PP Sistēmas (Proporcionālā Pārstāvniecība)
Jaukto locekļu proporcionālā (JLP) sistēma (VĀCIJA, JAUNZĒLANDE)
MAŽORITĀRĀS VĒLĒŠANU SISTĒMAS:
Mažoritārajām sistēmām raksturīgs ir tas, ka tās praktiski vienmēr izmanto vēlēšanu apgabalus tikai ar vienu mandātu. Sistēmā, kas tiek dēvēta par "Mandāts pirmajam" (MP) un dažkārt tiek saukta par "Sistēmu ar pārsvaru vienmandāta apgabalā", uzvarētājs ir tas kandidāts, kurš iegūst visvairāk balsu, taču ne vienmēr ar absolūto vairākumu (skat. MP). Kad šī sistēma tiek izmantota daudzmandātu apgabalos, tā pārveidojas par, t.s., "Bloka balsošanu" (skat. Bloka balsošana). Vēlētājiem ir tik pat daudz balsu, cik vietu, kas jāieņem, un tie kandidāti, kuri iegūst lielāko balsu skaitu, ieņem šīs vietas neatkarīgi no tā, cik procentu balsu viņi īstenībā ir ieguvuši. Mažoritārajās sistēmas, piemēram, Austrālijas alternatīvajā balsojumā (skat. Alternatīvais balsojums) un franču Divu kārtu sistēmā (skat. Divu kārtu sistēma), tiek gādāts par to, lai uzvarošais kandidāts iegūtu absolūto balsu vairākumu (t.i., virs piecdesmit procentiem balsu). Abas sistēmas būtībā izmanto vēlētāju otro izvēli, lai noskaidrotu vairākuma uzvarētāju, ja tāds nav parādījies balsošanas pirmajā kārtā.
MANDĀTS PRIMAJAM (MP)
Patlaban sistēmas, kuras dēvē par "Mandāts pirmajam" ("Mandāts pirmajam": MP) tiek pielietotas Apvienotajā Karalistē, kā arī tajās zemēs, kurām ir vēsturiskās saiknes ar Lielbritāniju. Kopā ar Apvienoto Karalisti visbiežāk analizētie piemēri ir Kanada, Indija, Jaunzēlande un Amerikas Savienotās Valstis. Bet Jaunzēlande 1993. g. pārgāja uz "JLP proporcionālo pārstāvniecības sistēmu".
MP tiek izmantota arī divpadsmit Kārību jūras valstīs, Belizā un bij. Gajanā Latīņamerikā, desmit Āzijas valstīs (to skaitā Pakistāna, Bangladešā, Nepalā un Malaizijā) un daudzās mazajās salu valstīs Klusā okeāna dienvidu daļā. Astoņpadsmit Āfrikas valstis, pārsvarā bijušās Britu kolonijas, arī izmanto MP sistēmu. Kopskaitā, no 212 valstīm un ar tām saistītām teritorijām, 68 izmanto MP sistēmas, t.i., apmēram trešā daļa.
MP sistēmās uzvarējušais kandidāts ir tā persona, kas iegūst visvairāk balsu. Pēc teorijas kandidāts var būt ievēlēts tikai ar divām balsīm, ja visi pārējie iegūst tikai pa vienai balsij. Grozījumi šim noteikumam sistēmu pārvērš par Bloka balsojumu, Divu kārtu sistēmu vai Vienreizējo nemaināmo balsi. Deviņdesmito gadu sākumā Nepalā tomēr tika izdarīts viens grozījums, ko varētu uzskatīt par MP turpinājumu. Tā kā elektorāta vidū ir plaši izplatīts analfabētisms, kandidāti tika izvirzīti zem partijas simboliem, nevis kā indivīdi. Vēlētāji izvēlējās starp partijām, nevis starp kandidātiem. Kandidāti drīkstēja arī kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Jebkurš kandidāts, kurš tika ievēlēts vairāk nekā vienā vietā, izvēlējās, kuru apgabalu pārstāvēt. Sekoja daļējas vēlēšanas, lai aizpildītu tās vietas, no kurām ievēlētie kandidāti atteicās.
Skat. sekojošos pētījumus: "Apvienotā karaliste: Vēlēšanu sistēmas izmēģinājums MP dzimtenē", "Kanādas vēlēšanu sistēma: pētījums." MP sistēmu aizstāv pārsvarā tāpēc, ka tā ir vienkārša un ar tās palīdzību var ievēlēt pārstāvjus, kas ir saistīti ar noteiktiem ģeogrāfiskiem apgabaliem.
MP PRIEKŠROCĪBAS
Visbiežāk pieminētās MP priekšrocības ir šādas:
MP piedāvā vēlētājiem skaidru izvēli starp divām galvenām partijām. Iebūvētie šķēršļi trešajam spēkam vai sīkpartijām parasti nozīmē to, ka partiju sistēma sliecās izveidot apstākļus, kuros viena kreisā un viena labējā partija viena otru nomaina pie varas grožiem. Citas partijas parasti izsīkst, jo sistēma neļauj tām pārkāpt tādu atbalsta slieksni, kas tām ļautu iegūt līdzvērtīgu vietu skaitu parlamentā.
MP veicina tādas valdības, kuras veido viena partija. "Vietu prēmēšana" ir ierasts iznākums vairākuma partijai MP sistēmās (t.i., kad kāda partija iegūst 45% balsis valstī, bet ieņem 55% vietas parlamentā). Tas nozīmē, ka koalīciju valdības sastādīšana visbiežāk ir izņēmums. Šo situāciju daudzina tādēļ, ka ministru kabinets nav spiests meklēt kompromisus ar kādu minoritātes partneri valdībā. Parlamentā veidojas vienota opozīcija. Pēc teorijas spēcīga vienas partijas valdīšana atstāj opozīcijai pietiekamu vietu skaitu parlamentā, lai tā varētu izpildītu kritisku kontroles lomu un pasniegt sevi kā reālu alternatīvu valdošai partijai.
MP dod labumus partijām ar plašu bāzi. Sabiedrībās, kurās ir smagas etniskas vai reģionālas plaisas, MP sistēma tiek slavēta par to, ka tā veicina partiju paplašināšanu, ietverot daudzus sabiedrības elementus, it īpaši tad, ja ir tikai divas galvenās partijas un daudzas atšķirīgas sabiedriskās grupas. Tādā veidā partiju sarakstos ir atrodams daudzveidīgs kandidātu klāsts. Piemēram, Malaizijā, kur pielieto MP sistēmu, valdošā koalīcija ir kustība ar plašu vēlētāju bāzi, un tās sarakstos malajiešu apdzīvotajos vēlēšanu apgabalos ietilpst arī ķīniešu kandidāti (un otrādāk).
MP izslēdz ekstrēmistu partijas no parlamenta. Ja vien kādai ekstrēmistu mazākuma partijai ir stipra bāze vienā ģeogrāfiskā reģionā, tai ir vājas izredzes iegūt vietas. Šī specifika kontrastē ar tīro proporcionālo pārstāvniecības sistēmu, kurā tikai kāda daļa no viena procenta nacionālā balsojumā var nozīmēt pārstāvniecību parlamentā.
MP veicina saiti starp vēlētājiem un parlamenta pārstāvjiem. Varbūt visvairāk izslavētā MP sistēmas priekšrocība ir tā, ka ar tās palīdzību rodas parlaments, kas sastāv no ģeogrāfisko reģionu pārstāvjiem: parlamenta locekļi pārstāv noteiktu pilsētu rajonus, mazpilsētas un lauku reģionus, nevis tikai partiju izkārtnes. Daudzi MP atbalstītāji apgalvo, ka īstu pārstāvju atbildība ir atkarīga no tā, ka vēlētāji konkrētā vēlēšanu apgabala pazīst savu pārstāvi un ka vēlētāji ir spējīgi atkārtoti ievēlēt vai arī neievēlēt šo pārstāvi vēlēšanu laikā. Daži analītiķi ir aizrādījuši, ka šī "ģeogrāfiskā atbildība" iegūst īpaši svarīgu nozīmi agrārās sabiedrības vai jaunattīstības valstīs (skat. "Kā veicināt valdības un pārstāvju atbildību.").
Sistēma ļauj vēlētājiem izvēlēties starp cilvēkiem, nevis tikai no partijām. Tajā pašā laikā vēlētāji spēj noteikt atsevišķu kandidātu individuālos veikumus, nevis tikai piekrist partiju izvēlei, apstiprinot sarakstus, kā tas var notikt Sarakstu proporcionālās pārstāvības (PP) sistēmās.
MP dod iespēju tikt ievēlētiem populāriem un neatkarīgiem kandidātiem. Šī īpašība ir sevišķi svarīga tajās demokrātijās, kur partiju sistēma tikai veidojas un politika visbiežāk saistās ar ģimenes saiknēm, klaniem vai radniecību, nevis spēcīgām partijām vai politiskām organizācijām.
Visbeidzot MP sistēmas tiek slavētas kā vienkāršas tās ir viegli saprotamas un lietojamas. Likumīgai balsij ir vajadzīga tikai atzīme pie kāda kandidāta vārda vai simbola, un kandidātu skaits uz vēlēšanu biļetena parasti ir zems, tādējādi padarot balsu skaitīšanu vieglāku procesu balsu skaitītājiem.
Vairākuma-mažoritārajās sistēmas, ar MP kā galveno vaininieku, tiek kritizētas šādu iemeslu dēļ:
Mazākuma partiju izslēgšana no taisnīgas pārstāvniecības.
Ar taisnīgumu te ir domāts princips, ka tādai partijai, kas iegūst apmēram 10% balsu, būtu jāiegūst arī apmēram 10% no parlamenta vietām. 1983. g. Britu vispārējās vēlēšanās Liberāli-sociālā Demokrātu Partiju Apvienība ieguva 25% balsu, bet tikai - 3% no parlamenta vietām. 1981. g. Jaunzēlandes vēlēšanās Sociāla Kredīta Partija ieguva 21% balsu, bet tikai 2% no vietu skaita. 1989. G. Botsvānas vispārējās vēlēšanās Botsvānas Nacionālā Fronte ieguva 27% balsu, bet tikai 9% vietu. Šāds iznākums MP sistēmās nav retums (skat. "Apvienotā karaliste: Vēlēšanu sistēmas izmēģinājums MP dzimtenē" un "Jaunzēlande: Vestminsteras demokrātija pāriet uz PP").
Minoritāšu izslēgšana no taisnīgas pārstāvniecības.
Parasti MP sistēmā partijas par kandidātu vēlēšanu apgabalā izvirza visplašākajai publikai pieņemamo personu, lai neatsvešinātos no vēlētāju vairākuma. Tāpēc Apvienotajā Karalistē un ASV, piemērām, lielās partijas apgabalos, kur vairākums ir baltās rases vēlētāji, reti izvirza melnās rases kandidātu. Ir ticami pierādījumi tam, ka etniskām un rasu minoritātēm MP sistēmās ir mazākas izredzes iegūt pārstāvniecību parlamentos. Iznākumā, ja vēlēšanu tendences atspoguļo etniskas plaisas, etniskās minoritātes pārstāvniecības izslēgšana var destabilizēt visu politisko sistēmu (skat. "ASV: Etniskās minoritātes vienmandātu apgabalos).
Sieviešu izslēgšana no parlamenta.
"Visplašākajai publikai pieņemamā kandidāta sindroms" ietekmē arī sieviešu izredzes tikt ievēlētām parlamentā, jo viņām arī mazākas iespējas tikt nosauktām par kandidātēm, kad partiju struktūrās dominē vīrieši. Visā pasaulē var atrast pierādījumus tam, ka sieviešu izredzes iegūt krēslus parlamentā ir mazākas vairākuma-mažoritārajās sistēmā, nekā proporcionālajā pārstāvniecības sistēmā. Interparlamentāriešu Savienības gadskārtējais pētījums Sievietes parlamentā 1995. g. atklāja, ka sieviešu īpatsvars parlamentos MP iekārtās ir caurmērā 11% (jau nostiprinātās demokrātijās), kamēr šis procents ir gandrīz dubultojies līdz 20% tajās zemēs, kur tiek izmantota Proporcionālās pārstāvniecības sistēma. Arī jaunās demokrātijās, it īpaši Āfrikā, šāda atšķirība starp abu dzimumu samēru abās sistēmās ir līdzīga.
Etnisko partiju veidošanās veicināšana.
Dažkārt MP veicina to, ka partijas balsta savas kampa?as un politiskās programmas uz naidīgām koncepcijām par klanu, tautību, rasi, vai arī reģionālismu. Malavi daudzpartiju vēlēšanās 1994. g., kolonizācijas vēsture, misionāru aktivitāte un Heistingsa Bandas sekmētā nacionālās kultūras "čevaizācija" savijās, lai sētu sēklu reģionālam konfliktam, kas gan saskaņoja, gan šķērsoja agrāk iezīmētās etniskās robežas. Dienvidi balsoja par Bakili Mulizi vadīto Apvienoto Demokrātisko Fronti, vidiene par Hesitingsa Bandas Malavi Kongresa Partiju, bet ziemeļi par Čakufua Čihanu. Partijām nebija iemeslu meklēt saskaņu, sludinot sevi ārpus saviem reģioniem vai kultūrpolitskām bāzēm.
"Reģionālā feodālisma" pārspīlēšana.
Šāda situācija pastāv, kad viena partija iegūst visas vietas kādā provincē vai apgabalā. MP sistēma ir tendēta uz to, ka viena partija, iegūstot balsu vairākumu kādā reģionā, iegūst arī visas vai gandrīz visas dotajam reģionam atvēlētās vietas parlamentā. Reģiona minoritātes tādā veidā zaudē pārstāvniecību, bet nostiprinās uztvere par politiku kā kaujas lauku, kurā noteicošie faktori ir identitāte un dzīvesvieta, nevis uzskati vai pārliecība. Šis arguments pret MP tiek bieži lietots Kanadā (skat. "Pētījums par Kanadas vēlēšanu sistēmu").
"Izšķērdēto balsu" lielais skaits
Balsis, kas netiek izmantotas kāda kandidāta ievēlēšanai tiek sauktas par "izšķērdētajām". Augšminētajam reģionālajam feodālismam ir raksturīgs arī izšķērdēto balsu lielais skaits, kad mazākuma partiju atbalstītāji sāk izjust, ka viņiem nav reālu izredžu jebkad ievēlēt savus kandidātus. Šī ir īpaši bīstama parādība jaunpiedzimušajās demokrātijās, kur atsvešinātība no polītiskās sistēmas vairo iespējas, ka ekstrēmisti varēs mobilizēt pastāvošajai iekārtai naidīgos spēkus.
Neatsaukšanās uz publisko domu.
Ģeogrāfiski koncentrēts vēlētāju atbalsts principā nozīmē to, ka viena partija var turēties pie varas pat tad, ja tās atbalsts tautā pamatīgi krīt. Dažās demokrātijās, kur tiek izmantota MP sistēma, kritiens no 60% uz 40% kopējā balsu skaitā nacionālā līmenī var nozīmēt kritienu no 80% uz 60% no vietu skaita parlamentā. Tas ir nepietiekams kritiens vietu skaita ziņā, lai mainītu kādas partijas dominējošo pozīciju. Ja nav sīva konkurence uz vietām, tad sistēma var būt nejūtīga pret publisko domu.
Atvērtība manipulācijām ar vēlēšanu apgabalu robežām.
Vienmandātu vēlēšanu apgabalu sistēmās ir acīmredzamas iespējas veikt tādas mahinācijas ar vēlēšanu apgabalu robežām, kā, piemēram, nepareiza apgabalu izveidošana vai manipulācijas ar to robežām (skat. Robežu delimitācijas indekss). Šāda veida problēmas bija skaidri redzamas 1993. gada Kenijas vēlēšanās, kad pastāvēja milzīgas atšķirības starp vēlēšanu apgabaliem lielākajā no tiem bija 23 reizes vairāk vēlētāju nekā mazākajā. Tas palīdzēja Kenijas Afrikāņu Nacionālai Savienības partijai iegūt vairākumu parlamentā, kaut gan tā saņēma tikai 30% vēlētāju atbalstu.
DIVU KARTU SISTĒMA (DKS)
Pēdējā vairākuma-pārsvara sistēma, ko lieto parlamenta vēlēšanās, ir Divu kārtu sistēma (Two-Round System, DKS), ko arī pazīst kā [run-off] vai divkāršo biļetenu sistēmu. DKS nosaukums norāda uz šīs sistēmas galveno īpašību: notiek nevis viena, bet divas vēlēšanu kārtas, bieži vien ar nedēļas vai pat divu nedēļu intervālu. Pirmā kārta notiek kā parastās MP vēlēšanās. Ja kāds kandidāts iegūst absolūto balsu vairākuma, viņš uzvar uzreiz bez otrās balotēšanas. Gadījumā, ja neviens kandidāts neiegūst absolūto vairākuma atbalstu, notiek otrā kārta, kuras uzvarētājs arī ieņem vietu.
Otrās kārtas noteikumu detaļas atšķiras dažādās valstīs. Visizplatītākā metode ir tā, ko izmanto Ukrainā: otrā kārta ir vienkārša sacensība starp tiem diviem kandidātiem, kuri ir ieguvuši lielāko balsu skaitu pirmajā kārtā [runoff sistēma] (skat. "Ukraina Mažoritārisma bīstamība jaunā demokrātijā"). Rezultāts ir patiesi mažoritārs, jo tikai viens no diviem kandidātiem noteikti saņem balsu absolūto vairākumu un tiek uzskatīts par uzvarētāju. Šīs procedūras variantu izmanto arī Francijā, un tieši Francija tiek visbiežāk pieminēta kā DKS sistēmas piemērs. Šīm vēlēšanām ir raksturīgs tas, ka jebkurš kandidāts, kurš ir saņēmis virs 12,5% likumīgo vēlētāju balsu, var peidālīties arī otrajā kārtā. Kandidāts, kurš iegūst visvairāk balsu vēlēšanu otrajā kārtā, tiek uzskatīts par ievēlētu, neskatoties uz to, vai viņa pārsvars ir absolūtais vairākums vai nē. Atšķirībā no tīrās vēlēšanas otrā kārtā, šī sistēma nav patiesi mažoritāra, jo otrajā kārtā var nonākt pieci vai seši kandidāti.
DKS tiek izmantota, lai ievēlētu vairāk nekā trīsdesmit nacionālos parlamentus, taču tā ir ierastāka parādība prezidentu vēlēšanas. Līdz ar Franciju to izmanto daudzas valstis, kas ir vai kādreiz ir bijušas Francijas atkarīgās teritorijas vai arī tām ir kādas vēsturiskas saites ar Franciju. DKS izmanto Franciski runājošā Āfrikā, Centrālāfrikas Republikā, Mali, Togo, Čadā, Gabonā, Mauritānijā, un Kongo. No Ziemeļāfrikas valstīm dotā sistēma tiek izmantota Ēģiptē. Tā ir izplatīta arī Kubā, Haiti, Irānā, Kiribati un Komoru salās, bijušās Padomju bloka valstis: Baltkrievijā, Kirgizstānā Maķedonijā, Moldovā, Tadžikistānā, Ukrainā un Uzbekistānā. Nepārsteidzoši ir tas, ka no Rietumeiropas valstīm arī Monako izmanto DKS. Albānija un Lietuva realizē DKS vēlēšanas blakus Sarakstu PP vēlēšanām kā daļu no šo valstu paralēlām sistēmām, kamēr Ungārija izmanto DKS, lai noskaidrotu rezultātus mažoritāro apgabalu daļā no tās Jaukto vietu proporcionālās PP sistēmas.
DIVU KĀRTU SISTĒMAS PRIEKŠROCĪBAS
Galvenā DKS priekšrocība ir tā, ka tā dod vēlētājiem otru izvēli un pat pieļauj to nostājas maiņu starp pirmo un otro kārtu. Šādā veidā tai ir zināma līdzība ar Alternatīvo balsošanu (AB) (skat. Alternatīvais balsojums; AB) variantu, kas ļauj vēlētājiem kandidātus sarindot pēc izvēles un arī pieļauj jaunu izvēli otrā kārtā.
Otrā priekšrocība ir tā, ka DKS mudina dažādu interešu paudējus pārgrupēties ap pirmās kārtas sekmīgākajiem kandidātiem, tādējādi veicinot sadarbošanos un saprašanos starp kandidātiem un partijām.
DKS arī ļauj partijām un vēlētājiem reaģēt uz izmaiņām polītiskajā ainā, kas ir notikušas starp pirmo un otro kārtu. DKS sistēma arī samazina "balsu dalīšanas" problēmu, kas pastāv MP sistēmā: ierastā situācija, kad divas līdzīgas partijas "sadala" atbalstītājus, tādējādi ļaujot mazāk populāram kandidātam uzvarēt. Tādēļ, ka vēlētājiem nav jāsarindo kandidāti, izmantojot numurus, lai atzīmētu otro izvēli, DKS var būt vairāk nekā AB vai "Viena maināmā balss", kas izmanto numerāciju, tieši tādām zemēm, kur pastāv smaga analfabētisma problēma.
DIVU KĀRTU SISTĒMAS TRŪKUMI
Tas, ka DKS sistēma ir trešā populārākā sistēma 211 zemju gadījumā, kuras analizēsim, ir droši vien pārsteidzoši, jo šī sistēma uzliek pamatīgu slogu vēlēšanu rīkotājiem (rīkojot otro kārtu tik drīz pēc pirmās), un šie apstākļi lielā mērā sadārdzina procesu, kā arī pagarina laiku starp vēlēšanām un rezultātu izsludināšanu, kas veicina nestabilitāti un nenoteiktību.
DKS uzliek arī lielāku nastu vēlētājam, un dažreiz otrajā kārtā ir vērojams liels vēlētāju aktivitātes kritiens. DKS cieš arī no daudziem MP trūkumiem, bet bez MP kompensējošās vienkāršības. Pētījumi rāda, ka Francijas DKS sistēmas rezultāti ir visneproporcionālākie Rietumu demokrātiju vidū.
PROPORCIONĀLĀS PĀRSTĀVNIECĪBAS SISTĒMAS (PPS)
Ar proporcionālās pārstāvniecības sistēmu apzināti tiek panākta starpības samazināšana starp partijas balsu skaita daļu nacionālajā līmenī un tās vietu daļu parlamentā. Ja partija iegūst 40% balsu, tai būtu jāiegūst arī 40% vietu, un sīkpartijai ar 10% balsu būtu jāiegūst 10% no parlamenta vietām. Partiju sarakstu izmantošana, kad tie tiek sastādīti vai nu nacionālajā līmenī, vai pa apgabaliem, palīdz arī panākt proporcionalitāti. Taču arī "priekšrocības balsošana" var darboties tikpat labi: balss tiek pārskaitīta citam kandidātam, izmantojot sistēmu, kas ļauj vēlētājiem sarindot kandidātus daudzmandātu apgabalos, ir arī bieži sastopama proporcionālajā vēlēšanu sistēma (skat. "Balss, kas tiek pārskaitīta citam kandidātam").
PP sistēmas bieži tiek pielietotas daudzās jaunās demokrātijās. Vairāk nekā divdesmit nostiprinātās demokrātijās un gandrīz pusē no "brīvajām" demokrātijām tiek izmantots kāds no PP variantiem (skat. "Vēlēšanu sistēmu globālā izplatība"). PP sistēmas dominē Latīņamerikā un Rietumeiropā un sastāda trešo daļu no Āfrikas vēlēšanu sistēmām. Kaut arī vietas bieži vien tiek iedalītas pēc reģionālajiem daudzmandātu vēlēšanu apgabaliem, daudzās valstīs (piem. Vācijā, Namībijā, Izraēlā, Nīderlandē, Dānijā un Jaunzēlandē) vietu dalījumu nosaka vispārējais nacionālais balsojums.
Formula, kas tiek izmantota, lai aprēķinātu vietu sadali, var atstāt izšķirošu iespaidu uz PP vēlēšanu iznākumiem. Formulās var pielietot vai nu "augstākā caurmēra", vai arī "lielākā atlikuma" metodes (skat. " Balsu pārvēršana par vietām"). Tomēr apgabalu lielumi (skat. "Apgabalu lielumi") un pārstāvniecības barjera ir svarīgākie noteicēji PP vēlēšanu iznākumiem. (skat. "Barjeras") Jo ir lielāks ievēlējamo pārstāvju skaits apgabalā un jo zemāka ir noteiktā parlamenta pārstāvniecības barjera, jo proporcionālāka būs sistēma un jo lielāka būs iespēja mazākuma sīkpartijām iegūt pārstāvniecību. Izraēlā slieksnis ir 1.5%, bet Vācijā 5%. Seišelu salās uz 23 PP vietām pastāv 10% barjera. 1994. g. vēlēšanās Dienvidāfrikā nebija noteikts likumīgs slieksnis un Āfrikas Kristīgā Demokrātiskā Partija ieguva divus no 400 mandātiem ar tikai 0.45% no valstī nodotajām balsīm. Citas svarīgas izvēles: vēlēšanu apgabalu robežu noteikšana (skat. "Robežu delimitācijas indekss"), veids, kā partijas izveido savus PP sarakstus (skat. "Atvērti, slēgti un brīvi saraksti"), vēlēšanu biļetena sarežģītība (vārdu sakot, vēlētāja izvēles diapazons starp partijām, vai starp kandidātiem un partijām skat. "Balsošanas veidi"), formāla vai neformāla balsu summēšana un partiju vienošanās iespēju loks, kā tas ir sistēmās, kas izmanto apparentement. (skat. "Apparentement").
VIETU IEDALĪŠANA
Proporcionālās pārstāvniecības (PP) atšķirīgo sistēmu apskatei var izmantot arī citādāku veidu, t.i., dalot tās pēc principa, vai tās izmanto vienu vai divas "pakāpes", lai iedalītu vietas un vai izmantotie saraksti ir atvērti, slēgti, vai brīvi ("panachage"). Ir valstis, kurās izmanto tikai vienu "pakāpi", piem., Namībijā un Nīderlandē, un valstīs, kurās lieto tikai reģionālos sarakstus, piem., Somijā (skat. "Somija: Kandidātu izvēle un partiju proporcionalitāte") un Šveicē (skat. "Šveice"). Balss, kas tiek pārskaitīta citam kandidātam (PBS) gandrīz vienmēr tiek izmantota sistēmās ar vienu "pakāpi", piem., Īrijā (skat. "Īrija: PBS arhetipiskā sistēma").
Divu "pakāpju" iedalījumos var izmantot: gan nacionālus un reģionālus sarakstus kā Dienvidāfrikā, tikai reģionālus sarakstus kā Dānijā, nacionālu PP sarakstu ar vienmandātu apgabalu komponentu kā Vācijā (skat. "Vācija: sākotnējā jauktā proporcionālā sistēma") un Jaunzēlandē vai arī reģionālus sarakstus ar vienmandātu apgabalu komponentu kā Bolīvijā. Maltā astoņdesmito gadu vidū no iepriekšējās PBS sistēmas, iedalot kompensācijas vietas tai partijai, kas uzvar ar balsu vairākumu, bet iegūst mazāk vietu nekā tās sāncenši, tika izveidota divpakāpju sistēma (skat. "Malta: PBS ar grozījumiem").
SARAKSTU PROPORCIONĀLĀ PĀRSTĀVNIECĪBA (SPP)
Vairums no septiņdesmit piecām Proporcionālās pārstāvniecības (PP) sistēmām, kas uzskaitītas sarakstā "Vēlēšanu sistēmu globālā izplatība", izmanto kādu no sarakstu PP formām, tikai deviņas no minētajām valstīm lieto JLP vai PBS metodes.
Visvienkāršākā formā Sarakstu PP sistēmā katra partija piedāvā vēlētājiem sarakstu, vēlētāji balso par partiju un partijas iegūst vietas proporcionāli to nacionālajās vēlēšanās iegūtai balsu daļai. Uzvarējušie kandidāti no sarakstiem tiek iecelti tādā kārtībā, kādā tie parādās sarakstā.
SPP PRIEKŠROCĪBAS
Daudzos aspektos spēcīgākajos argumentos par PP priekšrocībām tiek ņemts par pamatu veids, kā šī sistēma izvairās no vairākuma-mažoritāro sistēmu rezultātu anomālijām, tādējādi taisnīgāk veidojot proporcionālu parlamentu (skat. "MP trūkumi"). Kā rāda vairāki piemēri šajā grāmatā, daudzām jaunajām demokrātijām, it īpaši tām, kurām ir dziļas sociālās plaisas, visu nozīmīgo grupējumu pārstāvniecība parlamentā var būt būtisks apstāklis demokrātijas nostiprināšanai. Negarantējot gan minoritāšu, gan vairākuma dalību, topošā politiskā sistēma var izraisīt katastrofālas sekas.
PP sistēmas tiek slavētas sekojošu iemeslu dēļ:
Tās uzticīgi pārvērš balsis par mandātiem.
PP sistēmas izvairās no destabilizējošiem un "netaisnīgajiem" rezultātiem, kādus bieži dod vairākuma-mažoritārās sistēmas. "Vietu prēmēšana" lielākajām partijām ir ierobežota un mazākās partijas var iekļūt parlamentā bez lielāka balsu skaita.
Maz izšķērdētu balsu
Ja barjeras ir zemas, gandrīz vai visas balsis PP vēlēšanās tiek izmantotas kandidātu ievēlēšanai. Šādā veidā tiek veicināts vēlētāju uzskats, ka ir vērts piedalīties vēlēšanās, jo tādējādi viņi var būt pārliecināti par to, ka viņu balsis būs vismaz kaut kādā mērā izšķirošas.
Padara pieejamu mazākuma partiju pārstāvniecību
Ja barjera netiek uzstādīta nesamērīgi augstu vai ja apgabali ir neparasti mazi (t.i., mazs ir tajos nododamo balsu skaits), partijas ar tikai dažu procentu vēlētāju atbalstu iegūst pārstāvniecību parlamentā. Tādējādi tiek ievērots ietveršanas princips, un visu spēku iesaistīšana var būt ļoti svarīga sašķeltajās sabiedrībās, un tā nes labumus lēmumu pieņemšanā arī visām demokrātijām.
Ļauj partijām veidot daudzveidīgus sarakstus
Sarastu PP sistēmas mudina partijas meklēt balsis nacionālā mērogā, vienalga, no kurienes tās balsis nāktu. Katra balss pat no elektorāli nenozīmīga apvida palīdz piepildīt vēl vienu kvotu un tādējādi iegūt vēl vienu vietu, taču šo priekšrocību nevajadzētu pārspīlēt. Dienvidāfrikas pieredze rāda, ka Sarakstu PP veido arī tādu politisku telpu, kurā partijas var iekļaut sarakstos kandidātus no dažādām rasēm un tautībām.
Veicina minoritāšu pārstāvju ievēlēšanu
Kad vēlētāju orientācija sakrīt ar sabiedrības kulturālām vai sociālām plaisām, Sarakstu PP vēlēšanu sistēmas palīdz veidot apstākļus, kas veicina gan vairākuma, gan minoritāšu iekļaušanu parlamentā. Tas ir tāpēc, ka šī sistēma mudina partijas veidot līdzsvarotus kandidātu sarakstus, kas būtu pievilcīgi visam vēlētāju interešu spektram. Piemērām, 1994. g. izveidotajā Dienvidāfrikas Nacionālajā Asamblejā 52% bija melnādainie (11% Zulu, pārējie Hosa, Soto, Venda, Tsvana, Pedi, Svazi, Šangān un Ndebele izcelsmes locekļi), 32% -- baltie (1/3 angļi, 2/3 āfrikāneri), 7% - jauktās izcelsmes locekļi un 8% indieši. Arī Namībijas parlaments ir daudzveidīgs - to veido Ovambo, Damara, Herero, Nama un Baster cilšu izcelsmes pārstāvji, kā arī baltie locekļi no angliski un vāciski runājošām kopienām.
Paaugstina sieviešu ievēlēšanas iespējas
PP sistēmas bieži tiek uzskatītas par labvēlīgākām sieviešu ievēlēšanai nekā vairākuma-mažoritārām sistēmām. Argumenta būtība ir tāda, ka partijas var izmantot sarakstus, lai veicinātu sieviešu iekļaušanos politikā un ļautu vēlētājiem balsot par sievietēm citu politisku interešu dēļ. Kā jau tika minēts, vienmandātu apgabalos partijas cenšas atrast plašākai publikai vispievilcīgāko kandidātu, un tāda persona reti kad ir sieviete. Kamēr pierādījumi par saikni starp PP un sieviešu pārstāvniecību nāk pārsvarā no rietumu demokrātijām, pastāv arī pirmie pierādījumi, ka līdzīgs pavērsiens notiek arī jaunās demokrātijās, piemēram, Āfrikā (Dienvidāfrikā un Mozambikā) un Centrāl- un Dienvidamerikā (Argentīnā, Brazīlijā, un Kostarikā).
Ierobežo reģionālā feodālisma veidošanos
Tādēļ, ka PP sistēmās mazākuma partijas var iegūt vietu vairākumu, ir mazāk iespēju izveidoties tādām situācijām, kad viena partija ieņem visas vietas, kas ir ierādītas kādai provincei vai apgabalam.
Veicina valdības efektivitāti
Ir arī argumenti, kas liek domāt, ka valdības, ko ievēl ar PP metodēm ir efektīvākas nekā MP valdības. Rietimeiropiešu pieredze rāda, ka parlamentārajām PP sistēmām parasti ir ilglaicīgākas valdības, augstāka vēlētāju aktivitāte un ekonomiskie veikumi. Šādu apgalvojumu iemesls ir tas, ka regulāras divu ideoloģiski polarizētu partiju nomaiņas , kādas var rasties MP sistēmās, padara ilglaicīgo ekonomisko plānošanu grūtāku, kamēr PP koalīciju valdības ar plašu bāzi veicina stabilitāti un sakarīgu lēmumu pieņemšanu, tādējādi veicinot attīstību.
Padara redzamāku varas dalīšanu
Daudzās jaunās demokrātijās varas dalīšana starp skaitlisko vairākumu ar politisku varu un mazākumu ar ekonomisko varu ir nenovēršama realitāte. Kamēr skaitliskais vairākums dominē parlamentā, politiskas sarunas starp varas interesēm ir mazāk redzamas, mazāk caurspīdīgas, mazāk pakļautas atbildībai. Īpaši Āfrikā tiek apspriests tas, ka visu šo interešu iekļaušana parlamentā dod lielākas cerības, ka lēmumi tiks pieņemti atklātībā un ka lielāka sabiedrības daļa piedalīsies lēmumu pieņemšanā.
SPP TRŪKUMI
Lielākā daļa PP kritikas balstās uz divām plašām tēmām:
PP sistēmās iezīmētā tendence veidot koalīciju valdības ar to trūkumiem;
dažu PP sistēmu nespēja piedāvāt stipru ģeogrāfisku saiti starp parlamenta locekļiem un vi?u elektorātu;
Visbiežāk minētie argumenti pret PP izmantošanu ir šādi:
Koalīciju valdības, kas paralizē likumdošanu un pēc tam izraisa nespēju izpildīt konkrētas programmas laikā, kad tās būtu nepieciešamas
Ir īpaši augsts risks pēc pārejas perioda, kad uz jaunajām valdībām gulstas lielākās cerības. Koalīciju kabineti un "nacionālās saskaņas" valdības ar frakciju plaisām var traucēt ātru un sakarīgu lēmumu pieņemšanu.
Partiju sistēmas destabilizējošā fragmentācija
PP atspoguļo un veicina partiju sistēmas fragmentāciju. Tāds polarizēts plurālisms var ļaut sīkpartijām koalīciju sarunu laikā saņemt "gūstā" lielākas partijas. Šajā aspektā PP ieskaitošais princips var kļūt par trūkumu. Izraēlā, piemēram valdības veidošanai bieži vien ir nepieciešama ekstremālo reliģisko partiju dalība, bet Itālija piecdesmit gadu laikā ir pārcietusi nemitīgas nestabilo koalīcijas valdību maiņas.
Platforma ekstrēmistu partijām
Līdzīgi tiek argumentēts, ka PP sistēmas piedāvā parlamentāru "skatuvi" gan labā, gan kreisā spārna ekstrēmistu partijām. Kritika norāda uz to, ka Veimāras Vācijas sabrukumā ir arī vainojama PP sistēma, kas piedāvāja ekstrēmistiem iespēju ielauzties politikā.
Valdošajām koalīcijām ir nepietiekama kopīgā politika vai atbalstītāju bāze
PP sistēmās atrodamās "izdevīguma koalīcijas" tiek kontrastētas ar citu sistēmu "pārliecības koalīcijām", piem., ar tām, kas veidojas Alternatīvajā balsojumā (skat. "Alternatīvais balsojums"), kad partijas un to ievēlēšana mēdz būt savstarpēji atkarīgas no citu partiju atbalstītājiem.
Nespēja izbalsot partijas
PP sistēmā ir ļoti grūti izslēgt no valdības vidēja lieluma partiju. Gadījumos, kad valdības veido partiju koalīcijas, dažas politiskās partijas bezmaz vai mūžīgi atrodas valdībā, kaut gan to atbalsts pie urnām var laiku pa laikam kristies. Nīderlandē Kristīgo Demokrātu Uzsaukums (KDU) septiņpadsmit gadus bija valdības veidošanas vadošais partneris, kaut arī tās vēlētāju atbalsts saruka.
Saites sairšana starp deputātiem un to vēlētājiem
Kad tiek izmantots vienkāršs PP saraksts un vietas tiek iedalītas vienā lielā nacionālā elektorātā kā Namībijā vai Izraēlā, sistēma bieži tiek kritizēta par to, ka tā iznīcina saiti starp vēlētājiem un viņu pārstāvjiem parlamentā. Vēlētājiem netiek dota iespēja izvēlēties pārstāvniecībai atsevišķas personas, un neeksistē atpazīstams pilsētas, apgabala vai ciema vēlētāju pārstāvis. Vēlētājiem netiek dota iespēja noraidīt kandidātu, ja viņš ir slikti izpildījis mandātu. Šis faktors tiek bieži kritizēts kā nevēlams attīstības valstīm ar agrāru bāzi, kur vēlētāju identifikācija ar viņu reģionu ir bieži vien stiprāka nekā viņu identifikācija ar kādu politisko partiju.
Līdzīgā kārtā nacionālā "slēgtā saraksta" PP sistēma tiek kritizēta par to, ka tā atstāj pārāk lielu varu partiju vadībai un atsevišķiem to līderiem. Kandidāta vieta sarakstā un tātad arī viņa iespējas tikt ievēlētam ir atkarīgas no viņa spējām izpatikt partijas vadītājiem, kuru attiecības ar vēlētājiem ir otršķirīgas.
Pie tam PP sistēmas ir atkarīgas no kādas atzītas partiju struktūras, jo vēlētājiem ir jābalso par partijām, nevis indivīdiem vai konkrētu indivīdu grupām. Tāpēc Sarakstu PP ir grūti ieviest, un tā darbība ir mazāk nozīmīga sabiedrībās, kur nepastāv partijas vai kur partiju struktūra ir vaļīga, vai tikai nesen izveidojusies.
Visbeidzot PP sistēmām bieži ir grūti iesakņoties zemēs ar angļu vai franču kolonizācijas vēsturi, kur tās ir nepazīstamas. Daži PP sistēmas varianti tiek uzskatīti par pārāk sarežģītiem, lai tos saprastu, vai arī to ieviešana vēlēšanu administrācijai ir pārāk sarežģīta.
JAUKTU LOCEKĻU PROPORCIONĀLĀ SISTĒMA (JLP)
Jauktu locekļu proporcionālās jeb JLP sistēmās, kādas tiek izmantotas Vācijā (skat. "Vācija: sākotnējā jaukto locekļu proporcionālā sistēma"), Jaunzēlandē (skat. "Jaunzēlande: Vestminsteras demokrātija pāriet uz PP"), Bolīvijā, Itālijā, Meksikā, Venecuēlā, un Ungārijā, ir mēģinājumi kombinēt pozitīvos PP un mažoritārās sistēmas aspektus. Daļu no parlamenta (apm. pusi parlamenta Vācijas, Bolīvijas un Venecuēlas gadījumos) ievēl pēc Vairākuma-mažoritārajām metodēm, parasti no vienmandātu vēlēšanu apgabaliem, bet atlikumu ievēl pēc PP sarakstiem. Šī struktūra virspusīgi varētu likties līdzīga Paralēlām sistēmām, kādas jau apskatījām, bet galvenā atšķirība ir tā, ka JLP vai Sarakstu PP vietas kompensē neproporcionalitātes, ko varētu izraisīt apgabalu vietu rezultāti. Piemēram, ja viena partija iegūst 10% balsu nacionālajā līmenī, bet neiegūst pārstāvi nevienā apgabalā, tai tomēr tiek iedalītas vietas, lai tās pārstāvniecība sasniegtu ap 10% no parlamenta vietu kopskaita.
JLP sistēma tiek izmantota septiņās zemēs, sešās apgabalu mandātus izšķir pēc MP sistēmas, bet Ungārijā izmanto jau minēto "Divpakāpju" sistēmu. Itālijas metode ir daudz sarežģītāka -- ceturtā daļa no parlamenta vietām tiek atstāta vienmandātu apgabalos "izšķērdēto" balsu kompensācijai. Venecuēlā ir 102 MP vietas, 87 nacionālo Sarakstu PP vietas un 15 PP vietas kompensācijai. Meksikā 200 Sarakstu PP vietas kompensē neparasti augsto nelīdzsvarotību 300 MP vietu iedalē, bet cits noteikums nosaka, ka neviena partija nedrīkst iegūt vairāk par 315 parlamenta vietām, un ja tā partija saņem mazāk par 60% balsu, šie griesti tiek noteikti vēl zemāki līdz 300 vietām.
JAUKTI LOCEKĻU PROPORCIONĀLĀS SISTĒMAS PRIEKŠROCĪBAS
Kamēr JLP sistēma saglabā proporcionalitātes priekšrocības, kas piemīt PP sistēmām, jauktā sistēma arī garantē vēlētājiem ģeogrāfisko pārstāvniecību. Tādējādi vēlētāji nodod divas balsis partijai un vietējam pārstāvim.
JLP TRŪKUMI
JLP sistēmas iespējamā problēma ir tā, ka balss vietējam mandātam ir mazāk svarīga, nekā balsojums par partiju parlamenta vietu iedalei un vēlētāji ne vienmēr to saprot. JLP sistēmas dēļ var arī izveidoties divas deputātu šķiras.
Der arī atcerēties, ka pārvēršot balsis par vietām, JLP var būt tikpat proporcionāli taisnīga kā tīrā Sarakstu PP sistēma, un tāpēc jauktai sistēmai piemīt tādas pašas priekšrocības un tādi paši trūkumi kā PP. Tomēr viens iemesls, kāpēc JLP sistēma dažkārt tiek uzskatīta par mazāk vēlamu, nekā tīrā Sarakstu PP sistēma, ir tas, ka JLP sistēmā arī var parādīties "stratēģiskās balsošanas" anomālijas. Tā Jaunzēlandē 1996. g. Velingtonas centrālajā vēlēšanu apgabalā daži Nacionālās Partijas stratēģi lūdza vēlētājiem nebalsot par Nacionālās Partijas kandidātu, jo viņi bija izsecinājuši, ka ar JLP kandidāta ievēlēšana nedotu Nacionālai Partijai vēl vienu vietu, bet tikai atvietotu kandidātu partijas sarakstā. Tādējādi Nacionālai Partijai bija izdevīgāk, ja apgabalā tiktu ievēlēts Partijas ideoloģijai un idejām simpātisks kandidāts no citas partijas, nekā, kad balsis tiktu "izšķērdētas" pašas Partijas kandidātam.
PĀRCEĻOJOŠO BALSU SISTĒMAS (PBS)
Politoloģi sen atbalsta PBS kā pievilcīgāko vēlēšanu sistēmu. Tomēr PBS izmantošana parlamentārās vēlēšanās ir reta Īrijā kopš 1921. g. (skat. "Īrija: PBS sistēmas arhetips"), Maltā kopš 1947. g. (skat. "Malta: PBS ar grozījumiem"), un vienu reizi Igaunijā 1990. g. Austrālijā to izmanto Tasmānijas Asamblejas vēlēšanās, Austrālijas galvaspilsētas teritorijas likumdevēju asamblejā, un Federālajā Senātā. Ziemeļīrijā PBS sistēmu izmanto vietējās vēlēšanās.
Deviņpadsmitā gadsimtā Tomass Hērs Lielbritānijā un Karls Andru Dānijā izgudroja šīs sistēmas pamatus. PBS izmanto daudzmandātu apgabalus, un vēlētāji uz vēlēšanu biļeteniem sarindo kandidātus pēc izvēles tāpat, kā Alternatīvā balsojumā. Parasti atzīmes ir pēc izvēles, t.i., vēlētāji nav spiesti sarindot visus kandidātus. Viņi, piemēram, var dot atzīmi tikai vienam kandidātam. Pēc tam, kad visas pirmās izvēles balsis tiek saskaitītas, skaitīšana sākās ar "kvotas" izveidi, izsecinot vajadzīgo balsu skaitu mandāta izsniegšanai individuālam kandidātam. Kvotu aprēķina pēc šīs metodes:
Kvota= (balsis + 1)/(vietas + 1)
Pirmā skaitīšanas fāze notiek, lai noskaidrotu pirmās izvēles kopskaitu katram kandidātam. Jebkurš kandidāts, kurs ir ieguvis visvairāk pirmās izvēles balsis virs kvotas, uzreiz tiek uzskatīts par ievēlētu. Ja neviens kandidāts nav sasniedzis kvotu, kandidāts ar zemāko balsu skaitu tiek atskaitīts, un viņa vai viņas otrās izvēles balsis tiek pārdalītas starp atlikušajiem kandidātiem. Tai pašā laikā pārpalikušās balsis ievēlētiem kandidātiem (t.i., balsis virs kvotas) tiek pārdalītas, izmantojot vēlētāju otro izvēli vēlēšanu biļetenos. Taisnīguma nolūkos visu kandidātu biļeteni tiek pārdalīti, bet kā balss daļa, un katra pārdalītā balss veido kandidāta balsu atlikumu (izņemot Īrijas Republiku, kur tiek izmantots svērts iztvērums. Piemēram, ja kandidāts ir ieguvis 100 balsis ar 10 balsu atlikumu, katru biļetenu pārdala ar vērtību 1/10 balss. Šis process turpinās tik ilgi, kamēr visas vietas ir iedalītas.
PBS PRIEKŠROCĪBAS
Kā mehānisms pārstāvju izvēlei PBS ir vissmalkākā sistēma, jo tā dod izvēli gan starp partijām, gan starp kandidātiem partiju sarakstos. Gala rezultātiem piemīt arī diezgan taisnīga proporcionalitāte, un tāpēc, ka reālās PBS sistēmās daudzmandātu apgabali ir samērā mazi, tiek uzturēta svarīgā ģeogrāfiskā saikne starp vēlētāju un pārstāvi.
Vēl vēlētāji var arī iespaidot pēcvēlēšanu koalīciju veidošanu tā, kā tas ir noticis Īrijā, un sistēma, apmainoties ar priekšrocībām, arī veicina starppartiju saskaņu. PBS piedāvā lielākas iespējas populāriem neatkarīgiem kandidātiem, nekā to dara Sarakstu PP, jo balsotāji izvēlas starp kandidātiem, nevis partijām (kaut gan partiju sarakstu variants var tikt saglabāts PBS vēlēšanās; tā, piemēram, Austrālijas Senāta vēlēšanās tas pastāv).
PBS TRŪKUMI
PBS sistēma tiek kritizēta par to, ka priekšrocības balsošana ir nepazīstama daudzās sabiedrībās, un tā prasa vismaz lasītprasmi. PBS skaitīšana ir pati par sevi sarežģīta, un to arī var uzskatīt par problēmu.
PBS sistēmai piemīt arī visi trūkumi, kas pastāv ar PP metodēm ievēlētos parlamentos, piemēram, sīkpartiju spēka vairošana zināmos apstākļos. Pie tam atšķirībā no tīrā Sarakstu PP PBS sistēmā var izdarīt tādu spiedienu uz partijām, kas veicina iekšējo fragmentāciju, jo vēlēšanu laikā tās pašas partijas biedri pēc būtības sacenšas savā starpā un arī ar opozīciju, meklējot balsis.
Tomēr praksē šīs problēmas šķiet maznozīmīgas. PBS sistēma Īrijā (skat. "Īrija: PBS arhetips") un Tasmānijā ir devusi relatīvi stabilas, likumīgas valdības ar vienu vai divu galveno partiju pārstāvniecību.
[ atpakaļ ]