Sveika, Elizabete.

Es pārskatīju vēlreiz visas šīs idejas un gribētu ieteikt mazliet uzmanību un konservatīvismu. Kā jau Jānis teica, Latvija restaurēja savu Satversmi, nevis izveidoja jaunu kā darīja Igaunija un Lietuva, un tā tagad ir uz palikšanu. Un manuprāt Vaira savu lomu redz kā Satversmes aizstāve, un lai to grozītu būs absolūti nepieciešams viņas PILNS atbalsts.

Jo ilgāk es skatos uz proponētajām idejām, jo vairāk tās man izskatās pēc Lietuvas sistēmas. Šķiet, ka pašos pamatos ir šķelta mandātu un proporcionālas reprezentācijas sistēma. Lietuvas sistēma ir viena no vienkāršākām, kā to panākt. Varbūt debatēm vajadzētu būt par to, cik atšķirīgu jūs vēlaties savu vēlēšanu sistēmu no Lietuvas versijas?

Tagadējā Lietuvas sistēmā ir 141 mandātu, 70 no tiem pēc proporcionālās pārstāvniecībās (PP) principa valsts mērogā un 71 no vēlēšanu apgabaliem. Apgabali tiek nosprausti lielākoties pēc iedzīvotāju skaita, un tas nozīmē ka Viļņai un Kauņai ir lērums apgabalu. Taču ar to ir panāks zināms reģionāls līdzsvars. Tagad balsošana ir pēc MP principa ("mandāts pirmajam"), jo ir likvidēta balsošana ar kārtām (DKS). Sākumā bija argumenti par Īru PBS "pārceļojošo balsu" sistēmas, taču par to vienojās, ka tā ir pārāk komplicēta un netieša. Tātad pamatā vēlēšana darbojas ļoti līdzīgi britu sistēmai, lai gan daži kandidāti ieguva mandātus ar tik vien kā 17% balsu (ja tikai 50% balsstiesīgo balso, tad tas nozīmē, ka tikai kādi 8% ievēlēja savu deputātu.) Britu partiju sistēma ir stabilāka un parasti tā izraisa divu vai trīs kandidātu sacensības (dažreiz arī četru), bet reti kad notiek, ka kāds kandidāts vinnē ar mazāk par 20% balsu. Tas varētu būt viens šīs iekārtas vājuma punkts.

70 mandāti ir pēc proporcionālās pārstācniecības (PP) principa, bez apgabaliem. Jebkura partija, kas iegūst pāri par 5% balsu saņem mandātus - vairs nav nekādu izņēmumu. Mandāti tiek piešķirti pēc stingras formulas, un nekad nav "ekstra" mandātu, kā Vācijā. Koalīcijām jāsaņem 7% lai saņemtu mandātus. Tas viss valsts mērogā, nekāda reģionālisma šeit. Un tagad ir arī proporcionālās pārstāvniecības saraksti, kur balsotāji var sarindot savas izvēles un nevēlamos izstrīpot.

Tātad man izskatās, ka tas, ko jūs tur proponējat ir tuvāk modificētai Lietuvas sistēmai nekā modificētai Latvijas sistēmai. Ja proporcionālās reprezentācijas daļu mēģinātu darīt pēc apgabaliem, tad iznāktu haoss. Tāda lieta ir par sarežģītu, lai ar to nodarbotos.

Un vēl, ja lieto apgabalu elektorālās komisijas, tad to locekļu skaitam jābūt PĀRSKAITLIM. Nevar valdība/kabinets proponēt pusi un prezidents pusi, jo tad polītiskai opozīcijai nebūtu nekādas reprezentācijas un tā varētu sūdzēties par netaisnību. Skaitam jābūt pārskaitlim un katrai lielai partijai ir jādod teikšana. Tas paliek sarežģīti, bet tas ir ļoti svarīgi izvairīties no tādām netaisnības sūdzībām. Bez tam parasti kreisais spārns ( soc. demokrāti) ir opozīcijā, un nebūtu labi ļaut Bojāram spēlēt tādu pašu spēli, kā sociāldemokrāti spēlēja Albānijā, spiežot OSCE (Organization for Security and Cooperation in Europe) deklarēt vēlēšanas par NETAISNĪGĀM un izraisot pilsoņkaru. Tas var pārāk viegli notikt pat no tik šķietami nesvarīgas lietas kā nedot opozīcijai reprezentāciju elektorālā komisijā.

Ja jūsu grupa par katru cenu grib pārmainīt vēlēšanu sistēmu tā, lai Saeimai būtu sava personīgā dimensija (atkāpties no proporcionālās reprezentācijas principa), tad Lietuvas modelis varētu strādāt vislabāk. Taču man ir bažas, ka tik lielas pārmaiņas vēlēšanu sistēmā izraisītu enerģiskus protestus no visvisādām partijām un indivīdiem ar visdažādākām programmām - katrs gribēs sava veida status quo, vai nu personīgu priekšrocību dēļ vai stabilitātes dēļ. Bez tam, daži sāks runāt par vēlo 20to un 30to gadu pieredzi par parlamentārās sistēmas mainīšanas sekām.

Daudz ka atkarājas arī no tā, vai Vaira tiks vai netiks atkalievēlēta 2003. gadā. Šaubos, vai pārmaiņas būtu iespējamas pirms tam.

Viens būtisks moments arī ir tas, ka, vienalga kā jūs pārmainītu elektorālo sistēmu šai stadijā, paliek neskārta problēma ar valsts polītisko un partiju kultūru. Britu sistēma strādā tāpēc, ka britu partijas ir panākušas zināmu briedumu. Neviena no partijām ārpus trīs galvenajām partijām (toriji, leiboristi un liberālie demokrāti) nav spējīga Anglijā iegūt mandātu un ārpus Anglijas tikai nacionālās partijas to spēj (Pledsimru (Plaid Cimru), SNP un visas Ulsteras partijas.)

Latvijas polītiskai sistēmai nav tāda brieduma, un visāda veida radikāli varētu nākt pie varas caur mažoritāro sistēmu. Kā notika Lietuvā, var izcelties tāds kā Vytautas Sustauskas, labi zināms antisemīts un radikāls ekstrēmists ko ievēlēja, lai gan viņa partija nepārkāpa slieksni. Būtu žēl redzēt Latvijā tādas pašas lietas, un sabiedrībā, kas ir pat vēl trauslāka savās etniskās attiecībās nekā Lietuva viss, ko vajadzētu lai izraisītu galīgu haosu ir tikai viens vai divi tādi naida kūdītāji.

Kas notiktu, ja kāds krieviski noskaņots (bet Latvijas pilsonis) uzvarējis ar lielu pārsvaru Daugavpilī sāk tīšuprāt saniknot ļaudis pat vēl vairāk kā jau to dara jūsu Ždanokas un Rubiki? Ka notiktu, ja kāds pērkoņkrustietis uzvarētu ar lielu uzviju kaut kur laukos un pārvērstos par kaut ko līdzīgu Gustavam Celmiņam un musinātu visāda veidu etniskus konfliktus? Tā ir vienmandātu sistēmas bīstamā puse, jo tā ievada radikālo elementu.

Tie ir mani divi centi. Manuprāt, jo vienkāršāka vēlēšanu sistēma, jo labāk. Bet pārmaiņām jābūt rūpīgi pārdomātām, jo tās ilgi vairs nevarēs mainīt jo politiskai sistēmai vajag dot laiku, lai nāk pie brieduma un pie stabilitātes.

Mel Huang

Par tulkojumu atbild Juris Žagariņš

05/30/01