Jaunā Gaita nr. 72, 1969

 

 

SAVA LAIKA BĒRNS

Alberts Bels, Izmeklētājs. Romāns. Rīgā: Liesma, 1967. 187 lp.

Tādi noziegumi nenotiek ik dienas. Zaglis , ielauzies tēlnieka Jura Rīgera darbnīcā, nevienam nemanot aizvācis tēlus uz netālu bumbas izrautu bedri, kur tos sakropļojis ar trulu priekšmetu. Lai iegūtu kādu pieturas punktu, Izmeklētājs iesāk ar tēlnieka nopratināšanu, ļaudams viņam mierīgā domu plūsmā un asociācijās izsijāt pāris iepriekšējo dienu notikumus. Nav jau nekas sevišķs atgadījies: rotaļīgas sievai gultā pienestas brokastis, iepriekšējā vakarā mazas ģimenes tuvināšanās viesības. Bet laiks cilvēka galvā visu saauž audumā, vienu lietu paceļot, nāk līdz vesels sakarību tīkls. Nav brīnums, ka Izmeklētājs, kas cer atrast tiešu, kauzālu notikumu virkni, drīz Rīgeram aizrāda neizplūst detaļās un asociācijās, kas traucē saredzēt lietišķīgu sakarību. Paturēt acīs "sarkano pavedienu" - tas nemaz nav tik viegli, un grāmatas beigās izmeklēšanas schēma galīgi sabrūk, jo noziegums nemaz nav noticis, vai arī noticis tikai tēlnieka domās. "Izmeklētājs" ir daļa no viņa "es", kāds alter ego, un satikšanās ar to ir sava veida sevis pārvērtēšana.

Lai gan grāmatas uzbūve retrospektā nebalstās uz striktiem principiem, kā, piemēram, Ilzes Šķipsnas radnieciskais romāns Aiz septītā tilta, kur reālais un fantastiskais risinās vienlaikus, Bela stāstījuma pamatideja ir skaidra. "Izmeklēšanas" cēlonis ir pusapzināta vēlēšanās izbēgt no personiskā "es", kas pēc tuvākā brāļa pēkšņās nāves šķiet nepanesams; "izmeklēšanas" rezultāts ir samierināšanās ar neizbēgamo, ar nāves eksistenci, un arī ar savu "es", kas nav nekāda hermētiska vienība, bet pastāvīgi mainīga eksistenciāla kopsumma, ko veido individa un viņa vides mijiedirbe. Zīmīgs ir citāts:

Laiks ir aizslīdējis kā šļūdonis, aizraudams visu sev līdzi. Pastaigājoties pa lauku, es atrodu tikai atsevišķus akmeņus, izmētātus un izsvaidītus, no dažiem atlikušas tikai drumslas. Man jāsavāc tas viss atkal kopā .... Kad mašīna darbojas, grūti atdalīt nozīmīgo no mazāk nozīmīgā. Bet man jāanalizē, jāapsver, jāpieņem vai jānoraida. Lai saprastu savus vistuvākos cilvēkus, man jāsaprot pašam sevi. Jo kopš mana piedzimšanas brīža es esmu pakļauts tādu pašu spēku iedarbībai kā viņi. Es esmu pakļauts laikam, un laiks ir pakļauts man. Es esmu pakļauts sabiedrībai, un sabiedrība ir pakļauta man. Kā rodas pasaules uzskats? Uz šo jautājumu man vēl jāatbild pašam. Man vajag sagremot pašam sevi, pirms es drīkstu ķerties pie citiem. (93-94)

Pārsteidzošais šajā romānā nav tas, ka autors prasmīgi lieto uzbūves principus, kas līdz šim izplatīti tikai Rietumu literātūrā, bet gan, ka autoram izdevies iedvest dzīvību viscaur cilvēciskam un simpatiskam tēlam. Juris Rīgers ir nelabojams optimists, lai gan redz dzīvi ar visām tās dažreiz tumšām, dažreiz bezjēdzīgām krāsām, tolerants pret citiem cilvēkiem, lai gan pazīst to skaudību, neiecietību, savtību. Viņš ir pozitīvs varonis, kas izveidojies padomju sabiedriskās un polītiskās dzīves apstākļos, bet stāv iespējami tālu no šabloniskā sociālistiski reālistiskā varoņa tipa. Pēdējais ir papes figūra, kuras gājieni demonstrē kādu ideoloģisku dogmu. Juris Rīgers turpretim ir izprotams individs, kuŗa īpatnība izpaužas tieši daudzajās detaļās un asociācijās romāna blīvajā gaisotnē, kas atbilst viņa dzīves gudrībai: "Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki sevi bezdievīgi apzog, būtībā nodzīvodami tikai sesto daļu laika, kad viņi staigā vaļējām acīm un viņu smadzenes darbojas". Rīgers sevi neapzog, bet domā, izjūt, atceras, pārdzīvo un pārliecina par savu eksistenci.

Caur jaunā tēlnieka uztveres lēcu mēs saskatām arī citus cilvēkus, kas ir viņa veidošanos vienādi vai otrādi ietekmējuši. Tur ir viņa tēvs, kas divreiz precējies, otrreiz ar daudz jaunāku sievu. Tēva gara vingrība parādās faktā, ka viņš bijis sekmīgs advokāts ir Ulmaņa, ir nacionālsociālistu, ir komūnistu laikā. Tur ir vidējais brālis Rūdolfs, kas kaŗa beigās ar viltotiem papīriem iestājies sarkanarmijā un pārnācis pusinvalids ar lodes saraustītām iekšām.

Tālāk pagātnē parādīts vecākais brālis, kas krīt leģiona rindās, kad Jurim Rīgeram tikai septiņi gadi, un arī māte, kuŗa mirst nedaudz vēlāk. Vistālāk, bet Jurim it kā vistuvāk, stāv leģendārais vectēvs, Piektā gada revolūcionārs un vēlāk strēlnieks, domājams, nolikvidēts Staļina laikos. Vectēvs, tēvs, un divi brāli trīs paaudzes. Trešā kā ar nazi šķelta, kur pāris gadi radīja starpību starp leģionu vai sarkanarmiju - šie cilvēki ar savām atšķirīgām personiskām un mainīgām publiskām sejām ir reizē daļa Juŗa Rīgera dzīves un latviešu tautas nesenās pagātnes pārstāvji. Vēsture šeit atklājas no subjektīvā viedokļa. Katrs no šiem cilvēkiem ir sava laika bērns, apbrīnojams, nožēlojams, peļams, bet katrā ziņā izprotams. Juris Rīgers atšķiŗas no viņiem visiem, arī no savas sievas, kuŗā pārāk dziļi iesakņojusies mātes vilšanās dzīvē un konsekventā neuzticība. Jaunais tēlnieks ir pēckaŗa cilvēks, kaŗot viņš kaŗojis tikai rotaļās. Viņš pieder pie laikmeta, kad atgriezušies čekas upuŗi vairs neļāva ticēt, ka vienīgi gestapo cilvēkus mocījusi un noslepkavojusi. Brīnumainā kārtā pārdzīvojis kaŗu, it kā orkāna klusajā acī, viņš ir izvērties par līdzsvarotu cilvēku ar ievērojamām spējām domāt patstāvīgi, neapkrauts ar naida, cinisma vai rezignācijas nastu. Viņš nebaidās no pagātnes, jo to nenoliedz, un droši skatās nākotnei acīs, jo tā viņu izaicina. Ja Juris Rīgers būtu kaut cik reprezentātīvs latviešu jaunākās paaudzes pārstāvis, tad būtu pamats cerēt uz saprāta uzvaru mūsu tautas turpmākajās gaitās.

Jau 1966. gadā izdotais stāstu krājums Spēles ar nažiem lika manīt, ka Albertam Belam ir svaigs un izcils talants. Ar romānu Izmeklētājs Bels ir sasniedzis jau pārsteidzošu attīstības pakāpi un nostājas jaunāko latviešu rakstnieku pirmajās rindās. Ja arī romāna uzbūves ideja nav konsekventi reālizēta un nav arī vispār reālizējama, šī formālā vaina liekas nesvarīga, salīdzinot ar tēlu svaigumu un psicholoģisko niansējumu, valodas dabiskumu un ideju bagātību.

 

Ojārs Krātiņš

Jaunā Gaita