PAR KURBADU UN TURBADU

paplašinātā pietātes trūkumā uzrakstījis Jukums Mīts-Miets.

 

Pēc Jāņa Andrupa domām Jāņa Turbada*) lielais nopelns esot viņa nolūks atradināt latviešus no pārāk svinīgu un patētisku runu teikšanas valsts svētku un citos gadījumos. Pēc vienkāršas loģikas būtu jāvēršas pret runātājiem pašiem, ne lietām, par kuŗām tie runā. Tā lieta tomēr nav tik vienkārša, kā varētu iedomāties, tāpēc Ķēves dēla autors vispirms „atmasko” Laimdotu, vēlāk bārenīti un Māru. Ar piemēriem kā uz lāčādas, tā salmos tiek rādīts, ka šīs dāmas nav ne tuvu tik cienījamas un tikumīgas bijušas, kā Pumpurs, Rainis un daudzi citi, dievtuŗus ieskaitot, iedomājušies. – Nebūs sieviešu pazinēji bijuši. Seksa izglītības galīgi nekādas.

Bez Andrupa versijas varētu būt vēl arī kāda cita, jo „katrai lietai ir divi gali, bet desai pie tam vēl sākums, jo cūkas gals ir desas sākums”. No otra gala skatoties, izskatās tā, ka Ķēves dēla garīgajam tēvam iedarbojies apgriezeniskais Oidipa komplekss – apgriezeniski Mozus bauslībai, meitu „grēki” tiek piemeklēti pie mātēm līdz neskaitāmiem augumiem.

Andrups gandrīz izmisīgi aicina radīt jaunus mītus, jo bez tiem tauta nevar dzīvot. Tie būtu vairāk vērts nekā svētdienas skolas, Gaŗezers un 2x2 nometnes kopā, bet tanī pašā laikā... Liekas, arī mītoloģiskie gruntsgabali ir kļuvuši bezkaunīgi dārgi, un tāpēc vecais papriekš jānoplēš, lai atbrīvotu vietu jauna celšanai, gluži kā urban renewal projektos. Jebšu tā būtu tikai pievienošanās moderniem un revolucionāriem principiem aku rakšanā: vispirms pieķēzi veco un tikai pēc tam sāc domāt par jaunas rakšanu.

Un vai jaunajos mītos būs built in kaut kas, kas tos pasargās pret nelietīgu un veltīgu novalkāšanu?

Autors savu grāmatu iesāk ar ticības apliecinājumu rakstītā vārda spēkam. Ja ir rakstīts, ka Kurbads ir ķēves dēls un viņam ar nūju un lakatu jāiet pasaulē, tad, patīk vai nepatīk, Kurbads to dara. Arī daļa sacerējuma turpmākās darbības norit rakstītā vārda krātuvē.

Ķēves dēlā ir lappuses, no kuŗām mūsu tautiskie daiļrunātāji varbūt šo to varētu mācīties, ja viņi šo grāmatu būtu lasījuši un lasot līdz 39. vai 132. lappusei tikuši.

Reglamenta vārds un jēdziens Ķēves dēls tulkojumā iegūst pavisam citu dziļumu un plašumu. Tas stāv pāri visām varām, gan laicīgām, gan pārlaicīgām. Tautasdziesmas, teikas un pasakas, bībele ir tikai daļa no reglamenta. Reglaments vārda parastajā nozīmē arī ir tikai daļa no tā. Reglaments ir arī grāmatas oriģinālākā daļa (ne nodaļa).

Var jau būt, ka autors to tā nav domājis (107., 108. lp.), bet tā vien liekas, ka viņam visa tā latviešu būšana par daudz sīka, šaura un provinciāla rādās – Lāčplēsis vai Garbačevska Jezups – kāda tur liela starpība! Un, ja tā labi padomā, nav jau nekāda liela škunste otru Daugavā iegrūst un pašam līdz iegāzties. Būtu jel kādu banku aplaupījis kā Staļins vai Džesijs Džeimss, nebūtu no Lielvārdes, būtu no Čikagas: pavisam cits puika, lielās pasaules dvaša... Otra doma iespējama tāda, ka katrs grib būt varonis, bet pēc varbūtības teorijas dotajos apstākļos tā ir mazāka iespējamība.

Bez piepūles pamanāma Ķēves dēla autora nepatika pret valodniekiem, bet tā viņu iekšēja lieta, lai kollēgas paši savā starpā tiek galā.

Grūtāks ir jautājums, kāpēc Krišiņš Bārdainais tiek tā nīsts. Pataisīts gandrīz vai par čekas priekšnieku, despotu, kuŗa labsajūtas dēļ pat sīki mazi putniņi jāapšauj, jo tie „traucē Krišiņam domāt”.

Varbūt tāpēc, ka viņš savu darbu padarījis, Ķēves dēla radītājam padoma neprasīdams.

Varbūt tam ir savi „dziļāki motīvi”, kuŗus kādreiz pētīs turbadologi, ja pats jau, vēl dzīvs būdams, nebūs izpļāpājies.

Varbūt tāpēc, ka Krišiņš to „čangali pa roku galam–” ?...

20. nodaļas 45. lp. izrādās, ka latviešiem arī kaut kas labs ir bijis:

„Kad dienas vēl bija Dieviņa zināšanā, viņš neļāva tām slīdēt no rokām laukā un pazust uz neatgriešanos, kā Tempus ar Jahvi to dara. Dieviņa laikā dienas riņķoja pa gadskārtām, gadskārtas pa paaudzēm bez mitas. Kur tēvu tēvi laipas lika, tur bērnu bērni laipojās.”

„Žēl, ka tēvu tēvu laipas satrūdējušas – bērnu bērniem būs tāpat vien pa purvu jādauzās..” Citiem vārdiem – „Senču veidotā vērtību sistēma bija cieši saistīta ar ciklisku notikumu secības tulkojumu un deva ik paaudzei iespēju iekļauties iepriekšējo paaudžu radītajos prieveidos”.

Jāpiemin dažas izcilākas gudrības un stila izrotājumi:

Es kalpoju tam, kam neticu. Kalpot kam tic, kas tur par mākslu?

Nu Kurbads saprata, ka ir nonācis krustcelēs, un, nopietni pārdomājis, aizgāja uz abām pusēm.

Kas nav pret mums, tas ir pret mums.

Nokautam jodam mēli griezt laukā ir pret Ženēvas nolīgumu.

Vārds tāds kā rokturis; kā pieliek, tā ērtāka grābšana.

Kurbads pārmeta piecstūraino krustu, un sarkanais izgaisa.

Nav daudz ko iebilst pret labu lietotu daļu iebūvēšanu kā automobiļos, tā citās struktūrās: ko jaundievi pa ziemu ēd, deviņi simti sausajā gadā, šo to, it neko, pūt vai nepūt, cik spēdams, lasi grāmatas (variācijās), lai Trīne mirst vai pirts deg, eto ne palaidnība, eto ļiktens (atkārtoti) u.t.t. Tikai tad nu vajadzētu likt lasītājam saprast, ka tie nav oriģināli. Citādi vēlāk var rasties grūtības ar īpašuma tiesību pierādīšanu un dažiem citiem sakāmajiem vārdiem: Tikai varonis var kļūt par nevaroni. Bērnišķības, kuŗu dēļ lētticīgie uzupurējas, kas savukārt nāk par labu visiem – citiem. – Vai šie pāris teikumi arī būtu – vai nebūtu – noklausīti „viņpus upes tautiņās”?

Vecākās Ziņas, Nesabiedrisko lietu ministrija, sānskrituļu valoda, saviesīga padzīve, paviesīga sadzīve, miesnīcas, miesoņi, miesmīļi, iesmaržina Ķēves dēla ietērpu ar feļetona smaržūdeni.

Autors, tāpat kā viņa varonis, grib būt „dikti gudrs puika”. Dumjš viņš nekādā ziņā nav, bet būtu vēl gudrāks, ja tā necenstos. Mietiņš pie Jaugas pilskalna atgādina kādu ne visai asprātīgu anekdotu par to, kāpēc formas cepures tiek uz zārka liktas. Grūtās meičas stāsts krogū liek atcerēties anekdotu par cara zaldātu.

Viena no moderna autora pazīmēm ir perversitāte: „Gan sievai domāts un sievai pienākas, bet kalponei un ķēvei gadās papriekšu”. Tāpat diezgan perverss pasākums ir Melnā bruņinieka modināšana.

Latviešiem ir sakāmvārds par to, kas peld pa virsu un kas grimst dibenā. – Tas, kas peld pa virsu, dažreiz traucē saredzēt to, kas dibenā grimis. Šīs vienkāršās patiesības dēļ daļa lasītāju nav papūlējusies izlasīt grāmatu līdz galam vai arī saredzēt, kas tanī vērtīgs un derīgs.

Kā grāmatas titullapā paskaidrots, tā uzrakstīta pēkšņā pietātes trūkumā. Jākonstatē, ka tas tomēr nav bijis galīgs pietātes trūkums. Varēja notikt arī tā, ka ķēvei domāts un ķēvei pienākas, bet kucei gadījies papriekšu. Būtu vismaz parocīga tulkošana lielo tautu – angļu un krievu – valodās. Pietātes trūkuma pietrūcis arī pret Kangaru un Spīdolu. Kangars ar tīra prāta paškritikas palīdzību nācis pie atziņas, ka ar senlettiņiem pīties nerentējas. Spīdola, gudra un smuka meitene būdama, par nodevēju šancē. Vēlāk tikai, nez’ kāda velna pēc, pie Lāčplēša pārbēg. (Tak ne jau, lai ar Melno un Lāčplēsi kopā peldēties ietu?) Laikam par teutoņu galīgu sakāvi 45. gada pavasarī no Pentagona papīriem jau laikus uzzinājusi. Pret tādiem var tikai respektu just – cilvēki zina, ko viņi dara.

Grāmata uzrakstīta labi, dažas nodaļas pat ļoti labi. Varēja būt vēl labāk, par to nav „ne piecpadsmit domu”. Bet būsim pieticīgi un priecāsimies, ka nav iznācis sliktāk.

Par stilu runājot, jāsaka, ka tāda jau vēl nav. Ir gan interesanti un īpatnēji stila izrotājumi, asprātīgi izteicieni, īpatnēji formulējumi, interesanta pieeja (šur un tur). Diemžēl, šīs īpatnības (šad un tad) ir tikai šķietamas, dzirdētas un prātā paturētas.

Postīšanas prieks ir liels, bet tā nav īpatnība, tas ir „laika gars”. Un šis gars, savukārt, nav nekas jauns. (Lai atceramies kaut vai tikai Anatolu Fransu). Brīvajā Latvijā tas tikai vēl nebija pamanīts, – mēs bijām pārāk aizņemti ar celšanu, pie tam vadonības gados postīšanas prieka neapvaldīta izpausme neskaitījās pie labā toņa. Amerikā, liekas, tas patiesi ir kaut kas jauns, tāpēc daudzi pie tā ķeras ar tādu aizrautību.

 

*) Jānis Turbads, Ķēves dēls Kurbads. Apgāda „Ceļinieks” izdevums 1970. gadā (Kurbada fragmenti publicēti Jaunās Gaitas 19., 20. un 21. numurā 1959. gadā). Grāmatu var pasūtināt pēc šādas adreses: „Ceļinieks”, P.O. Box 144-A, Detroit, Mich. 48232, U.S.A.