Jaunā Gaita Nr. 61, 1967

 

Benita Veisberga

FRAGMENTS — IESĀKUMS

 

Es rakstīšu tev. Stāstīšu — it kā tu klausītos, it kā tu gribētu zināt. Tā būs labāk. Man jāuzraksta mani punkti. Nekas liels — bet es tos nevaru nomest, viņi neliekas mierā. Un es nezinu, kam citam stāstīt. Neviena nav.

Vai es tev minēju par tauriņiem? Laikam ne, toreiz darba kārtā bija sulīgākas lietas. Tauriņi ir viens. Viņi man vienmēr kaut ko saka. Man mūžīgi paliek prātā visādas reizes ar tauriņiem, gadiem. Tu redzēsi. Toreiz. Mēs ejam — ne mēs, es ar Gunāru — un ielas malā guļ dzeltens tauriņš. Beigts, bet pavisam svaigs vēl, izplestiem spārniem, kā tikko nolaidies. Viņš tur visu pārmainīja. Tu zini ielas malas: akmeņi, putekli, smiltis. Benzīna tvaiki. Un tur viņš guļ. Brūns, balts, dzeltens, samts. Lieli, mierīgi spārni. Pēkšņi skaista vieta. Pēkšņi kaut kas aizķeras, paliek manā galvā no dienas, kas citādi būtu nogrimusi nebūtībā.

Viņš to izdarīja beigts, nāvē — tev neliekas, ka tas kaut kas ir? Visādi. Tur, Minesotas ziemeļos — kādā kabīnē, sen, rudenī. Laukā nakts, mežs, klusums. Uz galda uz apgāzta šķīvja svece. Viegls troksnis, kā čuksti: ap sveci lido divi lieli pelēki tauriņi. Virpuļo, sitas viens gar otru. Nokrīt uz šķīvja, apdulluši, viegli apdeguši, pavelkas pa gludo virsmu, saplīvina spārnus un lido uz uguni. No sveces pil tauki. Viņi uzskrien tiem. Nokrīt, sitas. Ceļas uz liesmu. Ilgi. Varbūt otrā rītā viņi beigti gulēja zem sveces, es neievēroju. Es atceros, kā viņi lidoja ugunī: visiem spēkiem. Dievs to izgudroja. Viņš zināja, ka būs uguns, un cilvēki iedegs meža kabīnē sveci, un tauriņi nāks un sadegs; ka viņu spārni aplips vaskiem, un viņi tos vairs nevarēs paplīvināt, tikai ar lielām pūlēm. Agrāk tas mani baigi uztrauca. Es vairījos par to domāt. Tagad ne, pēc tevis. Lai sadeg. Lai ņem. Te es esmu. Man vairs nesāp. Es mīlu tevi bez sāpēm. Kā paradīzē. Tā nav diezkāda mīlestība. Un kā viņi izjūk — padomā, kāds ir tauriņu gals. Viņi nokrīt, sabirzt putekļos — cauri. Tu nevilcinies aizkārt beigtu tauriņu. Tu ņem viņu rokā un uzmanies, lai viņam kaut kas nenotiek. Un ja viņš izjūk tavos pirkstos, tas nekas nav — tu atver sauju, un vējš viņu nopūš. Kāds zīdains puteklis varbūt paliek uz delnas. Citas nāves tādas nav. Viņu iziršanā ir kaut kas tīrs un viegls. Es tā gribētu. Zigurds par to milzīgi pukojās. Par manu ‘ērtumu’ — tā viņš to dēvēja. Viens otrs par to pukojās. Viņš bija sašutis līdz sirds dziļumiem. Tu gan esi ērta, viņš sauca, tu nepapūlēsies ne mazo pirkstiņu pakustināt! Zināms, ka es nepūlēšos — ja man nebūs iedvesmas. Viņš gaidīja no manis varoņdarbus. Piespiešanos, uzupurēšanos, pārvarēšanu, visādas labas lietas. Viņš arī ir viens punkts. Caur viņu es nonācu pie tevis. Vienu laiku man likās, ar nelabu sirdsapziņu, ka es viņam pārkāpu pāri — tāpat kā tu man. Bet tas bija agrāk, kamēr man nesāpēja. Tagad es tā nedomāju. Tagad es visu ņemu vienkārši. Lai min. Lai kāpj pāri. Tas ir tas, no kā dzīve sastāv lielā mērā. Tas ir kaut kas pats par sevi saprotams, tu to nevari neredzēt, uz katra soļa. Šodien es uzkāpu vabolei, tā palika uz takas nošķiebtu spārnu. Es vienkārši gāju tālāk. To nedrīkst uzskatīt par ļaunumu, tas viss. Tauriņi zina; skrien uz uguni bez aplinkiem, nestāsta pasakas, nenožēlo sevi — man bieži ir licies, ka viņi zina desmitreiz labāk par mums. Zigurds? Es tev pateikšu. Viņš no rītiem dušojās aukstā ūdenī; tagad es arī tā daru, un tas ir viss, kas ir palicis. Vērtīga lieta, bez šaubām. Nodušojusies es saku viņam paldies un vēlu labu veselību. Bet es vienmēr arī pabrīnos. Man likās, ka paliks kas cits. Es viņu diezko nemīlēju, bet man tiešām likās, ka kaut kas starp mums paliks dzīvs. Gadi, gājieni, mārtiņrozes, Vācijas baznīcas; galvenais tas, kas bija aiz tā — kāpēc mēs gājām, kāpēc bija mārtiņrozes, visādas ēnas uz veciem mūŗiem — Nē, beigts. Viņa glītā galva. Tā viņam bija. Ir vēl tagad, es to redzu vēl arvien, bet tas mani vairs neskaŗ kā agrāk; kā tai rītā: viņam bija žokeja cepure galvā, un pie deniņiem mati iznākuši ārā, un uz tiem sakritis sniegs, skaisti abās pusēs virs ausīm, aizkustinoši. Mēs no rīta gājām uz skolu, un sniga. Es viņu ilgus gadus tādu redzēju. Mēs vēlāk apprecējāmies. Uz īsu laiku. Mīlestības trūkuma dēļ. Viņš teica, ka es esmu viņa lielā mīla, un es pieņēmu, ka mēs iztiksim ar viņa mīlestību. Tur nekas neiznāca. Tik liela viņa mīla nebija. Viņš tūliņ sāka man sprediķot — neganti, ar āmuru, no dienas dienā — ka es mīlu tikai pati sevi, kurpretī viņš mīl mani, kas ir kaut kas augstāks; ka man arī tā būtu jādara, ka tad es būtu vērtīgāks cilvēks. Man nepatīk atcerēties. Man kož kaulā. Ka es esmu iztikusi ar tik maz mīlestības, apvainojums. Norāda šo to. Tas ir mans sāpīgais punkts, ja tu gribi zināt. Mīlestības trūkums. To es arī labprāt neatceros. Man bail. Tas ir vienīgais, par ko man bail.

Mēs drīz šķīrāmies, un viņš veda mani uz Iršu māju baltā bjuikā. Viņš interesējās par automobiļiem. Tagad viņam ir kaut kāds dzeltens sporta vāģis. Vienu dienu viņš man uz ielas pabrauca gaŗām — lēni, lai es labi varu apskatīt, kā viņš brauc. Gaiši mati, brūna roka, saules acenes. Viņš mašīnā pie stūres jutās varens, man liekas, varenāks kā jebkur citur. Viņš droši vien izdomāja, ka man būs žēl, ka es nesēžu viņam līdzās. Aplam. Man nepatīk sporta vāģi — kādu troksni viņi taisa, bez kādas vajadzības, un tik zemi — Nē, paldies. Un pats viņš ir izpurinājis no manis beidzamo jūtu. Visas rozes, mārtiņrozes pagalam. Kalnu būdas. Nekas nav palicis pāri. Viņš mani purināja nepārtraukti, līdz beidzamam brīdim. Tu nevari iedomāties.

Man viss sakārtots. Mantas istabas vidū. Drēbes, grāmatas, sarkanā Alpu vijolīte — tā bija labā! Tur bija kā cietumā, visapkārt ielas, akmeņi — es sēdēju istabā un skatījos uz Alpu vijolīti. Tai bija stingri sarkani kāti, tumšzaļās lapas, viņa man palīdzēja. Man tādas lietas palīdz. Kāda piparkoka galotne arī tur bija jumtu starpā aiz loga, bet tas viss. Okē, viss sakārtots. Es noņemu no sienas Gunāra zilzaļo gleznu, es to ņemšu rokā: tā piestāv manām tirkīza zilām biksēm un jakai. Braukšu ar gleznu. Zili zaļš stāvs ar zili zaļu gleznu padusē, milzīgi interesanti. Vai tas kas ļauns? Katrs sevi kaut kā iztēlojas. Iztēlošanās visa sākums. Zigurds to necieš. Viņu apvaino, ja viens gudro savas lietas. Viņu apvaino viss kas. Tu uzliec glāzi, kas viņam nepatīk, un viņš neēd vakariņas: tu neesi par viņu pietiekami domājis. Ņem visu nost, svied ārā, liec ledus skapī. Kur es ar lielām pūlēm esmu uztaisījusi. Man diezko nepatīk taisīt, tu zini.

Viņš skatās caur pieri: „Rokā tu to gleznu nenesīsi!”

„Izskatās par daudz zaļi un cerīgi?”

„Taisni tā.”

„Raudiens man nenāk.”

„Tu neesi sieviete!”

„Es esmu, kas es esmu. Brauksim.”

„Tu dzirdēji, ko es teicu.”

„Neesi bērnišķīgs.”

„Rokā tu viņu neņemsi!”

„Es ņemšu savu gleznu, kā es gribēšu!”

„Tad mēs nebrauksim,” un viņš apsēžas uz grīdas. Sakrustotām kājām, kā turks. Diezi, vai turki maz tā sēž. Bet tā viņš dara, pēc bībeles: esiet kā bērni! Ja viņam kaut kas nepatīk, plakš, viņš sēž. Viņš var sēdēt, viņam laika diezgan, viņam nekur nav jābrauc, viņam viss pilnīgi vienalga — Tu nevari iedomāties. Ja es velku sarkano kleitu, mēs uz baletu neejam. Lai biļetes stāv — kas ir divas biļetes, smieklīgi! Vai viņš man nav desmitreiz teicis, ka viņam sarkana krāsa pretīga? Un es atkal saku, ka draņķu komunistu dēļ nav jāatsakās no labas krāsas — kas tur par jēgu? Sarkanas tulpes, sarkani rieti, sarkanas kleitas — Nē. Viņš paliek pie sava. Apsēžas. Un ja es nešķiru matus tā, mēs pie mammas nebrauksim. Zināms, viņa gaidīs mātes dienā. Būs visu ko sacepusi (ko mēs, man saimniekojot, ilgi neesam baudījuši) — bet ja es esmu tik iespītīga, neko nevar darīt. Galu galā viņš arī var ko noteikt. Pēc visa tā, ko viņš pārdzīvojis. Kaŗā, pirms desmit gadiem, ko viņš nekad neaizmirsīs. Kur likums ir, ka viss dzīst un atjaunojas. Nē, viņš to konservēs līdz mūža galam. Ja es būtu pieredzējusi desmito daļu no visa tā, ko viņš, tad es varētu runāt. Man būtu kauns strīdēties par blēņām, es zinātu, ka pasaulē ir citas vērtības. Lai es labāk pārlasu Remarka grāmatas, ko viņš man sadāvināja, tur šis tas ir iekšā. Vispār. Ja cilvēki būtu pārdzīvojuši to, ko viņš, tad kaut kas būtu. Ko viņi tagad zina? Nekā viņi nezina. Nožēlojamie. Bet galvenais: tāpēc, ka viņš to ir pārdzīvojis, viņam viss ir atļaujams un piedodams. Man jāskatās pāri. Ja viņš, piemēram, kāpj man uz galvas, tad man pa to laiku jāskaita, ka būtībā viņš mani mīl, ka tie ir tikai viņa nervi un ka pēc brītiņa viss būs labi. Kur es biju gaidījusi viņa mīlestību un saprašanu. Es nosviežu gleznu uz grīdas:

„Še, ņem! Paldies Dievam, ka tam vienreiz būs gals!”

Tas viss. „Ņem savu bildi un ejam,” Zigurds saka, un mēs sēžamies bjuikā un braucam. Es mazliet drebu savās zili zaļās biksēs, Gunāra glezna uz ceļiem. Tādā veidā. Kuŗā veikalā pārtiku pirkt, uz kādu filmu iet, kādu mūziku man klausīties — manis pašas labā, lai es nebūtu tik vienpusīga — mazākais piecas reizes dienā. Pa nedēļas nogalēm, kad viņš mājā, attiecīgi vairāk. Lielu mīlestību tā var samalt smalkos putekļos, kur nu vēl mūsējo. Pie tam viņam nemaz neinteresēja savus untumus īstenot, — tikai izdarīt skandālu, tikai novest mani līdz punktam, kad es sāku sviest un plēst. Vai tu mani vari iedomāties sviežam un plēšam? Tu nevari, es zinu. Un man visu laiku mana rakstniecība uz sirdsapziņas, ilgas pēc miera un koncentrācijas. Tas arī viņu apvainoja — ka es rakstu. Pēc viņa domām man vajadzēja veltīt savu laiku viņam. Dzīvam cilvēkam, nevis papīriem. Nē. Mēs braucām uz Iršu māju.

Pāri tiltam. Ar jumtu lejā, protams. Pūš, plēš, plivina. Es neko nesaku. Zigurdam vaigos kustas mazi muskulīši. Ja es ko teiktu, viņš varētu atbildēt: „Illa, vēl vienu vārdu, un es uzspiedīšu uz pedāļa, un mēs lidosim pāri margām! Man viss viens!” Ir jau bijuši gadījumi. Patiesībā man arī ir viss viens; man tikai liekas, ka ar revolveri būtu desmitreiz labāk. Ieskriet tilta margās vai pāri margām, krist ūdenī, slīkt — Tas mani atbaida. Ne nāve, bet miršana — tādā veidā. Viss slapjš. Haizivis te dažreiz iemaldās. Lai pūš. Es sēžu aiz saules acenēm un skatos uz kaijām. Līdz, ja grūtos brīžos pievēršas kaut kam jaukam, es šad un tad tā izlīdzos. Zigurds saka:

„Mani nervi ir čupā, kāpēc tu to nepaturi prātā, kad mēs kašķojamies?”

„Es negribu kašķoties. Es to organiski nepanesu.”

Ja es viņu mīlētu, es panestu, droši. Par maz mīlestības. Tas ir tas, kas nepareizi pašos pamatos. Mīlestības trūkums. Par to es vienmēr esmu brīnījusies: kāpēc Dievs nav radījis vairāk mīlestības? Viņš skaidri zināja, cik tā nepieciešama, kā visi klūp un krīt.

Pelēks, sudrabs. Saule, dūmi, tilta stabi. Šalc, skrien. Mašīnas. Dzied: piens labākais, kas var būt! Ne mazāk kā četras glāzes dienā! Kā grūtniecēm. Vai nav par daudz normāliem cilvēkiem? Zigurda roka tur stūri. Saule spīd kaijām caur spārniem. Es nogriežu radio. Zigurds no visa spēka iesit man pa pirkstiem un pagriež pogu atpakaļ pilnā jaudā: jūs būsit gudri darījuši, piepildīdami savu ledusskapi ar piena pudelēm! Un ja sakaļķojas asins vadi, ko tad?

Uz mums skatās no citām mašīnām. Agrāk bija savādāk. Stipri. Neticami. Varbūt iesākumā vispār arvien ir savādāk. Februāra pievakare, ar zaļām debesīm. Ja es nemaldos, tas bija pirmais. Viegls sals, balts sniegs, zaļas debesis. Kaili koki, melni zari. Es atceros. Tādas lietas man paliek prātā. Tāpat kā Hemingvejam: what the weather was — tāpēc ari man jāuzraksta. Viņš pienāca man klāt un ne vārda neteicis atnāca līdz mājām. Pēc kāda izrīkojuma skolā. Mēs tikai atsveicinājāmies. Tas viņam izdevās, man patika. Tas bija kā naglai pa galvu: mana lielākā vajadzība toreiz bija pārlaicīga, pārmūžīga tuvība ar kādu cilvēku. Ar kādu, ko es varbūt būtu sastapusi iepriekšējā dzīvē. Es lasīju japāņu dzejoļus.

Un, zināms, viņa glītā galva. Tas kaut kas ir. Ģimnāzijas laikā īpaši. Viņa galva kombinācijā ar laiku: profils pret zaļām debesīm, migla skropstās, saule acīs. Mitrs novembra gaiss pie vaiga — tāds, kas smaržo pēc sniega, lapām, mārtiņrozēm. Es tādas lietas ievēroju. Man tās ķērās klāt. Tas ir līdzīgi tam, piemēram, kā vasarā lietus lāse uzkrīt uz īrisa. Jūnijā. Kad lietus it kā nāk, bet neuznāk, pāris lāses tikai nokrīt. Es par to gudroju. Ko jūt īriss, ko lietus lāse; kas viss viņā atspoguļojas tai brīdī; ka īriss piesūcies rāmas, aizplīvurotas vasaras dienas siltuma. Man tās likās saistīgas lietas. Ko kalns jūt, kad to apspīd sarkana vakara saule; ko ielas akmens, kad to glauda plaukstošu zaru ēnas martā. Padomā: plaukstošu zaru ēnas uz akmeņiem — tas arī ir kaut kas. Tāpēc es biju tādā sajūsmā par japāņu dzejoļiem. Es uzrakstīju haiku par Zigurda uz vaiga nobirušo skropstu, Štutgartes vilcienā pie Bad Kanštates. Mēs sēdējām viens otram pretī, un viņam uz vaiga bija nokritusi melna skropsta. Viņš, protams, to nezināja un nevainīgi skatījās kā bērns. Visādas tādas lietas. Ne tikai tādas.

Vēlāk bija viņa istaba. Viņš nedzīvoja DP nometnē, kur mēs, viņu nelaida iekšā. Viņš bija cīnījies pret komunistiem vācu armijā, toreiz tas bija noziegums, ha. Viņš īrēja istabu pilsētā pie vāciešiem. Vēl labāk. Es aizgāju pie viņa un paliku pa nakti. Es vairs neatceros, kā tas tika izkārtots, es laikam skaitījos ciemā pie kādas draudzenes. Mēs gulējām viņa saliekamajā armijas gultā, un viņš man stāstīja. Par karu, gūstu, badu, aukstumu, lazareti, kā viņš bēdzis. Kad salst, uzvāra sniegu. Viņš tur šo to bija piedzīvojis. Viņam bija astoņpadsmit gadu. Kaŗā viņš bija aizgājis ar sešpadsmit. Atturēt krievus no Latvijas. Jā. Bet kā viņš to uzsvēra, vienmēr atgādināja: kaŗavīrs, sešpadsmit gadu vecumā, gandrīz bērns, cik nežēlīgi. Tas pārvilka svītru viņa varonībai, es neko nevaru darīt. Vai varbūt kāds viņam, no kaŗa pārnākušam, iestāstīja, ka viņš ir žēlojams, cietis, traģiska likteņa piemeklēts bērns — kāds, kas viņu mīlēja? Es nezinu. Es par to domāju. Es jutos vainīga, ka es viņu neapbrīnoju, necienīju vairāk. Latviešu kaŗavīrs. Es atzinu visu, par ko viņš bija stāvējis un kā viņš bija stāvējis, bet viņu pašu ne. Man tas grauza. Es par to gudroju ilgi. Vēl tagad.

Viņš man stāstīja, un es klausījos, iesākumā, kamēr man tas bija jauns. Ne pārāk. Man citas lietas bija tuvākas. Es vēroju viņa seju, man patika viņa acis tumsā, lielas, melnas. Viņa galva naktī uz spilvena. Man vēl nekad otra galva nebija bijusi tik tuvu līdzās uz spilvena. Es vēros apkārt viņa istabā, smaidīju. Man likās, ka es esmu gaiša meitene: es vienkārši atnācu pie viņa un paliku, nebēdāju neko par to, ko drīkst un ko ne. Es biju pārliecināta, ka neviena no manām klases biedrenēm tā kaut ko nebija izdarījusi. No ielas mazliet spīdēja gaisma uz Zigurda rakstāmgalda. Viņam bija askētisks rakstāmgalds. Pārklāts ar pelēku papīru. Uz tā bija tikai nedaudzi priekšmeti, ne ikdienā lietojamas lietas, bet tādas ar vēsturi: dzintara gabals, Latvijas pelnu trauks, saite ar atslēgu. Kāda sakaltusi puķe, ko es pazinu. Es nezinu, kur viņš turēja savas grāmatas un kā mācījās, varbūt tās bija pagultē.

Otrā pusē ielai, pretī viņa mājai bija augsta liepa. Pelēkos vasaras rītos tanī modās putni. Dažreiz lija, naktī, varēja dzirdēt, ka lietus lāses krīt lapās. Viņš turēja mani rokās un skūpstīja. Tas bija okē. Es biju droša, ka viņš man neko nedarīs, ja es pati negribēšu, un es zināju, ka es negribēšu. Ja man likās, ka viņa stāstīšana ieilgst, es viņu pārtraucu. Es viņu noskūpstīju. Viņš aizvēra acis un es ar lūpām slīdēju pāri viņa pierei, plakstiem, deniņiem. Es to darīju labprāt. Viņš pārprata. Tādas lietas viegli pārprot. Viņās ir sava veida patiesība, tu pats sevi dažreiz pārproti. Tagad es zinu — pēc tam, kad es pārpratu tevi. Viņš teica: „Viņi sasēja cilvēkus ar dzeloņstieplēm un brauca pāri ar tankiem — vai tu to vari saprast? Nē, tu no tā nekā nezini. Te tu esi pie manis kā gatavs ābols, kāpēc tu negribi, ka es tevi paņemu?” Kāpēc? Tas bija vienkārši. Es taupījos. Tev. Bet es viņam to neteicu, tas būtu varējis atņemt maigumu viņa glāstiem. Ak, mēs rakstījām vēstules. Ar nospiestām puķēm, lapām, beigtu tauriņu spārniem. Ar gredzeniem. Ātri, pa gaisa pastu: ar labunakti. Man jāpasaka tev labunakti. Kaut kas bija. Par maz. Es vienmēr zināju, ka par maz. Es mēģināju likt to priekšā bedrei, kas rēgojās man pie kājām. Es mēģināju ar to apklusināt balsi, kas manī kauca pēc mīlestības, mīlestības. Un nu mēs braucām pie tevis, un tas beidzās. Labi.

Pie jūsu mājas vakara saule spīd uz gaiļpiešiem. Skaisti. Oranžus, iesarkanus toņus saulesriets milzīgi pastiprina. Viņi deg. Es izkāpju no bjuika. Tūliņ labāk, mēs vairs nevaram nekur ieskriet. Tas palīdz. Es nokniebju gailpiesi un iesviežu Zigurdam līdzās uz sēdekļa, tāpat. To ir viegli izdarīt, varbūt tas viņam uzlabo dūšu. Puķes kaut kā labi ietekmē. Ne vienmēr. Zigurdam ēdas puķes arī. Viņš noraus gailpiesi zemē kā gruzi: pū, izsmiekls, viņš negrib tādu savā mašīnā. Viņš grib varoņdarbus. Gaiļpiesis guļ ietves malā, ēnā, putekļos. Ja nē — nē. Patiesībā tas bija viss, ko es viņam varēju dot: gaiļpiešus, tauriņus, sniega pārslas. Ļaut, lai viņš mani skūpsta, ar to nav diezgan. Tu domā, es nebūtu gribējusi dot vairāk — visu? Kurš to negrib? Tas ir vienīgais, kam ir nozīme. Grūti izdarāms. Dažreiz man liekas, ka es tev tā pieķēros tādēļ, ka tu kaut kādi atvieglināji, padarīji man iespējamu dot. Dot, ņemt, būt. Es kaut kur lasīju — kāds ir teicis, ka mēs nemeklējam, neprasām tik daudz otra mīlestību kā viņa iedvesmu, lai mēs paši varētu mīlēt. Tas ir vairāk nepieciešams. Es uzeju pa lieveņa kāpnēm. Gunāra glezna padusē, kā iesākumā domāts, šis tas piepildās.

Tava māte atver durvis. Viņa saka: „Well, a bluebird!”

Es atturīgi smaidu. Kāpju viņai pakaļ uz savu istabu.

Ar labunakti.

Jaunā Gaita