CĪNĪTĀJS PRIVĀTĀ UZVALKĀ
Valdis Krāslavietis, Atzīšanās. Dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 32 lp.
Literātūrā - un, kā šķiet, īpaši jau mazo tautu un trimdinieku Literātūrā - netrūkst daždažādu nopelnu. Ne visiem ir tīri literāra vērtība. Autori to palaikam vairāk vai mazāk apzinās un reizēm raksta kaut ko tādu, kas tiem varētu palīdzēt gūt publikas un daža recenzenta atzinību: piemēram, viens otrs liriķis kļūst vismaz zināmā mērā par aktīvistu dzejā, vārsmo par laikmetīgiem tematiem polītiskā un patriotiskā skatījumā, cits varbūt puslīdz "stratēģiski" rīkojas ar īpatnēji latviskiem priekšstatiem. Šādus nopelnus kritika mēdz ievērot, ja vien attiecīgo darbu literārā vērtība ir kaut cik pieņemama. Turpretī dažs vēl spilgtāks talants var iekulties zināmās nepatikšanās, ja pievēršas tikai dzejas mākslinieciskai vērtībai un bez gluži pietiekama ārpusmākslinieciskā "takta" izvēlas vielu, kas viņam liekas piemērota šādas vērtības radīšanai. Nav jau ko iebilst pret latviskumu un patriotismu, bet sevišķi rūpīga ārpusmāksliniecisko faktoru ievērošana var kaitēt trimdas literātūras attīstībai un dzīvīgumam (un līdz ar to ir diezgan aprobežota vai irracionāla). Īpaši prasības pēc "pareizās stājas" būtu ļoti nevēlamas, jo tad droši vien rastos ne tikvien spontāni patriotiska pašizpausme, kas var saistīties ar labu mākslu (kā, piemēram, Virzas patriotiskajos dzejoļos), bet arī iezīmīga "taktika un stratēģija", kas reizēm saistītos ar liekulību un it bieži ar zemu māksliniecisko līmeni (kā tas ir, piemēram, sociālistiskajā reālismā).
Ārpusmāksliniecisku "nopelnu" laikam gan netrūkst arī Valdim Krāslavietim - ne velti šo pseudonimu literāro sarīkojumu plakātos kādreiz rakstīja ar tikpat prāviem burtiem kā J.Veseļa pelnīti slaveno vārdu. Taču šķiet, ka viņa "iesaistīšanās" bijusi pavisam spontāna un neviltota, tādēļ nav iemesla par to vīpsnāt. Ārpusmākslinieciska interese palīdzējusi Krāslavietim tapt samērā prominentam, tas ir skaidrs. Cik liels viņš ir kā mākslinieks, tas varbūt mazāk skaidrs. Tā kā Imantas izdotajā grāmatiņā Krāslavietis ievietojis pārsvarā individuālo liriku, tad rodas izdevība aplūkot šo autoru, tā sakot, civīluzvalkā...
Krājuma nosaukums Atzīšanās norāda uz ļoti personisku, subjektīvitātes noteiktu liriku, kādas pasaules Literātūrā netrūkst. Šāda dzeja var būt ļoti laba, bet tā saistās arī ar zināmu risku: ja uzsvars ir uz "atzīšanos" (confession), nevis uz pārdzīvojumu izmantošanu laba dzejdarba radīšanai, tad samērā viegli var gadīties, ka paustās izjūtas ir sentimentālas un izteiksme klišejiska. Dzejnieks, kas paša pārdzīvojumus uzskata par "jēlvielu", par līdzekli, kam nav pašvērtības, droši vien ir ar mieru daļu sava pārdzīvojuma elementu atmest un aizstāt ar citiem, vairāk piemērotiem viņa tīri mākslinieciskajiem nolūkiem. Turpretī tāds autors, kas galvenokārt vēlas izpaust savas "liesmainās un cēlās jūtas" un "spožās idejas", cerēdams, ka līdz ar to būs radusies nemirstīga dzeja, varbūt nespēs atmest dažu pārāk "bezkrāsainu", neizteiksmīgu elementu un lietos viegli saprotamus, bet izbalējušus un apputējušus izteiksmes līdzekļus. - Diemžēl, jāatzīst, ka Krāslavietis pārsvarā pieder pie ne visai selektīviem, diezgan banāliem "izpausmes mākslinieku" tipiem. Šķiet, ka viņa spēja sameklēt viegli uztveŗamus, kaut arī pārāk ierastus izteiksmes līdzekļus daudz piemērotāka satiriskai dzejai par sabiedrības nebūšanām - uz šādu dzeju Krāslavietim ir neapšaubāms "ķēriens" - nekā vārsmām par individuāliem pārdzīvojumiem. Krāslavieša atzīšanās visumā ir mazāk iespaidīga nekā viņa zobošanās...
Nav jau tā, ka šai krājumā nebūtu poēzijas - galu galā, Krāslavietim piemīt veidošanas spējas un psīcholoģisks redzīgums. Gadās daža it svaiga, efektīva rinda. Diemžēl, ar to nepietiek, lai rastos īsti laba individuālā lirika. Krāslavietim vai nu jākļūst daudz izvēlīgākam izteiksmes līdzekļu un vielas elementu ziņā, vai arī jāpaliek pie satiriskās dzejas. - Labākie dzejoļi, manuprāt, 9. un 31.lp., varbūt arī 4.lp.; tos tiešām vērts lasīt.
Ilgvara Šteina vāks ļoti glīts, bet varbūt pārāk tieši atgādina "izkusušos" pulksteņus Salvadora Dali sirreālistiskajās gleznās.
Gundars Pļavkalns