AIJA OZOLIŅA ATBILD GUNARAM IRBEM
Mans rakstiņš Archīva VIII sējumā "Latviešu autori Latvijā un trimdā" aizņem 1,4% no visa rakstu krājuma. Gunars Irbe tam ir veltījis 47,5% no savas recenzijas par šo sējumu JG 72.numurā. Mans rakstiņš ir pirmais, ko vispār esmu publicējusi, bet mans recenzents ir daudzu grāmatu, apcerējumu un recenziju autors. Par lielo ievērību, ko esmu izpelnījusies, man vajadzētu būt vislielākā sajūsmā un būtu jāseko tradicijai, ka autoram jāklusē par recenziju. Tomēr mani spiež atbildēt tas, ka recenzents ir attiecinājis uz mani apokrifo Disraeli teicienu un publiski nosaucis mani par meli. Mani atbildēt vēl mudina apstāklis, ka recenzents (kas ir JG redaktors) savu recenziju novilcinājis, kamēr iznāk Archīva IX sējums, kad Archīva VIII sējums jauniem interesentiem praktiski vairs nav dabūjams. Saprotams, šie interesenti vairs nevar pārliecināties, vai esmu mele, vai ne. -
Atbildes tikai uz galvenajiem iebildumiem:
1.
Recenzents: salīdzinājumā par okupēto Latviju un trimdas autoriem esot uzņemti nesalīdzināmi lielumi.
Atbilde:
No 773 trimdas autoriem uzņēmu salīdzinājumā tikai 265 autorus. Archīva redaktors 264.lp. ir apliecinājis, ka manis izraudzītie trimdas autori ir salīdzināmi ar okupētās Latvijas autoriem. Tieši salīdzināšanas jautājumu vairākās apspriedēs pārrunāju ar Archīva redaktoru.
2.
Recenzents: Es esot izlaidusi 1930.gadu.
Atbilde:
No manu tabulu uzbūves un no grafiskā attēla 204.lp. skaidri redzams, ka tas nav tiesa.
3.
Recenzents: Starp datiem par okupēto
Latviju un trimdu esot ap piecu gadu starpība.
Atbilde:
Culpa mea. Autoru skaits trimdā, kas publicējuši grāmatas no 1963.- 1967. gadam (ieskaitot), ir pavisam 46. Līdz 1962.g. 31.decembrim paliek 219 trimdas autoru, salīdzinot ar 143 autoriem Latvijā. Līdz ar to nemainās mana rakstiņa pamatsecinājums, ka trimdā ne vien relātīvi, bet arī absolūti ir vairāk autoru. Īstenībā man par šo kļūdu nemaz nevajadzētu atvainoties, jo okupētās Latvijas autoru skaitā ir uzņemti tulkotāji, bet trimdā tie nav uzņemti. Kādēļ recenzents šo faktu man nepārmet? Vai savas tendences dēļ? Uzņemot arī trimdas tulkotājus, trimdas autoru skaits atkal tuvojas manis minētam skaitlim. Recenzents liek noprast, ka autoru skaits neesot svarīgs un tomēr šim nesvarīgam jautājumam veltī gandrīz pusi no savas recenzijas!
4.
Recenzents: Par Latviju nav uzņemti autori, kuŗu lugas gan izrādītas, bet nav publicētas.
Atbilde:
Kādēļ šie autori uzņemami tikai par Latviju un ne par trimdu ? Vai tādēļ ka uzņemot nepublicēto lugu autorus kā Latvijā, tā trimdā, trimdas autoru skaits atkal palielinātos? No Archīva VIII sējuma biobibliografijām viegli var sameklēt vairumu nepublicēto lugu autorus trimdā.
5.
Recenzents: Termina "profesionāls revolūcionārs" vietā man esot bijis jālieto termins "profesionāls revolūcionārs rakstnieks".
Atbilde:
Matu skaldīšana. Ja padomju autoru biografiskās vārdnīcas izdevēji nerunā par rakstniekiem, bet par literātūras darbiniekiem, tad domāju, ka esmu viņiem parādījusi godu savā rakstiņā tos vienā vietā nosaucot par rakstniekiem. Vai daži šie literātūras darbinieki, kas apzīmēti par profesionāliem revolūcionāriem (vai manis pēc - profesionāliem revolūcionāriem rakstniekiem) ir rakstnieki Rietumu izpratnē, par to var ļoti šaubīties. Lai neizjauktu salīdzināšanas iespējas, es uzņēmu savos skaitļos par trimdu reliģisko rakstu autorus. Tādēļ rakstiņa virsrakstā ir "autori", ne "rakstnieki".
Secinājums:
Rodas iespaids, ka recenzentam ļoti nav paticis konstatējums, ka trimdā absolūti un relātīvi ir vairāk autoru nekā okupētajā Latvijā. Tā nu ir recenzenta emocionāla pieeja, kas viņu arī mudinājusi lietot pret mani augšā minēto apvainojošo teicienu. Mana emocionālā pieeja savukārt ir nepatika, ka recenzents jautājumu apcerējis ar emocijām un ne ar vēsu prātu. Kā skolotāja un bērnu māte esmu teorētiski un praktiski iepazinusies ar emocijām un tādēļ negaidu un neceru, ka recenzents atvainosies par man adresētu apvainojumu.
Aija Ozoliņa
Ir ļoti labi, ka Aija Ozoliņa nav sekojusi nekam nederīgajai "tradicijai", ka autori it kā nedrīkstētu kommentēt recenzijas, aizstāvēt savu viedokli utt. Kā autors, tā recenzents ir (publiskas) sarunas dalībnieki ar pilnīgi vienādām tiesībām.
Man jāatkārto: Ozoliņas darbs Archīvā VIII ir sava veida pionieŗdarbs un apsveicama iniciātīva mūsu literātūrzinātnē (literātūrsocioloģijā). Tādēļ ir piedodama kļūdīšanās, pārcenšanās un tamlīdzīgas neveiksmes, bet viss tas kopā tomēr neizslēdz kritiku un kritikas nepieciešamību. Kādas grāmatas virsraksta (Darrell Huff: How to Lie with Statistics) daļēja citēšana nekvalificē autori par meli, kā viņa to uztvērusi; grāmata nav arī "melošanas pavārgrāmata", bet tajā norādīts uz veidiem, kā statistika var tikt aplam lietota. Protams, arī apzināti, bet to nekādā ziņā negribu attiecināt uz autori.
Tiesa, Archīva VIII 264.lp. beigās šāda parinde: "Šai pārskatā (Trimdas autori. Ref.) minētas 773 personas. No tām 265, par kuŗām bija atbilstoši salīdzināmie dati (mans kursīvējums), ir uzņemti Aijas Ozoliņas sakopotajā statistikā iepriekšējā rakstā".
Ozoliņa domā, ka ar šādu "redaktora apliecinājumu" pietiek. Nepietiek. Kas tie tādi "atbilstošie salīdzināmie dati" un kāpēc to ir 265 un ne vairāk, ne mazāk personām? Nekādu atbildi uz šo jautājumu Ozoliņas apcerējumā neatrodu, turpretī gan pretrunas, kas atrodamas viena aiz otras pirmās divās apcerējuma rindkopās, kur par šiem jautājumiem aptuveni runāts. Kaut vai tāda, ka ziņas par Latvijā dzīvojošiem rakstniekiem iegūtas no biografiskās vārdnīcas Latviešu literatūras darbinieki, bet tālāk teikts, ka "par autoriem kā Latvijā, tā trimdā ir skaitīti ne vien daiļdarbu rakstnieki, bet arī populārzinātniska, polītiska un reliģiska satura grāmatu sarakstītāji". No Ozoliņas vienīgā Latvijas avota viņa varēja iegūt ziņas vienīgi par literātūras darbiniekiem, bet ne par tādiem "populārzinātnisku grāmatu sarakstītājiem", kuŗi rakstījuši grāmatas dabas zinātnēs, medicīnā utt. Iespējams, ka tie nav statistikā uzņemti ne vienā, ne otrā "pusē". Bet kur tas teikts? Ozoliņa pati saka, ka no Latviešu literatūras darbiniekiem viņa ieguvusi ziņas tikai par rakstniekiem. Kur iegūtas pārējās ziņas?
"Lai neizjauktu salīdzināšanas iespējas, es uzņēmu savos skaitļos par trimdu reliģisku rakstu autorus", saka Ozoliņa. Vai ar to salīdzināšanas iespējas nav tieši sajauktas, jo Ozoliņas Latvijas avotā reliģisku darbu autoru nav un vispār - vismaz oficiālie valsts apgādi - Latvijā šādas grāmatas neizdod? Reliģisko šeit varētu līdzsvarot ar antireliģisko Latvijā (tā arī ir sava veida "reliģija"!), bet Latviešu literatūras darbinieku priekšvārdā skaidri teikts, ka "dažādu zinātņu nozaru un preses darbinieki, kuru darbība nesaistās ar daiļliteratūru, vārdnīcā nav ietverti ".
Ozoliņa pati min, ka Latvijas autoru skaitā uzņemti tulkotāji, bet ne trimdas autoru skaitā un vaicā, kāpēc es to viņai neesot pārmetis. Protams, "pārmetums" šeit vietā: Kāpēc tā?
Jāievēro arī sekojošais: Latviešu literatūras darbinieku priekšvārdā sacīts, ka "vārdnīca sava nelielā apjoma dēļ nepavisam nespēj aptvert itin visus, kas latviešu literatūrā darbojas". Par tulkotājiem teikts, ka uzņemts "zināms skaits labāko tulkotāju". Arī tas spiež, izdarot statistiskas aplēses, ievērot, ka avots nav pilnīgs un var sniegt pavisam nepareizu ainu, ja ir jautājums par skaitļu salīdzināšanu.
Autore saka, ka no tabulu uzbūves (un tabulas ir arī diagrammu pamats) izrietot, ka viņa neesot izlaidusi 1930.gadu. Vai mūsu rīcībā būtu divi dažādi Archīva VIII iespiedumi? Manā iespiedumā pēc vecuma grupas 1920-1929 seko "Pēc 1930. (gada dzimušie)", skat. 202. un 203. lp! Pēc 1930.g. dzimušie ir dzimuši vismaz 1931.gada 1.janvārī. Ne agrāk. Vismaz Ozoliņas Latvijas materiālā ir viena autore, kas dzimusi 1930.g.: Regīna Ezera.
Noprotu, ka autore akceptē manu norādījumu, ka abu avotu starpā ir pieci gadi, un ir ar mieru "reducēt" trimdas autoru skaitu uz 219. Bet ar to "rakstiņa pamatsecinājums" nemainoties. Kuŗā vietā es recenzijā pieprasu, lai mainītos "pamatsecinājums"? Bet pie kaut kāda "pamatsecinājuma" taču var nonākt vienīgi tad, ja salīdzināšana veikta perfekti. Turklāt, lai secinātu, jāievēro ne tikai "vairāk" vai "mazāk", bet arī diferences lielums.
Autores argumentēšanu sakarā ar lugu autoriem, diemžēl, nespēju saprast. Vienīgais, ko varu piebilst, ir, ka - protams - abu salīdzināmo lielumu "īpašībām" jābūt vienādām, t.i. vai nu uzņem vai neuzņem nepublicēto lugu autorus, bet tad kā vienā, tā otrā "pusē".
Aizrādījums uz to, ka autore kādu terminu necitē pareizi, nav matu skaldīšana. Citēt pareizi nu būtu pati elementārākā prasība zinātniskā darbā. Pētījumā nav arī vietas nekādai goda parādīšanai", ko autore it kā esot darījusi, nosaukdama par rakstniekiem tādas personas savā Latvijas materiālā, kuŗas diez vai esot "rakstnieki Rietumu izpratnē". Kas ir rakstnieks "Rietumu izpratnē"? Arī "Rietumos" netrūkst rakstnieku komūnistu. Iespējams, ka šādi runādama, autore pielaiž vēl vienu "salīdzinājuma kļūdu" (un to tiešām dara daudzi un dažādās sakarībās): salīdzina latviešu rakstniecības totālo struktūru ar Rietumu resp. cittautu) rakstniecības "galotnēm". Tādējādi salīdzinot, Ozoliņai ir diezgan daudz "neatbilstošo" arī trimdas materiālā.
Autores secinājums (ne pamatsecinājums!), ka recenzentam kaut kas ļoti neesot paticis, satur klasisko "trimdas zemtekstu". Šinī gadījumā tas laikam skaidri formulēts, skanētu šādi: Recenzents gribējis, lai rezultāts rādītu citu ainu un Padomju Latvija būtu pirmā vietā. Kā būtu ar vēl vienu alternātīvu: Gribējis zināt patiesību?
Nobeigumā par emocijām: Ja Ozoliņas rezultāts - kaut vai tikai "pamatsecinājumos" - ir pareizs, vai par to īpaši būtu jāpriecājas, ka Latvijā mazāk autoru nekā trimdā? Man nekādi paštaisni smiekli nenāk, drīzāk otrādi.
Bet ja Ozoliņa izbeidz savu salīdzinājumu ar 1962. gadu, tad rezultāts varbūt nav nemaz tik sensācionāls. Nav jāaizmirst emigrējušo grupu īpatnējais sastāvs tieši šinī ziņā. Arī Latvijā dzejnieki un rakstnieki, un "populārzinātnisku grāmatu sarakstītāji" tā vis uz katra celma neaug. Turpinot pētījumu (ieteikums: samierināties vienīgi ar izsekošanu daiļdarbu autoru skaita attīstībai, tā skaidrāk norobežojot pētījuma lauku, un papildināt Latvijas materiālu ar datiem, kas iegūstami no periodikas un izdodamo grāmatu "tematiskajiem plāniem"), šķiet, aina kļūs mazāk drāmatiska un - savā ziņā - iepriecinošāka, ievērojot, protams, arī to, ka autoru skaits vien nav izšķirīgais. Cita starpā, būtu jāpievēršas arī autoru aktīvitātei; publicēto grāmatu skaitam un apjomam. Es tiešām ceru, ka Aija Ozoliņa savu darbu turpinās un vērsis plašumā.
Gunars Irbe