Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

 

JG redakcijai:

VĒL PAR J. RAIŅA TULKOTĀJU POLISKI PROF. DR. ST. KOLBUŠEVSKI

Laikraksta Laiks 1969. g. 2. aug. (61.) numurā A. Baumanis rakstā „Rainis poliski” par tulkotājiem min S.F. un J. Kolbuševskus un tālāk pastāsta, kas Tagadnes poļu rakstnieku vārdnīcas otrā sējumā sacīts par J. Kolbuševski. Ja tā nav vienkārša pārrakstīšanās, tad vārdnīcā par J. Kolbuševski teiktais īstenībā zīmējas uz prof. Staņislavu K., bijušo Latvijas universitātes profesoru. Tur sacīto vēl var papildināt.

Izdevniecības „Zinātne” Rīgā 1968. g. apgādātajā Artura Ozola grāmatā Raksti folkloristikā no 361.-363. lp. ievietota arī poļu literatūrzinātnieka Vroclavas universitātes prof. Dr. St. Kolbuševska (1901.-1965.) vēstule A. Ozolam, kas datēta Vroclavā 8.11.1960. Tur ir arī viņa fotoattēls Opoles (Polijā) Pedagoģiskās akadēmijas rektora amata tērpā. Gada skaitļi liecina, ka šā latviešu drauga dzīves gaitas beigušās jau 1965. g. Otrs tulkotājs J. Kolbuševskis varētu būt viņa dēls, kas arī savā laikā bijis Latvijā un par kuŗa atbalstīšanu tā studijās profesors A. Ozolam silti pateicas.

Šai pagarajā vēstulē cita starpā teikts:

Es pats nejūtos vairs tik spirgts kā toreiz, kad strādāju Rīgā. Daudz veselības prasīja rektora amats Opoles Pedagoģiskajā akadēmijā. Bet, ko darīt – ir jāstrādā, un darbs, kaut lēnām, virzās uz priekšu. Bez „Romantisma un modernisma” (kas iznācis 1959. g.) Jūsu atsauksme Literatūrā un Mākslā par šo grāmatu bija pirmā vispār (nodoti izdevniecībai „Slovacka kults Silēzijā”, „Damrota daiļrade” (Damrots ir Silēzijas rakstnieks), „Opmana poēzijas estētiskā analīze”. Tas pēdējais ir mans mīlulis. Estētikas problēmas poēzijā (un vispār daiļradē) mani vienmēr visvairāk saistīja un šīm problēmām biju ziedojis daudz laika semināros un lekcijās, un vietas – savos iespiestos darbos. Tas nodots; bez tam ir tekoši darbi un citi: diplomdarbu novērtēšana un diplomdarbu aizstāvēšanas (egzaminy magisterskie); piedalīšanās teātŗa kritikas sesijā Krakovā (galvenām kārtām Slovacka uzvesto darbu apspriešana. Slovacka jubileju svin vēl nepārtraukti visā Polijā; Opolē piedalīšos Akadēmijā. Sakarā ar Vroclavas 15. gadadienu (atbrīvošanas gadadienu) radiofonā bija intervija ar Steinhausu, mūsu – poļu lielāko matemātiķi, Hiršfeldu – hematologu un mani. Eksāmenu sesija drīz beigsies, tad varbūt varēšu drusku atpūsties.

Un pēc tam paredzēts Raiņa tulkojuma turpinājums un plašāka apcerējuma (par Raini) sagatavošana. (Kursīvējums mans A.P.). Tas būtu ievietojams poļu literārā presē sakarā ar Raiņa gadadienu. Marta vidū paredzēta mana saruna ar Kristinu Skušansku, mūsu vislabāko režisori, par Raiņa drāmas uzvešanu viņas teātrī Krakovā.

A.Ozols par prof. Dr. St. Kolbuševski publicējis divi apceres 1959. g.:

1) „No latviešu un poļu sakaru vēstures” (Par prof. Dr. St. K. zinātniski pedagoģisko darbu Latvijā un

2) „Gadsimta ceturksnis latviešu un polu literatūras sakaru laukā”.

Par pēdējo prof. K. savā vēstulē raksta – „Tas man sagādāja daudz prieka vispirms maijā, kad to saņēmu (vēl neoficiāli), tad jubilejā un tagad, kad to lasīju Literatūrā un Mākslā; es gribētu pateikties Jums un līdz ar to visiem maniem draugiem Latvijā.”

Būdams vēl Latvijas universitātes students, A. Ozols 1936. g. prof. St. Kolbuševska vadītajā slavu literatūras seminārā nolasījis referātu „Paralēles Stefana Žeromska un Andreja Upīša dzejas starpā”.

Andrejs Punka, Vašingtonā

 

 

 

JG redakcijai:

Laimonis Mieriņš JG 73. n-rā apgalvo, ka māksla „varētu būt arī mākslinieka ikviena aktivitāte, piemēram, ūdens nolaišana.”

Senie romiešu patricieši un bagātnieki bija izkopuši diezgan ekstravagantu ēšanas mākslu; ar to cieši saistīta bija arī vemšanas māksla, kuŗai kalpoja ziloņkaula nūjiņas un spalvas rīkles kutināšanai, pat īpaša telpa (ko, ja nemaldos, sauca par vomitorium). Mieriņš romiešus pārtrumpo, paplašinādams mākslinieciskās aktivitātes lauku. Kas zina, kādas izskatītos ultramodernās mākslas izstāžu telpas, kur mākslinieks vai māksliniece varētu publikai rādīt dažādas technikas un mākslas vispārējo progresu? Un kādēļ aprobežoties tikai ar Mieriņa pieminēto aspektu? – Vai būtu jārīko kaut kas līdzīgs tiešajam happening? Varbūt pietiktu ar filmu, kas turpinātu ģeniālās Joko Ono (tagadējās Džona Lennona kundzes) neapsegto sēžamvietu sērijas tradiciju? Arī šī tradīcija vienu otru šokētu. Neapģērbtas daiļavas no mugurpuses –, teiksim, drusku Vato vai Bušē garā – jau tā nekas; bet koncentrēšanās tieši uz abu dzimumu sēžamvietām varbūt liktos jau drusku pārspīlēti progresīva.

Manuprāt, vienīgā tradicija, kuŗai vērts sekot, ir tā, kuŗu Nortrops Fraijs (Frye) apzīmējis par (attiecīgās) mākslas būtisko tradiciju vai tml. Tā ir kopēja gan antīkajai, gan modernajai mākslai, par cik vispār var izjust ģenuīnu mākslu. Domāju, ka šai tradīcijā ietilpst arī zināma distance, kas izslēdz tieši apskatāmu ūdens nolaišanu un citas „ultranaturālas” parādības. Ūdens nolaišana ir anti-Art . Apūleja Zelta ēzelis, kur starp citu – vienā epizodā – tēlota ūdens nolaišana, ir (literārā) māksla. Vai to varētu gleznot, tas cits jautājums”.

Mākslas cienītājs, Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

V. Jureviča brīdinājumus (JG 75, 61) nevar attiecināt uz latviešiem, ne arī citām līdzīgā stāvoklī esošām mazām tautām.

V. Šņornieks, Hamiltonā

 

Jaunā Gaita