Jaunā Gaita nr. 80, 1970

 

 

Arnolds Aizsilnieks

VOLDEMĀRA BASTJĀŅA VERSIJA – UN MANĒJĀ

 

Sekojošā rakstā prof. Arnolds Aizsilnieks analizē JG 76. numurā iespiestās bij. Saeimas deputāta un ministra Voldemāra Bastjāņa kritiskās piezīmes sakarā ar Arnolda Aizsilnieka grāmatu Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945.

 

Lai sirsnīgs paldies V. Bastjānim par cildinošo atsauksmi, kas izteikta viņa raksta „Saimnieciskās dzīves attīstība” beigās JG76. num. par manu grāmatu Latvijas saimniecības vēsture 1914.-1945. Bastjāņa rakstā, diemžēl, ir arī vairākas piezīmes, kas var radīt pārpratumus. Tāpēc lai atļauts pakavēties arī pie tām.

Raksta sākumā Bastjānis saka, ka es esot „pazīstams kā privātās iniciatīvas un privāto uzņēmumu aizstāvis”. Šeit daži viņa domas motivējumu piemēri:

* Bastjānis raksta, ka pēc mana ieskata „tikai privātiem uzņēmumiem piešķirama saimniecisko funkciju veikšana valstī”. (Kursīvējums mans. A.A.) Ja tas būtu taisnība, tad taču es, piem., nebūtu uzskatījis par lielu trūkumu to, ka Latvijas Banka nebija veidota kā centrālā banka ar vēl plašākām funkcijām nekā tai bija atļautas. Neesmu arī nekur izteicies pret tādu valsts monopolu pastāvēšanu kā spirta monopols, pasts, telefons, telegrāfs, radiofons u.c., nerunājot jau nemaz par tiltiem un ceļiem, kuŗus arī Bastjānis piemin savā rakstā.

* Bastjānis raksta: „Ja tie /t.i. valsts monopoli. A.A./ būtu nodoti privātai uzņēmībai un peļņu gūtu privātie, tad, domājams, Aizsilnieks tos labprāt ieredzētu.” Mans viedoklis par privātiem monopoliem ir skaidri pateikts manas grāmatas apakšnodaļā „Karteļi un sindikāti” 379.-382. lp. Tur redzams, ka mana nostāja šinī jautājumā nebūt neatbilst Bastjāņa zīlējumam.

* Bastjānis raksta, ka manā grāmatā „kā sarkans pavediens velkas doma”, ka valsts monopoli „ir nāvīgi konkurenti ar iedzīvotāju privātiem uzņēmumiem”. (Kursīv. mani. A.A.). Tāda doma ne tikai nav atrodama manā grāmatā, bet tādu velti meklēt katra loģiski domājoša tautsaimnieka rakstos, jo tur, kur ir monopols, nevar būt konkurentu, un tur, kur ir kāds konkurents, nevar būt monopola. Tas taču izriet no šo terminu tautsaimniecībā vispārpieņemtām definīcijām.

* Aizstāvēdams valsts uzņēmumus, Bastjānis saka, ka privātajos uzņēmumos notiekot tādas pašas „nebūšanas” kā valsts uzņēmumos. „Tas ir taisnība, bet tikai šo „nebūšanu” sekas ir dažādas. Zaudējumus, ko rada „nebūšanas” privātajā uzņēmumā, cieš uzņēmējs pats, un ja viņš nespēj tos novērst, tad viņa uzņēmums brīvsaimniecības apstākļos izput, atdodot vietu citam, efektīvākam uzņēmumam. Peļņa, atskaitot valsts un pašvaldību nodokļus, ir atlīdzība uzņēmējam par radīto efektivitāti. Tā kā „mirušos” uzņēmumus ātri aizmirst, daudzi domā, ka privāts uzņēmums dod tikai peļņu. Turpretim zaudējumi, ko rada „nebūšanas” valsts uzņēmumā, nebūt nav jāuzņemas uzņēmuma vadītājam, bet tos sedz vai nu nodokļu maksātāji, vai arī paaugstinātu cenu veidā patērētāji. Konkurenci valsts saviem uzņēmumiem nepieļauj. Tāpēc neefektīvi valsts uzņēmumi ir ar ļoti ilgu spēju dzīvot. Laika tecējumā šādu uzņēmumu skaits un neefektivitāte tikai pieaug, kā to rāda neskaitāmi piemēri Padomju Savienībā. Kā katrs no šiem diviem uzņēmumu tipiem ietekmē tautas ienākuma pieaugumu, tas taču ir katram skaidri redzams.

Sevišķi asa ir Bastjāņa nostāja, rakstot par manu agrārās reformas motīvu analizi. Minētās analizēs rezultātā mans secinājums manā grāmatā, ka „no oficiāli izvirzītajiem agrārās reformas motīviem iespaidīgākie bijuši nacionālpolītiskie un sociālpolītiskie motīvi, kaut arī ekonomiskā ziņā tie nav sagādājuši darba, kapitāla un zemes racionālo izmantošanas iespēju, kas neapšaubāmi vēlāk atsaucās uz tautas ienākuma pieaugumu. Bet šis tīri ekonomiskais pametums jāuzskata kā samaksa par latvju tautas pastāvēšanas iespējām un tās neatkarības nodrošināšanu līdz Otram pasaules karam.”(239.-240. lp.)

Turpretim Bastjānis atzīst: „Agrārā reforma un atsavināto muižu dalīšana nomierināja latviešu tautu, un jaunie zemes ieguvēji varēja saimniekot savās saimniecībās turpat 20 gadus. Pretējā gadījumā zemes gribētāju vairums pārietu pie komūnistiem, un sarkanā armija iebruktu Latvijā, pārvilktu krustu neatkarīgajai demokrātiskai republikai jau toreiz, pašā valsts sākumā. ... Jāievēro bija ne tik daudz racionālo saimniecību iespējas, bet gan latviešu tautas psīcholoģija un bezzemnieku prasības.”

Kaut gan manā citātā ir vairāk uzsvērts ekonomiskais, bet Bastjāņa citātā polītiskais aspekts, starp abiem citātiem tomēr nav pretrunu. Kāpēc tad Bastjānis tik krasi man oponē? Manuprāt, vienkārši tāpēc, ka viņš ir nelaimīgā kārtā aizmaldījies pats savu nepamatotu un īstenībai neatbilstošu apgalvojumu džungļos. Šeit daži piemēri:

* Bastjānis raksta, ka Aizsilnieks „nemaz neredz un grāmatā to arī nesaka, ka visi kaŗavīri un citi bezzemnieki nepacietīgi prasīja zemi un zemi tiem vajadzēja dot.” Šie Bastjāņa minētie apstākli tomēr ir minēti manas grāmatas 235. lp., kur apskatīti agrārās reformas sociālpolītiskie motīvi.

* Apskatot oficiāli izvirzīto ekonomiskas dabas motīvu, ka agrāro reformu izdarīt „ātrā tempā” spiedis „maizes trūkums”, jo bija samazinājusies labības sējas platība, mans atzinums ir, ka minētais motīvs neattaisno muižu dalīšanu, jo nesadalītās muižās trūkstošo labību bija iespējams saražot vēl ātrākā tempā (235.-236. lp.). Atsaukdamies uz šo manu atzinumu, Bastjānis apgalvo, ka es vispār esot „liels mūsu agrārreformas radīto jaunsaimniecību pretinieks.” Kaut gan loģikas mācība brīdina nopietnus domātājus no šāda veida nepamatotiem vispārinājumiem kā no vilka bedrēm, Bastjānis tomēr tādā ir iekritis.

* Agrārās reformas vienīgais ekonomiskas dabas motīvs varētu būt – racionālu lauku saimniecību ierīkošana. Bet tad vajadzētu būt skaidrībā par lauku saimniecību optimālo lielumu, ņemot vērā lauksaimniecības technikas paredzamo attīstību nākotnē. Šī problēma tomēr, kā to esmu atzīmējis savā grāmatā, nav nedz pētīta, nedz vispār diskutēta. Sekojot vecām tradīcijām, zemi dalīja vienzirga un divzirgu saimniecībās. Bet Bastjānim tā nav nekāda problēma. Viņš raksta: „Atbilde uz pašu svarīgāko agrārreformas jautājumu – kāpēc vajadzēja muižas dalīt ‘divzirgu un vienzirgu’ saimniecībās skan: visa latviešu tauta tādai dalīšanai piekrita un to akceptēja. Tāpēc ka tā toreiz bija vienīgā pareizā rīcība.” Tik kategoriskus apgalvojumus nemēdz lietot cilvēki, kas diskutējamo jautājumu pārzina. Patiešām, kā Bastjānis zina, ka visa latviešu tauta bez izņēmuma tam piekrita? Kas tautu iztaujāja? Un kāpēc tā bija vienīgā pareizā rīcība? Kāpēc, piem., viena traktora saimniecība nevarēja būt „pareizāka”?

* Bastjānis rakstā: „Autors /t.i. Aizsilnieks. A.A./ pat zobojas par sociāldemokrātiem, kas agrāk gan aizstāvējuši lielsaimniecības, bet tagad arī piekrituši dalīšanai”. Nedz tāda „zobošanās”, nedz vispār tāda fakta konstatējums manā grāmatā nav atrodams. Tas ir Bastjāņa paša pienesums saimniecības vēsturei.

Šķiet, ka Bastjāņa neapmierinātību ar manu agrārās reformas apskatu ir izraisījis mans konstatējums, ko Bastjānis sevišķi izceļ, ka valsts ir izmantojusi agrāro reformu, lai vairotu valsts mantu, paturot savā īpašumā vairāk nekā pusi (52%) no visas ar agrāro reformu valsts, zemes fondā ieskaitītās platības, kaut gan agrārās reformas likuma I daļas 1. pantā minētos reformas mērķos valsts īpašumu vairošana nemaz nav paredzēta. Pie tam sociāldemokrāti līdz ar Bastjāni arī ar to vēl nebija apmierināti un aizstāvēja viedokli, ka visa atsavināto muižu zeme jāpatur valsts īpašumā, bet jaunsaimniecības ir tikai jāiznomā (mūža nomā), nevis jāpārdod privātā īpašumā.

„Jauktai saimnieciskai iekārtai” Latvijā bija tā īpatnība, ka valsts uzņēmumu skaits un līdz ar to arī valsts loma un valsts īpašumi strauji auga. Šī tendence manā grāmatā parādīta ar neskaitāmiem faktiem, ko Bastjānis sauc nevis īstajā vārdā par faktu konstatējumu, bet gan par „privātās iniciatīvas dievināšanu”. Agrārā reforma bija tikai viens no šiem faktiem. Bastjānis pats, būdams finanču ministrs, lika pamatus diviem jauniem valsts monopoliem. 1) Vēl 1933. g. 14. jūnija Saeimas sēdē viņš pieprasīja, ka „jāpāriet uz vienu noteiktu valsts saimniecības plānu, uz noteiktu valsts iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē un veselu nozaru pārņemšanu valsts kontrolēšanā.” 2) Un viņš nebija vienīgais, kas centās bīdīt Latvijas saimniecību valsts sociālisma virzienā.

Minēto attīstības virzienu konstatējuši arī citi autori pirms manis, piem., prof. J. Bokalders. 3) Kurp veda šāda attīstības gaita, to nepārprotami parādīja padomju okupācija 1940./41. gadā. Tā panāca trieciena kārtā, ka valstij piederēja viss, bet latvietim pašam vairs – tikpat kā nekas. Žēl, ka Bastjānis vēl nav ieskatījis, kādu „labklājību” šāda sistēma sagādā tautai.

Diemžēl, Bastjāņa rakstā ir virkne arī vēl citu nepatiesu apgalvojumu. Šeit daži piemēri:

* Bastjānis raksta: „Grāmatas 218. lappusē Aizsilnieks pat saka, ka no monopoliem rodoties ‘iedzīvotāju tukšās kabatas’”. Tāda doma minētajā lappusē nav atrodama.

Bastjānis raksta: „Monopoliem autors pārmet vēl citas nebūšanas, piemēram, kukuļu ņemšanu”. Ka monopoli būtu ņēmuši kukuļus, tas nekur manā grāmatā nav teikts.

* Bastjānis raksta, ka pēc manām domām „nepielaižami esot arī tas, ka viena /cukur/ fabrika celta Liepājā – smilšu zemju rajonā.” Manā grāmatā šāda doma nav atrodama.

* Bastjānis raksta, ka Aizsilnieks „nonāk pie tā, ka valsts sākumā veiktais valsts uzbūves darbs nav tik labi veikts, kā tas būtu vēlams”. Turpretim manā grāmatā nodaļas „Saimnieciskā jaunizbūve” nobeiguma pēdējā rindkopa skan šādi: „Tādā kārtā latvju tauta šajos gados veikusi jaunu lielu varoņdarbu, atdzīvinot pašas spēkiem un kailām rokām gruvešos sagrauto saimniecību. Sava apjoma un rezultātu ziņā šis varoņdarbs nav nebūt mazāks kā tas, ko latvju tauta parādīja savās brīvības cīņās kaujas laukā.”

Un šie piemēri, diemžēl, nav vienīgie, ko šinī sakarībā varētu minēt.

Vēl jāapstājas pie Bastjāņa apskatītās Latvijas atteikšanās no lata kursa pazemināšanas 1931. gada rudenī. Bastjānis domā, ka tas bijis pareizi darīts aiz „psīcholoģiskiem apsvērumiem”. Es savā grāmatā esmu skaidri parādījis, ka t.s. psīcholoģiskie apsvērumi nav nekas cits kā četrējādi maldi, kas radušies tautsaimniecisko sakarību nezināšanas vai ignorēšanas dēļ. (450.-453. lp.) Tie tātad savā būtībā ir nepamatota ticība, t.i. māņticība. No Bastjāņa raksta redzams, ka tie Saeimas deputāti, ieskaitot viņu pašu, kam jautājums bijis jāizšķiŗ, arī atradušies minētās māņticības varā, jo teikuši: „Ja šodien lata kursu pazeminās, tad rītu to jutīs visi iedzīvotāji, it īpaši algu saņēmēji, tas ir – cilvēki, kas dzīvo, tā sakot, no rokas mutē. Nopirkt par latu to pašu ko līdz šim vairs nevarēs, jo cenas būs cēlušās...” Savā grāmatā ar neapstrīdamiem faktiem esmu parādījis, ka pēc valūtas kursa pazemināšanas toreiz cenas nav cēlušās ne Anglijā, ne Zviedrijā, ne Dānijā, ne Norvēģijā. Un vispār depresijas posmā tas nenotiek.

Bastjānis savā rakstā saka arī, ka pret lata kursa pazemināšanu nostājušās „plašas tautas aprindas”. Diemžēl, viņš nepasaka, kā tas konstatēts. Ir gan zināms, ka jau 1932. gadā arodbiedrību žurnāls Arodnieks rakstīja: „Anglija atraisīja mārciņu no zelta standarta, nepaceļot līdztekus tam cenas iekšzemē.” Tālāk tur teikts, ka Latvija daļēji seko nevis Anglijas, bet Vācijas piemēram un „neaizkaŗot lata kursu”, cenšas samazināt „ražojumu pašizmaksu, apcērpot saviem strādniekiem algas.” 4) Arī 1932. gadā, kas bija smagākais Latvijas depresijas gads, vēl nebija par vēlu pieskaņot lata kursu Anglijas mārciņai, lai atvieglotu Latvijas saimniecības stāvokli un kavētu algu „apcirpšanu”. Taču nekas nenotika.

Beidzot vēl jāatzīmē, ka gadījumos, kur manā grāmatā minētie fakti neglaimo attiecīgā laika posma valdībai, Bastjānis raksta, ka es „ceļot apsūdzību” pret valdību, „vainojot” valsti utt. Viņš rakstā: „Aizsilnieks valdību par veikto valsts atjaunošanas darbu neslavē, bet to kritizē”. No tā jāsecina, ka pēc Bastjāņa domām vēsturē jāraksta tikai valsts un valdību slavinājumi, apmēram tā, kā to vēsturniekiem liek darīt diktatūru zemēs.

Pēc mana ieskata, turpretī, rakstot vēsturi, ir jāsniedz nevis valdību slavinājumi un nepatiesi un nepierādīti apgalvojumi, ar kādiem, kā to redzējām, ir pilns Bastjāņa raksts, bet gan patiesi fakti, vienalga, vai tie patīk kādam vai nepatīk, un šo faktu analīze. Tā ir galvenā atšķirība Bastjāņa un manos uzskatos. Šī atšķirība ir būtiska.

 

NORĀDES

1)    Voldemārs Bastjānis, Demokrātiska Latvija. Stokholmā 1966., 223.-226.  lp.

2)    Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, 1933. g. 14. jūnija sēde, 579. lp.

3)    M.M. (J. Bokalders), Latvijas ekonomiski-ģeografiskie pamati, Stokholmā,  1947. g., 159.-160. un 163. lp.

4)    Arodnieks,  1933. g.  14. nr., 186. lp.

 

 

 


 

 

ČECHU HUMORS:

Dievs, nonācis Čechoslovakijā, saticis kādu čechu, teica: „Es apsolu tev piepildīt trīs vēlēšanās.” Vīrs padomājis sacīja: „Mana pirmā vēlēšanās ir, lai ķīnieši atnāktu uz Cechoslovakiju, paliktu 24 stundas un tad aizietu,” – „Labi,” teica Dievs, „kas ir tava otrā vēlēšanās?” – „Lai ķīnieši atnāktu, paliktu 24 stundas un tad aizietu.” – „Es saprotu,” teica Dievs, „un kas ir trešā vēlēšanās?” – „Es gribētu, lai ķīnieši atnāk uz Cechoslovakiju, paliek 24 stundas un tad aiziet,” – „Bet es tev devu trīs vēlēšanās,” teica Dievs, „kādēļ visas trīs ir tās pašas?” – „Tādēļ, ka gribu, lai ķīnieši ietu cauri Krievijai sešas reizes.”

 

Jaunā Gaita