VAI LATVIEŠU VĒSTURES MEISTARDARBS?
Marģers Stepermanis, Lielās liesmas atblāzma. Latvija franču buržuaziskās revolūcijas laikā 1789-1798. Rīgā: Zinātne, 1971. 220lp.
Šis darbs ir nelaiķa Marģera Stepermaņa pēcnāves publicējums. Nav izslēgts, ka šis pēdējais Stepermaņa pētījums varētu palikt par maza mēroga latviešu vēstures meistardarbu. Tas ir uzmanīga pētījuma rezultāts, aptveŗ vēl līdz šim latviešu vēsturē maz apskatītus notikumus un reprezentē svarīgu pagriezienu Padomju Latvijas vēsturnieku cīņā ar personības kulta atliekām. Darbs apskata franču revolūcijas dumpinieciskā gara atblāzmu Latvijā, un autors to atrod visos sabiedrības slāņos - Kurzemes baronos, dažādās pilsētu iedzīvotāju grupās un arī starp zemniekiem. Ideoloģiskā ziņā darbs ir iezīmīgs vismaz divos veidos. Pirmkārt, autors saskata tiešu ietekmju sakaru ar Franciju bez jebkādas krievu intelliģences starpniecības, kā tas bija parasts kulta laikā. Kādā paragrafā Stepermanis pat katēgoriski noliedz iespējamību, ka Garlībs Merķelis būtu varējis sarakstīt savu darbu Die Letten, A.N. Ŗadiščeva Putešestvije iz Peterburga v Moskvu (Ceļojums no Sv. Pēterburgas līdz Maskavai) ietekmē. Otrkārt, Stepermanis ir gandrīz brīvs no metavēsturisko jēdzienu formu uzspiešanās pagātnei. A. Birons, Padomju Latvijas historiografijas speciālists, dažkārt savos darbos ir uzsvēris 20.kongresa nozīmi Latvijas vēstures attīstībā. Aizrobežu kollēgām, kas vietējos apstākļus nezināja, šis Birona uzsvars nebija labi saprotams, jo izlikās, ka par daudz sīka skālas lasīšana vajadzīga, lai uzķertu šo maiņu. Pārlasot Stepermaņa darbu, mēs tagad zinām, ka līdz ar personības kulta gāšanu ir tikuši arī satricināti pamati, uz kuŗiem dibinājās materiālistiskās metavēstures monopoliskās tiesības uz pagātnes iztulkošanu. Metavēsture Padomju Savienībā, protams, joprojām vēl nav gāzta, bet cik var noprast, tad akadēmiķi tagad brīvi var operēt ar "divu patiesību" schēmām. Bez meta jeb "zinātniskās" vēstures formām, kā Stepermaņa darbs norāda, Padomju Latvijas vēsturnieki tagad var izvērtēt garīgo, intellektuālo un personīgo elementu ietekmi pagātnē, ja šī izvērtēšana notiek kā otra patiesība blakus metavēsturiskajai. Īpatnējais ir, ka nekāda loģiska sakarība starp šīm divām patiesībām nav jāparāda, pietiek, ja pētījums tiek ietverts plašākos metavēstures logatos.
Šī atraisīšanās no metavēstures Stepermaņa darbā jau ir saskatāma grāmatas nosaukumā - Lielās liesmas atblāzma - t.i., ka dumpinieciskās norises Latvijā izraisījās nevis ekonomisko spēku rezultātā, bet gan kā tieksme imitēt franču revolūcijas principus. Ja mēs vēl tālāk izsekojam Stepermaņa domu gājienam, tad mēs redzam, ka šī franču revolūcijas ietekme Latvijā nonāca ar preses, bibliotēku un grāmattirgotāju starpniecību. Centrāla loma tiek piešķirta individuāliem publicistiem un literātiem, kā Merķelim, V.L. Kēnemanim un J.N. Tilingam. Šķiru cīņa ir viens no jēdzieniem, kas visai bieži parādās Stepermaņa darbā, bet līdzko viņš sāk analizēt dažādās šķiru cīņas izpausmes, šī cīņa saskaldās dažādos grupējumos: Kurzemes baronu cīņa pret hercogu veidojas, bet nesaliedējas, Jelgavas iedzīvotāji (t.i., trešā kārta), namnieki, amatnieki, zeļļi un strādnieki uz vienu brīdi šķiet esot vienis prātis, bet viņu koalicija sairst. Zemnieki, tautas visvairāk ekspluatētā daļa, apzinās savu bezprivilēģēto stāvokli, bet viņu protestiem ir tikai epizodisks raksturs; un beidzot puse no intellektuāļiem, šīs atblāzmas pārnesējiem uz Latviju, redzot franču revolūcijas ekscesus, novēršas no progresīvām idejām.
Vēl viena Stepermaņa pētījuma īpašība ir, ka tajā nav neviena citāta no Ļeņina darbiem, bet ir tikai divi citāti no Marksa. Šis fakts varētu būt dažādi iztulkojams, bet nebūtu izslēdzams, ka Stepermanis ar to ir domājis satirizēt kulta ietekmē rakstītos darbus. Bet varbūt arī Stepermanis nomira par agru, lai pētījumā paspētu iestrādāt vajadzīgos citātus.
Stepermaņa rokās vēsture ir atkal kļuvusi par humānu zinātni. Viņa uzskatā cilvēciskās, nevis "zinātniskās" un abstraktās attieksmes izsaka vēstures jēgu. Statistika, kas bija kulta laika "zinātniskās" akurātības atbalsts, un ar ko vēl joprojām ir pārslogoti dažu padomju vēsturnieku darbi, ir galīgi pazudusi no Stepermaņa lappusēm.
Nobeigumā varbūt nebūtu par lieku pieminēt, ka šī "divu patiesību" atzīšana padomju akadēmijās nebūt nenozīmē metavēstures sadrumstalošanos; tā var nozīmēt šīs metavēstures vitālismu, tāpat kā viduslaikos "divu patiesību" atzīšana nebūt nenozīmēja kristīgās ticības sairšanu.
Andrievs Ezergailis