Vācija: Jaukto locekļu proporcionālā sistēma

Pēc absolūtā vairākuma Divu kārtu sistēmas (DKS) Vācijas Impērijā un tīrās proporcionālās sistēmas Veimāras Republikā, jauno sistēmu Parlamentārā Padome iedibināja 1949.g., un tā tika ierakstīta Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumā – Rietumvācijas Konstitūcijā. Tas bija demokrātisko Rietumvācijas spēku savstarpējo sarunu rezultāts. Tāpat kā Pamatlikums, to oriģināli uzskatīja par pagaidu likumu, tā nav īpaši mainījusies kopš 1949. g.

Vācijas sistēmu raksturo kā personalizētu proporcionālo sistēmu (Personalisierte Verhaeltniswahl), vai, kā to pazīst Jaunzēlandē, kā Jaukto locekļu proporcionālo sistēmu (JLP). Tās būtība ir veids, kā tā kombinē personīgo balsi vienmandāta iecirkņos ar proporcionālās pārstāvniecības principu.

Patlaban vācu parlamentā (Bundestag) ir 656 vietas, neskaitot iespējamās papildus vietas (skat. tālāk). Katram vēlētājam ir divas balsis. Pirmā balss (Erststimme) ir personīgā balss, ko nodod kādam kandidātam (no kādas partijas) kādā no 328 vienmandāta iecirkņiem. Otrā balss (Zweitstimme) ir balss, ko nodod partijai, izvēloties partijas sarakstu federālās zemes līmenī (Landesliste). Kandidāti var vienlaicīgi kandidēt gan VMA, gan sarakstos. Kandidāti ar lielāko balsu skaitu VMA saņem mandātus (Direktmandate). Bet otrā balss nolemj, cik pārstāvji no katras partijas tiks Bundestāgā.

Nacionālā līmenī visas otrās balsis (Zweitstimme) tiek apkopotas. Tikai tās partijas, kam ir vairāk par 5% procentiem balsu nacionālajā līmenī vai arī kam ir vismaz trīs mandāti VMA, iegūst mandātus PPS procesā, kad pārstāvju skaitu aprēķina pēc Hēra formulas tām partijām, kas ir pārsniegušas šo slieksni. Mandāti tiek piešķirti 16 Vācijas zemēs (Laender).

Tad vietu skaits, ko partija ir ieguvusi VMA katrā zemē tiek atskaitīts no partijas kopējā mandātu skaita, ko tā saņēma caur sarakstiem. Pārējos mandātus pieskaita slēgtajam sarakstam. Ja kāda partija iegūst vairāk Direktmandate vietas nekā mandātus, ko tā saņēmusi sarakstu ceļā, tā patur šīs papildus vietas (Berhangmandate) . Tādā gadījumā, Bundestāga kopējais vietu skaits uz laiku palielinās.

Vācu sistēma ir PPS sistēma, nevis jaukta sistēma, kā dažreiz tiek domāts. Tā atšķiras no tīrās PPS sistēmas tikai ar to, ka 5% slieksnis nacionālā līmenī izslēdz sīkpartijas no parlamentārās pārstāvniecības, un, pateicoties PPS, parlamentā tiek pārstāvēts relatīvi plašs diapazons no sabiedriskiem un politiskiem spēkiem. Sistēma ir arī diezgan atvērta sociālām un politiskām pārmaiņām. Par spīti slieksnim jaunām politiskām partijām ar ievērojamu atbalstu vēlētājos ir iespējams iekļūt parlamentā. Bez Kristīgo Demokrātu Savienības / Kristiešu Sabiedriskās Savienības (KDS/KSS), Sociāldemokrātu Partijas (SDP) un Brīvo Demokrātu Partijas (BDP), kas ir atradušās Bundestāgā kopš 1949. g., jaunā Zaļā Partija (ZP) ieguva vieta 1983. un 1987. g. Pēc tam, kad tie nepārsniedza slieksni 1990. g., Zaļā Partija kopā ar Aliansi’90 atgriezās parlamentā 1994. g. Pēc Vācijas atkalapvienošanās pat mazas Austrumvācu partijas ieguva mandātus. Kopējās vēlēšanās 1990. g. Austrumvācu Alianse ‘90/Zaļie un Demokratiskā Sociālisma Partija (DSP) pārsniedza 5% slieksni, kas tad bija atsevišķi piemērots šīm bijušajās Austrumvācijas un Rietumvācijas vēlēšanām. Četrus gadus vēlāk DSP izmantoja ‘alternatīvo izņēmumu’ – trīs VMA Direktmandate 5% vietā – iegūstot četras VMA vietas.

Personīgais balsojums kandidātam vienmandāta iecirknī teorētiski garantē tuvu saikni starp vēlētājiem un viņu pārstāvjiem. Praksē nevajadzētu pārvērtēt apgabalu priekšrocības. Vācijā vēlēšanas VMA pārsvarā izšķir vēlētāju simpātijas pret partijām un nevis pret kandidātiem. Tādējādi cerības, ka JLP veidotu tuvas attiecības starp vēlētājiem un pārstāvjiem, ir tikai daļēji attaisnojušās, kaut gan politiķi ir centušies tādas saites izveidot. Tomēr VMA elements PPS sistēmā ir palīdzējis mazināt plaisu starp vēlētājiem un pārstāvjiem, ko parasti paplašina vienkāršas slēgto sarakstu sistēmas.

Divu balsu sistēma arī palīdz vēlētājiem stratēģiski dalīt savas balsis starp pastāvošajiem vai iespējamajiem koalīciju partneriem. Mazo partiju atbalstītāji tādā veidā bieži dala savas balsis. Sakarā ar to, ka mazo partiju pārstāvjiem reti, kad ir iespēja uzvarēt vienmandāta iecirknī, viņu atbalstītāji bieži vien nodod savu pirmo balsi kandidātam no lielas koalīcijas partijas. Līdzīgi lielās partijas atbalstītāji var ‘aizdot’ savu otro balsi mazākam koalīcijas partnerim, palīdzot tam pārvarēt slieksni. Tādā ceļā vēlētāji var stratēģiski atbalstīt ‘savas’ partijas koalīcijas partneri vai vismaz izteikt tamlīdzīgas vēlmes.

Ar ārkārtīgi proporcionāliem iznākumiem šī sistēma padara mākslīgu pārsvaru (kad kāda partija ar balsu mazākumu iegūst absolūto mandātu vairākumu) gandrīz vai neiespējamu. Piecās dekādēs mākslīgs pārsvars nekad nav izveidojies. Vairākuma valdības ir parasti bijušas koalīciju valdības, un jebkādas izmaiņas valdībās ir parasti radušas no izmaiņām koalīciju konfigurācijās. Vācu koalīciju valdības ir parasti stabilas, un vēlētāji tās uzskata par leģitīmām. Tādēļ, ka koalīcija kā tāda veicina sadarbošanos, daudziem vāciešiem labāk patīk koalīcijas, nevis vienpartejiskas valdības. Galveno pārbaudes funkciju pilda opozīcija, kas pietiekoši pārstāvēta. Ir svarīgi ņemt vērā, ka attiecības starp valdību un opozīciju vācu politikā ir drīzāk ar tendenci uz sadarbību, nevis naidīgas vai konfliktējošas. Tas ir vēstures un politiskās kultūras, nevis vēlēšanu sistēmas kā tādas rezultāts.

Līdz šim JLP sistēma nav uzrādījusi Vācijā nekādus lielus trūkumus. Tā ir jau pietiekami iestrādāta, lai tai būtu institucionāla lēģitimitāte – pamatprincipi VMA un sarakstu PPS nav mainījušies kopš 1949. g. Sistēmā ir bijušas sīkas izmaiņas. Galvenā bija pāreja uz divām atsevišķām balsīm 1953 g.; pirms tam vēlētājam bija tikai viena balss, ko pielietoja gan iecirkņa, gan nacionālai PPS mandātu sadalei.

Tomēr kopš 1949.g. ir bijuši vairāki mēģinājumi izvest sistēmā pilnīgas reformas, visdedzīgāk -- sešdesmitajos gados, kad PPS sistēmas oponenti pieprasīja MP sistēmas ieviešanu. Daļēji to ierosināja stiprāko partiju manevrēšanas dēļ, un daļēji šie ierosinājumi balstījās uz teorētisku domāšanu, izvēloties britu paraugu; bet visi šie mēģinājumi bija nesekmīgi. Nesen Vācijas sistēmu kritizēja par to, ka tā izdala pārak daudz papildus mandātus bez kompensācijas pārejām parlamenta partijām.

 

[citi piemēri]