Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

Astrīde Ivaska

 

SOMU SALĀS

Zaļi zila silu zeme. Somija ir gludena, raupja vai spuraina. Jau pirmās akmens laikmeta āvas ir gludenas kā mūsdienu dzidrie stikla veidojumi. Priežu meži ir spuraini, paegļi, sērmūkšļlapas, pirts slotas un bārkšu auduma paklāji, bet granīts ir raupjš. Ūdens līmenis ir gludens un ziemeļbrieža spalva, bet lācis ir spurains. Bet tagad vairs nav lāču. Savās raupjajās granīta dzirnās Somija samalusi ledus laikus un lāču laikus.

Un lūk, tur ir viņš pats – soms, iecirsts Turku doma baznīcas kaļķakmens balsteklī. Pašā senākajā baznīcas nostūrī viņš patveries no kādas vēl senākas celtnes. Pašā nemainīgākajā Eiropas novadā viņš patveries nemanīts un nemainīgs kopš gadu tūkstošiem – smagnējiem, paplatiem sejas pantiem, plakanu degunu, mazliet neuzticīgām acīm. Tā viņš skatās pasaulē no savas aizvietas – sapratīgs, zinīgs, neizprasts.

Priežu kokā cirstam bīskapam sīkā lauku baznīciņā acis raugās uz iekšu un ausis klausās kaut ko tikai paša dzirdei saausamu. Vaigu kauli ir augsti, piere punaina, un kreisie deniņi saplaisājuši – tur ir zara vieta. Katrs soms ir tēsts tā, ka saskatāmas zaru vietas. Tās nevar noslēpt, jo koks ir audzis. Seja ir klusa, austrumnieciska miera apdvesmota. Vienīgi to neredz, ka koka acis patiesībā ir dzidri zilas. Tik zilas acis un tāltālu skatienu iegūst, ilgi raugoties ūdeņos.

Somija ir bērnība. Un somi ir tādi, kādi bērnībā likās pieaugušie – pieejami, bet tomēr neizdibināmi. Tie dzīvo paši savā neaizsniedzamā pasaulē. Tie ir vēlīgi un uzticami un patur dziļumus sev.

Ar kādu nesatricināmu pārliecību viņas varēja man pirts priekšnamiņā teikt, ka pirtī es sapratīšu somu valodu? Gan jau, gan jau, viņas mani drošināja kā bērnu, pirtī tu runāsi somiski. Un es runāju. Vai nu tur izkusa vārdu čaula un palika tikai serde, kas visās valodās vienāda, vai arī mēs nonācām līdz tai cilvēka daļai, kam vārdi nevajadzīgi, un kas pārnesās uz mani pat caur svešās valodas nesaprotamām skaņām. Lai nu kā, viņām bija taisnība. Un taisnība bija arī baskāju večiņai, ko pievakarē allaž sastapām dzenot govis mājup. Ak tad no Amerikas gan, viņa brīnījās. Bet tur taču arī runa somiski, viņa piebilda. Un mēs atbildējām, runā gan. Un somu dzejniekam bija taisnība, ka īpati somiskais ir tas, kas teikumā, gar kuŗu strādāts augu dienu, vēl arvien skan smagnēji. Somu valoda ir Somijas vairogs.

Svētdienas rīts bērzājā ar gaŗkātu papardēm un meža zemenēm, un sajūta, ka, plūcot zemenājus pušķīšos tējai, jāizdzied pilnā kaklā visas tautasdziesmas, kas atmiņā palikušas no bērnu dienām, pusaizmirstas, no dažas tikai pa pantiņam, visas, visas kādā spodrā jūlija svētdienas rītā skaldā pašā salas viducī...

Līst. Ja Somijā līst, tad līst ne tikvien no augšas, bet arī no apakšas un sāniem. Līst vienmuļi un vienmērīgi jau otru nedēļu. Mežs rīb ritošu pilienu ritmos. Ezers ierotījis atspulgu rotaļas trula saltuma stingumā. Ūdens viļājas melns un mēms, laivas valstās nelietātas un lietus pielijušas. No vasaras vairs ne vēsts. Mēs esam nomaldījušies saules panāksnieki.

Cilvēka roka mazliet, bet aiz lietus un laika plīvuriem ainavas nemainīgā seja. Līmeņa gludenums, salu strēles, un, pamīšus atkāpjoties tālē, silu mēles. Slaikas ēnu švīkas kausētā svinā. Plāns ir mainīgās ainavas auts pār zemes nemainīgo seju. Kur beidzas īstais un sākas īstenība? Bērzu un apšu lapas spulgodamas ņirb un veido nesaskatāmu svītru. Šī ainava gulstas kā tilts starp to, kas esam, un starp to, kas ir.

Dienvidū viļņi nāk no rietumiem uz steķu pusi, – ne jau īsti viļņi, tikai ūdens strāvojums. Ezers paceļas pirkstgalos un panākas man pretī. Skalojas ap laivām, pačabinās meldrājā un salīgo to šurpu turpu. Saules pirksts iedzirkstas dziļoksnī tuvu un noslēpumaini kā ziņa, kā norunāta pazīšanās zīme. Gaŗām man papeld rauduve ar rauduvēniem, kas visu dara mātei pakaļ. Bet starp pelēkiem debešu blāķiem vanags lēnītiņām riņķo augšup pa nemanāmām vēju strāvām. Nekustīgiem spārniem, lēnos kāpjošos lokos. Sasniedzis kādu tikai viņam zināmu virsotni, ar plašu spārnu vēcienu maina virzienu un sāk laisties lejup krītošā līknē. Trīs salas redzes aplokā šodien ir ēnainas teiksmu salas. Saules zibens izceļ pa daļiņai no tām, parāda priedeglāja atšķirīgo zaļumu, nevienādo blīvumu. Tad atkal mākuļa ēna pārslīd salai un pārvērš to kā burvju zizlis. Ne šodien, ne vakar, bet vienmēr un vienmēr.

Aiz manis vaļīgi austs lakats – zaļpelēka bārkstaina rudzu druva, nomesta starp tupenāja sulīgi zaļo krūzainumu un mežmalas stīvo melnumu. Kaijas nolaižas tupeņos – kaijas tīrumos ir uz lietu. Un tad aizezerē parādās mazais baltais kuģītis ar zili balto somu karogu: zilo ūdeņu krusts mākoņu bālumā. Kuģītis ir Somijas vasaras sapnis. Pati vasara brauc tanī, pabrauc man gaŗām vēsa un īsa kā spārna pieskāriens. Pagaist no acīm, atstājot aiz sevis skumju putu vīli. „Ar Dievu, ar Dieviņu līgo!” Vasara brauks baltajā kuģītī arī tad, kad manis šeit nebūs, nākamvasar un vēl daudzas baltas vasariņas, kad manis vairs nebūs. Un rietā ieslīdēs melna motorlaiva ar melnu zvejnieku pašā vienā galā pie nedzirdama motora, kas dzen laivu pār ezeru. Sakumpis vecs vīrs, naģeni galvā, atlaidies laivā un labi zina ceļu uz viņu malu. Putni aizdzied vasaru, iedzied to blāvās nakts rimtumā, melnā laiva ieslīd slīkstošās saules liesmu lokā.

Somijas baltās naktis ir blāzmainas un ļoti klusas. Gaisma nezūd, tikai atkāpjas aiz pienaina stikla sienas. Vēŗi, skupsnas, birzis iekūst šai blāzmā un stāv nekustīgi kā ziedlapas dzintarā. Liekas, ka baltajās naktīs nekad nav vēja. Nav arī mākoņu. Debess tikpat gludena kā ezera virsus – divi tukši, nakts dvašas apskapstējuši spoguļi. Putni neapklust, bet rosās tālāk kā sapnī. Šad tad ietarkšķas zemes vēzis vai iekūkojas dzeguze. Palecas zivs, saskatījusi uz līmeņa peldošu knislīti, un ielec tieši pienainajās debesīs. Vienīgā robeža starp ūdeni un debesi, starp raudu un dzeguzi ir klusums.

Senie Somijas varoņi mīt ezeru dzīlēs, tādēļ ezeriem nevar uzticēties. No krasta raugoties, tie ir gan dzidri, un ūdens ir salds, bet tikko saule apmācas, tie tumšo, un tos šķeļ aizsaules gulbja melnā krūts.

Melnajam ūdenim ir balti spārni. Tas skalojas gar Gaišā un Melnā līča smiltīm. Melnajā līcī aug retas, ļoti smuidras priedes. Rietā to tvirtie stumbri nokaist par vara stabulēm. Šīs ērģeles neskan no dziesnas pieskāriena, tikai trīs, varbūt arī dobji dūc, bet to Gaišajā līcī nevar sadzirdēt, redz vienīgi saspriegto trīsēšanu. Starp Gaišo un Melno līci ir Aizkalnes dziednīca, kur miris Rūdolfs Blaumanis. Arī tur aug snaigas priedes, un starp pauguru kosām plaiksnī aizsērējušas, ūdensrozēm pāraugušas dangas. Priežu stāvi un skujas rudenī arī maina krāsu, – tā vietējie mani pamācīja, –to mana, brūklenēs ejot. Visi koki gatavojas gaŗajai ziemai. Blaumanis mira pret rudeni. Arī viņš būs vēries Melnā līča sārtenās stabulēs un ausījies to nedzirdamā slavas dziesmā aiz melnā ūdens ar baltajiem spārniem.

Arī rudeņos var redzēt ziemeļblāzmu – ezera dzelmājos, saulei laižoties. Varbūt tā ir vakarblāzma jeb ezerblāzma. To var viedēt tikai no laivas ezerā. Rieta atstari šaujas dzelmē kā ziemeļblāzmas stari debesu augstumos. Ūdenī virmo gliemežnīcas mainīgā mirga. Šādos brīžos dzīvība un nāve pārtrauc savu nerimtīgo cīņu un savienojas vienā vienīgā starainā saskaņā.

 

 

 

RĪTS VAĻADOLIDĀ

Bariņš kabaļero ienāk bārā iedzert brokastu kafiju un konjaku, un tūlīt rodas dzīvība, zābaku tīrītāji grozās ap tiem kā lapsenes ap vīnogu ķekaru, sametas līki uz saviem zemajiem ķeblīšiem un spodrina ko jaudā. Viesmīļi nospiež kloķus espreso kafijas mašīnās, tvaika spiediens liek kafijai šņācot skriet tasītēs. Cits viesmīlis salej konjaku glāzītēs, kamēr pikolo skrien uz tuvējo maiznīcu pēc siltiem radziņiem. Ārā, laukumā, spīd slīpā rīta saule, ir ap pulksten desmitiem – Spānijā ļoti agra stunda; ielu slaucītāji pašlaik staigā apkārt ar saviem atkritumu rateļiem, mēzdami ielas, veikali atveŗ slēģus, dažs labs darba cilvēks šķērso laukumu, pamezdams skatu uz doma baznīcu. Akācijas smaržo, kafija smaržo, kungi stāv pie letes, vienu kāju atspieduši pret metalla balstu, svaigi spodrinātās kurpes laistās, uzvalki sēž nevainojami, tie ir kabaļero, jātnieki, nevis vienkārši kājnieki, tie ir idalgo, tēvadēli, viņiem ir turīgi tēvi un augstdzimušas mātes, kuŗu uzvārdus viņi valkā ar lepnumu līdz ar tēva vārdu, jo viņi lepojas ar sevi, ar savu vārdu, savu dzimtu, savu pilsētu, savu zemi. Viņi ir spāņi, un slīpā rīta saule jau piecsimt gadu apspīd doma baznīcu un laukumu tās piekājē, bet rīts vēl nekad nav bijis tik smaržīgs un dzīvs. Viņi ir spāņi, un viņi lepojas ar dzīvi. Joki izraisa smieklu strūklas, cigarešu dūmi vijas virs gludi nosukātajām, spodri melnajām galvām. Diena ir sākusies kādā spāņu pilsētā.

 

 

 

ATBILDE ĀVILĀ

Nonākot Āvilā, esam nonākuši klusumā. Putekļainā iela stacijas priekšā, tālumā pilsēta ar vareno mūri ap to, pārjumta ar draudīgu tuva negaisa debesi, Tumši zila agras pēcpusdienas debess ar mainīgiem mākoņiem. Visapkārt ne dvēseles, ne noplukuša suņa vai pinkaina ēzelēna; liels klusums, dziļš klusums, mūs apņem klusuma dziļums. Sākam soļot uz pilsētas pusi. Līdztekus ielai stiepjas dārzi, ieejam tajos, soļojam zem tumšiem kastaņkokiem. Kastaņkoku aleju krusto otra tāda pati melni jumjoša aleja, krustcelēs strūklaka ar vēsuma loku, akmens soliem. Esam jau iegrimuši klusuma gaisotnē, bijīgi kā baznīcā. Ne vairs tā, jūtam, ne tā – bet kā tad? Nemanot nonākam pilsētā caur vieniem no deviņiem vārtiem augstajos mūros. Ieejam cietoksnī, kam apkārt divi ar pus kilometru gaŗais mūris ar astoņdesmit astoņiem vēderainiem sargtorņiem. Ejam pa šaurām, apaļiem akmeņiem bruģētām ieliņām. Laucinieki sabraukuši tirgoties, zirgēzeļi un ēzelīši snauž paēnā mazajā ieliņā aiz doma baznīcas, laucinieki paši sēž vēsajā ēdnīcā pie pusdienām, mušas sīc. Mēs brienam arvien dziļāk dzidrajā klusuma jūŗā. Tagad tā sniedzas mums jau līdz kaklam, drīz aizkars lūpas, un mēs vairs nespēsim paprasīt, kā tad īsti ir būt Āvilā, ja ne tā kā citur? Kā kļūt lielā klusuma cienīgam? Bet ir jau par vēlu prasīt, atbilde Āvilā jāatrod katram pašam, jo arī atbilde ir klusums. Āvila ir mūŗu pilsēta, klusuma cietoksnis. Nokāpjam padziļā senā pagrabā veldzēt slāpes, Pēc negaisa debess spiedīguma mūs apņem drēgns vēsums un simtgadīgu velvju krēsla. Vaļējā pavardā karājas dažāda lieluma kapara un čuguna katli, bet uguns tur vairs nekuras. Jaunais cilvēks aiz letes nepievērš mums lieku vērību. Nezinām, ko derētu piedzert pie artišoku sirdīm. Nekas, es Tev ko labu iedošu – jaunais cilvēks mūs uzrunā kā savējos, laikam citādi neprazdams, jo svešinieki uz Āvilu nāk reti. Dzēriens ir varens, Āvilas pašas vīns no apkārtējiem kalniem, no ciemata, saukta Galajosa. Sarkans un spirdzinošs, skaidrajā kalnu gaisā audzis. Šo vīnu nepazīst ārpus Āvilas, un velti to meklēt Madridē. Vīns strauji kāpj galvā šai dienvidu stundā. Pagrabā mums sāk arvien labāk patikt, bet izkāpjot ir dīvaini daudz pakāpienu. Apņemamies atgriezties šeit uz vakariņām un šķiŗamies no jaunā cilvēka lielos draugos. Izejam no pilsētas mūriem ziemeļpusē, kur ielejā ir klosteris. Tur Svētā Terēze pavadījusi jaunības gadus. Sekojot mūrim vieglām kājām, sastopam tumšbrūnu ganu ar suni un baltu aitu baru. Āvilas labais gans varētu būt astoņdesmit vai trīssimt gadu vecs, viņā nekas neliecina par laikmetu, kuŗā viņš dzīvo. Viņš ir bezlaicīgais labais gans. Pie lielajiem rietumu vārtiem negaisa debeši sāk izklīst. Padziļi zem mums paveŗas izsīkušas upes gultne, kuŗā ganās melni tauri. Vairāki akmens tilti krusto sauso gultni, tātad citos gadalaikos tanī laikam tek upe. Vēlāk mums stāsta, ka sausajā gadalaikā upe kļūst neredzama un tek tālāk pazemē. Bet tā nezūd, tā ir neizsīkstoša. Kad tā kļūst neredzama, tad jātic, ka tā tomēr vēl plūst, kaut gultnē ganās melnie tauri. Mēs apejam apkārt Āvilai un atgriežamies pilsētā, meklējot atbildi, bet atbildes nav, tā slēpjas it kā aiz plānas stikla sienas, tuva, bet mums netverama. Ir atbilde Āvilā, ir, bet aiz klusuma sienas, aiz gadsimtu un vareno augstieņu klusuma sienas.


 

Jaunā Gaita