Jaunā Gaita nr. 93, 1973

 

 

IZDOTIE UN MALDĪGIE

  • Alfreds Dziļums. Tiesas svētdiena. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970. 284 lp.

  • Alfreds Dziļums, Vienas vasaras zieds. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 213 lp.

Romāna Tiesas svētdiena ievadā autors saka, ka šis viņa darbs domāts kā atbilde uz jautājumiem, kuŗus izvirzījis zviedru rakstnieks Enkvists savā kontroversālajā grāmatā par leģionāriem, ko zviedru valdība izdeva krieviem 1946.g. janvārī. Tā kā recenzentam (un vispār plašākai publikai) vēl nav bijusi izdevība iepazīties ar Enkvista versiju ne rakstītajā, ne filmētajā veidā, tad nav iespējams vērtēt, par cik Dziļumam izdevies Enkvistam atbildēt. Jāuzsveŗ, tas nenozīmē, ka Dziļums ar savu grāmatu mums savukārt nedod atsevišķu un pilnīgi ticamu attiecīgo notikumu interpretāciju. Bez tam autors uzsver, ka visas personas, apstākļi un fakti ir brīvi izdomāti vai pārkārtoti, lai romāns atbilstu tīram literāram darbam. Tikai šeit jāatceras, ka dot jaunu un ticamu versiju nav gluži tas pats, kas atbildēt kādai citai versijai, un savukārt nav gluži tas pats, kas uzminēt notikumu patieso secību un apstākļus. It sevišķi vēl ņemot vērā, ka pēdējiem var būt gluži tikpat daudz un dažādas patiesības, cik toreiz bija traģisko notikumu dalībnieku - katram no tiem sava un individuāla.

Apzināti vai neapzināti uz šo problēmu norāda jau pats Dziļums. Romānā tēloto cilvēku iekšējai dzīvei var sekot burtiski tā, kā autors to atstāstījis. Tikai, grāmatu izlasot un vēlreiz pārdomājot, lasītājs var atskārst, ka būtībā vismaz daži no autora tēliem ir savukārt izraisījuši jautājumus; uz kuŗiem arī Dziļums nespēj dot atbildi - vai arī to nemaz nav vēlējies darīt. Kā spilgtākais piemērs šai sakarībā jāmin viena no galvenajām personām - leitnants Jānis Zauers. Bet tādus jautājumus spēj izraisīt arī Arvids Sakne un citas tēlotās personas. Līdz ar to grāmatu var lasīt it kā divās plāksnēs - tajā, ko autors iezīmē ar savu roku, un tajā, ko mēs tikai uztveŗam kā parallēlu ēnu no autora zīmējuma un kas paliek apziņā neatbildētu jautājumu veidā.

Ņemot vērā attēlojamo vielu un notikumus, grāmatas personāžs ir samērā plašs. Centrā ir apmēram ducis vīriešu kārtas personu un divas sievietes - zviedru meitene Inge un latviešu medmāsa Mirte. Vīrieši savukārt iedalās it kā trijās grupās - leģiona kareivjos, leģiona virsniekos un "ārpuses" pārstāvjos, pie kam leitnants - ārsts Zauers paliek it kā savrupējs individuālists gūstekņu nometnē. Kļūdams par leģionāru īsteno vadoni gūstā, tas izraisa lasītājā vienu no neatbildētiem jautājumiem - vai Zauera rīcība bija galu galā uz ļaunu vai labu un kam par ļaunu vai labu? Ja vien vēlas, Dziļuma grāmata var dot divas gluži pretējas atbildes. Zināmā mērā Zauera fanātisms un fantasms bez seguma it kā atgādina traģisko Kureļa grupas virsnieku Upelnieku Kurzemes mežos.

Atbilstoši tēlotai vielai, grāmatas noskaņojums viscaur drūms un dziļi nopietns. Tas panākts ar notikumu un sarunu tiešu atstāstījumu, autoram pašam gandrīz nekur neiestarpinot savas personiskās izjūtas. Jo tālāk rit romāna notikumi, jo vairāk noskaņa un cilvēku savstarpējās attieksmes un iekšējie pārdzīvojumi lasītājam liek atcerēties vienu no latviešu literātūras klasiskajiem meistardarbiem - Blaumaņa noveli - Nāves ēnā. Tur ir ledus gabals - gūstekņu nometne, paredzamās beigas - izdošana krieviem, un pa starpu - personiskā drosme un gļēvulība, uzupurēšanās un pašlabuma meklēšana, biedriskuma un personisko interešu konflikti. Romāna nosaukums Tiesas svētdiena nozīmē adventa svētdienu pirms Ziemsvētkiem, kad risinās daži iezīmīgi grāmatas notikumi.

Gribētos vēl vaicāt, vai kāda mūsu organizācija vai literātu grupa ir padomājusi par iespēju šo grāmatu tulkot un izdot vismaz zviedru valodā? Tas būtu tad visiespaidīgākais pretstats (neatkarīgi no tā, cik laba atbilde) Enkvista darbam. Jo pretējā gadījumā Dziļums taču galvenokārt "sprediķo jau atgrieztiem" lasītājiem, izsakoties angļu izteiksmē. Zviedru izdevuma sagatavošana katrā ziņā būtu daudz svētīgāks darbs mūsu interesēs nekā bezjēdzīgo propagandas brošūriņu izdošana, par ko jau tik daudz līdzekļu aizskalots kā pa notekas cauruli.

Beigās nevar nepieminēt pāris kļūmīgu lietu. Vispirms, grāmata nav konsekventa, minot izdodamo vai izdoto baltiešu leģionāru skaitu. Dažādās vietās grāmatā lasītājs var atrast dažādus skaitļus: 146, 164, 167. Pie tam šis skaits nemainās arī pēc tam, kad notikušas pašnāvības un ievietošanas slimnīcā ar paredzamu palikšanu Zviedrijā. Bet nav iespējams minēt, vai tā būtu autora vai izdevēju vai iespiedēju vaina. Otrkārt, droši vien iespiedēju lēsē jāieraksta biežais un uzbāzīgi uzkrītošais interpunkcijas zīmju trūkums.

Pretstatā iepriekšējai grāmatai Dziļuma romāns Vienas vasaras zieds risinās Latvijas laukos brīvvalsts laikā. Notikumu laiks - viena vasara, notikumu vieta - Avoti pēc apraksta spriežot, varētu būt Baldones kūrvieta un tuvākā apkārtne. Grāmatas sižets - jaunu ļaužu mīlestības celi un neceļi, tverts no smagnējās puses, aprādot to purvu, kuŗā var ievest jūtu un jutekļu apmātība un neskaidrība dažāda veida mīlestības izpaudumu skurbumā. Neskatoties uz visu to, grāmatas noskaņojums viscaur paliek it kā silts un saulains Latvijas lauku vasaras laiks, un notikumi, lai cik nopietni tēlotajām personām pašām, šķiet tikai kā mazliet nerātns intermeco lasītājam. Katrā ziņā grāmata šķiet kā viegls skerco salīdzinājumā ar kādu agrāku Dziļuma romānu Vēja kaņepe (1951). Ar ko savādāk - to dažā ziņā gribētos salīdzināt. Grāmatas centrā būtiski ir kaimiņos dzīvojoša vīrieša un sievietes attieksmju attīstība, kuŗai pa starpu tikai it kā maisās dažas citas personas un "jauc gaisu". Vai runājot par sētām, tās ir labi koptās mājas Bērzi ar mantinieku Vili un nolaistās mājas Pūces ar mantinieci Līviju. (Interesanti, ka Dziļuma tēlotajās Latvijas lauku mājās tik bieži atrodams tikai viens mantinieks!)

Šajā idilliskajā lauku klusumā tad nu kā akmens sviediens pēkšņi kādu pavasari iekrīt pilsētniece un jaunā fantazētāja Hanna, kas seko Vilim, līdz tas aizraujas jaunas mīlestības apmātībā. Viļa saistību Hannai vēl it kā pastiprina liktenīgs sagadījums ar vilciena katastrofu, kad Hannas vieglprātība īstenībā izglābj Vilim dzīvību.

Gribētos sacīt, ka Hannas tēls grāmatā ir ne vien notikumu kamola centrā - viņa arī ir šis "vienas vasaras zieds" - bet vispār viņa ir visfascinējošākais un dominējošākais romāna elements. Hanna nevar atstāt lasītāju vienaldzīgu, neskatoties uz to, ka autors tēlojis viņu gandrīz vai tikai negātīvos toņos. Tamdēļ arī jo vairāk žēl, ka vienā ziņā autoram šis tēls nav iznācis īsti noticams - Hanna ir tēlota par daudz nezinoša un dumja attieksmē pret gluži vienkāršām ikdienas parādībām un mājas darbiem, kas nekādi nav loģiski savienojams ar viņas strādniecisko cilmi! To vēl varētu attaisnot, ja Hannas pašas fantazija par viņas pagātni un ģimeni būtu izrādījusies īstenība. Bet savādāk tas lasītāju nepārliecina, un šis šķietami mazsvarīgais punkts ir tomēr grāmatā nozīmīgs, jo no tā izriet Hannas citas neveiksmes, vismaz daļēji.

Vēl minams viens Dziļuma "manierisms" - viņš konsekventi lieto izteiksmi "citu rītu", kad īstenībā runā par nākamo rītu. Vai tas būtu kāds Latvijas novadniecisms? Katrā ziņā paiet laiks, līdz beidzot lasītājs "atšifrē", kuŗu rītu autors īsti domājis.

Interesants ir grāmatas nobeigums. Ne vien Vilis paliek kopā ar Līviju, bet izrādās, ka šai vasarā ir ziedējis vairāk nekā viens vasaras zieds.

Grāmatā manītas tikai divas iespiedumkļūdas, bet toties nepiedodami liels ir interpunkcijas zīmju trūkums.

Šķiet, raksturīgi ticams izdevies Harija Gricēviča Hannas portrets grāmatas vāka apvalka zīmējumā.

 

Ilmārs Briedis

Jaunā Gaita