Jaunā Gaita nr. 92, 1973

 

Irēne Blūmfelde

BĒRZS

 

Es paceļu savu skatienu uz kalniem.

Šķīstās gaismas bangās skalojoties, slaidiem, arvien drošākiem vēzieniem diena triepj zaļos toņus pāri ainavai. Gaiss palo caurspīdīgs, ūdeņi valodo. Trizuļaini smejas dzirkstīgie ūdeņi, tērcēs burbulēdami, savas dvēseles dzīles gaismai atvērdami. No augstām, šķautnainām virsotnēm, kas iesniedzas debesīs, noreibuši putodami un šalkdami lejā skrien ūdeņi un brāzmainā apmātībā bez bailēm jautri iegāžas atvarainu dzelmju, krāčainas upes tumšajā gultnē. Maigs, lirisks vējiņš lodā pa plaukstošu koku zariem un pazarēm un stabulē pavasarim tieši ausī. Šauras līkumotas meža takas malā, klajākā vietā iznākusi, pērnajam čiekuram blakus zilgodama, zila puķe atver spožas izbrīnētas acis un cieši ieskatās saulei sejā. Līksmi iekliedzas putni, balsis un brūnganie spārngali uzspurdz līdz tālajiem mākoņiem, kas ir caurspīdīgi kā gaisma.

Mani soļi kustas ielejas smiltīs pa pavasara pēdām, kuŗas neviens vēl nav skāris.

Steidzīgās, patvaļīgās debesskrāpju pilsētas ar sodrējiem un citām netīrām vielām nokvēpušie, indīgām gāzēm un smakām, putekļiem piesārņotie gaŗie dārdošie ielu labirinti, kuŗus vēl drudžaini kaļ, urbj un lauž, pagarina un paplašina, daudzie miljonu iedzīvotāji ar saviem kompleksiem, kas ikviena iekšienē spārdās kā vēl nepiedzimuši bērni mātes miesās un satricina vairāk nekā zemes trīces, un problēmas, problēmas, visas pasaules nebeidzamās problēmas, kas asinīs milzt un rūgst, ir tāltāli projām. Neredzamas. Nedzirdamas. Un atmiņas par visu to, kā dziļā grodā akā tiek nogremdēts gaišais miers, kas brīnumsmalkām zīmēm un rakstiem, izaudies cauri mežam, ienāk manī. Neikdienišķs miers. Nevienam kokam nekust ne zars, nedreb ne lapa. Šeit labā dzīvā zeme diedzē zāļu asnus, virspusē izdzen staraino paparžu cerus un krūmu un koku atvases. Tāpat kā pasaules pirmsākumā daba pati aprušina tramīgo dzīvnieku aso nagu izmītos un izkašņātos sakņu režģus, ļauj nožūt akmeņiem pavisam sausiem.

Pavasarīgais zaļums kā plūstošs akvarelis, kā bezgalīgs, plāns zīdauts plandās man apkārt un savā mīkstumā saudzīgi ietin manus satrauktos nervus un ātros sirdspukstus. Es jūtos bezrūpīgi viegla un turpinu savu gājienu augšup. Zemes, augu un lapu spirgtais smaržu vīraks un manis pašas nodzīvotu pavasaŗu dažādu krāsu zibšņi kā dīvainas vēdas mani pavada un nes arvien augstāk kalnup, debesīm pretī.

Kāpšana ir izklaidēšanās, labs un nepieciešams vingrinājums laiskajiem muskuļiem, vajadzīgs sports visiem locekļiem. Vēlos drusku papētīt apkārtni no augstākas vietas, no citas perspektīvas, no cita redzes leņķa paskatīties uz zaļo galotņu jūŗu, tikai pakāpties un paskatīties. Uzrāpties kaut vai viszemākā klints bluķa kuprī man nenāk ne prātā − tik vieglprātīga es neesmu − to es varbūt nespētu arī attiecīgi apbruņota, vismaz viena ne. Tādai mākai un veiklībai neesmu rūdījusies.

Mežs arvien plašāk atveŗas un aicinādams ļauj arvien dziļāk ienākt savas ņirbošās burvības, nenodeldēta, tvirta spožuma apjoztā valstībā un zaļajā atmodā. Zāļu un nezāļu zelmenis, jaunais nenomītais zēlums, tāpat kā koku lapas, spīd. Tikai puķu te maz. Velti meklēt baltās vējotnes, kas mūsu mežos šai laikā tūkstošiem un tūkstošiem pušķo zemi un gulst pie kājām, nav zilā vizbuļu klāsta zem gaŗām kā bārkstīm ķekaros karājošām lazdu skarām un noreibušu ziedputekšņu miglas, kas kā viegls kvēpeklis, kā dzeltāni dūmi vēl vairāk padziļina mežu un pavasara mistiku, nav arī vāro zītaraino zeltstarīšu ar šaurām trauslām ziedlapiņām un tādu pašu stublāju.

Brīžiem es atliecu galvu un pa galotņu spraugu kā pa milzīgi augstu lūku paveŗos spožajā saules apvārsnī un retos ļoti gaišajos nesteidzīgu padebešu vieglajos apveidos, kas gandrīz nemanāmi, tomēr bez mitas virzās uz priekšu. Caur svaigiem, sulīgiem zāļu stiebriem brienot, man pretī nāk un gaŗām aizlokās vēsu lēnu urgu murdēšana, gandrīz nedzirdami, tikai nojaušami, klusi kā noslēpumaini čuksti skalojas un guldz ūdens vārdi zem lapojošu koku sakrustotiem zariem, kur zaļgana mijkrēšļa un ēnu caurspīdībā vietvietām kā ar zeltu pārvilkti tik tikko manāmi šūpojas saules gaismas plankumi un mirgas. Cik skaists gan viss ir še! Liekas, tā ir visdziļākā un pilnīgākā pavasaŗa pieredze un izjūta, ko jebkad esmu pārdzīvojusi. Varbūt tā tāda šķiet tikai tādēļ, ka ilgi neesmu bijusi ārpus pilsētas robežām.

Bez spalga skaļuma un trokšņa, tikai pusbalsī un čukstus mežs pats ar sevi sarunājas. Brāzmaino ūdenskritumu šalkšana, nerimtīgo, nenokausējamo, putaino straumju joņošana attālinājusies un dzirdama klusināta kā teiksmaina skaņa, kā maza pirmatnēja strauta čalošana tepat aiz muguras, brīžam es pat to nemaz nedzirdu. Neviļus manas acis pievēršas tālāk kraujai, kur atsevišķos puduros sastājušās, atturīgi par sevi novērsušās, tumšas smuidras egles drūmi klusē. Kāpēc tās nav atsilušas? Kādas sāpes nomāc un moka šos diženos kokus? Vai tie ir trimdā un nevar izkāpt no savas pagātnes melnās nakts gruvešiem un sūrās drupu krāsmatas?

Augstiene negaidot iekrīt dziļā drēgnā bedrē kā milzīgā bļodā, kā muldā. Iešana kļūst grūtāka; vai ik uz soļa mani ielenc un iežogo mežonīgi sakuplojušas, gandrīz neizbrienamas brikšņu drūzmas, augstākas par mani, kājas iepinas tālu pa zariem izstiepušos un savijušos pērnā gada sakaltušos dzeloņainos staipekņos un stīgās, kas bada un skrāpē. Nepazīstamo krūmāju pieblīvētajā biezumā iestieg mans apjukušais skatiens un saraujas, kā no bieda bēgot. Varbūt te savos midzeņos, kamolos saritinājušās, tīstās un klusi šņākdamas blenž blēdīgas čūskas ar dzēlīgiem dūrieniem savilktām mēlēm un aukstām zvīņainām ādām, pār kurām pārliekušies svelmaini elpo sārti dadžaini ziedi? Vai aiz tiem sākas un slīgst staignas dumbrāju dūkstis, akačaini muklāji, mīklaini un nepieejami bezdibeņi, kur dūmakainos tvaikos un garaiņos paslēpušies, elsdami skraida, līkņājas un ķekatainu krusta danci lec sumpurņi, pekles pūķi, vadātāji, jodi un murgi?

Man taču nav jāsataisās cīņai uz dzīvību un nāvi. Nē. Tik lielu briesmu vēl nav. Zinu, ka tā nav no pasaku grāmatām iznākušu pesteļu, nevaldāmu nelabu garu nenovīdīga lūrēšana, kas mīkstiem lūša soļiem man nejūtot pielīdīs un slepeniem lēcieniem alkatīgā iekārē uzbruks, it kā viņiem pašiem dzīvība zobu galos karātos, tikai smadzenēs piepeši sakustas, plaiksnās un apziņas virspusē uznirst atspulgas no kādu laiku piemirstiem, bet nekur nepazudušiem senseniem mītiem un tautas ticējumiem, kas toreiz, kad vēl ērto braucamo līdzekļu nebijis, bez saistībām un noteikumiem priecīgi staigājuši no mutes mutē, no novada novadā, ar burvestības gudrību pārvērzdami visu pasauli par neizsmeļamu brīnumu zemi.

Apkārtnes pēkšņās pārmaiņas, raganīgi saspriegtās gaisotnes, manas pašas iedomu un iztēles − uz ēnu un gaismas robežas − kopā satuvinātā esošā un neesošā, šķituma un īstenības sajaukšanās pievarēta, es nepalikšu te stāvam uz vietas. Tik viegli es šim ērkšķaini sazarotam sēklim un šķērslim vis nepadošos, jo liekas, tas ir vienīgais vistaisnākais ceļš, pa kuru iet un mērķtiecīgi virzīties uz priekšu, kā varbūt pirmcilvēki cilvēces mūža sākumā to darījuši, līdumus līžot, biezumus izcērtot un auglīgo zemi kultivējot, tikai man nav nekāda atbalsta, nekādu palīdzīgu rīku, ne ieroču, pat ne padomdevēja. Visu rīta cēlienu savā gājienā neesmu satikusi neviena cilvēka, kam padomu taujāt. Bet šis mežs nav bezgalīgs un līdz galam neizdibināms kā dvēsele. Šur tur pa gabalu pāri krūmgaliem izkliedēto koku atstarpēs vīd un cerīgi iespīdas dzidrāka meža mala.

Atmuguriski atskatīdamās, kāpjos atpakaļ, nokratu absurdo acumirklīgo noskaņu kā lietus lāses no pleciem, atliecos taisna kā tikko vaļā palaists krūma zars, ko manas rokas bija sagūstītu turējušas un − sadūšojusies − ar visas savas butes spraigumu uzmanīgi ieglaužos tīklaino sīkzaru un lapotņu masā, paļāvībā, ka visi labie gari stāvēs man klāt, abām rokām atbīdu, pastumju zarus, mēģinādama šķirt un retināt asos pinekļus, stiegrās vijas, gaŗās važas, lai varētu džungļiem izspraukties cauri ar veselu ādu. Un man laimējas.

Atkal brīvē esot, viegls kā dzeltānai puķei atrisis zieds, nedzirdamās kustībās un ritmos virpuļodams, mani līksmi sveic spožs tauriņš, mundri man apkārt šūpodamies un tūlīt aizlidodams, brīnišķīgs un nenoturams kā laime, pēkšņi uzliesmodams un izgaisdams, pazuzdams kā lēkājoša malduguns.

Tālāk daba atkal atmaigst. Dziļa klusuma piesmēlies, trokšņus izdzēsis neblīvais meža kakts ir kluss kā zāles dvaša. Skaidras, nesaduļķotas, ar aizsērējuma plēvi nepārvilktas lielas peļķes, garenas lāmas malā vienkopus sapulcējušies tīksmi gozējas zemi plūksnaini stādi sarkanbrūnām lēpēm līdzīgām biezām kā pietūkušām lapām un resniem, bet trausliem mēļiem kātiem, ar labpatiku lūkodamies gaišzilās debesu ēnas un paši savā veidolu atstarojumā, kas spoži laistās kā tikko nospodrinātā spoguļainā ūdens līmenī. Dīvains ķeburains kukainis, pa plato lapu rāpodams, žirgti cilā gaŗus taustekļus un ziņkārīgi pastiepj snuķīti uz visām pusēm. Kāds putns man iepretī palēkdamies raiti sasit spārnus un rotaļīgi pārlido uz otru koku, viņpus man ejamai takai, kas kā uzburta pēkšņi parādās man acu priekšā, norādīdama manu tālāko gaitu un virzienu. Sākas cits pagrieziens − cilvēku un varbūt arī uz savām migām un alām skrejošu zvēru iemīts kājceliņš, vīdamies un līkumodams gar ķērpainām akmeņu pierēm un īsām sūnām kā audzelīgām virzām, vilinādams augstāk. Un kādu laiku iešana pa neaizsprostotu šaurai meža stigai līdzīgu eju veicas apbrīnojami viegli, asajām stīgām nevērpjoties apkārt. Iegaumēdama un ielāgodama atceļu, lai nenoklīstu, dodos uz priekšu.

Mežs kļūst klajāks un beidzot pavisam atkāpjas, zāle noplok. Gandrīz nepārtrauktās zaļās velves un tuneļi virs manas galvas kļūst arvien gaišāki un plānāki, pārtrūkst un neatkārtojas. Koku rindām arvien vairāk izretinājoties un vispēdējam koka stāvam pazūdot, mani neapskauj ģiedrs plašums, kur tuvums un tālums roku rokā sadevušies, izveido bezgalību, skatam uz visām pusēm neatklājas rudi četrstūraini kā izplēsti lakati, līdzeni, mikli kūpēdami un garodami, rudenī ar mīlestību aparti tīrumi, aizstiepdamies tālu aiz pašaura ceļa un iekoptām, ābeļdārzu apņemtām atsevišķām zemnieku sētām vai leknu pļavas strēmeli, ķīvītes iekliegšanos vēl tālāku mežu un līču ielokā, kur zaļa, zaļa ausa diena ar dzeltānu pureņu putām un citu agru puķu aizrautīgu ziedēšanu. Te nepārredzami un neizkustināmi kalnu milzeņi ir nojaukuši apvārsni, ieņēmuši un piepildījuši plašumu ar cietu klinti. Pelēkā it kā mūžīgā skarbumā saspriegtā klints mugura un tās izciļņiem izrobotais kailais plecs zvilnī tveicīgās pavasara saules ultravioletos staros.

Drusku atgāzusies, plika, kūkumu uzmetusi, manā priekšā nostājas sirma klints nokare, piesliedamās augstajam masīvam. Bet daudzo iepriekšējo, man nezināmo un nepazīstamo kāpēju un kāpelētāju iestaigātās pēdas sākumā neliekas bīstamas, lai es neuzdrošinātos pamēģināt. Tikai tālāk taka kļūst šaurāka un saplaikšņo, izblīst; vietām pacietīgi un piesardzīgi, pamīšus pēdas liekot, uzmanīgi jābalansē, lai tenteriski nenogāztos zemē. Padziļais it kā klintī izgrebtais celiņš kļūst stāvāks un draudīgāks, un es ar pašiem pirkstu galiem pieturos pie draudzīgas, dziļumos neieurbušās priedītes saknes un retam, grīslim līdzīgam zāļu kumšķim. Esmu sakarsusi un sāku just mazu pagurumu. Nelielu posmu kāpušas, manas šai nodarbei neatbilstoši apautās kājas saķeras, nošķiebjos sāņus un nejauši uzminu tumšam glumam sprungulim, no kuŗa nolobās satrunējušas mizas sloksnes un vecās izkurtējušās zilganpelēkās koka šķiedras sadrūp un izjūk vienā sekundē.

Gludenie oļi, zvirgzdi un mani samežģītie soļi, kūleniski veldamies, sabijušies, ar joni noslīd pāris metru lejāk. Nobrāztais celis sūrst un brīdi satraukta stāvu domādama, vai būs kāpt vai nekāpt pēc tādas neveiksmes. Varbūt šī neveiklība ir tiešs brīdinājums palikt mierā? Ko es tur augšā varēšu atrast, kādu noslēpumu atklāt? Man būtu labi jāpakāpjas, lai es meža galotnes varētu pārskatīt, un šādiem piedzīvojumiem un dēkām neesmu radinājusies.

Taču urdīgas vēlēšanās kārdināta un pēkšņas neizskaidrojamas bērnišķīgas ietiepības apsēsta, saņemos par jaunu ar lielāku piesardzību un piepūli turpinu savu grūto un vientuļo kāpienu līdz pirmajai platākai un lēzenākai dzegai. Gandarīti atvieglota atraujos no nepievilcīgā klints kailuma, vēlreiz atliecu galvu un aiz visattālākās kalnu virsotnes kā piramīdas smailes iebēgu debesīs.

Savos mirdzošos spožas gaismas pierietējušos augstumos izplatījuma zilgmē visā savā godībā, kā lāpa degdama, valdonīgi staigā saule. Tomēr siltums un gaisma izšķērdīgā dāsnumā, kas vienmēr vienādās devās līst pār labiem un ļauniem, bagātiem un nabagiem, līst arī pār mani. Viegls kā pūka debesu dzelmē izkūst gaistoša mākoņa spārns.

Kad manas degošas gaismas pārplūdinātās, karstām saules dzirkstīm piešķiltās acis, gandrīz aklas nonāk atpakaļ uz zemes, es pēkšņi grīļodamās samulstu: maniem pulsējošiem deniņiem pieduras un tos noglauž tievi šļaugani zari, kā izstīdzējušas plaukstas.

Bērzs! No meža un visiem kokiem atdalījies, vienpatības apjozts svešinieks, kropls pundurbērzs, pazīstams, taču neparedzēts un neparasts šai vietā, netīri baltā seģenē ietinies, izpūris un nereāls uzmācīgi rēgojas kā koku spoks, kā velis vienmuļā slīpā plaknē kalnu grēdas šķautnēs gadu simtiem, varbūt tūkstošiem laika zoba cirstās rētās, nogruvumu iežu liesā plaisā, izžuvušās akmens dzīslās spītīgi ar savām kuslajām kājām ieķēries, savā attīstībā un augšanā aizsnaudies, sabojā stingas klints vaigu un iešvīkā vēl cietākus vaibstus tās pelēkajā nekustīgajā sejā.

Nabaga bērzs! Svētais ziemeļu koks, kas senās dainās pat naktīs vizuļo un īstenībā Vidzemes birztalās baltās, kā tu te iekļuvis? Kāda burve vai riebēja tavu šmaugo augumu sagriezusi līkumā? Vai kalnam pārlidojusi negaisa šautra tev viltīgi uzglūnējusi vai arī nerātnas rokas, nežēlīgi āzēdamas, nolauzušas tavu galotni? Elpu aizturēdami, nekustīgi un mēmi mēs stāvam viens otram pretī, plakstus nemirkšķinādami.

Drusku attapušies, viens otra acīs skatīdamies, viens otra esamībā un neatvairāmībā spoguļodamies, mierīgi un rāmi, bezvārdu teikumos sarunādamies, abi reizē viens otram prasām − ko tu šai vietā dari?

Un pēkšņi − cauri pasaulei − nepētījamus pazemes un tālus un sarežģītus virszemes ceļus šķērsojušas, caur bērzu un cita caur citu manī bezdibenīgi lūkojas un manī ieduras tūkstoš mūžību neredzētas acis − vīru acis sievu acis sirmgalvju acis bērnu acis jaunekļu acis meiteņu acis mežu acis lauku acis upju acis dārzu acis puķu acis ... neiznīcināmas acis.

Es pietuvojos kokam vēl tuvāk, mani pirksti pieskaŗas gaudenam stumbram, apķeŗas nespodrai, vātainai melnbaltai tāsij un nodreb −

− Kroplais pundurbērz, kāpēc tev sastingst locekļi un tu esi tik bāls?

− Kroplais pundurbērz, vai tu esi nomiris?

Klusums.

Gaisā briest klusums.

Man ir jāiet. Jāiet. Es nevaru palikt uz vietas.

Bet kāpēc? Kāpēc pēkšņi sāk dūkt klusums un dunēt zeme, griezdamās ātrāk nekā tai nolikts? Vai es krītu? Nē.

Dobji un aumaļaini, smagās šļakatās šķīzdami, pār manu galvu rit visi šīs planētas ūdeņi, un manas smadzenes šalc.

 

Jaunā Gaita