brošūrā Jauns posms nacionālo attiecību attīstībā (Rīgā, 1962) lepni paziņo, ka Latvijā bez 1.298.000 latviešiem dzīvo 556.000 krievu. Viņš arī optimistiski pārliecināts, ka sekojošo Ļeņina izteicienu var simtprocentīgi attiecināt uz latviešiem un citiem nekrieviem Padomju Savienībā:
Mēs negribam dzīt paradīzē ar rungu... Mēs domājam, ka lielajai un varenajai krievu valodai nav vajadzīgs, lai kāds, vienalga, kas viņš būtu, mācītos to, nūjas dzīts. Mēs esam pārliecināti, ka visa sabiedriskā dzīves gaita ved pie visu nāciju savstarpējas tuvināšanās.
Padomju Latvijas nesen mirušais vēsturnieks akadēmiķis Strazdiņš arī akcentē domu, ka nacionālajām kultūrām pakāpeniski jāatbrīvojas no tām nacionālajām formām, kas nonākušas pretrunā ar jaunajiem dzīves apstākļiem, bet sparīgi jāuzsūcot komūnisma ideoloģijai atbilstošas formas, piemetinādams tālāk, ka krievu tautas valoda, protams, esot tās tautas valoda, kas iet avangardā visu PSRS nāciju cīņā par komūnistiskās sabiedrības uzcelšanu (Latviešu sociālistiskā nācija, Rīga, 1961). Kāds cits krievu kolōniālisma teorētiķis, vēstures zinātņu kandidāts Favorskis, pavisam atklāti norāda, ka krievu valodai agrāk vai vēlāk jākļūst par visu nekrievu tautu nacionālo valodu (Cīņa, 23. 6. 64). Kā kuriozs te jāpiemin tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns, no kuŗa rakstiem vēl joprojām spēcīgi dveš akls un padevības pilns Staļina kulta gars. Līdzīgi tam, kā viņš to darīja savā 1945. gada rakstā Krievu kultūra un valoda Sudrabkalns izsaucas:
Ne visiem ir vienādas spējas apgūt valodas. Nav daudz tādu cilvēku, kam viegli padodas svešas valodas īpatnības. Bet vienai valodai mums visiem jāatrod laiks un spēks, krievu valoda apvieno mūs visus, droši ved uz priekšu. Tā ir ceļa zīme nākotnei!
Daudzi nekrievu literāti un kultūras darbinieki, kā var nojaust, cer, ka centrs nostāsies pret šādu neostaļinistisku viedokli un klasificēs to ka vulgāri ideoloģisku pieeju nacionalitāšu jautājumam. Tas tomēr nenotiek, un 1962. gada beigās Leonids Brežņevs, kas pēc Chruščova nobīdīšanas pie malas 1964. g. 14. oktobrī izvirzās Padomju Savienības priekšgalā kā kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, Izvestijas ievadrakstā (30. 12.) atklāti nostājas Agajeva pusē. Tomēr vesela rinda nacionalitāšu un arī krievu rakstnieku un kritiķu izrāda skeptisku attieksmi pret partijas programmu un tās aizstāvjiem, sparīgi polemizējot par literātu tiesībām rakstīt savā dzimtajā valodā. Šie kultūru amalgamācijas drosmīgie pretinieki grupējas ap krievu rakstnieku Solouchinu un literātūrzinātniekiem Čalmajevu, Džusoiti un Bikmuchametovu. īsi pēc pirmā Agajeva kaujinieciskā sacerējuma Solouchins ironizēdams raksta Ļiteraturnajas gazetas (6. 2. 62) slejās:
Ir liela starpība, ja kāds bez savas dzimtās valodas pārvalda arī krievu valodu (un nenāk par ļaunu zināt arī divas vai trīs Eiropas valodas), un grāmatu rakstīšanu krievu valodā... Visi deviņpadsmitā gadsimteņa krievu rakstnieki teicami pārvaldīja franču valodu; tomēr viņi radīja krievu literatūru. Arī daži padomju rakstnieki pārvalda svešvalodas, piemēram, angļu, bet vai tas ir iemesls, lai viņi raksta angļu mēlē? Jāsecina, ka Agajevs sludina pakāpenisku nacionālo literatūru iznīdēšanu... Tomēr katram būtu jāatļauj rakstīt tādā valodā, kādā vien viņš vēlas. Dot rakstniekiem padomu, lai viņi atteiktos no savas mātes valodas, maigi izsakoties, pēc manām domām nepiederas... ir neiespējams radīt krieva literatūru franču valodā, tāpat kā uzbeku literatūru nevar rakstīt lietuviski un dagestāniešu literatūru krievu valodā.
Pazīstamais kritiķis Čalmajevs ar sarkasmu raksta par Agajeva naīvajām cerībām sagaidīt bridi, kad mūsu zemi apdzīvos tikai sociālistiski identiski indivīdi, bet jau ar lielāku sarūgtinājumu vēršas pret vecākā brāļa privilēģijām kultūras laukā, jo sevišķi pret ierosinātajiem spaidiem un ierobežojumiem dzimtās valodas lietošanā. No Agajeva sacītā jāsecina, raksta Čalmajevs, ka pat viduvējs krievu rakstnieks stāv pāri visapdāvinātākajam minoritāšu rakstniekam, jo viņš atrodas uz lielceļa, kamēr tādi rakstnieki kā M. Štelmachs, R. Sirge, Ch. Alimdžans un S. Čikovani nīkst uz sānceļiem. (Družba narodov, 9. num., 1962). Džusoiti, līdzīgi Solouchinam, pauž vecveco patiesību, ka nacionāla literatūra var rasties tikai nacionālā valodā. Viņš nopeļ Žeļinski, bet jo sevišķi Isajeva nihilistisko izturēšanos pret mazo tautu valodām, liekot tās pretī krievu valodai, un uzsveŗ, ka krievu valoda neaizstāj un nevar aizstāt pārējās nacionālās valodas un neuzņemas to funkcijas (Voprosi ļiteraturi, 6. num., 1962). Šī osetīnu rakstnieka ķecerīguma koeficients sasniedz augstāko pakāpi, kad viņš sāk apšaubīt neaizkaŗamo formulu nacionāls pēc satura, sociālistisks pēc formas. Kādēļ tad mums īsti būtu jādēvē forma vien par nacionālu? Vai tad apspriežot nacionālās literatūras kā tādas, mēs neapzīmējam tās par nacionālām? Jautā Džusoiti (Voprosi ļiteraturi, 10. num., 1962). Arī tatārs Bikmuchametovs pievienojas savam osetīnu kollēgam, aizrādot, ka bez nacionālās formas brālīgo tautu literatūrā vēl ir daudzas citas specifiskas nacionālas īpatnības (ibidem, 1. num. , 1963).
Šī ideoloģiskā cīņa atspoguļojas arī strīdā par paredzēto Padomju literatūras vēstures sacerēšanu Padomju rakstnieku savienības un Gorkija Pasaules literatūras institūta paspārnē. Visu padomju nāciju kopējās kultūras atzinēji, protams, vēlas redzēt padomju literatūru − krievu un nacionalitāšu − kopēju apskatu, jo padomju literatūras vienojot ne tikai kopējā sociālistiskā reālisma radīšanas metode un partejiskuma princips, bet arī viena vienota valsts. Tāpat ka savā laikā Staļina kulturtrēģeri, šie ļaudis nebeidz pasvītrāt krievu klasiskās un padomju krievu literāturas milzīgo nozīmi brālīgās kopības stiprinašanā (Voprosi ļiteraturi, 5. num., 1962). Kāds teorētiķis no Armēnijas aicina savus nekrievu kollēgas neaizmirst, ka Vissavienības literatūrā krievu literatūra ir vienīgā gaismas nesēja un progresa veicinātāja − viņas dvēsele (Oktjabr, 2. num., 1962). Viņiem tomēr jādzird ne viens vien pārmetumu pilns teikums no vienotības pretiniekiem, kas sirdīgi aizstāv katras nacionālās literatūras pētīšanu atsevišķi. Žgenti šādā literātūrvēsturē nesaredz neko vairāk kā abstraktu darbu par padomju krievu literatūras attīstības gaitu, piebārstītu mistru mistriem ar illustrācijām, patapinātām no nekrievu literatūras. Krievu literātūrkritiķe Lizunova, iepazinusies ar ierosināto sējumu uzmetumu galvenos vilcienos, konstatē, ka padomju krievu literatūra neizbēgami atradīšoties centrā, bet tautību literatūras izskatīšoties neskaidras, bālas un nenozīmīgas (Voprosi ļiteraturi, 8. num., 1962). To pavairošot vēl fakts, ka attiecīgā darba 57 nodaļās paredzēts ietvert tikai 19 no 70 nacionālām literatūrām. Pazīstamais gruzīņu literatūrzinātnieks Lomidze, kuŗa redzes lokā allaž ir tautību literatūru attīstība, maskēdamies ar naīvitati, jauta; Bet kāds tad īsti ir iemesls šādai neuzticībai pret atsevišķu nāciju devumu mākslas laukā?... Vai mīlestība pret savu tautu patiešām ir nacionālas aprobežotības izpausme? (ibidem, 11. num., 1962). Ari latviešu proziste Dagnija Zigmonte izsaucas: Nacionālās literārās tradīcijas... Jā, tādas ir, un tās ir dārgas katrai tautai! (Karogs, 11. num.; 1962). Pat Azerbaidžānas KP CK pirmais sekretārs Gadžijevs PSKP CK teorētiskajā un polītiskajā mēnešrakstā Kommuņist (1. num., 1962) ironizē par tiem, kas vēlas panākt kopēju padomju literatūru ar vienkāršu kultūru amalgamēšanu un nacionālas specifikas likvidēšanu administratīvā kārtā, turpat gan mierinot savus lasītājus, ka viss atšķirīgais atmirs pats no sevis. Sevišķi sparīgi protesti no partijas līnijas aizstāvju puses atskan, kad daļa kaitīgu biedru ierosina nodoties literatūras pētīšanai pa lielākiem ģeogrāfiskiem apgabaliem (Vidusāziju un Kazachstānu, Aizkaukazu, Baltijas republikām, slavu grupu). Maskavas kolōniālisma sludinātāji, atcerēdamies notikumus divdesmitajos gados Padomju Savienībā, tūdaļ sīvi norāda, ka šāda nogrupēšanās novestu ne tikai pie nacionālas norobežotības un buržuāziski nacionālām tendencēm literatūrā, bet neizbēgami apdraudētu visas Savienības vienotību.
Kļūst arvien skaidrāks, ka vairums nekrievu intellektuāļu ne ar, ne bez rungas lietāšanas nemaz necenšas virzīties, nerunājot par cerēto skriešanu uz paradīzi, kur visi sarunāsies, dzejos un rakstīs krievu mēlē. Bez augšā minētajiem Agajeva propagandēto partijas viedokli gandrīz ar visām balsīm noliedz Grūzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas tulkotāju konferencē, kas notiek Tbilisi 1962. gada martā. Arī Baltijas valstīs nāciju sociālais viendabiskums un kopējās garīgās sejas iezīmes rada gan tiešu, gan netiešu pretestību. Tā, piemēram, partijas pārstāvji jau labu laiku pātago visdažādākajās toņkārtās Viļņas Valsts universitātes lietuviešu valodas katedras mācībspēkus, kas slavējot veco, feodālo laiku lietuviešu valodu, bet nonievājot ievērojamu lietuviešu rakstnieku, padomju preses, mūsdienu sarunvalodu, strādnieku, kolchoznieku un republikas intelligences valodu. Viens no universitātes galvenajiem profesoriem pat esot uzdrošinājies apgalvot studentiem, ka Lietuvas KP centrālā orgāna Tiesa un partijas žurnālu valoda neesot tīri lietuviska. Pasniedzēja Šmidre brīnās, ka Latvijas Valsts universitātes latviešu katedras kollektīvs varot nodarboties ar tādām mazsvarīgām problēmām latviešu valodas izveidošanās un attīstības procesā kā Ģenitīvs mūsdienu literārajā latviešu valodā, Latviešu valodas lībiešu dialekts, Vārdiskā sastāva attīstības tendences mūsdienu latviešu periodikā, bet pavisam novārtā atstājot tādus kritiskus jautājumus kā divvalodības attīstība Latvijā un latviešu un krievu valodu savstarpējā ietekmēšanās pārejas periodā no sociālisma uz komūnismu (Padomju Latvijas Komūnists, 2. num., 1964.).
Redzēdama spēcīgo pretestību, partijas vadība mēģina mazliet mīkstināt savu viedokli un kļūt par šo divu naidīgo, pretējo principu savienotāju, akcentējot to Ļeņina sentenci, kuŗā viņš norāda, ka valstiskās un nacionālās atšķirības pastāvēs vēl ilgi pēc sociālisma uzvaras, ka uz laiku vēl esot nodrošināta brīva PSRS tautu valodu un kultūru attīstība. 1963. gada beigās Kirgīzijas galvaspilsētā Frunzē sasauc Vissavienības koordinācijas apspriedi jautājumā Nacionālo attiecību attīstība pārejas periodā no sociālisma uz komūnismu. Lai gan apspriedes vadītāji cenšas iet vidusceļu starp divām galējībām nacionālo atšķirību izzušanas procesa traktējumā, vairums disputantu aizstāv nāciju saplūšanas teoriju, izsakot nopietnus brīdinājumus nacionālo iezīmju advokātiem, kas ar specifisko kultūras nacionālās formas elementu absolutizēšanu un hipertrofēšanu mēģinot uzcelt nepārejamu robežu starp nāciju tuvināšanos un saplūšanu (ibidem).
Katrā sienā ir durvis, un jaunās paaudzes rakstnieki tās ir atklājuši, izteicās kāds krievu literāts savam amerikāņu kollēgam. To var attiecināt arī uz nekrievu perifēriju dzejniekiem un prozas rakstniekiem, kas pa šo ideoloģisko strīdu laiku cenšas izmantot katru niecīgāko atkušņa pazīmi savā labā. Lai gan bieži viņus pārtrauc pusvārdā, un miliča papēdis nemitīgi spiežas virsū, tie klupdami, bet atkal celdamies turpina rāpšanos stāvā Parnasa augstumos. Sevišķi dzejā atskan motīvi par cilvēcību, vispārcilvēcību, humānismu, taisnīgumu, patiesību. Latviešu dzejniece Belševica deklarē, ka latviešu dzejnieks runā ar visu cilvēci. Pat nerunā − kliedz. Un tas ir sirds kliedziens. Šķirstot pēdējo gadu dzeju krājumus un Karoga pelēcīgās lappuses, tas liekas kā jaunības pārgalvībā izteikts pārspīlējums. Vērīgi ieskatoties, Šo sirds kliedzienu var sajust dažā labā latviešu, kā arī pārējo nacionālo malieņu dzejnieku darbos, nereti tas nostājas pretmetā valdošajam padomju birokrātisma rāmumam, režīmam pakalpīgo sulaiņu polītiskā dogmatisma, retorikas un saukļu piesātinātajiem pantiem. Dažkārt viņi neapmierinās ar durvju atrašanu, bet mēģina tās atvērt, un daži pārgalvīgie pat ķeŗas pie sienas nojaukšanas. Jāuzsveŗ, ka nekrievu rakstniekam ir daudz bīstamāk nekā Vozņezenskim, Jevtušenko, Achmaduļinai, Kazakovam, Solžeņicinam vai kādam citam krievu tautības literātam pievērsties savos darbos protesta elementiem, jo Rīgā, Tallinā, Viļņā un Taškentā katrs niecīgākais protests tiek iztulkots ne tikai kā cilvēka cieņas apliecinātājs, bet kā augošu spēku pazīmes cīņai par savas tautas eksistenci un pat atbrīvošanos no kolōniālisma jūga. Centra raizēšanās par dažādām bēdīgām un problemātiskām parādībām nacionālajās literatūrās atspoguļojas vai katru dienu centrālajos un republikāniskajos preses orgānos. Tā, piemēram, nekrievu un krievu rakstnieki − it īpaši jaunas paaudzes pārstāvji − jau gadiem tēlojot cilvēkus un parādības, kas neesot tipiskas padomju apstākļos, citiem vārdiem, ne tā, kā to vēlas partija. Vidusāzijas rakstnieki gadu no gada ejot maldu ceļus, par ko pierādot viņu pesimistiskie un bezcerībā iegrimušie varoņi (Barchatov, A. Na ļiteraturnoj ņive, Moskva, 1961). Tatāru rakstnieki neradot dziļi saturīgus un tautai vajadzīgus darbus. Viņi nespējot radīt pozitīvo varoni, un viņu literārie tēli nemaz nedomājot par komūnisma cēlēju varonīgo ikdienu (Družba narodov, 8. num., 1962), bet dažkārt pat vēršoties pret partijas pārstāvjiem. Uzbeku rakstnieka Primkula Kadirova varonis romānā Trīs saknes viļas divās augstās komūnistu amatpersonās viņu negodības un karjerisma dēļ. Vairums rakstnieku savos darbos atspoguļojot paša ciešanas un indivīdu vientuļo dzīvi. Kāds partijas kritiķis iesaka ukraiņu dzejnieces L.Kostenko varonim nevis konstruēt zemes pavadoņus, bet gan bēdu un gaudu konduktorus (ibidem, 7. num. , 1962). Pavisam mazu atsauksmi rod partijas pieprasījums pēc varoņiem, kas būtu piesātināti ar uzticību komūnisma lietai, padomju patriotismu, godīgu darbu sabiedrības labā un citiem komūnisma cēlēju morālā kōdeka pozitīviem ideāliem. Latvijas KP CK II plēnumā (1963) deklarē, ka trūkst varoņa ar lielo burtu. Pilnvērtīgu iemiesojumu latviešu literatūrā jau ilgi gaidot komūnista tēls, bet daži rakstnieki vēl joprojām neizprotot, ka viņš ir tas, kas aicināts audzināt cilvēkus, mobilizēt viņus cīņā par partijas lietu. Ingrīda Sokolova savā literatūras apskatā šausminās par neatbildīgiem autoriem, kas radot sliktas gaumes recidīvus, un ņem pat uz grauda vienu no staļinista Arvīda Griguļa literārajām banālitātem − īsstāstu Kā trīs vīri pirtī alu dzēra un ko viņi runāja. Pēc Sokolovas domām notēlotā iereibušo kolchoznieku tīksmināšanās atmiņās par kādu miesās kuplu zemnieci, kas Ievas kostīmā peldējusies Daugavā, neesot nekas cits kā karikatūra par kolchozu iekārtu (Padomju Latvijas Komūnists, 10. num., 1959). Nereti nekrievu literātus apsūdz par nopietnākiem pārkāpumiem. Rakstnieku kongresos Vidusāzijas republikās un Azerbaidžānā 1958. gada beigās un 1959. gada sākumā izskan pārmetumi par padomju tematu ignorēšanu un feodālo paražu ideālizēšanu. Uzbeku radošās intelliģences III kongresā kritizē panturkisma izpausmes jaunās paaudzes rakstnieku darbos (Pravda Vostoka, 26. I. 62). Arī latviešu literatūrā un citos mākslas veidos izpaužoties nacionālistiskas paliekas − galvenokārt mēģinājumos idealizēt senatni un skatīt tautas vēsturi vienotā plūduma garā bez šķiru cīņas un pretrunām (Savčenko). Gruzīņu un tatāru literātiem jāpārcieš līdzīga rakstura uzbrukums (Družba narodov, 8. num., 1962), moldāvu rakstnieki un literatūrzinātnieki nevēršoties ar pietiekamu asumu pret nacionālistiskiem elementiem (Voprosi ļiteraturi, 8. num., 1962), bet vesela rinda ukraiņu rakstnieku dvešot nacionālu aprobežotību un buržuāzisko nacionālismu (Pravda Ukraini, 11. 8. 62). Asi vārdi jādzird lietuviešu prozas rakstniekam Lankauskam par savu romānu Tilts uz jūŗas Lietuvas radošo darbinieku apspriedē 1963. g. Viļņā. Lietuvas KP centrālkomitejas sekretārs Barkausks min neveselīgas parādības, idejiskas kļūdas un klaiņojumus maldu ceļos arī citu lietuviešu vārda mākslā:
Mākslas darbinieki, izmantodami kā aizsegu cīņu pret personības kulta atliekām, reizēm tiecas revidēt sociālistiskā reālisma metodi. Viņi apgalvo, ka, lūk, tā ierobežojot radošo brīvību, vedot uz mākslas nivelāciju, šablonismu un dzīves nolakošanu. Patiesībā tiek izdarīts mēģinājums pavērt ceļu formālismam, modernismam un galu galā ar mākslas līdzekļiem tiek mēģināts iepotēt svešu ideoloģiju.
Viens no paklausīgākajiem latviešu literatūrkritiķiem Krauliņš, kas disputā starp vienotās padomju literatūras aizstāvjiem un atsevišķu tautību literatūru atbalstītājiem nostājas pirmo pusē sūdzas, ka
ir daudz darbu, kuŗos spilgti izceļas mūsu tagadējās jaunatnes pārāk asā, dažkārt pat nihilistiska izturēšanās... Bieži jaunieši liekas orientēti pret sabiedrību vai arī nostājas pāri tai... Tādas tendences ir bīstamas. .. Vai nevajadzētu pirmajā vietā likt pateicību mūsu režīmam par sasniegtajiem veikumiem, nevis trūkumu kritizēšanu un vēl joprojām nepārvarētās pagātnes atliekas? (Družba narodov, 2.num. ,1962).
Beigās vēl jāpiebilst, ka pat viszvērinātākiem nacionālo īpatnību un tradīciju aizstāvjiem savos teorētiskajos rakstos − parasti lai gūtu iespēju publicēt savus viedokļus − vienmēr jāpiemin komūnisma celšana un tā drīzā atnākšana. Pat Džusoiti pats sev cērt pliķi, piemetinādams, ka neviens nemaz nedomājot saglabāt nacionālās tradīcijas uz mūžīgiem laikiem (Voprosi ļiteraturi, 6. num., 1962). Te pastāv vislielākā ironija: no krievu impērijas koloniju intellektuāļiem prasa, lai tie rakstītu komūnistiski audzinošu beletristiku, un tiem jādzied slavinātājas odas partijai un tās programmai − tai pašai komūnisma programmai, kas viņu tautu kultūrai, literatūrai un tātad arī viņiem pašiem var apsolīt tikai iznīcību. Šo traģisko stāvokli var salīdzināt ar romiešu laikiem, kad gladiatoriem pirms došanās nāvē bija jāgriežas pie valdnieka ar sveicienu Ave, Caesar, morituri te salutant! Tajā pašā laikā jākonstatē, ka jaunās paaudzes rakstnieku spirgtākā daļa padomju etniskajos apvidos pēdējos gados ir panākusi to, ko nebija spējusi viņu priekšgājēji visas Padomju Savienības eksistences laikā − radīt ciešākas saites ar saviem lasītājiem un daudzmaz apmierināt tautas intellektuālās prasības. Tādi rakstnieki kā Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Harijs Heislers , Ēvalds Vilks, Visvaldis Eglons un daži citi nav vairs tautai garīgi svešinieki, jo starp viņu darbiem daži izsaka daļēji visas tautas tiekšanos pēc cilvēciskām vērtībām, viņas pārdzīvojumus, cerības un sapņus, kā arī viņas pretošanos krievu tautas privileģētajam stāvoklim un pasīvo atteikšanos pieņemt ideoloģiju, ko tai mēģina uzspiest centrs. Partijas interesēs ir iespējami ciešāka kontrole pār literātiem. Ukraiņu centrālkomitejas sēdē atklāti paziņo, ka daudzi nekrievu rakstnieki mēģina iegūt radīšanas brīvību, kas nozīmētu pilnīgu atbrīvošanos no komūnistu ideoloģijas (Pravda Ukraini, 11. 8. 62). Notikumi nākotnē rādīs, vai tautību kultūrām būs lemts turpināt savu eksistenci, lai cik bēdīga tā būtu, vai arī administratīvā ceļā tās tiks rusificētas kā formas, tā satura ziņā. Tomēr še ir vieta zināmam optimismam: pēc vairāk nekā četrdesmit gadu ilgās kolonizācijas, pārkrievošanas mēģinājumiem, genocīda un citāda veida periodiskajiem iznīcinošiem pretspariem, Maskavai vēl nekas pilnīgi nav izdevies. Lai gan pēdējo mēnešu pārmaiņas Padomju Savienībā un Brežņeva reakcionārā nostāja nacionālajā jautājumā neko labu neliecina, gribas pievienoties baltkrievu dzejnieka Uladzimjera Karatkeviča domām, ko viņš izsaka savās sentimentālajās ceļojuma piezīmēs pa Latviju, Dzintarzemes pasakas (Skazki jantarnogo kraja, Minsk, 1963). Pēc iepazīšanās ar dažādiem Latvijas vēstures notikumiem jaunais autors secina:
Neviens vēsturisks fainomens nepazūd bez pēdām. Parasti spēcīga sēkla ir spējīga dzīvot, un tikai retos gadījumos tā nonīkst. Ir iespējams iznīcināt cilvēkus fiziski, ir arī iespējams uzspiest viņiem svešus uzskatus un svešu valodu, bet tomēr sēkla turpinās dīgt, neatlaidīgi un ietiepīgi − dažreiz pat uz līķa − jo tāda ir viņas predestinācija... Avete victi! Viņu tauta vēl ir nomodā, tāpat kā augsnē zaļojošs dīglis.
Tas, ka Dzintarzemes ļaudīs mājo gars un spēks, kas spētu tautu glābt un pasargāt, dodot cerību arī baltkrieviem uz spožāku nākotni, par ko autors pateicas:
Paldies tev, Dzintarzeme! Paldies tev par visu, ko tu esi darījusi!... Tava tauta staigās mūžam cēla tavās druvās. Arī viņas gudrību piesātinātā valoda pastāvēs mūžīgi, un mūžam kokle dziedās vai arī raudās zem taviem senseniem ozoliem.
Rolfs Ekmanis
