Ukraina Mažoritārisma bīstamība jaunā demokrātijā
Ukrainā kā neatkarīgā valstī pirmās vēlēšanas notika ar mažoritāro Divu kārtu sistēmu (DKS). Padomju Savienības sabrukums deviņdesmito gadu sākumā bija izraisījis daudzu jaunu partiju rašanos, kas centās parādīt savu demokrātisko stāju un vadīt Ukrainu pa ekonomisko un politisko reformu ceļu. Bet ģeogrāfiskās variācijas Ukrainas politiskajā un ekonomiskajā struktūrā līdz ar vēsturiski teritoriālo dalījumu izraisīja dažādu partiju parādīšanos atšķirīgās valsts daļās. Iznākumā radās situācija, kad pastāv daudzas mazas partijas, kuru atbalstītājus varētu noteikt pēc reģionālās vai etniskās piederības vai arī pēc mantiskā stāvokļa. Kad 1994. g. notika parlamentārās vēlēšanas, vairums partiju bija slikti organizētas un tikai miglaini apzinājās savu atbalstītāju skaitu. Viens iemesls tam, ka ukraiņi vispārīgi novērtē demokrātisko politiku, bija arī tautas nepatika pret organizētām politiskajām aktivitātēm, ņemot vērā valsts pieredzi ar vienpartejisku valdīšanu komunisma laikmetā.
Citu partiju vārgums daudzpartiju sacensības sākumā nozīmēja to, ka jaunās daudzpartiju sistēmas izveidē svarīga loma bija vēlēšanu institūcijām. Pēc likuma, kas bija spēkā 1994. g., vēlēšanu laikā tika ievēlēts viens deputāts no katra apriņķa, un, ja neviens kandidāts neieguva absolūto vairākumu, notika otrā vēlēšanu kārta, kurā sacentās tie divi kandidāti, kuri ieguvuši visvairāk balsu pirmajā kārtā. Daudzi komentētāji Divu kārtu sistēmā saskatīja ideālu modeli, kas ierobežotu partiju skaitu parlamentā un vienlaicīgi dotu mazām partijām lielākas iespējas tikt ievēlētām nekā Mandāts pirmajam (MP) sistēma. Tika arī uzskatīts, ka
DKS veicinātu taktisku sadarbību starp līdzīgām partijām otrajā kārtā, tādējādi palielinot viņu kopējo interešu pārstāvniecību.Bet vēlēšanu rezultāti demonstrēja arī vairākus šādu apgalvojumu trūkumus. Pirmkārt, heterogēnā ģeogrāfiskā bāze partijām nozīmēja to, ka tika ievēlēti daudzi deputāti ar šauru reģionālo ievirzi, kas bieži vien saistījās ar specifiskas etniskās grupas interesēm vai ar īpašu ekonomisku sektoru. Kad parlaments tika sasaukts, tajā bija pārstāvētas 14 partijas, t.i. daudz lielāks skaits nekā mažoritārā vēlēšanu likuma atbalstītāji bija iedomājušies. Mažoritāro sistēmu tendence pārspīlēt lielo partiju vietu skaitu noveda pie tā, ka atjauninātie komunisti saņēma 23% mandātu, bet tikai 13% balsu tātad komunisti tika pārstāvēti lielā skaitā, kas neatbilda viņu īstajam atbalstam vēlētāju vidū. Bet ar jaunām partijām šī vietu premēšana nedarbojās, jo tās pārsvarā saņēma mazāk mandātu, nekā viņu vēlētāju atbalsts būtu devis, ja vien tas tiktu proporcionālāk atspoguļots. Vēlēšanas arī maz līdzēja, lai nostiprinātu partiju sistēmu; vairums partiju nevēlējās izstrādāt līgumus otrajai kārtai, jo tās neaprēķināja savu atbalstītāju spēku un ticēja, ka otrajā kārtā tām būs labākas sekmes, ja tās neapvienosies. Treškārt, vienmandātu apriņķu saglabāšana ļāva vietējiem ierēdņiem un pazīstamiem cilvēkiem iegūt mandātus bez sakaru veidošanas ar jebkādu organizētu partiju. Rezultātā puse no ievēlēto deputātu skaita bija neatkarīga. Partiju lielais skaits parlamentā un partejisko deputātu relatīvi mazā proporcija ir nozīmējusi ievērojamu mainību frakciju struktūrās. Tāpēc notika negaidīti iznākumi, kas mazināja demokrātisko atbildību un grāva parlamenta prestižu daudzu vēlētāju acīs.
Vēl viena problēma ar Ukrainas vēlēšanu likumu ir tā, ka tajā ir divi noteikumi, kas ir neparasti šādā likumā: vismaz piecdesmit procentiem vēlētāju ir jāpiedalās apriņķa balsošanā, lai rezultāts skaitītos likumīgs, un uzvarējušam kandidātam ir jāsaņem absolūtais balsu vairākums. Šie noteikumi nozīmēja to, ka deputāti netika ievēlēti ceturtajā daļā apriņķu; zemais piedalīšanās līmenis nozīmēja, ka daudzos iecirkņos vēlēšanas neskaitījās likumīgas, un bija vairāki gadījumi, kad neviens no kandidātiem neieguva vairāk par 50% balsu vēlēšanu otrajā kārtā daudzi vēlētāji protestējot balsoja pret abiem kandidātiem. Tukšo vietu aizpildīšana aizpildīšana divu gadu laikā izraisīja tautā lielu neapmierinātību. Pa šo laiku mainīgais deputātu skaits parlamentā padarīja likumdošanas rezultātus vēl neprognozējamākus, un vairākiem valsts reģioniem bezmaz vai nebija pārstāvniecības šajā periodā.
Pēc 1994. g. vēlēšanām valdīja vispārēja vienprātība par to, ka būtu vēlams pāriet uz proporcionālāku sistēmu un tādejādi samazināt neatkarīgo deputātu skaitu, stabilizēt partiju sistēmu un veicināt prognozējamāku parlamenta darbību. Jaunais vēlēšanu likums, kas stājies spēkā pirms 1998. g. vēlēšanām, ir pusproporcionālā paralēlā sistēma. Puse deputātu tiek ievēlēta ar
MP (Mandāts pirmajam) vienmandātu apgabalos, un otro pusi ievēlē no nacionāliem partiju sarakstiem ar 3% pārstāvniecības slieksni. Šīs izmaiņas droši vien palielinās vēlēšanu procesa efektivitāti, izveidos strukturētāku parlamentu un palīdzēs nostiprināt partiju sistēmu.Vissvarīgākais secinājums, kas izriet no Ukrainas pieredzes, ir tas, ka kaut gan proporcionālas sistēmas var bieži sekmēt daudzu partiju izveidošanos attīstītās demokrātijās, mažoritāri likumi arī var ielaist daudzas partijas parlamentā tad, kad partijas vēl ir vārgas un ģeogrāfiski atšķirīgas un tāda situācija eksistē daudzās jaunās demokrātijās. Var arī teikt, ka Viduseiropā un Austrumeiropā mažoritārās sistēmas maz palīdz nostiprināties jaunām partiju sistēmām, jo tas, ka vēlētāji maz identificē sevi ar partijām, veicina neatkarīgo deputātu ievēlēšanu, un tas mazina partiju spēku līdzsvaru parlamentā un destabilizē likumdošanas procesu. Visbeidzot, mažoritāras sistēmas nāk par labu partijām ar jau nostiprinātu struktūru un atbalstītāju bāzi, un šādas organizācijas var atrast bijušajās vienpartiju sistēmās Āfrikā, Austrumeiropā, un bijušajā Padomju Savienībā.