Jaunā Gaita nr. 64, 1967

 

 

Gundega Cenne, iespaidīga jaunākās paaudzes Kanadas latviešu gleznotāja, dzimusi Rīgā 1933. gadā, savu mākslas izglītību ieguvusi Montrealā, pašlaik dzīvo nelielā Ontario provinces pilsētiņā Oven Saundā (Owen Sound), kur nodarbojas ar gleznošanu. Kā to apliecina uzņēmīgie darbi izstādēs Toronto un Ņujorkā, mākslinieces stiprā puse ir stingri veidoti kompozīcijas balsti, stabilas formas, ekspresīva iztēle, pirmatnēju veidolu sadars. Meklējot parallēlismu latviešu mākslā, jāatgriežas pie Kazaka un Grosvalda, jo arī te ar skopākiem līdzekļiem idejas ir sakoncentrētas un „neizspēlējas plašumā” un neizkliedējas, kā tas bija diezgan parasts mūsu trīsdesmito gadu glezniecībā. Ne romantisms, reālisms vai impresionisms, bet gan simbolika atplaukst Cennes audeklos, meklējot dabas, cilvēku un lielākas dzīves apvāršņus − tā varētu mēģināt raksturot Gundegas Cennes figūrālos meklējumus. Viens otrs darbs mazliet tuvojas žanra glezniecībai, un te māksliniece rotaļīgāk un brīvāk labprāt izmēģina jauktu techniku paveidus.

Attēlodama specifisku telpu, formas iegūst apmērus, kuŗus pasvītrā apzinīgi kāpinājumi, piemēram, figūras rokas dilbs iegūst monumentālus apmērus: ar šādiem paņēmieniem darbos ierodas vitalitāte, spriegums un noslodzīta kustība, kas nereti liekas sagūstīta savādā sprostā. (Skat. „Vatusi” un „Spēlmaņu” reprodukcijas šai numurā). Māksliniece, manuprāt, ir viena no nedaudzajām latviešu māksliniecēm, kas mākslinieciski pieņemami varētu traktēt latviešu tautas postu un šo traģiku komunicēt brīvajā pasaulē. Bez tam nāk prātā Pikaso glezna Gernika (Guernica), kas visai pasaulei vienmēr no jauna atgādina Spānijas pilsoņu kaŗa briesmas trīsdesmitajos gados.

SARUNA AR GUNDEGU CENNI

 

Kas jūs pamudina gleznot? Kā jūs motivējat savu vajadzību gleznot, zīmēt?

Iekšēja nepieciešamība; instinkts, līdzīgs citām cilvēka ikdienas izdarībām, kas nodrošina vitālā procesa neapstāšanos.

 

Kas pēc jūsu domām ir svarīgākais mākslas procesā?

Pēc manām domām svarīgākais mākslas procesā (un šo procesu definēju sākot ar darba radītāja iedvesmu, beidzot ar aplūkotāja vērtēšanu) ir rast starp abiem kontaktu, t.i. pārnest vai izraisīt kādu domu vai izjūtu. Ja mākslinieka darbam rodas kaut viens šāds „uztvērējs”, darbs nav nevērtīgs; pretējā gadījumā aplis nav nobeigts. Abām pusēm nepieciešams spert mērķtiecīgu soli, lai šinī punktā sastaptos: vērotājam nepieciešams dabisks vai attīstīts jūtīgums un fantāzija; tam darbā jāiedziļinās, ne pirmajā negatīvajā iespaidā jāpaiet gaŗām. Mākslinieka darbam turpretim nav jābūt radītam (apzinīgi vai ne) tikai sev: tam būtu kas jāatklāj no sevis paša vai savā tulkojumā.

 

Vai jūsu mākslinieciskā radīšanā arī kāda nozīme dabai vai cilvēkam?

Daba un cilvēks man ir viena un tā paša elementa nešķiramas sastāvdaļas. Pati daba ir kāda Liela Māksla, un mākslinieks savam darbam arvien no tās ko aizņemas, kā šīs Lielās Mākslas Radītājs tam ir novēlējis. Cilvēks ar savu garu un prātu ir dabas centrā: tas piešķiŗ dabai to, kas tai bez viņa trūktu. Tāpat mākslinieks ar savu cilvēcisko iedvesmu izceļ dabas sastāvdaļas sava gara sfairā.

 

Vai  pati gleznošana jums liekas līdzeklis vai arī pašmērķis, resp. vai jūs domājat, ka l'art pour l'art ir pietiekams iemesls?

Darbam topot, nekad nejūtos, ka tas būtu līdzeklis kāda cita mērķa sasniegšanai, taču zemapziņā tas laikam slēpjas, jo eventuāli vēlos, lai mans darbs ko pateiktu, nepaliktu tikai saruna pašai ar sevi. Teorētiski l'art pour l'art man nešķiet pietiekams iemesls, kaut praktiski šad tad rodas darbi, kuŗus vienīgi šī teorija spēj attaisnot: piemēram, krāsu un formu rotaļa pašas tīkamās rotaļas dēļ, kuŗu it viegli var izraisīt kā gleznotāja garastāvoklis, tā pati izejviela un nodarbošanās ar to. Tomēr šāda tīri fiziska darbība bez dziļāka ieskata man liekas mazvērtīga; tā ir atpūta vai „izlādēšanās”.

 

Vai gleznai jūs piedēvējat kādu citu blakus īpašību? (Piemēram, vai gleznai kas jāattēlo, jātulko, kaut kas jāizraisa utt.?)

Man liekas svarīgi, ja glezna ko izraisa. Ar to nebūt nedomāju, ka gleznotāja uzdevums ir kopēt darbu, sludināt polītiku vai ko citu. Ar „ izraisīšanu” domāju kontaktu: vai glezna uz vērotāju spēj runāt vai ne. Katrs mākslas (vai nemākslas) darbs patiesībā kaut ko jau izraisa. Jautājums ir − ko? īslaicīgam „ šokam”, nepatikai (vai arī mirkli apmierinātai acij) paliekamu vērtību nav. Gleznai būtu vērotājā kaut kas jāsakustina, jāiedveš − jāatstāj, kad pati glezna kā fizisks objekts acij zudusi. Māksliniekam, lai to veiktu, būtu jāizkristallizē emocija domā, doma jānostiprina formas ietvarā. 

 

Ko jūs sakāt par figūru gleznā? Vai tai nozīme ir liela? 

Man pašai figūrai gleznā liela nozīme; rīkojoties ar to kā cilvēka simbolu, varu mēģināt izteikt to, ko saredzu ap sevi dabā un dzīvē. 

 

Kāda jūsu attieksme pret pašreizējiem moderniem virzieniem (op, pop utt.), vai šie paņēmieni jums daudz ko izsaka?

Runājot par modernajiem virzieniem, ne op, ne pop mani nespēj vairāk saistīt kā brīžam drusku smīdināt. Nevēroju to nopietni, par mākslu dēvēt nebūt nevaru, tāpēc šo virzienu rezultāti pat nekaitina. Varbūt esmu pagalam nejūtīga, bet nesaprotu, kādas aistētiskas vērtības un pārdzīvojums rodas no, piemēram, klavieru dauzīšanas ar veseri, līdz tās kļūst par lūžņu kaudzi, vecu krēslu „ mūmificēšanas”, tos pārvelkot ar žilbinošu plastiku un nosaucot par skulptūru u.t.t. Kopš ieradies notikums (happening), nekas vairs nespēj pārsteigt. Liekas, aušība sasniegusi savus kalngalus, kas, kā rāda vēsture, laikam nav ļauna zīme. Varbūt varam gaidīt pagriezienu uz ko nozīmīgāku, stabilāku. 

 

Vai pēc jūsu domām trimdā vēl pastāv t.s. latviskā māksla? 

Grūti atbildams jautājums; ja gribu būt objektīva, jāsaka − vienkārši nezinu. Subjektīvi domājot, drīzāk sacīšu „nē”, jo nav man (un jūtu, arī citiem) īstas skaidrības, kas tad īsti apzīmogo mākslu kā latvisku. Mums kā latviešiem bieži tendence par latvisku pieņemt to, ko radījis latvietis, kaut pašreiz tas tā nevarētu būt. Iespējams, ka latvietim kā indivīdam izpaužas savas īpatnības, kuŗas vieglāk uztveŗ otrs latvietis. 

 

Vai māksla pašreiz ir internacionāla?  

Māksla vienmēr bijusi savā ziņā internacionāla; varbūt vēl vairāk tā ir pašreiz.

 

Kas ir jūsu mīļākie meistari glezniecības vēsturē? 

To ir daudz un dažādu iemeslu dēļ; nevaru atturēties neminējusi pāris skulptoru un gleznotāju: Mikelandželo (Michelangelo), Rodēns (Rodin), Sezans (Cézanne), Mors (Henry Moore), Diego Rivera u.c. 

 

Vai kāds latviešu gleznotājs jums liekas sevišķs? 

Jā, No bērnu dienām atmiņai nav pagaisuši Augusta Annus grandiozie audekli; man viņš šķiet varbūt latviskākais no visiem latviešu gleznotājiem. Ass pretstats, bet arī sevišķs, man vienmēr ir licies nelaiķis Jānis Tīdemanis. 

 

Vai jūs rīkojaties plānveidīgi? Daudz skicējat? Kā jūs attīstāt kādu ideju? Vai jūs ļaujaties, lai process pats jūs raida tālāk?  

Nerīkojos plānveidīgi šī vārda tiešā nozīmē. Ja nav vai negribas neko sacīt, lieku krāsas mierā; ja uznāk nepieciešamība, pietrūkst, uz kā krāsu triept. Idejas apzinīgi laikam neattīstu – to sēkla gaida kādu pamudinājumu no ārpuses. Pēc tam no sajūtas izlobās it kā kodols − darba sākums, no vienas skices top otra u.t.t., kaut beigās neviena formas veidolu ziņā pabeigtajam darbam īsti nelīdzinās: tās tapšanas procesā mainās. Ja darbs kaut cik padevies, pamatideja paliek.

Skicēju daudz, bet ne vienmēr ar nodomu skices pārvērst lielākā, nobeigtā darbā. Papīrs un kāda veida irbulis mani vienmēr pavada; skices, bieži saistītas ar rakstītu vārdu (vai − vārdi vien) ir man it kā dienasgrāmata, ko turu tikai sev pašai, lai šad tad pāršķirstītu, pārcilājot un atsvaidzinot kādu domu, izjūtu. Ja tā vēl arvien šķiet pietiekami svarīga, tās pārstrādātie fragmenti liek pamatus jaunam darbam. (Visā šinī procesā gandrīz vai automātiski iesviežas pašas personiskie simboli, zināmu formu kopojumi. No ārpuses skatoties, šīs − man nozīmīgās sastāvdaļas − var likties kā forsēta maniere. Vai no tās būtu forsēti „jā-atkaujas”? Tas licis daudz domāt). 

 

Kas jums nepatīk mākslā? Vai jums patīk par mākslu runāt, teorētizēt?  

Nepatīk liekuļošana māksliniekam pret sevi, pret publiku; liekulība visās mākslas fazēs. Mākslas darbā tas var izpausties pārmērīgā pozitīvismā (ideālizēšanā, izskaistināšanā), vai pretējā virzienā − negātīvismā (kas līdz pat nihilisma pakāpei, šķiet, pēdējais modes untums).

Nepatīk mākslas polītika, galeriju un publikas untumi, kā, piemēram, „ražot” pēc pasūtinājuma, tieši tā un ne citādi. Līdz šim esmu varējusi izvairīties, ceru arī turpmāk.

Par mākslu runāt? Patīk, sevišķi ar dažādu mākslu pārstāvjiem. Nepatīk sekas: teoretizēšana; Bergsona, Santajanas atbildes apmierina īslaicīgi. Pēc tam seko neauglības periods; laikam, var vai nu runāt vai darīt − ne abus. 

 

Vai jūsu nākotnes nodomi ir zināmi? Kādu jūs vēlētos redzēt jūsu pašas mākslu nākotnē? 

Nē. Nav noteiktu plānu − nav taču zināma pati nākotne. Zinu tikai, ka maiņa un dzīvība man ir sinonīmi. Nezinu, kāda būšu rit, bet noteikti savādāka nekā šodien. Meklēšana, aktivitāte var, protams, novest arī pie kā nevēlama, bet ierūsēšana neaktīvitātē − nekad pie kā laba. Kas pamudinās mainīties? Nezinu. Tas nebūs padoms, aizrādījums no ārpuses, bet pašas iekšējā neapmierinātība. Mērķis jāsprauž kur augstāk, lai arī tā sasniegšana − kā it viss − nav garantēta. Tomēr, ja bultu mērķē pret sauli, ne zemi, tai iespēja aizskriet tālāk. 

 

Vai jūs vēlaties izteikties par kaut ko citu? 

Ir brīži, kad savā starpā rīvējamies un viens otram nežēlīgi knābjam, vai nu tādēļ, ka piederam citai paaudzei, vai citai organizācijai.

Cilvēka dabā šādas nesaprašanās ir nenovēršamas, pat nepieciešamas, bet vispārējas lietas labā būtu derīgāk saglabāt, ne saārdīt kopīgos spēkus − lai kāda būtu paaudze, kāda organizācija.

 

Gundega Cenne Mūķenes un lietussargi (detaļa)

 

Jaunā Gaita