GRĀMATA LITERĀRAS DARBĪBAS ATCEREI
Fricis Dziesma, Klusuma zvaigzne. Kopenhagenā: Imanta, 1969. 78 lp.
Kā lasāms apgāda paskaidrojumā, grāmata izdota, atzīmējot Friča Dziesmas piecdesmit literārās darbības gadus (1919-1969). Sakopotie dzejoļi neaptveŗ visu posmu; agrākie datēti ar 1948.g., jaunākie ar 1968. un 1969.g. Satura rādītājā 40 virsrakstu.
Iepriekšējā rindkopa skaidri liecina, ka Dziesma nav nekāds iesācējs. Ja iepazīstas ar krājuma saturu, jākonstatē, ka lasām tiešām nobriedušu autoru, nevis vienu no "mūžīgajiem mācekļiem". Labi manāmi gan talanta plūsi, gan minusi; neliekas, ka turpmāk varētu rasties žilbinoša attīstība vai kvalitātes sabrukums.
Ar šo nobriedumu saistās izdarināta iekšējā un ārējā forma. Tas sevišķi attiecas uz Dziesmas samērā "vecmodīgākajiem" darbiem, kuŗos viņš acīm redzot ir "savā elementā". Viņš lietojis arī modernākus paņēmienus; tie neliekas viņa pamatievirzēm gluži tik atbilstoši kā četrrindas ar atskaņām, tomēr liecina par talantu, mērķtiecību un prasmi.
Dziesmas plūsus un minusus labi parāda kaut vai tradicionālā formā sacerētais "Vakars":
Saule aiz pakalna laidās,
piestāja vējš - rieta suns.
Pūku mākoņu skaidās
iemetās bēgoša guns.
Pacēlu iepretī delnu:
ievizējās ik pirksts -
pārogļotu un melnu
plaukstu apskāva dzirksts.
Krāšņā un brīnišķā spēle:
rožziedu zilganums palss!
Runāt nespēja mēle,
nespēja aizviļņot balss.
Satumsa papeles dāsās,
iedegās mākonis kvēls.
Dīvaina karoga krāsās
viznīja apvārsnis vēls. (12.lp.)
Tā ir laba, izdarināta dzeja, bet - noteikti minor poetry: notikums ir pietiekami nozīmīgs, lai iekustinātu dzejnieku un lasītāju, bet nesasniedz sevišķu nozīmīgumu resp. kaut ko tādu, kas īsti pamatīgi izgaismotu kādus cilvēka psīches aspektus. Dziesma apdzejo banālu tematu - saulrietu; tā kā viņš pret ārpasauli gandrīz tikpat sensitīvs kā D.H. Lorenss (Lawrence), viņš sekmīgi izvairās no salkanības un klišejām, uz kādām šis temats vedina; veidojums liecina par subtilu, īpatnēju sensibilitāti, kas dzejā ir liels plūss. Taču - pārdzīvojumam trūkst plašuma, tas neved diezcik tālu, neiespiežas dziļumos, paliek diezgan šauri personisku izjūtu robežās. Liela dzejnieka personība iedarbojas kā (T.S. Eliota daudzinātais) katalizātors uz stipri atšķirīgiem elementiem, organizējot relātīvi niecīgā telpā daudzveidīgu, "tālejošu" pārdzīvojumu, kas it kā iegūst zināmu autonomiju un pārstāv drīzāk cilvēku vispār nekā tikai autoru. Dziesmas pārdzīvojums nav gluži tik "tālejošs". Ceturtais pants it kā vedina uz svešādu, pārsteidzošu atklāsmi - varbūt ar mistisku vai spekulātīvu nokrāsu? - , bet te, jārunā drīzāk par taustīšanos nekā par atradumu. Strēlerte šādā dzejolī resp. tradicionālās vārsmās par līdzīgu tematu būtu iedabūjusi kaut ko nozīmīgāku. Arī Dziesmas sacerējums ļoti pievilcīgs, bet tas nav major poetry...
Jau vairāk reprezentātīvs attieksmē pret cilvēka psīchi vispār šķiet dzejolis "Baltas tulpes lietū" (11.lp.); taču arī šeit nav īsta plašuma resp. pārdzīvojums nav diezcik inkluzīvs. Dzejoli "Lašu dūrēji (31.lp.) der salīdzināt ar jaunības piedzīvojumu tēlojumiem Vordsvorsa (Wordsworth) "The Prelude" (piem., par slidošanu), lai redzētu, kā minor atšķiŗas no major. Protams, vairums dzejnieku nav nekādi Vordsvorsi un tomēr spēj uzrakstīt šo to atzīstamu; bet ar visu šo šķiet, ka Dziesmam bieži piemīt slieksme pārdzīvojuma apjomu drusku par daudz ierobežot, nebūt pietiekami ekspansīvam. Labāks - varbūt pa daļai tādēļ, ka mazāk personīgs - šai zina kaut vai "Pavasaris pie ezera", tāpat "Būdnieka sivēns Mērsragā", "Rudens Mērsraga klajumā", "Veļu puķe", "Koki un sejas", "Kapu zīle" u.c. Turpretī dzejolī "Jaunpienācēja debesu mājokļos" Dziesma lūkojis dzejot vairāk ekspansīvi - varbūt šad tad pašķielējot uz Taunu, Sodumu, Mūku? - bet viņam nav veicies apvienot triviālas atmiņas un izjūtas ar aizsaules dimensijām. Daudz labāk izdevies dažā ziņā līdzīgais "Ieguvums".
Dziesma ir stilists - viņa dikcija veidota sensitīvi un rūpīgi, visumā liecina par gaumi un individuālitāti (lai gan šur tur citu autoru - piem., Strēlertes - -ēna).
Teikto kopā savelkot, jāatzīst, ka šai ļoti glīti izdotajā grāmatā noteikti ir dzeja, nevis tikai rētorika vai klišejas, bet šai ģenuīnajai dzejai visbiežāk raksturīgs "minorapjoms" skatījumā; tur, kur Dziesma lūkojis dzejot ekspansīvāk (jeb inkluzīvāk), viņam dažreiz veicies, dažreiz ne visai; stila apdare rūpīga un visumā gaumīga; pieeja tradicionāla, bet šur tur pavīd modernāki meklējumi.
Gundars Pļavkalns